Ukrainas aizstāvju varonība
2022. gada 24. februārī Krievija sāka iebrukumu Ukrainā. Mariupole ir Ukrainas pilsēta, kas visvairāk cieta Krievijas iebrukuma laikā: dažādos avotos aplēses liecina, ka tajā varēja iet bojā līdz pat 87 000 civiliedzīvotāju. Pilsēta atradās aplenkumā no 1. marta un aizstāvējās gandrīz 3 mēnešus. 17. – 18. maijā ukraiņu karavīri sāka padoties gūstā. Visa pasaule sekoja līdzi dramatiskajiem notikumiem Mariupolē un varonīgajiem “Azovstaļas” aizstāvjiem. Par piedzīvoto LTV raidījumā 1:1 stāsta “Azovstaļ” aizstāvis, ukraiņu karavīrs Sergejs Judins.
Brīvprātīgais
Sergejs Judins tagad atrodas Lietuvā rehabilitācijā. Viņš kā brīvprātīgais aizgāja karot pēc Eiromaidana jeb Pašcieņas revolūcijas 2014. gadā.
– Kad tikko uzbruka manai dzimtenei, uzskatu, ka izdarīju pareizu izvēli – es esmu vīrietis, es varu, es esmu spējīgs aizstāvēt savu valsts, savu ģimeni, savu māju,– stāsta Sergejs. Mamma un sieva lūdza viņu neiet karot, tikai bērni atbalstīja.
Karot brīvprātīgi Ukrainā, tas nozīmē karot par savu naudu, stāsta S. Judins. Bija brīvprātīgo vienības, brīvprātīgie pirka sev apģērbu, pārtiku, ekipējumu, visu nepieciešamo. Savukārt, ieročus ieguva kaujās kā trofeju.
Sākot ar 2015. gadu, Sergejs regulāri devās uz fronti uz pāris mēnešiem, atgriežoties atpakaļ savā dzimtajā pilsētā Odesā. Pastrādā, nopelna naudu, pēc tam atkal atgriežas frontē. – Tā katru gadu es par savu naudu braucu un par brīvu aizstāvēju savu valsti,– stāsta Sergejs.
Kārtējo reizi 2021. gadā Sergejs ieradās frontē savā dzimšanas dienā – 21. decembrī. Jo tuvāk nāca 2022. gada 24. februāris, jo intensīvākas kļuva apšaudes, tika izmantota liela kalibra artilērija. Viņa militārā vienība atradās 25 kilometru attāluma no Mariupoles un pusotra kilometra attālumā no frontes līnijas.
– 24. februārī sākas karadarbība, un mūsu vienībai tika pavēlēts pievienoties Azovas pulkam, pienāca pavēle doties uz Mariupoli. Mēs neprognozējām, ka Krievija sāks uzbrukumu no Krimas, jo visi bija pārliecināti, ka ienaidnieks uzbruks no austrumiem kā vienmēr. Un patiesībā viņi mūs pārsteidza,– atzīst S. Judins. – Viņi uzbruka no pieciem dažādiem virzieniem – no Krimas, no Baltkrievijas, no Krievijas teritorijas caur Sumiem, Harkivas un Čerņihivas, virzījās uz Kijevu. Mums tas bija negaidīti. Domāju, ka mūsu politiskā vadība, mūsu prezidents zināja, ka uzbruks no dažādiem virzieniem, bet manai vienībai tas bija pārsteigums.
Pirmais kaujas uzdevums Sergeja vienībai bija iznīcināt ienaidnieku, kas tuvojas Mariupolei.
Cīņa par Mariupoli
Īpašu uzbrucēju attieksmi pret Azovas pulku Sergejs sajūta gūstā. Kaujas laukā viņiem likās, ka Krievijas karavīri ienīda visus ukraiņu karavīrus, taču no gūstekņiem uzzināja, ka viņi vairāk baidījās no Azovas pulka.
Mariupoli pret milzīgu pārspēku aizstāvēja Azovas pulks kopā ar jūras kājiniekiem. Sergejs pastāstīja, kā piepilsētā aizstāvji izraka tranšejas un cīnījās par katru māju. – Pirmajā vilnī nāca krievu karavīri, aiz viņiem bija čečeni. Reizēm mēs karojām ar čečeniem, bet pārsvarā viņi nāca kā otrais vilnis.
