Multikulturālisms darbībā - Ludzas Zeme

Multikulturālisms darbībā

Multikulturālisms darbībā
4.5
(2)

Ar šo rakstu aizsākam ar valsts finansējumu atbalstītu deviņu rakstu sēriju par kultūru un tās vēsturi Ludzas, Kārsavas, Zilupes un Ciblas novados. Sāksim ar valsts tālāko austrumu novadu – Zilupes novadu.

 

Bez kultūras nevaram

Pašreiz, pateicoties vīrusa izsauktajai ārkārtas situācijai un tās izraisītajai krīzei, esam nonākuši situācijā, kad maksimāli dominējošas kļūst ekonomiskas intereses. Diemžēl, kārtējo reizi nemateriālais mantojums un viss, kas saistīts ar kultūru, kā mazāk nozīmīgs tiek nobīdīts otrajā plānā. Tomēr, neapstrīdama ir patiesība, ka kultūra ir neatņemama civilizācijas sastāvdaļa, un bez tās Homo Sapiens eksistence vispār nav iedomājama. Tai piemīt interesanta divpusīga īpatnība, esot universāla un apvienojot visu pasauli globālā mērā, kā vienojošs elements, tomēr tajā pat laikā ir arī dziļi nacionāli savdabīga ar neatkārtojamām oriģinālām iezīmēm katrā reģionā.

Šoreiz jāsaka – lai par pasaules kultūras jautājumiem rūpējas UNESCO. Mūsu uzdevums ir atsvaidzināt lasītāju atmiņā pāris mūsu tuvāko novadu kultūras vēsturi ar visām tās īpatnībām, kā arī parādīt vienojošo elementu stabilitāti visas Latgales kultūras dzīves kontekstā. Katrā ziņā, droši var sacīt vienu – mums apkārt ir daudz interesenta, reizēm nezināma, reizēm nepelnīti piemirsta. Labi apzinoties, ka veidot daudz maz izsmeļošu novada kultūras dzīves un vēstures pārskatu var vismaz ar brošūras, ja ne grāmatas mēroga izdevuma palīdzību, tomēr mēģināsim ar avīzes raksta palīdzību atsaukt atmiņā mūsu novadu raksturīgākās un svarīgākās kultūras iezīmes.

 

Sākums meklējams Pasienē

Runājot par Zilupes novadu, tā attīstību un kultūras dzīvi, pirmkārt, jāmin kāds interesants un būtisks apstāklis. Proti, šis ir viens no retajiem Latvijas novadiem, kura centrs nav novada senākā vēsturiskā vieta. Kā apdzīvota vieta Zilupe sāka veidoties tikai pašā divdesmitā gadsimta sākumā. Senākajā laika posmā, kā arī vēl krietnu brīdi 20. gadsimtā vadošā loma pašreizējā Zilupes novada teritorijas dzīvē piederēja Pasienei, kuras attīstība un uzplaukums nesaraujami saistīts ar rekatolizācijas procesu, kas 17. gadsimtā sāka norisināties Latgalē pēc tam, kad tā tika stabili iekļauta Žečpospoļitas* sastāvā kā Inflantija*.

Īpaši nozīmīga šeit bija dominikāņu ordeņa mūku darbība. Sākot no rekatolizācijas posma sāk veidoties savdabīgā Latgales kultūra, tieši ar 17. gadsimta beigām datējamie pirmie, līdz mūsu dienām saglabātie kultūras pieminekļi – pirmie, jezuītu un dominikāņu nodrukātie katķismi un lūgšanu grāmatas, kā arī arhitektūras pieminekļi, gan ar to cieši saistītā sakrālā māksla.

Ja runājam konkrēti par pašreizējā Zilupes novada teritoriju, tad tas izceļas ar sevišķu sakrālās kultūras mantojuma daudzveidību. Par šīs jomas arhitektūras un mākslas pieminekļiem daudz var pastāstīt Zilupes tūrisma dzīves vadītāja I. Ivanova un pilsētas bibliotēkas vadītāja N. Ļemeševa, kuras savāca daudz liecības un materiālus par minēto tematu.

