Diena kopā ar bēgļiem

Palīdzība ukraiņu bēgļiem nav tikai siltas drēbes, adīti dūraiņi, pašceptas kūkas un karsta tēja. Tas ir arī laiks, kas tiek pavadīts kopā ar tiem, kuriem tagad ir grūtāk par mums. Tomēr pavadītais laiks citu cilvēku labā nemaz nenozīmē, ka tas ir izšķērdēts. Tas ir dāvināts, ziedots! No sirds uz sirdi. Tā dara brīvprātīgie no Rīgas, kuriem ik pēc laika pievienojas vietējie iedzīvotāji no mūsu novada.

Tiek gaidīta mājās gatavota zupa

Nesen izlasīju ziņu, ka pavisam netālu, Grebņevā, brīvprātīgie uzstādīja telti, kurā pasniedz karstu tēju ukraiņu bēgļiem, kuri šķērso mūsu robežu ar Krieviju, un man radās vēlme doties uz turieni, lai viņiem palīdzētu. Tad, kad manā ikdienas rutīnā negaidīti parādījās brīva diena, es devos uz robežu.

Atradusi informāciju Facebook, piezvanīju Ingai Zagorskai no Kārsavas, kura regulāri brauc uz šo bēgļu atbalsta centru. Izrādījās, ka palīdzīgas rokas nekad nebūs liekas, bet īpaši gaidīta šeit būs mājas zupa. Tāpēc izvārīju svaigu zupu un devos uz Grebņevu. Pirmo reizi. Tagad jau ir pagājušas vairākas dienas, taču spēcīgās emocijas mani nepamet. Dažas stundas, pavadītas kopā ar brīvprātīgajiem un bēgļiem, mani iedvesmoja. Man bija iespēja atbalstīt viņus un sajust viņu sirds siltumu.

Emocionāla diena

Pirmo, ko ieraudzīju, bija sieviete, kura, izejot no robežkontroles punkta, apjukusi nolika čemodānu zemē un izplūda asarās. Godīgi sakot, es pati biju apmulsusi. Ko darīt? Taču Egita, viena no brīvprātīgajām, nekavējoties ātri pienāca klāt un vienkārši apskāva šo sievieti, mierinot: viss būs labi.

To, ka šī bija ļoti emocionāla diena, vēlāk atzina arī pati Egita. Viņa, pamanot skumjus un raudāt gatavus bēgļus, laikus piegāja klāt, smaidot aprunājās un apskāva, maigi glāstot muguru. Vēlāk, kad jautāju, kāpēc viņa tā rīkojās, Egita atbildēja: – Man bija sajūta, ka viņiem to ļoti vajag, jo cilvēks ir nogājis garu ceļu…

Es redzēju, kā cilvēki atplaukst, slaucot asaras. Izrādījās, ka Egita Zalcmane strādā atbalsta centrā Ukrainas iedzīvotājiem Ventspils ielā Rīgā, taču viņa uzskata, ka tieši šeit, uz robežas ar Krieviju, rādās citas sajūtas, citas emocijas. Un kad ar tiem viņa atgriezīsies Rīgā, būs vieglāk. Kāpēc? – Jo šeit jūs redzat, ka nekas nav beidzies,– saka Egita. – Ja kāds saka, ka karš ir beidzies, lai nāk šurp un paskatās. Viņš redzēs, kā cilvēki šeit nāk un kas notiek otrā pusē. Mēs Rīgā visu neredzam.

Kemperis un nojume pie Grebņevas PKP.

Šeit ir vieglāk, nekā mājās

Vai šeit ir grūti strādāt? Brīvprātīgās atzina, ka šeit, uz robežas, viņas jūtas labāk. nekā mājās, jo patiesībā ir grūti sēdēt mājās un domāt, ka es neko nevaru. Ej un dari! Bet kā ir ar ģimeni? Ģimene saprot un pieņem šo nostāju.

No Rīgas uz Grebņevas PKP biedrības “Tavi draugi” brīvprātīgās brauc regulāri, kā uz darbu, parasti uz divu dienu maiņu. Viņas dzīvo tepat kemperī un baro ukraiņu bēgļus, kuri nāk pāri robežai. Un ne tikai baro, bet arī vāra zupas, tēju, pēc katras bēgļu grupas novāc galdu, runā, nomierina, apskauj… Mūsu nevienaldzīgā attieksme un mūsu sirds siltums viņiem, iespējams, ir pat svarīgāks par ēdienu.

