Suņu asinsdrāmas
Viss raksts
Laima Linuža
Šovasar biju aculieciniece situācijai, kad Ludzā no žoga izmucis liels suns uzbruka sievietei ar citu mazāku suni. Negribu detaļās atcerēties situāciju, pietiek ar to, ja teikšu, ka lielā suņa mute bija asiņaina. Tā sacīt, pagaršoja savu upuru asinis. Man jāteic, ka bīstamās situācijas laikā es sēdēju mašīnā. Man nebija drosmes glābt sievieti. Varu būt lepna, ka mans dzīvesbiedrs gan metās cīņā un faktiski izpestīja gan sievieti, gan nelielo suni.
Suņa saimnieka vārdu, kurš redakcijai zināms, neminēšu, bet nākamreiz, ja situācija atkārtosies, Ludzas Zeme uzsāks tradīciju publicēt 1. lappusē dusmīgo un bīstamo suņu saimnieku bildes. Varbūt vismaz tas motivēs saimniekus kontrolēt savus mājdzīvniekus.
Sakož un izpurina
Situācija mūsu pilsētā, lai arī ko neteiktu amatpersonas, tik tiešām šai jomā ir samilzusi. Un tāda sajūta, ka itin neviens to nevar vai negrib atrisināt. No vienas puses skan uztraukto cilvēku mudinājums cīnīties ar bīstamajiem dzīvniekiem, no otras puses – ir vesela cilvēku kategorija, kas tur suņus un uzskata, ka apkārtējie ir vienkārši ļauni cilvēki un neizprot suņa smalko dvēseli.
ludzaszeme.lv vietnē pie raksta par suņiem parādījās šāds komentārs: – Biju liecinieks gadījumam Mazā Ludzas ezera pludmalē, kur sieviete ar bērniem pastaigājās, bet autostāvvietā piebrauca džips, no kura izkāpa kungs ar diviem suņiem. Viņš devās vakara suņu peldē, suņi riedami skrēja uz bērniem, kundze trīcošā balsī kliedza krievu valodā, lai aizvāc suņus, taču kungs pateica, lai nerunā te krieviski. Kundze sacīja, ka izsauks policiju un ka pludmalē ir kameras, bet vīrietis draudēja, ka uzrīdīs suņus. Es piefiksēju auto numuru, bet kungs man lika saprast, ka notiks kas nelāgs, ja muti pavēršu…
Bērnībā mani bija nopietni sakodis Stroda ielas mājā dzīvojošs melns suns. Suns bija norāvies no ķēdes un skrēja pakaļ bērnu baram, kurš patvērās no suņa kāpņu telpā, bet es, nospriedusi, ka sunītis taču ir labs un es taču neko sliktu viņam neesmu nodarījusi, vien turpināju lēnā gaitā iet. Un tieši to sunim arī vajadzēja – viņš uzbruka man no aizmugures, novēla zemē, iekodās mugurā un sāka valkāt pa zemi un kārtīgi purināt. Šīs sajūtas, kad tieku mētāta un kratīta, aizmirst nevaru. Vien atceros, ka nekas tai brīdī nesāpēja, ausīs vien skanēja dusmīga suņa elpa. Vēlāk, nomierinājies, suns mani turpat zemē gulošu atstāja. Biju pārāk maza, lai saprastu, ka man paveicās un suns mani nenokoda, tikai izrāva gaļas gabalu no muguras. Kad par situāciju uzzināja mans tēvs, viņš paņēma medību bisi un devās suni nošaut. Taču tā kā suns piederēja ģimenei, kur bija mazi bērni, un, uzzinājuši, ka tēvs grasās suni vest uz mežu šaut, viņi gandrīz uz ceļiem lūdza tēvu to nedarīt. Tā nu suns palika dzīvs. Taču es kopš tā atgadījuma skaidri zinu – suns ir bīstams.
Jāiemidzina pēc pirmā uzbrukuma
Suņa saimnieks nespēj novērtēt suņa bīstamību apkārtējiem, jo saimniekam vienmēr liekas, ka mans sunītis ir labs, viņš nekož. Dārgie saimnieki, kož gan! Turklāt suns ir hierarhijas dzīvnieks, proti, viņš ir tendēts uzbrukt tieši vārgākajam un mazākajam, proti, bērnam, mazam sunim vai sievietei. Vai tiešām jāsagaida mūsu novados kāds ārkārtējs gadījums, kad kādam mazulim nokož roku vai sakropļo seju, lai beidzot saimniekiem pielektu, ka suns jātur ķēdē?
Diemžēl bieži vien saimnieki savā aklajā mīlestībā uz suņiem ignorē ne vien apkārtējo cilvēku drošību, bet arī savu. Kādu dienu satiku savu paziņu ne dzīvu, ne mirušu. Vaicāju, kas noticis. Viņa pavēstīja, ka kaimiņš aizvests uz reanimāciju, jo viņu sakodis paša suns. Pirms tam lielais suns ir tikai mazliet rūcis uz saimnieku, bet saimnieks pret šo niķi izturējies iecietīgi, tuviniekiem teicis – sunim arī var būt slikts noskaņojums. Cilvēki, kuriem bija pieredze ar suņiem, viņam ieteica vai nu nolikt suni pie vietas vai arī iemidzināt, taču saimniekam likās, ka padomdevēji ir cietsirdīgi suņu nīdēji. Tā nu kādu dienu vakarpusē saimnieks nesis pieķēdētajam sunim ēst, bet kāja aizķērusies un viņš pakritis turpat pie suņa. Suns uzreiz izmantoja izdevību – koda saimniekam aiz sprandas. Saskrēja tuvinieki un kaimiņi, centās glābt. Brīnumainā kārtā saimnieks slimnīcā tapa salāpīts. Un tikai pēc šīs situācijas piekrita mīluli iemidzināt.
Cienījamie suņu saimnieki, atcerieties, ka jūsu mīlulis ir plēsīgs dzīvnieks, gaļēdājs. Un cilvēkiem uz ielas nav jāmūk krūmos vai jāmet milzu loks apkārt jūsu sunim, kurš brīvsolī klīst apkārt. Un visbeidzot – esmu pārliecināta, ka jāievieš norma, ka pēc tam, kad ir reģistrēts gadījums, kad suns ir sakodis cilvēku, viņš vienkārši piespiedu kārtā jāved uz iemidzināšanu. Domāju, ka tas ir vienīgais reālais veids, kā disciplinēt bezrūpīgos suņumīļus.
Publicēts 15 JŪLIJS 2016