 

Kultūras pieminekļi saistīti ar katolicismu

Pēc viņu stāstītā, Zilupes novads sakrālās mākslas pētniekiem ir sevišķi interesants. Šeit sastopamas ne tikai katoliskās un pareizticīgās baznīcas sakrālā māksla, bet saglabājušies arī uniātu baznīcas mākslas savdabīgie elementi. Kopumā tas viss savijas savdabīgā, tikai šai pusei raksturīgā sakrālās kultūras audumā. Par tās spilgtākajiem un ievērojamākajiem metiem var nosaukt, bez šaubām, Pasienes katoļu baznīcu, Ļauderu uniātu baznīcas iekšējo ansambli, Saveļinku kapliča ar saviem kokgriezumiem un senajiem gleznojumiem, kā arī Terehovas kapliču, kuras apgleznotais altāris ar izvērsto lejas daļu un trīsstūra frontonu noslēgumā spilgti apliecina, ka baroka tradīcijas Latgalē sasniedza pat vistālākos nostūrus.

Izņemot Ļauderus, pārējie nozīmīgākie oriģinālie kultūras pieminekļi Zilupes novadā ir saistīti ar katolicismu. Tas izskaidrojams ar to, ka vecticībnieku un pareizticīgo koptās un pārveidotās bizantiskās mākslas tradīcijas tik dziļi neiesakņojās novadā, lai šeit iegūtu kādus vietējus, reģionālus vaibstus. Šo konfesiju māksla vairākumā gadījumu ir ekumēniska.

Uniātu baznīcas un draudzes, kas Latgalē parādījās 18. gadsimta nogalē, gan ir atstājušas savu iespaidu Latgales mākslas un kultūras vēsturē. Tikai šīs kultūras lapaspuses ir samērā mazzināmas un grūti atšifrējamas. Par uniātu baznīcas mākslas, kuras tradīcijas samērā ātri pārveidojās, piemērojoties pareizticīgo liturģijai, redzamākajiem pārstāvjiem visā Latgalē varam nosaukt tikai divus gleznojumu krājumus, kuri pašlaik atrodas Ļauderu un Brodaižas pareizticīgo baznīcu gleznojumu krājumos. Tieši šī iemesla dēļ Ļauderu dievnams ir Zilupes novadam savā ziņā unikāls, tāpēc pelnījis lielu ievērību.

 

Unikālā Saveļinku kapliča

Kas attiecas uz Pasienes baznīcu, tad par to būtībā visu izsaka tās neoficiālais nosaukums – Aglonas baznīcas māte. Šajā, dominikāņu veiktajā būvē, tik spilgti, kā reti kur, izpaužas poļu baroka spilgtākās īpatnības.

Runājot par Saveļinku kapliču, sevišķi jāuzsver, ka tur saglabājušies vieni no senākajiem zināmajiem kokgriezumiem Latgalē, kā arī viens no senākajiem gleznojumiem, kurš attēlo svēto Kristapu un izpildīts amatnieciskās, var pat sacīt, primitīvās glezniecības* tradīcijās, kuras raksturo telpas nosacītais dziļuma plānu sablīvējums, apjomu pieplacinājums un lokālu krāsu laukumu un līniju dominante. Tāpat spilgts un labs primitīva paraugs ir arī turpat Saveļinku kapličā atrodamā glezna Sāpju Dievmāte, kuras centrā likts Pietas motīvs*, ap kuru izkārtotas strikti norobežotas Kristus dzīves ainas, absolūti ignorējot telpiskās perspektīvas likumības, kā jau tas raksturīgi primitīvismā bieži redzamajam paralēlo darbību motīvam.

Ja atmetam mākslas zinātnes terminus – Saveļiņku kapliča priecē ar savu naivo tiešumu un patiesumu. Šeit viss, lai cik neveikls vai primitīvs izskatītos, ir nācis no sirds, tāpēc skaidri redzams un pat jūtams, ka mākslinieki, dekorējot kapliču, nav domājuši par atalgojumu, bet tikai centušies pēc labākās sirdsapziņas atspoguļot iecerēto tematu.

