Pateicoties F. Kempam esam latgalieši - Ludzas Zeme

Pateicoties F. Kempam esam latgalieši

Pateicoties F. Kempam esam latgalieši
1
(1)

Francis Kemps – publicists, izdevējs, dzejnieks, politiķis un ļoti nozīmīgs sabiedriskais darbinieks ar sarežģītu likteni, bet zinātājiem viņš saistās ar cilvēku, kurš, neskatoties uz nemitīgām grūtībām, aizstāvēja Latgales un latgaliešu tiesības. Izdevis pirmo latgaliešu avīzi “Gaisma”, latgaliešu žurnālu “Zvaigzne” un vairākas ābeces latgaliešu bērniem. Arī par mūsu Latgales un latgalieša vārda iedibināšanu varam būt pateicīgi tieši Kempa devumam.

 

Neviennozīmīga personība

Kemps dzimis 1876. gada Ziemassvētkos Rēzeknes apriņķa Makašānu pagasta Sprūževā zemnieka ģimenē. Viņš nāk no vairāku pazīstamu Latgales kultūras darbinieku dzimtas, viņa mātes brālis bija Pīters Miglinīks, radu lokā bija arī Nikodems Rancāns. Abus vecākus Kemps zaudē agrā vecumā, taču ir spējīgs iegūt pilnvērtīgu izglītību ar radinieku atbalstu. Līdz 1887. gadam mācās Rogovkas pamatskolā, pēc tam Ludzas apriņķa skolā. Izglītību turpina Pēterburgā, Sv. Katrīnas proģimnāzijā un Garīgajā seminārā, kur viens no viņa pasniedzējiem ir Francis Trasuns. Viņa ietekmē viņš apgūst baltisko latviešu valodu un sāk publicēt dažādus stāstus un esejas Trasuna izdotajā “Daugavas Kalendārā”.

Kemps bija ļoti neviennozīmīga, asa un neatkarīga personība, uzskata kārsavietis Arnis Slobožanins, kurš 2017. gadā bija iniciators Kempa pieminekļa uzstādīšanas idejai Ludzā. Tomēr šī iniciatīva toreiz neguva pietiekošu atbalstu.

Runājot par politiku, Kemps mēģināja pielāgoties visām varām.

– Kemps mainīja mētelīšus un to nevar noliegt, bet tam visam cauri bija vēlme kļūt par latgaliešu nācijas tēvu. Daudzi vēsturnieki uzskata, ka tieši viņš izdomāja apzīmējumu – Latgale, Latgalija, latgalieši –, faktiski tieši Kempam varam būt pateicīgi par to, ka tiekam dēvēti par latgaliešiem,– tā A. Slobožaņins.

 

Izdod pirmo latgaliešu avīzi, žurnālu un ābeces

1900. gadā Kemps par spīti latīniskās drukas aizliegumam izdod ābeci latgaliešu bērniem “Lementars latvīšu bārnim” un 1901. gadā “Zalta altaris, dzīsmu un lyugšonu gromota”. Viņš cenšas nostiprināt latgalisko izteiksmi, ko tālāk izvērš nelegāli izdotajā žurnālā “Zvaigzne” un pirmajā avīzē latgaliski “Gaisma”. Aizliegumu Kemps apiet, iegūstot Kauņas un Rīgas cenzoru atļauju izplatīt tās Augškurzemē, taču ar garīdznieku palīdzību izplata grāmatas arī Latgalē.

Esot pēdējā kursā, Kemps Garīgo semināru 1900. gadā pamet. 1901. gadā brīvprātīgi iestājas Leibgvardes Izmailovas pulkā, iegūdams rezerves praporščika pakāpi, un 1902. gadā nokārto ģimnāzijas eksāmenus. Tā kā lielākā daļa izglītoto latgaliešu šajā brīdī ir garīdznieki, Kemps nolemj apgūt inženierzinātnes un 1902. iestājas Nikolaja I Civilinženieru institūtā.

Francis Kemps nodibina pirmo latgaliešu avīzi “Gaisma”. 1905. gada 27. novembrī iznāk tās pirmais numurs ar ievadrakstu “Gaisma aust!”, ko saraksta pats Kemps. “Gaisma” iznāk līdz 1906. gadam, kad tās slēgšana tiek panākta ar poļu muižniecības un garīdzniecības apvienotiem centieniem. Avīzes pirmsākumos tajā līdzdarbojas gan Francis Trasuns, gan arī Kazimirs Skrinda. Iznāk 26 numuri.