Liene Āķīte palīdz ukraiņiem kopš 20. marta. Viņa pastāstīja, ka biedrība “Tavi draugi” izveidota Engures novadā ar mērķi palīdzēt grūtībās nonākušām ģimenēm savā novadā, taču, sākoties karam Ukrainā, tās darbība ir tik ļoti izvērsusies, ka šobrīd aptver visu Latvija. Sākumā cilvēku un uzņēmumu atsaucība bija liela, pastāstīja Liene, taču vasarā tā nedaudz pierima, jo visi cerēja, ka karš beigsies un viss nomierināsies. Tagad atkal – aktivitātes pieplūdums.

Liene priecājas: – Noliktavas ir pilnas ar ziedojumiem, tagad mūsu uzdevums ir tikai to visu nogādāt uz šejieni, uz robežu, kā arī uz Ukrainu.

Brīvprātīgās – Egita Zalcmane un Liene Āķīte.

Saudzīgi izturas viens pret otru

Bēgļi robežkontroles punktu pamet nelielās grupās no diviem līdz četriem cilvēkiem. Autobuss, ar kuru viņi ieradās uz robežas, aizbrauca atpakaļ, bet Krievijas-Latvijas robežu viņi šķērsoja kājām. Šeit viņus sagaidīja divi mikroautobusi, kuri aizvedīs bēgļus uz Varšavu. Atstājuši savas mantas autobusā, viņi piegāja pie telts, dzēra tēju, kafiju, sulu, cienājās ar paštaisītām vafelēm un boršču, pielaikoja cimdus un dūraiņus.

Nojumē pie Grebņevas PKP ukraiņu bēgļi dzer karstu tēju.

Ārā bija auksts, sāka nedaudz līt. Bēgļi paslēpās zem nojumes, sākās saruna. Viņi pastāstīja, ka autobusā bijuši 19 pasažieri, no tiem vairāki bērni. Tagad jāgaida, kamēr viņi visi izies robežkontroli.

Divas diennaktis viņi brauca no Ukrainas un, lai arī ceļš bija garš un grūts, nemaz nesūdzējās, bet gan bija pateicīgi šoferiem, apbrīnoja jauno māmiņu ar trīs mēnešus vecu mazuli, kura centās darīt visu iespējamo, lai mazulis netraucēja pārējiem. – Bet mēs taču saprotam, ka tas ir zīdainis!– saka viena no sievietēm.

Beidzot arī jauna māmiņa iznāca ar mazuli, bet, kad viņa apsēdās pie galda, bērniņš pēkšņi sāka raudāt. Pie ratiem uzreiz piegāja vairāki cilvēki, piedāvājot palīdzību – lai mamma mierīgi paēd. Viena sieviete nomainīja segu, lai bērnam būtu ērtāk, otra sāka šūpot ratus. Cik jauki, ka cilvēki pat tik sarežģītajās situācijās nekurn un nežēlojās, bet palīdz viens otram, cik vien iespējams.

Izmainījušās prioritātes

Brīvprātīgā Liene dalās, ka viņas prioritātes un vērtības dzīvē pilnībā mainījās pēc 24. februāra.

– Šī situācija man lika saprast, сik maz patiesībā vajag, lai cilvēks būtu laimīgs. Šī mana naudas izšķērdēšana – Dievs, kāpēc? Un kad es redzu, ka cilvēks iet pāri robežai ar vienu koferi, kurā viņš ir ielicis visu savu iedzīvi turpmākai dzīvei, es nokaunos no tā, kādas man ir bijušas kaprīzes. Tāpēc pilnīgi savādāks skatījums ir uz dzīvi, kas līdz šim bijis.

Liene pateica, ka viņai ir kauns ne tikai par sevi, bet arī par draugiem un paziņām, kuri kurn, ka spilvens par cietu, gulta par šauru, ēdiens piegādāts 30 minūtes vēlāk nekā solīts, rēķins liels un dzīvoklī ir vēsāks nekā parasti. Ar vērtībām, kas ir mainījušās, ir mainījies arī draugu loks. Ne ar visiem draugiem tagad ir pa ceļam… Bet šeit ir iegūti jauni draugi.

– Šeit viens mēnesis ir tik apjomīgs, ka es to uzskatu kā tāda gada šķērsgriezumā,– saka Liene.

Savukārt Egita atzina, ka beidzot sapratusi, kāpēc dzīvo: – Ir vērts dzīvot, lai palīdzētu citiem. Tikai par sevi domāt – tas ir ārprātīgs egoisms.

Šeit bēgļi var pārģērbties un nomainīt apavus.

Viņiem ir svarīgi, ka mēs viņus sagaidām

Ukraiņu bēgļiem ir ārkārtīgi svarīgi, ka mēs viņus šeit sagaidām, jo viņi saprot, ka mēs esam kopā ar viņiem un mēs viņus atbalstām. Kad viņi esot šeit samīļoti un apčubināti, tad viņi saka: tagad mēs ticam, ka pasaulē ir arī daudz labu cilvēku, līdz ar to mūsu turpmākais ceļš aizies veiksmīgi un viss būs labi.

