Tās ir ilūzijas, ka Latvija neaizstāvēsies

Krievijas vietvalži nav atsacījušies no savām impēriskajām idejām, iekarot Baltijas valstu teritorijas, nerēķinoties ne ar savas tautas, ne ar kaimiņu iedzīvotāju upuriem. Kamēr agresoru kaimiņvalsts režīms nemainīsies, mūsu drošība būs apdraudēta.

Kādas ir Latvijas militārās aizsardzības spējas gadījumā, ja pienāk stunda “X” un nākas aizsargāties? Diemžēl šis jautājums laikā, kad Krievija ir izvērsusi karu pret Ukrainu, nevar neizskanēt. Lai arī šobrīd Krievijas iebrukuma iespējamība Latvijā novērtēta kā maz ticama un aizsardzības temats ir ar valsts noslēpuma zīmogu, mūs interesē – kādi ieroči mums ir, kāda loma ir Latvijas armijai, kāda Zemessardzei un ko garantē NATO.

Kādi ir Krievijas plāni?

Kaut gan Krievijas varas kliķe koncentrējusies uz Ukrainas apgabalu aneksiju, Moldovas izlūkdienests pagājušā gada decembrī brīdina, ka Krievija šogad varētu sākt jaunu ofensīvu ar mērķi izveidot sauszemes koridoru caur Ukrainas dienvidiem uz Moldovas Maskavas atbalstīto separātisko Piedņestras reģionu.

Arī domas par Baltijas valstu okupāciju Kremlis nav atmetis. Vācijas federālā budžeta finansētā raidorganizācija Deutsche Welle (DW) 28. janvārī savā YouTube kanālā ziņu sižetā atspoguļoja Krievijas televīzijas kanāla ROSSIA 1 programmu, kur militārais virsnieks demonstrē veidus Latvijas, Igaunijas un Lietuvas iekarošanai. Viens no variantiem attēlots shēmā, kur Krievijas karaspēks no Kaļiņingradas un Baltkrievijas bloķē Suvalku koridoru, proti, bloķē NATO valstu armiju pārvietošanās spējas starp Baltijas valstīm un vienlaikus sākas iebrukums no ziemeļiem. Rezultātā sekotu jaunu valdību izveidošana Baltijas valstīs. Šis plāns bija gatavs realizācijai jau 2018. gadā, taču tā pielietojumu izjauca Covid pandēmijas izplatīšanās.

Baltijas okupēšanas shēma.

Gatavi aizsargāties

Tagad, pēc Ukrainas tautas sīvās pretestības pret okupantiem, arī Krievijas militāristiem ir skaidrs, ka tā nebūs pastaiga kā Krimā un arī Latvijā 1940. gadā, bet bruņotas pretestības pārvarēšana. 2020. gada rudenī Saeimas pieņemtajā Valsts aizsardzības koncepcijā galvenais mērķis ir: “Neatkarīgi no spēku samēra Nacionālie bruņotie spēki ir gatavi aizsargāt Latviju militāra uzbrukuma gadījumā, un nevienam potenciālajam agresoram nav jādzīvo ilūzijās, ka Latvijas teritoriju var atņemt bez pretestības vai ievērojamiem zaudējumiem. Līdztekus kolektīvās aizsardzības garantijām Latvijas sabiedrībai ir jābūt skaidrai izpratnei par to, ka neviens cits neaizsargās Latviju, ja Latvijas sabiedrība pati nebūs gatava to darīt.”

Uzsvars jāliek uz mobilitāti

Skan braši un apņēmīgi, bet ar vārdiem vien, kā liecina karš Ukrainā, nepietiek, un nepietiek vien ar cilvēkiem, tāpēc ir jautājums – kāds ir Latvijas militārais bruņojums? Kā noskaidrojis LTV raidījums “Aizliegtais paņēmiens”, militārie analītiķi ir vienisprātis, ka aizsargāšanas operācijām Latvijas teritorija ir daudz piemērotāka, jo tajā ir šauri ceļi, meži un purvi. Sakarā ar bruņojumu akcents jāliek nevis uz tankiem, bet uz mobilitāti, ko dod 2014. gadā iegādātais sauszemes bruņutehnikas komplekts no Lielbritānijas, kas satur 123 vienības bruņumašīnas: “Samson” remonta darbiem, “Samaritan” sanitārajiem mērķiem, “Sultan” komandas vadībai, “Spartan” desantam, savukārt modelis “Scimitar” ir kā vieglais tanks, kas var šaut un attīsta ātrumu līdz pat 80 kilometriem stundā. Jaunākais papildinājums bruņutehnikas jomā ir Somijas bruņumašīnas “Patria”, kā ātrums ir līdz pat 100 kilometriem stundā. Šīs bruņumašīnas galvenā funkcija ir karavīru pārvadāšana no kaujas uz kauju. Vienā mašīnā var sasēst pat desmit karavīri.