 

Panākumi kaujas laukā

No 1904. līdz 1912. gadam Kemps ļoti aktīvi darbojas “Daugavas kalendāru” izdošanā, kas lasītājus iepazīstina ar visdažādākajām tēmām. Kemps asi iestājas pret latgaliešu zemnieku izceļošanu uz Sibīriju. 1910. gada kalendārā viņš publicē stāstiņu “Uz Sibīriju sapnī”, kas apraksta kādu zemnieku Dādulu, kurš redz nelabu sapni, ka pārdevis iedzīvi un brauc ar ģimeni uz dzelzceļa staciju, bet pēc tam “lopu vagonā” uz Sibīriju. Plašu atpazīstamību iegūst arī Kempa satīriskais stāsts “Vecais staršina” par pagasta vecākā rupjību, kukuļņemšanu un negodīgo pārvēlēšanu. 1908. un 1909. gadā Kemps izdod arī vairākas ābeces latgaliešu bērniem.

Kemps, sākoties Pirmajam pasaules karam, tika iesaukts Krievijas impērijas armijā. Par nopelniem kaujās tika arī apbalvots. Kemps tiek ievainots, kontuzēts un 1915. gadā nozīmēts dienestā Pēterburgā, kur aktīvi darbojas Bēgļu palīdzības biedrībā. 1916. gadā Kemps dibina nelegālu Latgales darbaļaužu partiju, kas pēc ideoloģijas ir tuva sociālrevolucionāru uzskatiem, un 1917. gada aprīlī sāk izdot tās laikrakstu “Ļiaužu bolss”. Kemps iestājas par pilnīgu zemes atsavināšanu muižniekiem, pret šādu risinājumu kā pārāk radikālu ir citi latgaliešu kultūras darbinieki, no tiem ievērojamākais Francis Trasuns.

 

Iemanto separātista slavu

1916. gada 12. oktobrī laikraksts “Dryva” publicē Franča Kempa ar pseidonīmu “F. Skoborga” iesūtīto eseju “Latgolijas nākotne”, kas izraisa plašu rezonansi Latgales inteliģences pārstāvju aprindās. Kemps kritizē Baltijas latviešus un apgalvo, ka kulturālās tuvošanās mēģinājumi pārējiem Latvijas novadiem ir nesuši tikai negatīvus rezultātus. Viņš izvirza domu, ka Baltijas latvieši, cerot uz strauju apvienošanos, cer asimilēt Latgali un panākt, ka tajā runā Baltijas latviešu izloksnē, ko Kemps uzskata par neiespējamu. Viņš ierosina lietuviešiem, latgaliešiem un Baltijas latviešiem saglabāt neatkarību iekšlietās, taču veidot kopīgu ārpolitiku.

1917. gada pavasarī aizstāv ideju par Latgales pašvaldības izveidošanu. Kemps ir viens no Rēzeknes Pirmā Latgales kongresa organizētājiem. Kemps vēlējās, lai Latgalei būtu sava autonomija un tikai pēc tam drīkst apvienoties ar pārējiem Latvijas novadiem, pretēji Trasuna ierosinājumam. Šis jautājums netika pietiekoši izdiskutēts. Tas ir bijis tikai viens vēstures brīdis, kad Kemps un Trasuns nostājās viens pret otru, atklāj A. Slobožanins, jo turpmākajā politiskajā norisē viņi atkal sadarbojās. Kemps toreiz cieta zaudējumu, atstāja kongresa telpas dusmīgs un neuzklausīts, jo Kempa oponenti kongresā bija vairākumā. 182 no 232 kongresa delegātiem bija pret Kempa pieeju. Pēc viņa aiziešanas lēmums pievienoties pārējiem Latvijas kultūrvēsturiskajiem novadiem tiek pieņemts vienbalsīgi, taču ar šo notikumu Kemps iemanto separātista slavu.

 

Iekļūst Satversmes sapulcē

Pēc 1917. gadā Oktobra revolūcijas notikumiem lielinieki avīzi “Ļiaužu bolss” pasludina par kontrrevolucionāru un Kempam tiek piespriests nāves sods. Kādu laiku viņš atrodas ieslodzījumā, tāpēc līdz 1920. gadam Kemps nebija politiski aktīvs.

