Ukraiņi Ludzā sagaida kara gadskārtu

– Dažādi temperamenti un kultūras, tomēr esam brālīgas tautas ar kopīgām iezīmēm un līdzīgu vēsturi, bet sākums palikšanai Ludzā tomēr nebija viegls,– tā par dzīvi Latvijā izsakās ukrainietes Innas ģimene.

Pagājis gads kopš 2022. gada 24. februāra, kad Krievijas prezidents Vladimirs Putins pavēlēja sākt karaspēka iebrukumu kaimiņvalstī ar mērķi iznīcināt Ukrainas valstiskumu un pakļaut šo teritoriju Maskavas kontrolei. Visa gada garumā daudzas apdzīvotas vietas atrodas okupācijas karaspēka kontrolē. Glābjot savas un bērnu dzīvības, izvairoties no krievu karaspēka nežēlīgās apiešanās ar civiliedzīvotājiem, atstājot mantu un iedzīvi, svešumā devušies miljoniem ukraiņu. Viņi ieklausās Ukrainas prezidenta vārdos, ko viņš velta visiem izceļojušajiem no valsts: – Es gribu vērsties pie visiem tiem, kuri joprojām gaida, pie mūsu pilsoņiem, kuri uz laiku atrodas okupācijā. Ukraina nav jūs pametusi, nav par jums aizmirsusi un nav no jums atteikusies. Vienā vai otrā veidā, bet mēs atbrīvosim visas mūsu zemes un atgriezīsim tās Ukrainas sastāvā. Un visiem tiem, kuri ir spiesti atrasties ārzemēs, mēs darīsim visu, lai jūs varētu atgriezties Ukrainā.
Inna Kostenko ar dēlu un vīru uz Latviju atbraukuši no Hersonas apgabala. Viņu dzimtā pilsēta ir Golaja Pristaņ (Hola Pristaņa) Ukrainas dienvidos Dņepras upes kreisajā krastā, netālu no tās ietekas Melnajā jūrā. Attēlā redzam Innas dzimtas pilsētas burvīgo skatu.

– Diez kāda Golaja Pristaņ izskatās tagad?– domā viņa, jo netālu ir frontes līnija un raķešu sprādzieni arvien rada postījumus.

Mājas tiek izlaupītas

Līdz ar 24. februāra Krievijas iebrukumu no Krimas puses izjustas bailes, sāpes un stress. Innas un viņas brāļa ģimenes devās projām no dzimtās pilsētas caur Krimu, ceļi uz rietumiem pēc okupantu ienākšanas tika uzreiz bloķēti. Sakarus ar pārējo Ukrainas daļu iekarotāji pārtrauca. – Lieki teikt, ka paņemt līdzi neko daudz nevarējām, tikai pašu nepieciešamāko,– saka Inna.

Tēvs ar māti pagaidām palika Ukrainā, bet tagad arī brauks prom. Cik vien var sazināties ar radiem un paziņām, Inna cenšas sekot tam, kas notiek mājās. Sevišķi viņai sāp tas, ka kaimiņi ziņo okupantiem par izbraukušajiem un tad šīs mājas tiek barbariski izlaupītas. Tā tas noticis ar Innas vectēva un brāļa mājām.

Grūti izstāstīt tos pazemojumus, ko sagādā krievu robežsargi ar vīriešu un saziņas līdzekļu pārbaudēm gan Krimā, gan tepat, uz Latvijas robežas. Innas brālis ar ģimeni devies uz Poliju, bet viņa palikusi Ludzā. – Sākumā domāts izbraukt uz neilgu laiku, tad atgriezties atbrīvotajā dzimtajā pilsētā, bet pagāja nedēļas, mēneši, nu jau gads, kā karš turpinās. Bet cerība nezūd,– saka Inna.

Ludzā palikts dēla Iļjas dēļ, jo te viņam vieglāk komunicēt ar vienaudžiem. Un tiešām, dēls apmeklē bērnudārzu, kur viņam ļoti patīk.

Aicina ciemos

Inna saka paldies Latvijai, kura nāk pretī atbraukušajiem ukraiņiem un piedāvā dzīvesvietas, un arī darbu. Ģimene apmetusies Ludzas pilsētas vidusskolas internāta kopmītnēs. Palīdzību sniedz apavu veikals pie Ludzas domes ēkas, kurš ukraiņiem neprasa samaksu.

Ludzānieši gan esot dažādi savā attieksmē pret kara bēgļiem. Vairums gan atbalsta un palīdz ar padomu, taču gadās arī citādi domājošie. Piemēram, kāda vecāka gājuma kaimiņiene pārmetusi, ka atbraucēju dēļ nenotiek Jaungada salūti, uz ko Inna atbildējusi: – Mēs nemaz neesam pret. Šaujiet, cik gribat.
Innas vīrs Anatolijs iekārtojies darbā SIA “Vējakalni”, kur strādā ar traktoru un vāc zarus. Viņam ir labas attiecības ar priekšnieku Valentīnu, kuram piedāvāts braukt ciemos uz atbrīvoto Ukrainu. Un ģimene cer, ka šis brīdis drīz pienāks.

Foto
Ukrainiete Inna ar dēlu Iļju.
Dzimtās pilsētas Golaja Pristaņ pirmskara skats.