Kairišs: Latgale jāpievieno Latvijai - Ludzas Zeme

Kairišs: Latgale jāpievieno Latvijai

Kairišs: Latgale jāpievieno Latvijai
5
(5)

Svinot valsts svētku mēnesi un Viestura Kairiša jaunās spēlfilmas “Janvāris” nacionālo pirmizrādi, šodien, 12. novembrī, plkst. 18.00 Ludzas kultūras namā, norisināsies īpašais filmas seanss, kurā skatītājiem būs iespēja satikt filmas veidotājus un aktierus – režisoru Viesturu Kairišu, aktrises Alisi Dzeni un Baibu Broku, kā arī filmas mākslinieci Ievu Jurjāni.

 

Filma “Janvāris” vēsta par jauniem kinematogrāfistiem Rīgā 1991. gada barikāžu laikā, kad viņi, būdami bezgala tālu no jebkādas politiskās dzīves, nonāk politikas un vēstures krustpunktā.
Spēlfilma jau raisījusi plašu starptautisku interesi – pasaules pirmizrāde notika Traibekas filmu festivālā ASV, kur tā ieguva balvu kā labākā ārzemju filma. Tā ieguvusi balvas arī Varšavas filmu festivālā un Romas starptautiskajā kino festivālā, kā arī iekļauta Baltijas filmu dienās Oslo, Ankaras starptautiskajā filmu festivālā, Ziemeļvalstu filmu dienās Lībekā u. c.
Filmas demonstrēšanas priekšvakarā Ludzas Zeme aicināja uz interviju režisoru Viesturu Kairišu, kurš savā sirdī nes Latgali un jūt tās sāpi. Arī filmā Janvāris redzami Latgales cilvēki un skan latgaliešu valoda.

 

– Tūri ar filmu esat sācis no Ludzas. Tas ir kas simbolisks?

– Latgale man ir svarīgākā Latvijas daļa. Pirmizrāde notiks Rīgā 11. novembrī, bet jau 12. novembrī būsim Ludzā un vēlāk vēl citās Latgales vietās. Tas ir tikai loģiski – atšķirībā no Latvijas politiķiem, es saprotu, ka Latgale ir vissvarīgākais, bet arī visaizmirstākais Latvijas reģions. Mēs redzam vēlēšanu rezultātus, kuri liecina, ka te diemžēl ir mazliet cita republika. Esmu pēc savas izcelšanās simtprocentīgs latgalietis, bet dzimis Rīgā – rīdzinieks otrajā paaudzē. Mana mamma ir Latgalē, tēvs un tēva tēvs ir dzimis Latgalē. Kairiši nāk no Nirzas puses. Raipoles baznīcā mans vectēvs savulaik piekalpoja. Man dārga latgaliešu valoda, jo Latgale bez šīs valodas ir tikai teritorija. Latgaliešu valodu dzirdēju sev apkārt, kad bērnībā visas brīvdienas pavadīju Latgalē Vārkavā. Visi mani draugi, traktoristi un ciema ļaudis runāja latgaliski. Šo vērtību nedrīkst pazaudēt.

 

– Daži cilvēki vēl nesen, izspēlējot Latgales kārti, aicināja veidot Latgales autonomiju. Un daži, kas runā latgaliski, tēlo, ka latviski vispār nesaprot. Tādu daudz starp prokremliski orientētajiem. Tagad jau skaidrs, ka tie, kuri vēlējās Latgales autonomiju, Krievijas uzdevumā te gatavoja jaunu Luganskas un Doņeckas variantu…

– Izmantot ļaunprātīgos nolūkos var jebko. Bet nevajag cīnīties ar latgaliešu valodu! Kāpēc Drošības policija šos musinātājus nepratināja, nesodīja un neizķēra? Man tāda sajūta, ka Latgalē kopumā policija strādā ļoti vāji. Un sekas tam ir katastrofālas. Es nesaprotu, kāpēc no Daugavpils mēra amata nav atstādināts Elksniņš, kurš faktiski vietējos musina uz sacelšanos un okupekļu aizstāvēšanu. Es regulāri runāju ar politiķiem un ministriem par Latgali un viņi velk kārti ārā, ka latgaliskais var šķelt Latviju. Tā ir primitīva domāšana. Putins gadiem maksāja naudu cilvēkiem, kas sapņoja Latgali pārvērst par nosacītu Doņecku, Donbasu utt. Kur bija un kur ir drošības struktūru darbs ar separātistiem? Ja separātists izmanto Latgales karogu, tad viņš jāsoda. Latgaliešu kultūra ir steidzami jāglābj un, protams, jāstiprina Latgale un tās ekonomika. Drošības policijai jāsoda cilvēki, kuru mašīnās ir Krievijas karogi un Georga karodziņi. Uzliki 1000 eiro sodu – un jautājums atrisināts. Es gribu redzēt šai jomā ātru un drošu rīcību.