Francis Kemps.

 

Noslēdzoties Brīvības cīņām un Latgales atbrīvošanai, Kemps uz laiku pilda Rēzeknes pilsētas galvas pienākumus, viņš ir pirmais, kas ieņem šo amatu pēc pilsētas atbrīvošanas no boļševikiem 1920. gada 21. janvārī.

Kā Latgales ļaužu partijas pārstāvis tiek ievēlēts Latvijas Satversmes sapulcē, kur līdzdarbojas pie Satversmes projekta izstrādes. Maz pētīts vēstures fakts – Kempam kaut kādā veidā ar savu Latgales autonomijas ideju bija izdevies aizraut vecticībniekus. Praktiski Satversmes sapulcē viņš iekļuva, pateicoties tikai un vienīgi ar vecticībnieku, nevis latviešu balsīm. Taču esot Satversmes sapulcē, Kemps ne ar vienu vārdu neaizstāvēja vecticībnieku intereses, atklāj A. Slobožaņins.

Neraugoties uz domstarpībām ar F. Trasunu Latgales pārstāvju kongresā 1917. gadā, kā tautas vēlēts parlamentārietis F. Kemps bija viņa tuvākais sabiedrotais vienotajā frontē par Latgales tiesībām, tās kultūru.

 

Trasuns un Kemps atbalsta viens otru

P. Zeiles grāmatā “Latgales kultūras vēsture no akmens laikmeta līdz mūsdienām” ir atzīmēts, ka Kemps Satversmes sapulcē darbojās divās komisijās: Satversmes, kā arī Tirdzniecības un rūpniecības komisijā. Viņš aktīvi iestājās par latgaliešu valodas publiskajām tiesībām un lietošanu iestādēs, skolās un citur. Abi Franči jau no agrārreformas sākumiem paredzēja Latgalei nelabvēlīgus simptomus, apgaismoja lietu attīstības gaitu un cīnījās par to, lai glābtu, kas glābjams.

Kemps tāpat kā F. Trasuns iesaistījās cīņā par decentralizētu valsts varu, Latgales pašvaldību tiesībām. Viņš dedzīgi diskutēja par Latgales skolām un ārpusskolas izglītību Latgalē. Vadošie Latgales politiķi F. Trasuns, F. Kemps, V. Seile Satversmes sapulcē izvērsti parādīja, ka Latgalē nebija savu latvisko skolu, ka Latgalē bija ilgs valodas un drukas aizlieguma laiks, ka te ir bijusi smaga pārpoļošana un pārkrievošana, ka būtībā latviskās skolas aizsākumi ir tikai no 1918. gada. 20-to gadu sākumā trūka piemērotu skolas telpu un skolotāju, mācību līdzekļu. Samērā liela skolas vecuma bērnu daļa palika ārpus skolas. F. Kemps līdz ar F. Trasunu un citiem domubiedriem iesniedza Satversmes sapulces priekšsēdētājam prasību sniegt papildus finansiālo palīdzību Latgales skolām, kas arī tika piešķirta.

 

Izjūt izglītības trūkumu Latgalē

Vienā no savām runām F. Kemps teica: “Mūsu skolas Latgalē ir iznīcinātas, ir palikušas tikai sienas un cauri jumti. Skolas piederumu trūkst ne tikai laukos, bet arī Rēzeknē, Ludzā un Daugavpilī nevar atrast nevienu lielāku bibliotēku. Bet tautas apgaismošana ir tikpat svarīga kā nacionālās armijas uzturēšana. Latgale sauc pēc skolām, un mēs nevaram cerēt, ka pašvaldības tiks ar visu galā. Vai jums ir zināms, ka Latgalē ir vecie latgalieši, kas ir pieņēmuši baltkrievu valodu? Latgalē cittautiešiem skolu vairāk nekā latgaļiem. Latgales skolu lietas jānodod pašu latgaļu rokās. Ja mēs esam viena valsts, tad ir jāgādā, lai tauta būtu vienādi apgaismota kā Latvijas rietumos, tā austrumos”.

