Krimā tika organizēta viltus sacelšanās

Par vienu no Krievijas iemeslu agresijas sākumam Ukrainā jāizceļ Krimas faktors. Šis jautājums ar vēstures faktu liecību aprakstīts 4. novembra rakstā “Kā sākās karš?”, tomēr informācijas telpā dzirdam Daugavpils mēra A. Elksniņa izteikumus par Krimas piederību Krievijai, tāpēc nedaudz izvērstāk pievērsīsimies vēsturnieku skaidrojumam šajā jautājumā.

90-tajos bruņotu konfliktu izdodas novērst

Vēsturnieks, Daugavpils Universitātes asociētais profesors Henrihs Soms uzskata, ka Krima ir pasaules vēstures vērtība, jo tās teritorijā atrodas gandrīz divus tūkstošus gadu senas vēstures liecības. Līdz 1944. gada genocīdam, kad izsūtīja 191 000 tatāru, tur nav dzīvojuši slāvu tautības iedzīvotāji.

Vēstures pētnieks Arnis Slobožaņins sevišķi dziļi iedziļinājies Krimas notikumos un raksta: – Pēc Ukrainas neatkarības atgūšanas Krimas pussalā atgriežas pamatiedzīvotāji – tatāri. Viņu kādreizējie īpašumi pieder citiem un viss ir jāsāk no sākuma. Tika izveidots Tatāru tautas parlaments – Medžliss. 1992. gadā Krimas iedzīvotāji pasludina Krimas republiku kā autonomiju Ukrainas sastāvā.

Deviņdesmitajos gados rodas vairāki konflikti starp Kijivas un Maskavas līderiem par Padomju Savienības atstāto mantojumu – Melnās jūras kara floti. Brieda bruņots konflikts, bet to izdevās novērst ar vienošanās noslēgšanu, ka Krievija no Ukrainas ilgtermiņā nomā Sevastopoles kara ostu. Realitātē tas nozīmē militāru divvaldību.

Gatavojas  atjaunot impēriju

Līdzko pie varas Krievijā nāk Putina režīms, mainās ārpolitika un sākas gatavošanās tā saucamajai impērijas atjaunošanai – Staļina cildināšanai, informatīvai iedzīvotāju apstrādāšanai un politisko pretinieku likvidēšanai un izolēšanai. Ne velti oponents un potenciālais kandidāts uz prezidentūru Boriss Ņemcovs dažas dienas pirms viņa politiskās slepkavības brīdina par briesmām, ko rada kremļa režīms: “Putins mūsu valstij nodara milzu kaitējumu, un viņam jāaiziet. Taču vēlams, lai viņš aiziet bez kara. Neatbalstu karu, jo karš nozīmē nāvi. Karš nozīmē cilvēku bojāeju. Mēs kā cilvēki ar liberāliem uzskatiem nevaram vēlēt nāvi pašu tautai, pat ja tā nonākusi maldos. Neesmu ne asiņainu revolūciju, ne karu atbalstītājs. Es uzskatu, ka Putina atkāpšanās jāpanāk ar miermīlīgiem līdzekļiem.”

Diemžēl tas nepiepildās un Krima 2014. gada tiek anektēta. Kā uzskata Arnis Slobožaņins, Krievijas specdienesti organizēja viltus “krievu sacelšanos”, pussalā parādījās labi apmācītas militāras vienības, kas ieņēma parlamentu. Sekoja “lēmums” par referenduma organizēšanu ar mērķi pievienoties Krievijai.

Kara galvenais iemesls pēc Henriha Soma skatījuma ir cīņa par ietekmes sfērām. Putina Krievija vēlējās joprojām paturēt savā ietekmē Ukrainu – dabas resursiem bagātu valsti. Puslīdz sekmīgi tas izdevās līdz 2013. gadam, līdz Maidana revolūcijai, kad sekoja plaši protesti pret valdības nevēlēšanos turpināt kursu uz integrāciju Eiropā. Tas arī izsauca asi negatīvu Maskavas reakciju un tika īstenota militārā spēka pielietošana.

Uz jautājumu, vai pasaules vēsturē ir teorija par neliela auguma diktatoru pastiprinātu tieksmi pēc varas un pasaules valdīšanas, (Aleksandrs Lielais, Napoleons, Josifs, abi Vladimiri), H. Soms atbild: – Jā un nē. Psiholoģiski laikam tā būtu, ka maza auguma cilvēkiem ir vairāk mazvērtības kompleksu. Lai tos pārvarētu, tādi diktatori biežāk tendēti ķerties pie radikāliem pasākumiem. Tomēr mēdz būt arī otrādi, piemēram, stiprās varas piekritējs Francijas prezidents Šarls de Golls bijis ļoti ražena auguma vīrs.

Vēsturnieki ir vienisprātis – lielā korupcija valstī neatļāva Ukrainai straujāk tuvoties Eiropas Savienībai un NATO, kas deva iespēju Krimu anektēt. Kremlis gan cer, ka Krimu Krievijai drīz piedos, līdzīgi kā tas notika ar Gruziju, taču pasaule faktiski vienprātīgi nosoda Maskavas rīcību, kas destabilizē situāciju visā Eiropā.

Plāni par Jaunkrievijas izveidošanu

Tomēr kremļa režīms neapstājas un, spekulējot ar Doņeckas un Luhanskas apgabalu iedzīvotāju neapmierinātību ar korumpētības situāciju Ukrainā, izraisa bruņotus konfliktus valsts austrumos. Ja tā padomā, no kurienes tad austrumu apgabalos ieroči? Vai iedzīvotāji vilka no slēpņiem medību bises vai no postamentiem nobrauca izstādītos tankus? Nē taču! Ieročus slepus piegādā Krievija it kā ar humanitārās palīdzības sūtījumiem. Arnis Slobožaņins skaidro kremļa plānus – izveidot jaunu valstisku veidojumu Jaunkrieviju ar Doņeckas, Luhanskas, Harkivas, Hersonas un Odesas apgabaliem, savienojot tos ar Piedņestras republiku. Taču kara darbība ieilgst, kā rezultātā tikai Doņecka un Luhanska paliek Maskavas kontrolē uz astoņiem gadiem līdz 2022. gada 24. februārim, par ko runāsim atsevišķi.