Režisors Viesturs Kairišs ar filmu “Janvāris” triumfēja Romas kinofestivālā, saņemot trīs balvas, tai skaitā galveno – “Labākā filma”. Režisors intervijā Ludzas Zemei runā par Latgales sāpi.

 

– Pēc Saeimas vēlēšanām izteicāties, ka politiķi sarakstos Latgalē lika pusceptus politiķus, jo zina, ka Latgale visu pārgremos un nobalsos… Ko ar to darīt? Mūs neciena?

– Partijām Latgalē nebija nekādas programmas, viņi izmantoja Latgali, lai dabūtu savus politiķus iekšā Saeimā. Un tie nav vispār cilvēki no Latgales. Numur viens Latgalē bija rīdzinieki Pūce, piemēram. Arī Kozlovskis. Un Latgale nobalsoja. Rezultātā šādi veidoti saraksti aiz svītras atstāja vietējos Latgales cilvēkus, patriotus, piemēram, A. Gendeli. Saeimā latgalieši faktiski netiek. Latgale tiek pakāpeniski iznīcināta, cilvēki no šejienes aizbrauc vairāk un vairāk. Darbavietu maz. Kāpēc te joprojām nav izvietota NATO karabāze? Tas būtu ne tikai drošības stiprināšanai, bet arī ekonomikas sildīšanai. Arī Drošības policijas darbinieku skaits Latgalē jāpalielina, arī tās ir darbavietas. Latgaliešu valodas mācības stundām skolās jābūt obligātām. Šie skolotāji celtu vietējo patriotisma garu un veidotu jaunas darbavietas. Latgaliešu valoda daudziem krieviem ir pieņemamāka nekā latviešu. Kāpēc tad mēs neievelkam viņus latviešu kultūrā caur latgalisko? Tā taču ir iespēja saliedēt sabiedrību. Kāpēc Latgalē nevarētu atrasties Kultūras ministrija? Jā, tas viss maksā naudu, bet ir izdarāms, ja vien politiķi izprastu lietas svarīgumu un uztvertu Latgali kā stratēģisko punktu, īpaši esošajā ģeopolitiskajā situācijā. Rēzeknē ir Gors, ir teātris Joriks. Bet viņi nevar, piemēram, taisīt jokus un parodijas par Rēzeknes mēru Bartaševiču. Ja Rēzeknē atrastos kultūras ministrija un finansētu šīs iestādes, tad tas būtu ieguvums pilsētai. Tajā pašā laikā tas mainītu politisko nokrāsu pilsētai. Ja valsts neieguldīs Latgalē naudu, tad sataisīs šeit tuksnesi. Tā var būt milzīga traģēdija.

 

– Ludzas novadā vēlēšanās uzvarēja ZZS, bet Rēzeknē, Daugavpilī un Krāslavā kremlins Rosļikovs ar partiju Stabilitātei un slaveno deputāti Gloriju, kas melojusi savā anketā par izglītību un ieņemamo amatu un kura slavena kā senākās profesijas pārstāve. Šī partija ir klaji putiniska.

– Drošības policijai jāpēta, vai tur nenāk Kremļa finansējums. Jāstrādā pie tā. Cerams, ka tas ir īslaicīgs projekts. Rosļikovs ārdās. Bet krievi ir apjukuši, jo pēkšņi izrādījies, ka Putins ir vēl trakāks nekā Hitlers. Notikusi dezorientācija, jo daudzi taču te par Putinu jūsmoja. No šī apjukuma daudzi Latgalē par šo radikālo Rosļikovu arī nobalsoja. Acīmredzams, ka tā dēvētā krievu pasaule sabrūk. Krieviem jāsāk domāt, ka Latvija nav sliktākā vieta, kur dzīvot. Latvijā pat nepārticis krievu tautības cilvēks dzīvo labāk nekā Krievijas čuhņā. Un tagad, kad vēl viņus mobilizē un sūta kā gaļu uz Ukrainu, tad nu mēs te vispār dzīvojam aizvējā. Es pilnībā atbalstu pāriešanu uz latviešu mācību valodu visās skolās, jo ir īstais laiks sakārtot šīs lietas. Un beidzot jānovāc tie padomju okupācijas pieminekļi. Tad cerēsim, ka Ludzai Putins tomēr to atombumbu neuzmetīs. Tas ir mazas pilsētas pluss. Atomkara gadījumā bumbas metīs uz lielām pilsētām…

 

– Jūs arī turpmāk taisāties veidot vēsturiskas filmas? Jums tā ir sirdslieta?