Kemps parāda, ka no 5000 Latvijas Universitātes studentiem 1921. gadā latgaliešu ir tikai 27. Izvirza prasību veidot Latgalē arodskolu tīklu un savus skolotāju institūtus. Šajā sakarā Latgales pārstāvji 1921. gadā iesniedza valdībai īpašu dokumentu, kurā uzsvērts, ka jāgādā, lai Latgale varētu tikt pie “vairākām vidusskolām, pie skolotāju semināriem, arodskolām un pie attiecīgām skolu grāmatām latgaļu dialektā, kas ir latgaļu mātes valoda un ar likumu noteikta par Latgales skolu mācību valodu”. Iesniegumu parakstījuši F. Trasuns, F. Kemps, A. Velkme, Ā. Turkopuls un N. Skangalis.

Kemps cīnījās arī par katoļu Baznīcas tiesībām un garīgo ordeņu brīvu darbību, ierosinot svītrot paragrāfu, kas aizliedz jezuītu darbību Latvijā. Viņš izvērstā runā parāda jezuītu ordeņa vēsturiskos nopelnus Latgales kultūras veicināšanā, īpaši latgaliskās grāmatniecības un valodas kopšanā.

 

Iestājas par katoļu baznīcu

Kemps parāda, ka Latgalē minoritātēm izglītības un citādā ziņā ir lielākas tiesības nekā latgaliešiem. Viņš vēršas pret minoritāšu “protezēšanu” uz latgaliešu rēķina. Viņš iestājas par Latgales vēsturisko vietu vārdu un uzvārdu saglabāšanu, vēršoties pret vienpusīgo letonizācijas un nivelēšanas tendenci.

Viņš atbalsta F. Trasunu jautājumā par konkordāta noslēgšanu ar Vatikānu un Jēkaba katedrāles nodošanu katoļiem. Īpašā runā viņš saka, ka Jēkaba baznīcu 13. gs. cēluši katoļi. Reformācijas rezultātā katoļi no tās izdzīti ar varu. Pēc tam Stefans Batorijs to atņēma luterāņiem un atdeva katoļiem, bet zviedru ķēniņš Gustavs Ādolfs to atkal atņēma katoļiem un nodeva luterāņiem. “Vēsture ir katoļu sabiedrotā,” teica Kemps. Pēc ilgām debatēm un grupu cīņām jautājums 1. Saeimā tiek izlemts par labu Latvijas katoļu Baznīcai, kas Jēkaba dievnamu pārvērta par bīskapa katedrāli.

Tādējādi visos galvenajos, Latgalei vitālajos jautājumos Kemps principiāli iestājās par tās likumīgajām tiesībām, konstruktīvi risinot svarīgākās kultūras problēmas.

 

Tik spēcīgu politiķu vairs nav

Miķelis Bukšs monogrāfijā “Francis Kemps – ceineitojs par tautas tīseibom” (1969) pasvītro, ka pirmajos Latvijas parlamentos abi Franči – Trasuns un Kemps – ar savu stāju kļuva par Latgales tiesību simboliem. Viņi cīnījās par savas tautas vajadzībām. “Ar sovu ceiņu jī aplicynojuši, ka tauta vēļ dzeivoj, ka tei nav kapitulējuse bez nūteikumim un ka tei dzivos arī turpmok.”

Henriks Vizulis F. Kempu raksturo kā darbīgu deputātu, kurš godam reprezentējis Latgali, bijis labs orators, asprātīgs, ar visa notiekošā ātru un asu uztveri. Viņam bija svešs karjerisms. H. Vīzulis izsaka nožēlu, ka Kempa kā parlamentārieša darbība izbeidzās ar 1. Saeimu.

Bukšs atzīmē, ka no klerikālajām aprindām un V. Rubuļa grupas F. Kemps ticis apkarots tikpat cītīgi kā F. Trasuns. Tieši šo lielo virsotņu sagraušana ir bijis lielākais zaudējums visai latgaļu atmodas kustībai. Daudz bija latgaļiem arī citu vīru, bet tik spēcīgu politiķu vairs nav bijis.

Kemps no 1928. – 1931. gadam bija satiksmes ministra biedrs, pēc tam – līdz 1934. gadam – Latvijas dzelzceļa galvenais inspektors. Pēc Kārļa Ulmaņa apvērsuma tiek atbrīvots no darba un turēts apcietinājumā, bet pēc tam dzīvoja viņam piederošajās dzirnavās Zvirgzdenē Ludzas tuvumā.