Trūkst pretgaisa aizsardzības sistēmu

No artilērijas ieročiem jāizceļ Austrijā iegādātās 65 haubices “M109”, kuru pārvietošanās ātrums ir līdz 56 kilometriem stundā. Katrā haubices tvertnē ir 42 lādiņi, ko var šaut ik pa desmit sekundēm. Izraēlas kompānija “Rafael” Latvijai piegādājusi prettanku ieročus “Spike LR”, kuru šāviņš spēj sasniegt attālumu līdz četriem kilometriem. Lidojošo objektu notriekšanai Latvijas bruņojumā ir raķetes “Stinger” un “RBS – 70”, kas ir tuvās pretgaisa aizsardzības raķešu sistēmas. Tas nozīmē, ka tās aizsniedz mērķus tālumā līdz sešiem kilometriem, bet augstumā – ap trim kilometriem, tātad der pret helikopteriem, zemu lidojošām lidmašīnām, arī pret droniem. Bet, ja ir kas augstāk debesīs, ja Krievijas kaujas lidmašīnas met lādiņus, vai ar lielu ātrumu nāk raķetes? Tad šie ieroči to notriekšanai nav domāti. Lai netērētu šīs raķetes mācībām, iegādāts “Stinger” simulators, ar kuru regulāri trenējas. Tātad jāsecina, ka trūkst liela attāluma pretgaisa aizsardzības sistēmu. Latvijas gaisa spēkos ir vairāki helikopteri un lidmašīnas “An-2”, kas pārsvarā domātas kravas un personāla pārvadāšanai.

Cilvēku resursi

Latvijas galvenie aizsardzības spēki ir profesionāla armija – Nacionālie bruņotie spēki, kuru aktīvais sastāvs ir apmēram 6700 cilvēku. Bez tiem mums ir Zemessardze, kas ir brīvprātīga organizācija NBS sastāvā. Tajā šobrīd ir aptuveni 8200 cilvēku, kā arī rezervisti – bijušie NBS karavīri, bijušie zemessargi, kā arī pilsoņi, kas to ir vēlējušies un izgājuši minimālo militārās apmācības kursu. Kopā rezervistu rindās šobrīd ir ap 8000 cilvēku. Jāpiezīmē, ka Zemessardzes esošo brīvprātīgo skaits nemitīgi palielinās – kopš kara sākuma Ukrainā saņemti jau vairāk nekā 2000 jaunu iesniegumu.

Tātad kopā sanāk pāri par 20 000 cilvēku. Vai tas ir daudz vai maz? Drīzāk gan, ka maz. Plānots, ka Latvijas armijā vajadzētu vismaz 9000 profesionāļu, tātad par ceturtdaļu vairāk, savukārt Zemessardzē – vismaz 12 tūkstošus zemessargu. Nevar aizmirst arī Baltijā un Polijā dislocētās pastāvīgās NATO kaujas grupas.

Zemessardze, vai tas nozīmē sargāt tikai zemi, mežus un laukus? Redzot notikumus Ukrainā, drīzāk pat svarīgāk mūsdienās ir sargāt pilsētas.

Par situāciju “X” stundā izsakās Latvijas Zemessardzes komandieris pulkvedis Egils Leščinskis: – Pilnīgi noteikti Zemessardze būs pirmā, protams, Valsts robežsardzei saskarsme iznāks, bet tieši aizsardzības uzdevumus pildīt ar ieročiem rokās pirmie sāks zemessargi.

Par pamatu E. Leščinskis uzskata visu zemessargu nodrošinājumus ar individuālo ekipējumu un ieročiem. Par bruņutransportu viņš saka: – Nedomāju, ka Zemessardzei būtu jāattīsta tanku spējas. Ja mēs runājam par mūsdienīgiem tankiem, to izmaksas ir ārkārtīgi augstas, un uz to jāskatās kritiski, jo mēs vairāk plānojam aizsardzības operācijas. Jāfokusējas uz modernām pretgaisa aizsardzības un prettanku sistēmām.

Aizsardzības ministrija savukārt kā vēl nepieciešamās bruņojuma lietas piemin krasta un pretkuģu raķetes, kā arī raķešu artilērijas sistēmu. Viena no tādām ir iekārta “Himars”. Tajā ir sešas raķetes, kuras var lidot pat 300 un vairāk kilometru tālu. Vienas iekārtas cena gan ir kādi pieci miljoni eiro.