– Nē. Man tas jau apnicis. Veidot vēsturiskas filmas nav viegli. Bet viss ir vēsture. Šobrīd dzīvojam vēstures periodā, nav zināms, vai izdzīvosim un kāds būs pagrieziens. Tas ir tāds maiņas punkts. Nākamā mana filma būs par basketbolisti Uļjanu Semjonovu. Izbraukāju Sēliju, kur viņas dzimtā puse vecticībnieku ciemā. Kārtējo reizi saprotu, ka šo pusi īpaši izjūtu. Tas man liekas aizraujoši. Gribu filmēt arī ārpus Latvijas un ārpus šīs vides, kaut ko ar citām reliģijām un kultūrām saistītu. Kaut ko mūsdienīgu, tā sacīt, no citas planētas. Projektā ir dokumentālas filmas vairākās citās valstīs.

Gribu veidot filmas, kas ir pašam liekas svarīgas. Jā, saņemu valsts finansējumu, taču tas nenozīmē, ka filma bez šī finansējuma būtu citādāka. Kā mans dēls citreiz izsakās, ka esmu elites apkalpotājs. Tā nav, jo es nevienu neapkalpoju – es cīnos par finansējumu un tad veidoju filmas tā, kā jūtu un redzu. Visam pamatā ir nopietns darbs. Mani novērojumi liecina, ka valsts finansējumu nesaņem tie, kas nespēj radīt māksliniecisko kvalitāti. Ja runā par citu autoru darbu, tad man patīk pēdējo gadu latviešu devums – Ginta Zilbaloža un Signes Baumanes animācijas filma Akmeņi manās kabatās. No spēlfilmām – Oļegs.

 

– Modernās tehnoloģijas var ierobežot brīvību. Ko jums nozīmē brīvība un vai nejūtaties apdraudēts? Daudziem Covid likās milzīgs brīvības ierobežojums. Kā izjūtat šo laiku?

– Latvijas brīvība, ko esam izcīnījuši, ir visvērtīgākais. Es neuzskatu, ka moderno tehnoloģiju iespējas mani ierobežo. Vienkārši nav jādara nekas tāds, par ko ir kauns un par ko var sodīt. Un Covid laiks man nemaz nelikās brīvības atņemšana. Vai tad tas, ka nevari aiziet uz kafejnīcu, kas šai laikā bija slēgta, ir tevis ierobežošana? Tev taču nekas netiek atņemts! Es teiktu, ka viss ir gluži pretēji. Iespējas un brīvība uz nekontrolētu stulbuma, agresijas publisku paušanu ir kļuvis pārlieku daudz. Šādas pataloģiskas brīvības bez robežām un kontroles ar iespējām laist masās jebkādus murgus un viedokļus, melus un dezinformāciju internetā un sociālajos tīklos ir tik daudz, ka nelabi metas. Tiek pārkāptas visas saprāta robežas. Feisbuks un citas platformas liek satrūkties. Bezatbildīgi uzliet kādam virsū žulti nav tā brīvība, kas man liktos tuva. Kāpēc man tas jālasa un jādzird? Nav normāli, ka katram kretīnam dota tribīne. Agrāk, lai tev iedotu vārdu un tevi sadzirdētu, tev bija jāizlaužas, jāpierāda, jāizaug. Jāiegulda darbs. Ja runājam par brīvību, tad man liels zaudējums liekas Dienas preses iznīcināšana.

Kas vispār ir brīvība? Tā ir brīvā griba, ko mums devis Dievs. Brīvā griba tā ir nasta. Brīvi darīt nesaprātīgas lietas nav nekāda brīvība. Esmu bijis ASV. Jāteic, ka, kamēr tu uzzini visus ierobežojumus un sodus par milzum daudz lietām, viegli vari nonākt cietumā. Tur viss tiek regulēts. Un tu nevari tam izsekot, ja tur nedzīvo un neesi pieradis. Es domāju, ka pie mums ar brīvību viss kārtībā. Mēs jau redzam, ka drošības iestādes neizķer pat tos, kas sen būtu jāizķer.