Īpašu uzmanību pasaulē pievērsa civilo iedzīvotāju traģēdija, īpaši Mariupoles Drāmas teātrī, kurā bija patvērušies apmēram 800 civilo iedzīvotāju. – Mēs gatavojam ēst, 100 cilvēki aizskrēja, pārējie palika zem drupām, jo tieši tur trāpīja lādiņš. Pagrabs Drāmas teātrī bija tehniskā palīgtelpa, kas nebija paredzēta lai patvertos, tur bija komunikācijas, kanalizācija, vadi. Taču tieši pagrabā slēpās cilvēki. Sergejs ir pārliecināts, ka visi zināja, ka tur bija civiliedzīvotāji.
Viņš pastāstīja, ka dzīvojamajās mājās arī gāja bojā daudz cilvēku, jo piecstāvu mājas sabruka kā kāršu namiņi. Tie, kuri atradās pagrabā, palika tur arī aprakti. Cilvēki gāja bojā un neviens nevarēja viņiem palīdzēt gruvešus iztīrīt. Pēc S. Judina vārdiem, pēc aplēsēm Mariupolē kopā gāja bojā ap 100 tūkstošiem civiliedzīvotāju.
LTV programmā 1:1 Gundars Rēders sarunājās ar ukraiņu karavīru Sergeju Judinu.
Aplenkumā
Mariupoles aizstāvjiem bija divi varianti – sākt evakuēt civiliedzīvotājus, kuri gribētu evakuēties uz Ukrainu un izvest arī karavīrus, jo ienaidnieks uzbruka no trim virzieniem un mēģināja noslēgt aplenkumu, vai arī palikt pilsētā, nocietināties un turēt pozīcijas, kas galu rezultātā tika izdarīts.
Sergejs stāsta, ka sākotnēji, kad tika aplenkta pilsēta, no 2. līdz 16. martam darbojās divi koridori Ukrainas virzienā.
– Es neesmu dzirdējis par pavēlēm par to, ka mums būtu jāpamet pilsētu, es zinu, ka bija viena pavēle – pilsētu ir jānotur jebkādiem līdzekļiem,– stāsta S. Judins. – Mēs ieņēmām apļveida aizsardzību pret aplenkumu. No vienas puses bija jūra, bet krasts bija nomīnēts, lai neļautu jūras kājniekiem desantēties no jūras puses.
Kaut kādā brīdī tā cilpa bija pāris kilometru, pēc tam 10, beidzot tās rādiuss bija jau 150 kilometri, skaidrs, ka pilsētas aizstāvji ar savu spēku vairs nevarēja pārraut šādu aplenkumu. Tādēļ viņi cīnījās pilsētas, vēlāk rūpnīcas “Azovstaļ” teritorijā, kamēr nesaņēma pavēli par to, ka ir jānoliek ieroči.
– Maija sākumā izdevās vienoties ar uzbrucējiem un sākotnēji tika evakuēti civiliedzīvotāji, kuri atradās Azovstaļas rūpnīcas bunkuros, pēc tam deva iespēju arī mums evakuēties,– stāsta S. Judins.
plenkumā Mariupoles aizstāvjiem bija iespēja sazināties ar ārpasauli, viņiem bija “Starlink” iekārtas. Ar saviem tuviniekiem Sergejs pēdējo reizi sazinājās 10. maijā, paziņojot viņiem, ka viņš esot dzīvs un vesels.
Nāvēs apskāvienā
Piecas reizes Sergejs nonācis nāvēs apskāvienā. Pārsvarā tie bija aviācijas lādiņi, kas sprāga netālu no viņa. Pirmo reizi tas notika Iļiča rūpnīcā, tā ir viena no lielajām Mariupoles rūpnīcām.
– Es tikko izgāju no bunkura, aizvēru durvis, un tajā brīdī atskanējis sprādziens. Istaba bija uzspridzināta, tur gāja bojā cilvēki. Viens mirklis, nedaudz būtu aizkavējies, es tur arī būtu palicis.
Tas pats notika Azovstaļas rūpnīcā, kad tur trāpija aviācijas lādiņš, arī šoreiz brīnumainā kārtā Sergejs izdzīvoja. Tas noticis vairākkārt, vienreiz arī jau gūstā.
Sergejs pastāstīja, kādas ir sajūtas, kad tuvu krīt aviācijas lādiņš: – Tā ir ļoti nepatīkama sajūta. Ja šāviņu, kas svilp, tu dzirdi, turpretī aviācijas lādiņu tu nedzirdi, pēkšņi blakus sprādziens, un uzreiz tavā virzienā lido akmens, šķembas, putekļi. Pirmajā brīdī tu nesaproti, kas ir noticis.
