Kāpēc tu aizgāji, māmiņ?
Rēzeknes Vēstis publicēja šādu vēstuli. Arī mēs nevaram palikt vienaldzīgi, jo bieži ārstēties esam spiesti tieši Rēzeknes slimnīcā.
Kā ātrāk aiziet viņsaulē? Atbildi uz šo jautājumu es tagad zinu: jāpaārstējas Rēzeknes slimnīcā. Tā notika ar manu mammu. Kā jebkuram cilvēkam gados, arī mammai bija vairākas kaites, ar ko mēs centāmies tikt galā. Taču, kā mēdz teikt, vienu ārstē, citam kaitē. Mammai ārstēja vienu, otru, trešo kaiti. Droši vien tādu zāļu, kas izārstētu visas slimības, nemaz nav.
Pēdējos trijos gados viņa divreiz ārstējās slimnīcā — Rēzeknē un Daugavpilī. Jāatzīst, ka Daugavpilī apstākļi daudz labāki nekā Rēzeknē, arī attieksme pret pacientiem cita. Šoreiz, kad mammai kļuva aizvien sliktāk un tabletes vairs nelīdzēja, nolēmām, ka jāiet slimnīcā. Nosūtījumu viņai neiedeva: slimnīcā neesot vietu, tomēr ieteica doties pašiem, varbūt pieņems. Tā arī izdarījām. Uzklausījuši mammas sūdzības par augstu asinsspiedienu, sirdsdarbības problēmām, galvas reiboņiem, elpas trūkumu u. c., dakteri, kaut arī negribīgi, tomēr uzņēma mammu slimnīcā, Neiroloģijas nodaļā, kur viņa jau iepriekš bija ārstējusies. Es nomierinājos, jo biju nodevis mammu speciālistu rokās (ko tagad nožēloju).
Pirmajā dienā viņai veica galvas datortomogrāfiju, varbūt vēl kādas procedūras, nezinu. Trešajā dienā jautāju dakterim par mammas veselību, viņš atbildēja, ka nekā briesmīga neesot, pēc dažām dienām izrakstīšot. Tas mani pārsteidza, jo redzamu uzlabojumu nebija, lai gan katru dienu lika sistēmu, deva zāles. Piektdien mammai kļuva vēl sliktāk, viņa mocījās ar elpas trūkumu. Pat kāju pietūkums nedēļas laikā nebija pārgājis. Līdzīgas problēmas savulaik bija tēvam, tāpēc zināju, ka kāju tūska var liecināt par sirds problēmām. Uzskatu, ka mamma bija jāpārved uz Kardioloģijas nodaļu. Pat viņas palātas biedrenes teica, ka mamma atrodas nepareizajā nodaļā. Kad lūdzu dakteri pārvest mammu uz citu nodaļu, viņš teica, ka tas nav tik vienkārši, jo nav vietu. Uz manu sūdzību, ka mammai grūti elpot, atbilde bija vēl labāka: Iepiliniet degunā, un pāries. Biju neizpratnē. Mamma jau agrāk bija sūdzējusies dakterim par elpas trūkumu un saņēmusi tādu pašu atbildi. Redzēdams manu uzstājību, dakteris tomēr nosūtīja mammu uz plaušu rentgenu. Tur kaut ko saskatīja un pateica, ka pirmdien vēl precizēšot.
Kāpēc pirmdien? Vai to nevarēja izdarīt tajā pašā dienā? Kāpēc rentgenu neveica jau pirmajā vai otrajā, trešajā dienā? Vai tāda ir ārstu profesionalitāte? Varbūt nevērība vai ārstu kļūda? Vai tagad tā izturas pret visiem pacientiem?
Vēl mammai bija miega problēma. Viņa varēja aizmigt pat ēdot vai sarunājoties, gulēja gandrīz visu dienu. Bet svētdienas vakarā visām pacientēm viņas palātā iedeva miegazāles. Pirmdienas rītā mamma nepamodās un vakarā reanimācijā nomira…
Mīļo māmiņ, tā ir mana vaina, ka atvedu tevi uz Rēzeknes slimnīcu. Diemžēl šo kļūdu vairs nevaru labot, lai kā to gribētu. Kaut varētu pagriezt laiku atpakaļ! Uz slimnīcu tu taču atnāci pati savām kājām un pie pilna prāta. Vai tie ir profesionāli ārsti, speciālisti? Varbūt viņi diplomu nopirkuši? Ko nu vairs, mammu tāpat neatgriezīsi. Lai Dievs viņus tiesā…
Mīļo māmulīt! Tu vairs nenobaudīsi svaigus tomātiņus un piparus, ko mēs kopā stādījām un kopām un par ko tu pat slimnīcā pārdzīvoji vairāk nekā par sevi. Nenogaršosi jauno medu, ko bitītes jau sanesušas. Tu man daudz ko iemācīji, par to tev sirsnīgs paldies. Laikam jau katrs mammu pa īstam novērtē, kad viņas vairs nav. Tad paliek tikai mīļas atmiņas par skaistākajiem dzīves mirkļiem kopā ar vislabāko cilvēku pasaulē.
Mīlošais dēls ALEKSEJS
Publicēts 15 JŪLIJS 2016