1939. gadā Kemps vēro Slovākijas neatkarības paziņošanu no Čehoslovākijas. Viņš dibina un vada Latgales autonomistu organizāciju “Latgales patriotiskais “Dzelžu leģions””. Kemps Rīgā izplata uzsaukumu “Valsts Prezidenta kungam un tā ministriem Latgales ultimāts”, pieprasot Latgalei lielākas tiesības un autonomiju. Sakarā ar šo darbību viņš kārtējo reizi tiek apcietināts un vēlāk atbrīvots no apcietinājuma.

 

Ludzā strādā par inženieri

Kemps bija precējies divreiz. Pirmā sieva Konstance Daugule Kempa mirusi 1947. gadā pēc kritiena un galvas traumas. Kempu ģimenē bija 3 dēli, bet kara beigās mājās dzīvoja tikai jaunākais Leopolds Kemps. Otro reizi par saimnieci mājās kļuva Marija Kostaržicka.

F. Kemps kopā ar savu sievu Konstanci 1916. gadā.

 

1923. gadā Ludzas apriņķī pie Zvirgzdenes ezera. Kemps bija nopircis pussagrautas dzirnavas un ieguvis īpašumā 33.5 hektārus zemes. 1940. gadā ģimene skaitījās pie turīgajām saimniecībām. Tās bija iekoptas mājas ar saimniecības ēkām, vairākiem sakņu dārziem un augļu dārzu, kas redzams Zvirgzdenes dzirnavu plānā.

1940. gadā, pēc Latvijas okupācijas Kempam piederošie īpašumi tiek nacionalizēti. Vācu okupācijas periodā viņš strādā par Ludzas komunālās nodaļas galveno inženieri, pēc kara turpina darbu Ludzas rūpniecības kombinātā. Kempa jaunākais dēls Leopolds iesaistās Konstantīna Čakstes pretošanās kustībā, par to uz 10 gadiem tiek izsūtīts uz Arhangeļskas apgabalu, bet pats Francis trīs mēnešus tiek pratināts Rīgā.

Kempa ģimenei no 33.5 hektāru lielā īpašuma tika atstāts iztikai nepietiekošs nepilns hektārs un dzīvojamā māja. Centieni panākt jebkādas pielaides no vietējās pašvaldības izrādās neauglīgi. 1948. gadā Kemps, tobrīd 72 gadus vecs, apsaimniekojot 0.36 hektārus zemes, tiek ieskaitīts kulaku kārtā, viņa zeme tiek aplikta ar paaugstinātām nodevām. Kemps turpina sūdzēties pat šo netaisnību visās padomju varas instancēs līdz 1948. gada 6. oktobrī saņem galīgo atteikumu no Latvijas PSR Ministru padomes.

 

Zvirgzdenē top lielākais darbs “Latgales likteņi”

Kemps regulāri publicēja rakstus “Latgolas školā”, “Jaunajā Vordā”, “Jaunajā Straumē”, žurnālā “Straume” u.c. Visi raksti veltīti akūtām Latgales problēmām – ļaužu tiesībām, labklājībai, izglītībai, kultūrai. Daudziem rakstiem polemisks, saasināts raksturs, kas radīja ne mazumu pretinieku gan klerikālajās, gan atsevišķu partiju aprindās. Zvirgzdenē pamatos arī tapa viņa lielākais darbs “Latgales likteņi”, kas 1938. gadā iznāca ar veltījumu: “Latgales atbrīvotājiem: Dr. K. Ulmanim, vienotās tautas Vadonim, un ģen. J. Balodim, Nacionālās armijas virspavēlniekam”. Daļa materiālu pazīstama no grāmatas “Latgalieši” (1910). Taču plašāk izvērstas nodaļas par Latgali Krievijas varā un rusifikāciju, no jauna uzrakstītas – “Latgales nacionālās sejas elementi”, “Latgales baltkrievu jautājums”, “Daži vārdi par vietu nosaukumiem”, “Latgales atmodas laikmets”, “Par latgaliešu jaunāko literatūru”.