 

– Netaisāties braukt filmēt uz Ukrainu?

– Nē, es gaidu, kad Ukraina uzvarēs. Tad ar bērniem kopā aizbraukšu, jo gribu viņiem parādīt šo varonīgo tautu, kuru ļoti mīlu. Esmu tur bijis. Jau agrāk jutu, ka šī tauta ir īpaša. Bet es neesmu karsto punktu reportieris. Vēlāk, kad viss pierims, tad es gribētu filmēt iznīcinātās vietas, rodot tur savu poētisko nesteidzīgo kino.

 

– Ja Krievija iebruks Latgalē, kas notiks? Cik cilvēku, pēc jūsu domām, pierobežā ies virsū tankiem un celsies aizstāvēt valsti?

– Latgalieši to darīs, viņi pretosies. Viņi aizstāvēs savas mājas un ģimenes pret ienaidnieku. Es arī vēlos iestāties Zemessardzē. Tajā pašā laikā nevaru iedomāties, kā tas būtu nošaut cilvēku. Bet zinu daudzus latgaliešus, kas ir iestājušies un ir drosmīgi zemessargi. Un tie krievi, kuri tagad ir Rēzeknē vai Ludzā un apraud okupekļus, kad viņiem uzbruks, arī sāks pretoties un sist kremlinus. Tas pats taču notika Krimā un tagad notiek Ukrainā. Krievi saprata, ka krievu atbrīvotāji visvairāk iznīcina Ukrainas krievus. Pirmie Ukrainā apšauti un sagrauti tieši krievvalodīgo rajoni. Kā var nesaprast, ka Putina iebrukuma gadījumā zem sitiena vispirms būs Daugavpils, Rēzekne, Ludza? Ja kāds krievs to vēl nesaprot, tad jābrīnās par aklo pašiznīcināšanās instinktu. Russkij mir izrādījies blefs. Tad nu mums beidzot jāatgriež un jāpievieno Latgale Latvijai. Un, ja te kāds vēl zog vai rauj nost ukraiņu karogu, tad uzreiz 2000 eiro sods jāliek. Bez skaidrojumiem, pārrunām un brīdinājumiem.

 

– Ar ko Ludza var lepoties?

– Ludza ir tāda pērle! Latgaliešu valodā rakstītā dzeja ir liela vērtība. Senas pilsētas šarms valda Ludzā. Ludzai vispār nekas nav jādara, jo tā jau ir ģeniāla pilsēta. Vienkārši nevajag bojāt koka mājas ar plastmasas logiem. Ludzā latgaliešu valoda ir ar savu atšķirību un iezīmi. Ar Ludzas mēru E. Mekšu esmu runājis un dzirdējis viņa latgalisko valodu. Viņš lieto retus latgaliešu vārdus, piemēram, kei. Tā īpatnība un savdabīgums jāsaglabā.

Ludzas novadā ir tik izcili ezeri! Mani paziņas, kuri ierodas Ludzā, ir sajūsmā par to, ko redz. Šis miers ir mentāla bagātināšanās un atpūta. Te tiešām var atrast sevi. Te ir viss, tikai valstij jāiegulda nauda, lai cilvēkiem ir darbs, lai nenāktos braukt projām.

 

– Filmā Melānijas hronikas jūs padarījām Ludzas mēra E. Mekša dēlu par zvaigzni. Kā tas notika?

– Tur tiešām nebija nekādas sarunāšanas vai blata. Elementāri un dabiski. Skolā meklējām puisi, vienkārši braucu fotografēt un skatījos, kas patīk. Krustām šķērsām Latgales ceļi izbraukāti. Atradu. Tas nebija nekāds darījums. Vispār Latgalē ļoti daudz talantīgu cilvēku. Bet, ja man jautā, kas ir Latgales cerība, tad teikšu, ka latgalieši un viņu Humors. Tie, kuri domā latgaliski, kā esmu novērojis, ir citādāki, ar asāku trāpīgāku humora izjūtu. Neparasta vērtība. Latviešiem kopumā ar humoru ir problēmas. Mums, piemēram, slikti sanāk komēdijas. Te nu visai Latvijai jāpārņem no latgaliešiem humora dzirksts.

Noklikšķiniet uz zvaigznes, lai to novērtētu!

Vidējais vērtējums 5 / 5. 5