 

Uniātu atstātais mantojums

Vēl būtu jābilst pāris vārdu par uniātu sakrālās mākslas elementiem, kuri saglabājušies Lauderos, kur uniātu templis darbojās līdz 1839. gadam, kad tas pārgāja pareizticīgo rokās. Šai pārņemšanai sekoja diezgan pamatīgi pārbūves darbi, jaunu ikonu izvietošana, taču tika izmantoti un saglabāti arī uniātu laika gleznas un altāri.

Par uniātu mākslu liecina kaut vai baznīcā aplūkojamais Madonnas gleznojums iluzorā, gleznotā ietvarā, kas ir viens no ne pārāk biežajiem tīri profesionālās mākslas paraugiem Latgalē. Blakus Madonnai atrodas nedaudz amatnieciskākā izpildījumā veidotie apustuļu pāri – Sv. Pēteris un Sv. Pāvils, Sv. Matejs un Sv. Bartolomejs, kā arī Sv. Eistāhijs un Sv. Tits.
Šie gleznojumi tapa nedaudz vēlāk – 18. gadsimta beigās vai 19. gadsimta sākumā.

Visi minētie gleznojumi ir daudz tuvāki rietumu baroka mākslas tradīcijai, nevis kanonizētajai ikonu glezniecībai, kuras 19. gadsimta paraugus var apskatīt turpat blakus. Kā pēdējo interesanto uniātu sakrālās glezniecības pieminekli jāmin 18. gadsimtā gleznotais “Svētais vakarēdiens”. Tas iegleznots sarežģītas formas grieztā koka ietvarā, tā veidota pēc apgrieztās perspektīvas likumiem.

 

Tuvāk mūsu dienām

Pēc pagarā pārsvarā arhitektūrai un mākslai veltītā vēsturiskā ievada pārcelsimies tuvāk mūsdienām un sāksim ar laiku, kad pakāpeniski izveidojās Zilupe, kas 1925. gadā izkļuva no Pasienes pakļautības, izstājoties no Pasienes pagasta sastāva un iegūstot tiesības uz pašpārvaldi.

Jāpiebilst, ka Zilupe par Zilupi kļuva tikai 1920. gadā, līdz tam nesot Rozenovas vārdu. Apdzīvotā vieta šeit sāka veidoties ap 1900. gadu sakarā ar Maskavas – Ventspils dzelzceļa būvi. Pilnīgi skaidrs, ka pirmajos tās pastāvēšanas gados nopietnas un regulāras kultūras dzīves un attīstības pašā Zilupē būt nevarēja. Vēl jo vairāk tāpēc, ka šajos gados norisinājās gan Pirmais Pasaules karš, gan Latvijas neatkarības cīņas.

Izņēmumi ir saistīti gandrīz tikai ar izglītību, jo 1910. gadā Rozenavā tika atvērta dzelzceļa skola, bet 1912. gadā – pamatskola.
Vārdiņš “gandrīz” šajā gadījumā tiek lietots tāpēc, ka gluži bez kultūras pasākumiem Rozenavas dzīve tomēr iedomājama nebija. 1910. gadā Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrība (BUB) uzcēla savu ēku ar koncertzāli, kurā norisinājās labdarības pašdarbības koncerti, dejas, kā arī uzstājās BUB pūtēju orķestris – pirmais zināmais pašdarbības kolektīvs Zilupes vēsturē.

 

Pirmais kultūras centrs Zilupē

Tomēr par kaut cik nopietnu kultūras attīstību var runāt sākot ar 1920. gadu, kad visa Latgales teritorija tika atbrīvota no komunistiem un situācija sāka normalizēties. Par šiem laikiem stāsta gan Zilupes hronista I. Sircova, gan Zilupes bibliotēkas vadītājas N. Lemeševas savāktie materiāli. Interesanta informācija atrodama arī V. Trojanovska grāmatā “Ludzas zeme”.