Varētu teikt, ka bēgļiem vajadzīga ne tik daudz fiziska palīdzība, jo viņi aizbrauktu arī 30-40 kilometru tālāk, lai siltu tēju iedzertu kādā no Ludzas vai Rēzeknes kafejnīcām. Bet viņiem svarīgs tieši tas moments, ka, pārnākot pāri robežai, šeit ir cilvēki, kuri viņus gaida. Un tieši tas viņiem ir ļoti būtiski. Lai ir cilvēki, kuri viņus gaida, uzklausa un kuriem rūp, kas ar viņiem noticis un vēl tikai notiks.

Brīvprātīgie stāsta, ka bijušas tādas dienas, kad sievietes vēl turas un smejas, bet vīrieši ar asarainām acīm nāk un saka, cik tas viņiem ir svarīgi – redzēt, ka mēs esam kopā ar viņiem emocionāli un fiziski. Jo tieši šī kopā būšana viņiem ir ļoti svarīga – tā dod viņiem spēku izturēt to, kas viņiem ir vēl jāpiedzīvo, vēl jāiztur uz saviem pleciem…

Viss būs labi

Pavadot dienu uz robežas un savām acīm redzot, ko dara brīvprātīgie, vēlos izteikt viņiem lielu pateicību. Paldies visiem – gan tiem, kuri adīja zeķes un dūraiņus, gan tiem, kuri iegādājās pārtikas preces, vienreizējās lietošanas traukus u.c., arī tiem, kuri maksā par elektrību, par degvielu ceļam, paldies šoferiem, krāvējiem un pavāriem, visiem, kuri ziedoja savu laiku tiem, kuriem tagad ir grūtāk par mums – no sirds uz sirdi. Lai Dievs svētī jūs visus!

Atvadoties daudzi piegāja pie brīvprātīgajiem un apskāva kā radiniekus: “Paldies! Viss būs labi!” Ieraugot to, nodomāju, ka tiešām, viss būs labi, jo mēs esam CILVĒKI! Līdzjūtība un žēlsirdība vieno visu tautību cilvēkus.

Pie manis arī pienāca un apskāva. Mēs ilgi stāvējām klusēdami. Un nekas nebija jāsaka. Tas bija tik sirsnīgi un silti… Sapratu, ka šis nav mans pēdējais brauciens.

Atvadoties daudzi piegāja pie brīvprātīgajiem un apskāva viņus kā radiniekus.

Atvest var visu, kas garšo pašam

Kad jautāju, ko var paņemt līdzi nākamreiz, man atbildēja, ka var atvest dzeramo ūdeni pudelēs – 0,5l, 1l, 1,5l – tās bēgļi ņem līdzi autobusā, jo garajā ceļā savu ūdeni izdzēra. Būtībā var ņemt līdzi visu, kas jums pašam patīk – kafijas bundžu, pīrāgu, pienu pie kafijas.

Liene stāsta, ka, pirmo reizi esot šeit, viņai galva griezās, viņa nezināja, ko un kā darīt. Un, kad no Kārsavas atveda zupas katlu, tas bija tik lieliski – ar to varēja pabarot 50 cilvēkus. Tiklīdz tas beidzās, atbrauca nākamā mašīna ar kārtējo zupas katlu. Pilnīgi negaidīti.

– Un kad atkal nākamajā dienā tu esi noguris, tev jau vairs nav spēka, tad atbrauc Inga, lai es tagad pasēdētu. Šis komandas darbs veido puzli, viens otru kaut kur papildinot un saslēdzoties kopā.

Tas apstiprina, ka papildu rokas šeit nekad nebūs liekas. Tie, kuri dzīvo netālu, var atbraukt uz dažām stundām, lai palīdzēt. Ja nu brīvprātīgajiem bijusi grūta nakts, viens no tiem var iet pagulēt, tas ir arī ļoti būtiski.

Informācija tiem, kuri gatavi palīdzēt ukraiņu bēgļiem Grebņevā: var atvest ilgstošas uzglabāšanas produktus – cepumus, kafiju, cukuru, pienu kafijai. Tēju nevajag, jo tējas pašlaik ir daudz. Īpaši gaidītas mājās vārītas zupas un pīrāgi. Tie, kuri vēlas ierasties personīgi, var interesēties pa tālr. 20123112 (Monta). Taču, ja atbrauksiet arī bez zvana, neuztraucieties, jo šeit jūs esat vienmēr gaidīti.