Turējās trīs mēnešus
Viens no veidiem, kā mēs uzzinājām, kas notiek Azovstaļā, bija ukraiņu komandieru video uzrunas sociālajos tīklos. No 5. maija uzrunas: “Mariupoles garnizons jau septiņdesmito dienu tur pozīcijas… kopš 25. aprīļa mēs atrodamies Azovstaļas rūpnīcā aplenkumā.”
Sākotnēji Mariupoles aizstāvjiem visa pietika, un neviens nedomāja, ka viņi turēsies trīs mēnešus. – Mums teica: noturiet pozīcijas 10 dienas, un tad mēs jums palīdzēsim. Paiet 10 dienas, mums saka: noturieties vēl 10 dienas… Tā tas turpinājās teju 90 dienu garumā,– stāsta S. Judins.
Kaut kādā brīdī aizstāvjiem beidzās lādiņi priekš mīnmetējiem un priekš lielgabaliem, tad antibiotikas, tad palika tikai patronas un pārtika, kas ļāva noturēties vēl mēnesi. Galu galā beidzas arī pārtika, beidzās patronas, un arī cilvēki …
Sergejs atzina, ka aplenktajiem Azovstaļas rūpnīcā bija jāpanāk, lai civiliedzīvotāji pēc iespējas ātrāk pamet šo rūpnīcu, tad viņiem būtu vairāk gan pārtika, gan ūdens, gan medikamenti. Ievainoto bija vairāk kā simts cilvēku. Tāpēc vadība pieņēma lēmumu uzsākt sarunas ar okupantiem, lai saglabātu ievainoto un personālsastāva dzīvības. No 18. maija sākās karaspēka atvilkšana no Azovstaļas, pēc S. Judina vārdiem, evakuējās 2300 militārpersonas.
Ieroču nolikšana
– Mēs nezinājām, ka tiek veiktas sarunas, mēs karojām,– stāsta Sergejs. – Es tajā brīdī jau biju ievainots – 23. aprīlī man blakus uzsprāga lādiņš, šķemba trāpīja gurnā. Labi, ka man bija bruņuveste, šķembas netika tai cauri. Aizsargbrillēs arī trāpīja šķemba. Paldies Dievam, mums bija antibiotikas, ar ko man apstrādāja brūces un rētas. Un aptuveni 15. maijā es biju vairāk vai mazāk gatavs atkal ņemt ieroci rokās. Taču pienāca pavēle, ka mums rītā ir jānoliek ieročus.
Sergejs apgalvo, ka ieročus “Azovstaļas” aizstāvji atdeva, nevis Krievijas, bet saviem karavīriem, jo speciāli atbrauca ukraiņu specvienības no Galvenās izmeklēšanas pārvaldes.
Viens no galvenajiem ieroču nolikšanas nosacījumiem bija ievainoto dzīvību saglabāšana. S. Judins pastāstīja, ka aplenkto karavīru vidū nebija vienprātības par padošanu gūstā, šo pavēli kāds pieņēma ar atvieglojumu, bet kāds negribēja padoties.
– Mums teica, ka pēc trim, maksimums četriem mēnešiem visi karagūstekņi tiks atbrīvoti,– saka Sergejs.
Azovstaļas aizstāvji autobusā pēc padošanās gūstā.
Četri mēneši gūstā
Mariupoles aizstāvjus aizveda uz karagūstekņu nometni Jeļenovkā. Pirms nonākšanas gūstā karavīriem solīja, ka viņiem būs iespēja sazināties ar tuviniekiem reizi vai pat divas reizes nedēļā, lai pateiktu, ka viss ir kārtībā. Taču ukraiņu karavīri tika apmānīti, viņiem pat atņēma visus higiēnas līdzekļus, visu pārtiku, kas viņiem bija palikusi. Sarežģītākās bija pirmās divas nedēļas, atzīst Sergejs: – Baroja trīs reizes dienā, porcijas bija pa 200 gramiem. Ēdiens bija mazkaloriju, ar to nepietika. Taču pēc divām nedēļām pierodi pie mazajām porcijām. Tomēr bija grūti.
Jeļenovkā gūstekņus nopratināja, arī noņēma pirkstu nospiedumus. Pirmās divas nedēļas pagāja bez īpašas cietsirdības.