Pēc būtības Zilupe attīstījās, kā tipisks pierobežas ciemats, kas cieši saistīts ar robežapsardzi. Laika gaitā pilsētā izvērtās būvniecība. 1933. gadā tika uzbūvēts Latviešu biedrības nams, kas kļuva par vienu no galvenajiem Zilupes un apkārtējo pagastu kultūras centriem. Ēkā atradās arī bibliotēka un zāle filmu demonstrēšanai.

Kopumā vērtējot, kultūras dzīvi Zilupē un arī apkārtējos pagastos, sākot ar divdesmitajiem gadiem ietekmēja divi faktori. Pirmais bija lielā robežsargu un karavīru loma kultūras dzīves attīstībā un latviskas kultūrvides veidošanā. Otrais faktors radās, pateicoties Zilupes raibajam nacionālajam sastāvam. Tieši šī iemesla dēļ Zilupē radās un pastāvēja multikulturāla sabiedrība, šī vārda labākajā nozīmē.

Jāatzīmē interesants fakts, ka Zilupē un tās apkaimē nebija sevišķi iecienīta kora dziedāšana. To uzskatāmi apliecina tas, ka neviens koris no Zilupes nav piedalījies Vispārējos Latviešu dziesmu svētkos. Toties ļoti iecienīta pilsētā un novadā bija dziedāšana ansambļos, instrumentālā muzicēšana, kā arī teātra spēlēšana. Tiesa, nevar sacīt, ka kora dziedāšana novadā būtu pavisam ignorēta. Koris gan pastāvēja, bet tas bija izteikts baznīcas koris, kurš izpildīja tikai sakrālos skaņdarbus, veicot liturģiskos dziedājumus.

 

Jauni laiki, jaunas vēsmas

Mierīgu kultūras attīstību, gluži tāpat kā mierīgu dzīvi pārtrauca 40 gadu traģiskie notikumi. Saprotams, ka 2. Pasaules kara gados Zilupē, tāpat kā visā Latvijā, bija citas prioritātes. Arī paši pirmie pēckara gadi nebija pārāk labvēlīgi kultūras dzīves attīstībai perifērijā, kaut gan pilnīgi novārtā atstāta tā netika, kaut vai tā iemesla dēļ, ka jaunajos sabiedriskajos apstākļos tai nācās pakļauties komunistiskās ideoloģijas diktātam un nereti propagandēt to.

Kā stāsta I. Sircovs, pirmajos pēckara gados kultūras pasākumi pilsētā notika vidusskolas aktu zālē, jo Latviešu biedrības namu vācieši, 1944. gadā atkāpjoties, uzspridzināja. 1947. gada beigās par jauno Zilupes kultūras namu tika pārbūvēta pilsētas luterāņu baznīca. Pilsētā un visā novadā lēnām atjaunojās kultūras dzīve, kas, kā jau minēts, diemžēl, sajaucās ar ideoloģiju. It sevišķi tas sakāms par aģitbrigāžu darbu. To veidošanai un darbībai pirmajos pēckara gados tika pievērsta liela vērība visā Latvijā.

 

Pirmais koris, pašdarbības uzplaukums

Tomēr bija arī pozitīvas iezīmes. Atjaunoja savu darbu Zilupes amatierteātris, iestudējot nopietnas lugas. Kā pilnīgi jaunu un sevišķi pozitīvu iezīmi jāmin sieviešu kora nodibināšanu, kas pielika punktu zilupiešu laicīgās kora mūzikas ignorēšanai. Koris piedalījās gan pirmajos pēckara Dziesmu svētkos Rīgā, gan Latgales Dziesmu svētkos Daugavpilī. Galu galā, kora dziedāšana ieguva tādu popularitāti, ka 1950. gadā jau varēja noorganizēt pirmos Zilupes dziesmu svētkus, kuri nepalika pēdējie.

50-tajos gados var runāt par diezgan krasu mākslinieciskās pašdarbības uzplaukumu pilsētā un visā novadā, toreiz rajonā (no 1949. līdz 1959. gadam Zilupe administratīvajā iedalījumā pastāvēja kā rajona centrs). Nodibinājās akordeonistu ansamblis, pūtēju orķestris, instrumentālais ansamblis, kā arī vokāli instrumentālais ansamblis. Vokālie un instrumentālie ansambļi nodibinājās un darbojās arī Lauderos un Pasienē.