Lai cik tas nebūtu paradoksāli, grāmatā “Latgales likteņi” F. Kemps tikai fragmentāri, it kā garām ejot, skar Latgales situāciju neatkarīgajā Latvijā. Sistematizētu pārskatu aizvieto vispārīgi pārspriedumi par latgaliešu raksturu, baltkrievos vērstajiem latgaliešiem. Arī literatūras apskatā nav analizēti konkrēti darbi, bet izteikti vispārīgi, galvenokārt kritiski pārspriedumi. Taču darbā ne mazums interesantu vērojumu, spriedumu, trāpīgu detaļu, kas liecina par spēcīga publicista talantu. Visvairāk viņu nodarbina latgaliešu valodas liktenis.

 

Citāti no Kempa darba

“Varētu teikt, ka latgalietis sava dialekta ziņā jūtas kā bez vainas degradēts karavīrs. Gan apzinās, ka viņam ierindā pienāktos izcilāka vieta, bet viņš ir nostādīts Latgalē rindas pēdējā galā. Reizē latgalietis nejūtas, ka viņš būtu aicināts piedot savai dzimtai zemei latvisko seju. Viņa vietā šo lomu cenšas spēlēt citi tautieši.”

Un vēl: “Valodu un izlokšņu ziņā Latgale ir īstais Bābeles tornis (piecas pamatizloksnes), ar to tikai starpību, ka ļaudis šeit viens otra valodu saprot un tāpēc šis Bābeles tornis nesabrūk… Latgaliešus grūti atradināt no viņu izloksnes. Viņu nacionālā, latviskā apziņa nav šķirama no viņu dzīvās valodas.”

“Latgaliešu zemniecības slāņos pastāv un turas tikai stipra reliģiskā (katoliskā) apziņa, dominējoša pār nacionālo apziņu… Šo reliģisko apziņu varētu nosaukt par latgaliešu zemapziņas nacionālismu, uz kuru var droši paļauties un balstīties nacionālajā darbā.”

“Latgales nacionālajai sejai jāpaliek skaidrai, latviskai, lai arī šis latviskums būtu savdabīgi īpatnējs, vietējais. Nacionālā kolorīta dažādība nebojā vispārējo tautas latviskumu.”

 

Mirst izsūtījumā Sibīrijā

A. Slobožaņins pirms 2 gadiem pats bija devies uz Sibīriju, tostarp uz Tomskas apgabalu, kur Staļina represiju nesaudzēts ticis izsūtīts izcilais latgalietis Kemps. Šī brauciena rezultātā tapa dokumentālā filma “Latgaļīši Sibirī”.

1949. gadā Kemps, būdams vecs vīrs, no Latgales tika deportēts uz Mihailovkas sādžu, apmēram 30 kilometru attālumā no Tomskas pilsētas. Tagad no tā laika Mihailovkas gandrīz nekas nav palicis pāri – dažas pussabrukušas mājas un tomskieši jau sacēluši vasarnīcas. Bet tolaik Kemps te dzīvoja mazā pirtiņā, kā stāsta, ka pat bez jumta. Strādājis par apmetēju, bet tajā pašā laikā turpinājis savu sabiedrisko darbību. Rakstījis grāmatu “Vīna tauta voi divejis” un mācījis vietējiem bērniem latgaliešu valodu.

Trīs gadus pēc izsūtīšanas 1952. gadā Kempa pirtiņā izceļas ugunsgrēks. Viņš, gribēdams izglābt savu darbu manuskriptus, ieiet iekšā, apdeg, saelpojas dūmus un pāris stundas vēlāk mirst no sirdstriekas. Kemps tika apglabāts turpat netālu esošajos Mihailovkas kapos.

Kārsavietis A. Slobožaņins pirms 2 gadiem apmeklēja Tomskas apgabalu Sibīrijā, kur kādreiz tika deportēts F. Kemps.

 

Pārapbedīts Zvirgzdenes kapos

Arī dzejnieks Antons Kūkojs par F. Kempu agrāk no oficiāliem avotiem bija dzirdējis vien nievājošu atzinumu – separātists. Savā gramatā “Mūžs Latgales kultūrā” viņš pauž neizpratni, kā var nosodīt cilvēkus, kas par pašu dārgāko pasaulē vērtē savu dzimteni. F. Kemps bija no tiem, kurš ar visu savu sirdsdegsmi cīnījās par Latgales iedzīvotājiem pienākošos vietu zem saules.