– Kad mūs pratināja, nebija jau nekāda kara noslēpuma. Viņus interesēja motivācija – kāpēc es, civiliedzīvotājs, pametu savu biznesu un aizgāju aizsargāt savu valsti, kāpēc nesagaidīju okupantus ar ziediem un sālsmaizi, bet ar ieročiem atbraucu uz Mariupoli, kas atrodas 600 kilometru attālumā no Odesas. Tas viņiem interesēja – kādēļ. Pēc tam, kad mūsu biedrs gāja bojā pratināšanas laikā, man parādījās bailes. Mariupolē baiļu nebija. Jo tur tu centies apsteigt nāvi, bet gūstā biju kā gliemezis bez mājiņas, kails…
Mariupoles aizstāvju vadību uzreiz aizveda uz Maskavu, un Sergejs viņus nesatika līdz pat karagūstekņu apmaiņai 20. septembrī.
Atbrīvošana
Ukrainā Sergejs atgriezās čībās. Atbrīvotajiem gūstekņiem iedeva jaunu apģērbu un viņi pirmo reizi sešu mēnešu laikā iegāja dušā.
– Matracis, tas bija tas, par ko es sapņoju gūstā, jo es gulēju uz cementa grīdas bez matrača. Ne par gultu sapņoju, bet par vienkāršu matraci. Kad man iedeva gultu, matraci, segu, spilvenu, es neko nejutu emocionāli – ne prieku, neko, tāds tukšums. Es jau pieradu gulēt uz betona.
Sergeja radinieki uzzināja par to, ka viņu atbrīvoja, jau nākamajā dienā, 21. septembrī, viņš pats viņiem piezvanīja. Tomēr satikās ar radiem tikai pēc diviem mēnešiem – līdz tam viņš nevarēja. Tīri emocionāli nevarēja…
Cik daudz karavīru no S. Judina vienības palika dzīvi, viņš precīzi nezina. Kara sākumā Azovas pulkā bija 1100 karavīru, gūstā nonāca 840. Daļa tika ievainoti, bojā gāja ap 200.
Iesim līdz galam
Šobrīd Sergejs atrodas rehabilitācijā. Viņam sāp kāju locītavas, viņš ir nemierīgs, nervozē, slikti guļ naktī, iekšēja panika. Tomēr rehabilitācija viņam palīdz un viņš cer atgriezties pilnvērtīgā dzīvē.
– Man ļoti patīk Lietuvā, ļoti jūtams atbalsts, pie daudzām ēkām ir Ukrainas karogs. Katram karavīram, kurš bijis frontē, karogs ir kā signāls, ka tur būs droši, ka tur ir savējie. Lietuvā ir ļoti daudz ukraiņu. Latvijā arī ir daudz karogu, arī jums liels paldies.
Sergejs Judins negrasās atgriezties civilajā dzīvē, jo viņa valstī notiek karš. Vēl 80 procentu karavīru no Azovstaļas ir gūstā. Visi viņa biedri, kas tika apmainīti no gūsta, ir gatavi atgriezties ierakumos, ja veselība to ļaus.
Taču no ģimenes puses nekas nav mainījies – ģimene negrib apglabāt Sergeju vēlreiz. Pirmo reizi tas notika jūlijā, jo viņi nezināja, vai pēc uzbrukuma Jeļenovkā viņš palika dzīvs vai gāja bojā.
– Mēs šobrīd ciešam milzīgus zaudējumus pie Bahmutas un Soledaras, pretiniekam arī ir milzīgi zaudējumi,– saka S. Judins. – Šīs karš nenotiek ar automātiem, bet ar artilēriju, pret kuru tu nevari cīnīties. Kad tev uz galvu krīt 100-150 lādiņu, patiesībā tu nevari parādīt, ko māki, tev vai nu paveiksies vai nepaveiksies. Viss.
Karš virzās ļoti smagi, jau gandrīz gadu. Sergejs atzīst, ka cilvēki ir noguruši, puiši ierakumos vairāk noguruši, nekā civiliedzīvotāji. Bet visi saprot, ka vienīgais ceļš, lai uzvarētu, ir būt vienotiem. Šobrīd brīvprātīgo kustība Ukrainā ir kļuvusi ļoti spēcīga. Valdība tērē milzīgus līdzekļus uz lādiņiem, militāro tehniku, cilvēki savukārt vāc naudu, daudz naudu tērē tam, lai palīdzēt karavīriem. Daudz palīdz Latvija, Lietuva, Igaunija. Visa pasaule palīdz, tas ir ārkārtīgi svarīgi.
Sergejs Judins ir pārliecināts ka ukraiņi uzvarēs: – Mēs iesim līdz galam, līdz beigām.