Kā liecina Briģu pagasta bibliotekāres A. Dolgovskas savāktie materiāli, zilupiešu mūziķi vadīja arī Briģu pagasta kori un vokālo ansambli. Konkrēti varētu nosaukt ilggadīgo, leģendāro Zilupes mūziķi V. Tihonovu, kura ieguldījums Briģu un arī Zilupes novada pagastu māksliniecisko kolektīvu izveidē ir ievērojams.
Lauku teritorijās sāka dibināties arī deju kolektīvi, stipri palielinājās bibliotēku tīkls.

 

Jauns impulss un deju kolektīvi

Kultūras dzīves attīstība saņēma jaunu impulsu līdz ar jaunā Zilupes kultūras nama uzcelšanu 1962. gadā. Sākot ar šo laiku, pilsētas kultūras dzīvē nozīmīgu lomu sāk spēlēt dažādu profesionālo kolektīvu, kā arī individuālo mākslinieku viesizrādes. Šeit savā laikā viesojušies Daugavpils teātris, Sovetskas teātris, V. Artmane, Ģ. Jakovļevs, Valsts filharmonijas deju ansamblis “Daile”.

No pašdarbības attīstības vēl noteikti jāpiemin sarīkojumu deju studija “Sārtās buras”.

Gados pēc valstiskās neatkarības atgūšanas kultūras dzīve novadā ir nedaudz pārmainījusi akcentus. Diemžēl, aizgājusi neziņā kora dziedāšana, taču perifērijas koru iznīkšanas process ir raksturīga visas Latvijas kultūras dzīves iezīme. Darbu pārtrauca arī Zilupes folkloras ansamblis. Toties uzplauka tautas dejas māksla. Pilsētā darbojas vairāki deju kolektīvi.

Kā stāsta Zilupes Tautas nama vadītāja I. Pertaja, par deju kolektīvu eksistenci un panākumiem galvenokārt jāpateicas Zilupes tautas dejas entuziastei Sņežanai Veikšānei. Jāteic, arī panākumi neizpaliek – S. Veikšānes vadītais jauniešu deju kolektīvs “Tracis” ir viens no labākajiem Ludzas deju apriņķī, kā pirmais no Zilupes deju kolektīviem ir izcīnījis tiesības un arī piedalījies Vispārīgajos Latvijas Dziesmu un deju svētkos. Pašlaik pilsētā un novadā sevišķi populāra kļūst deja, it sevišķi estrādes deja. Arī Zilupes mūzikas un mākslas skola īsteno deju programmu.

Zilupes mūzikas skola ir pelnījusi, lai to pieminētu atsevišķi. Ilggadīgās direktores V. Doreiko-Sinkevičas vadīta, tā ilgus gadus ir bijis viens no kultūras dzīves stūrakmeņiem novadā. Neviens pasākums pilsētā neiztiek bez mūzikas skolas audzēkņu piedalīšanās.

 

Ir ar ko lepoties, ir ko atcerēties

Atsevišķi būtu jāpiemin kultūrai nozīmīgi cilvēki, kuri dzimuši vai darbojušies Zilupē. Par viņu piemiņas saglabāšanu un visu ar viņiem saistīto materiālu vākšanu atkal jāsaka paldies Zilupes bibliotēkas vadītājai N. Ļemeševai, kura pēc būtības ir arī pilsētas neoficiālā muzeja vadītāja un kura laipni piekrita ar sakrāto informāciju dalīties. Tiesa, jāsaka, ka šī ir joma, ko zilupieši vēl pietiekami neizmanto, jo pilsētā un novadā dzimušo izcilo cilvēku vārdi ir gana skanīgi, lai tos izmantotu lielākas cilvēku intereses izraisīšanai par novadu un piesaistītu tam vairāk apmeklētāju.