“…Un Kempa grāmata “Latgales likteņi” – gudra, savu zemi mīloša patriota sarakstīta, pēdējās tautas atmodas kulminācijā atkārtoti izdota – arī tagad ne mazāk precīzi ataino tos mezglu punktus, kas joprojām vēl nav atraisīti Latgales un pārējo Latvijas reģionu starpā. Jā, pastāv atšķirības ticībā, valodā, mentalitātē. Bet Kemps jau aicina uz savstarpēju saprašanos, dzīvojot līdzās…” tā par izcilo personību raksta Kūkojs.

Jāatzīst, ka pateicoties tieši Kūkojam, un viņa vērībai ieklausīties Jāņa Samuša stāstītajā, kļuva zināms Kempa liktenis. 1991. gadā izdevās organizēt ekspedīciju no Rēzeknes uz Sibīriju, kā rezultātā vairāku latviešu mirstīgās atliekas guldīt dzimtajā zemē. Samušs bija pavadonis, jo viņš izsūtījumā pavadījis gandrīz 7 gadus.

Kempa dēls Leopolds pie paša veidotā Kempu dzimtas pieminekļa Zvirgzdenes kapos.

 

J. Samušs parāda Kempa apbedījumu

1991. gada ekspedīcijas fotogrāfs Aleksandrs Bondarenko atceras, ka ekspedīcijas sastāvā bija tāds J. Samušs. Viņš arī kopā ar ģimeni bija toreiz deportēts uz Sibīriju, kur viņam nomira brālis, māte un vēl kāda radiniece. Samušs piedalījās Kempa bērēs. Viņš varēja diezgan precīzi parādīt Kempa apbedījuma vietu. Tā arī Latgales atmodas darbinieks F. Kemps atgriezās dzimtenē un tagad atdusas līdzās savai mīļotajai sievai Konstancei Zvirgzdenes kapos pie akmenī kaltā dēla Leopolda sarūpētā pieminekļa.

A. Slobožanina filmā kultūrvēsturniece, valodniece Lidija Leikuma atklāj, ka priekš Mihailovkas vietējiem iedzīvotājiem Kemps bija ļoti gudrs cilvēks. Viņš pat esot sataisījis kaut kādu ģeneratoru, kas tolaik spēja ražot elektrību. Kad nāca Atmodas laiks, tad Rēzeknes Latgaliešu biedrība, kas darbojās Pētera Keiša vadībā, uzskatīja par savu goda pienākumu atgādāt uz dzimteni vismaz Kempa kaulus.

 

Rosina uzstādīt pieminekli Kempam Ludzā

A. Slobožaņins pauž pārliecību, ka nevajag baidīties no tā, ka Kemps bija neviennozīmīga personība, tāds bija arī K. Ulmanis, taču piemineklis viņam ir uzstādīts. Jāvērtē pozitīvās puses, vajadzētu lepoties arī ar šo ievērojamo personību, kuram bija kļūdas, taču viņš neveica noziegumus. Jāpieņem tas, ka neviens nav ideāls. Kempa saistība ar Ludzas novadu ir liela, ne ar vienu citu pilsētu viņam tāda nav. Šeit viņš noteiktu savas dzīves periodu ir mācījies, strādājis un dzīvojis.

– Ja Rēzeknei ir Trasuns, kāpēc Ludzai nevarētu būt Kemps, to es teicu vēl 2017. gadā. Tas būtu liels solis, atrastos arī finansējums un vajadzētu izdomāt, kur šis piemineklis atradīsies. Tā varētu būt Kempa statuete ar ābeci rokās vai avīzi “Gaisma”. Arī jaunākajai paaudzei būtu interesanti uzzināt šīs personības apgrēcības, jo viņš varēja atļauties tāds būt,– uzskata A. Slobožaņins.
Kemps rūpējās par to, lai viņa dzimtais novads netiktu apdalīts. Kemps vienmēr bija patriots un palika uzticīgs savai idejai, ka Latgale ir īpaša. Tieši tāpēc viņš ierindojas izcilāko sava laikmeta latgaliešu vidū līdzās F. Trasunam un N. Rancānam, lai arī vēstures notikumi Kempam nenāca par labu.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par “Pateicoties F. Kempam esam latgalieši” saturu atbild Ludzas Zeme

Noklikšķiniet uz zvaigznes, lai to novērtētu!

Vidējais vērtējums 1 / 5. 1