Dienestam robežsardzē mazāk piesakās jaunatne

Valsts drošības aspekts saistīts arī ar situāciju uz robežas, jo līdz ar kara sākšanos Ukrainā mainījies arī robežsardzes darbs. Jau pirms Krievijas agresijas Baltkrievijas pierobežas apsardzībā bija vajadzīgi cilvēku papildu resursi, lai atturētu nelegālo imigrantu plūsmu uz Eiropas Savienību. Tad palīdzību sniedza Latvijas Republikas Zemessardze. Pagājušajā gadā no nelegālās robežas šķērsošanas atturēti 1152 cilvēki, humānu apsvērumu dēļ Latvijā atļauts ielaist 79 personas. Līdz ar hibrīduzbrukumu draudu saglabāšanos ārkārtējā situācija uz Latvijas – Baltkrievijas robežas pagarināta līdz šī gada 10. maijam.

Valsts Robežsardzes Ludzas pārvaldes priekšnieks pulkvedis Valdis Jukšs stāsta: – Iekšlietu struktūrās, arī robežsardzē, arvien vairāk trūkst darbinieku. Visā valstī robežsargu trūkums ir 14%, toties Ludzas pārvalde var izcelties ar vismazāko darbinieku deficītu – 7%. Arvien mazāk darbam robežsardzē piesakās jauni cilvēki. Tas, iespējams, ir demogrāfiskā situācijas rezultāts, bet varbūt jaunatne vairāk izvēlas dienestu Nacionālo bruņoto spēku rindās.

Jaunieši spriež savādāk

Bez šaubām, Valsts drošība iespējamā iebrukuma laikā atkarīga no sabiedrības izpratnes un gatavības aizstāvēties, īpaši pie mums, Latgalē. Te jāatgriežas pie vācu televīzijas kanāla DW News pārraides, kur sarunā pierobežas iedzīvotāja Marija Dubicka saka: – Krievijas propaganda saindē cilvēku prātus un ir veidi, kā šo aizliegto televīziju skatīties.

Viņa uzskata, ka tieši vecākā paaudze vairāk pakļauta melīgās informācijas ietekmei. Jaunatne tomēr ir vairāk kā 30 gadus dzīvojusi demokrātiskā sabiedrībā un spēj domāt savādāk, ka raķetes jau nešķiros cilvēkus pēc tautības, valodas lietošanas un uzskatiem.

Mēģina spiegot

Bet tomēr nevaram glabāt ilūzijas Kremļa impērisko nodomu sakarā. Tā portālam “Sargs.lv” rīcībā ir informācija par agresorvalsts Krievijas režīmu atbalstošā neonacistu kaujinieku grupējuma paziņojumu sociālajā saziņas vietnē “Telegram”, kurā prasīts sniegt detalizētu izlūkinformāciju par militārās infrastruktūras objektiem Latvijā, Lietuvā un Igaunijā. Vienlaikus paziņojumā pieprasīta izlūkinformācija par Baltijas valstu robežsardzes dienestu infrastruktūras objektiem, to atrašanās vietām, apsardzes veidu, novērošanas kameru izvietojumu, patruļu pārvietošanās maršrutiem, kā arī robežapsardzībā iesaistītajiem transportlīdzekļiem – kā dienesta, tā arī robežsargu privātajām automašīnām. Prasīta arī informācija par pierobežā izvietotajiem sakaru torņiem, to apsardzes sistēmu, kā arī dažādu stratēģisko preču noliktavām Baltijas valstu pierobežā ar agresorvalstīm Krieviju un Baltkrieviju.

Šis jau nav pirmais gadījums, kad ar “Telegram” plaīdzību tiek vākta izlūkinformācija par Latviju. Ne velti pērn novembra nogalē Valsts drošības dienests uzsāka kriminālprocesu saistībā ar pretvalstiskām aktivitātēm saziņas lietotnē “Telegram” izveidotajos kanālos, kur darbību izvērš par “Baltijas antifašistiem” sevi dēvējošas personas.

Pēdējā laika notikumi liecina, ka Putins ir strikti nostājies uz impērijas atjaunošanas ceļa. Iesākumā vismaz slāvu apdzīvoto teritoriju apvienošanu zem viena “jumta”, pēc tam jau redzēs, ko tālāk “apvienot” vai “pievienot”. Jāliek viņam saprast, ka uz agresijas plāniem Baltijā atbildēsim ar bruņotu pretsparu no iedzīvotājiem un NATO sabiedrotajiem, arī Latvijā.