Neminēsim visus, bet tikai pašus nozīmīgākos vārdus. No Lauderu pagasta nākusi talantīgā Valeiņu dzimta. Sevišķi būtu jāatzīmē literatūrzinātnieks, kritiķis un filologs, pedagogs un daudzu publikāciju un grāmatu autors Vitolds Valeinis. Sevišķu atzinību viņš pelnījis ar savu darbu, atklājot plašākai publikai latgaliešu literātu. Atsevišķi būtu jāmin viņa sagatavotās un izdotās grāmatas “Latgaliešu lirikas vēsture” un “Latgalīšu dzejas antoloģija”.

No Pasienes puses nākuši poļu izcelsmes kristīgā dzejniece Konstance Benislavska. Pasienē vēl pavisam nesen aktīvi darbojās Poļu biedrības aktīvists un dedzīgs novadpētnieks Eduards Dukšta.
Tāpat no Pasienes nācis Latvijas Nacionālās operas solists Nikolajs Goršeņins, kā arī izcilais grafiķis un grāmatu ilustrators un noformētājs Valentīns Ozoliņš. Bez šaubām, nevar nepieminēt pazīstamo dramaturģi Māru Rītupi, kura savas darbības sākuma posmā vairāk pievērsās bērnu un jauniešu dramaturģijai, bet vēlāk jau ar sāpīgu ironiju sāka atainot mūsdienu skarbo realitāti.

 

No Zilupes ceļas atpazīstami vārdi

Izcilību sarakstu pabeigsim ar diviem kultūras jomā izciliem vīriem, kuru saknes meklējamas pašā Zilupē. Pirmkārt, tas ir ilggadējā Zilupes priestera dēls, izcilais operdziedātājs, bass Gurijs Antipovs, kurš ne tikai pats bija izcils dziedātājs, bet arī aktīvi un kvalitatīvi piedalījās Latvijas jauno dziedoņu audzināšanā un izglītošanā.

Otrā personība, kurai bija nenoliedzami liela un nozīmīga ietekme uz visas Latvijas kultūru, un kurš arī dzimis Zilupē, ir izcilais latviešu filmu režisors/inscenētājs Rolands Kalniņš. Viņa filmas “Es visu atceros, Ričard!”, “Elpojiet dziļi”, “Ceplis” pieder pie labākā, ko radījusi latviešu kinematogrāfija. Kalniņa vārds ir aizskanējis tālu pāri Latvijas robežām pasaulē. Tāpēc šķiet, ka vismaz viņa vārdu Zilupē varētu popularizēt krietni vairāk. Nu, vismaz tikpat daudz, kā Ludzā ceļ saulītē Hercu Franku.

Kopumā var sacīt – novadam tiešām ir ar ko lepoties un ko atcerēties. Nepieciešams tikai to vēlēties un darīt. Jo šīs atmiņas un goda vīru piemiņa palīdzēs arī mūsdienās pierādīt, ka kultūra nav otrās šķiras prece, un sniegs atbalstu, veidojot šodienas kultūrainu.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par “Multikulturālisms darbībā” saturu atbild Ludzas Zeme.

 

Žečpospoļita – Federāla monarhija Centrāleiropā no 1569. līdz 1795. gadam. Izveidojās Ļubļinas ūnijā (reālūnija) apvienojoties Polijas karalistei un Lietuvas lielkņazistei.

Inflantija – Pārdaugavas hercogistē ietilpstošo zemju nosaukums poļu valodā. Pēc 1629. gada šo nosaukumu attiecināja tikai uz Latgali. Pirmais vārdu “Latgale” 1900. gadā sāka lietot Latgales kultūras darbinieks Francis Kemps.

Primitīvisms – Primitīvā tautu māksla (tautu, kuras dzīvo pirmatnējo cilšu dzīvesveidu – bez pilsētām, tehnikas uc.) aizsākās 19. gadsimta beigās. Tā radīja naivismu jeb primitīvismu – mākslas virzienu, kurš iekaroja sev redzamu vietu 20. gadsimta mākslā, bija iedvesmas avots citiem māksliniekiem.

Pieta — Jaunava Marija ar mirušo Jēzu klēpī.

Noklikšķiniet uz zvaigznes, lai to novērtētu!

Vidējais vērtējums 4.5 / 5. 2

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.