Jaunieši “piedzīvo” vēstures notikumus

Veicināt jauniešu interesi par Latgali un latgalisko var tikai domāšanas paradigmas maiņa, visā sabiedrībā kopumā un valsts politikā. Aptaujātie Ludzas novadpētniecības muzeja, Bērnu un jauniešu centra (BJC) un Mākslas skolas darbinieki ir pārliecināti, ka ieradums runāt latgaliski nāk no ģimenes, bet par vēsturi, kultūru un mākslu jārunā ar bērniem un jauniešiem ar interaktīviem, radošiem stāstiem, nevis lekcijām.

Muzejā ir dažādas programmas

Ludzas Novadpētniecības muzejā ilgu gadu garumā tiek veikts izglītojošs darbs ar bērniem un jauniešiem, lai ieaudzinātu viņos patriotismu un mīlestību pret Latgali un Latviju. Muzejs piedāvā dažādas muzejpedagoģiskas programmas, kas izglīto gan par latviešu gadskārtu svētkiem un to svinēšanas tradīcijām, gan par novada vēsturi un dabu. Īpaši nozīmīgiem vēsturiskiem notikumiem ir veltītas programmas “Lačplēša diena” un “Tā mēs gājām uz neatkarību”, kas ir ļoti pieprasītas tieši novembrī.

Pildas pamatskolas 8. un 9. klases audzēkņi Ludzas novadpētniecības muzejā, programma “Lāčplēša diena”, 2023. g.

Programmas Ludzas novada skolu audzēkņiem ir bez maksas, bet tās bieži vien apmeklē arī kaimiņu novadu skolu audzēkņi programmas “Latvijas Skolas somas” ietvaros, stāsta izglītojošā darba un darba ar apmeklētājiem vadītāja Aina Loseviča.

BJC pasākums Ludzas novadpētniecības muzeja teritorijā “Ģimeņu pikniks”, 2021. g.

Pirmsskolas iestāžu audzēkņi un sākumskolas klašu audzēkņi labprāt apmeklē programmas, kas tiek vadītas muzeja Dabas nodaļā un iepazīstina ar Latgales floras un faunas daudzveidību, kā arī latviešu gadskārtu svētku programmas “Meteņi Latgales sētā”, “Lieldienas Latgales sētā”, “Miķeļdiena Ludzas muzejā” un “Mārtiņdiena Latgales sētā”.

Muzejpedagoģiskā programma “Miķeļdiena Latgales sētā”, 2017. g.

Muzejpedagoģiskā programma “Mārtiņdiena”, 2017. g.

Iepazīstina ar Latgales kultūrvēsturi

Gan sākumskolas audzēkņiem, gan pamatskolas audzēkņiem tiek piedāvātas programmas, kas iepazīstina ar kultūrvēsturi, proti, “Pieloc, māsiņ, skolas somu”, “Ludza senāk un tagad”. Tāpat arī Ludzas lielajā sinagogā skolēni ar muzejpedagoģisko programmu palīdzību var iepazīt ebreju kultūrvēsturisko mantojumu un iepazīties ar diviem nozīmīgiem novadniekiem – Vulfu un Hercu Frankiem. Savukārt vecāko klašu audzēkņiem tiek piedāvāta programma “Viduslaiki Ludzas novadā”.

– Ja jauniešus ir ieinteresējusi kāda konkrēta tēma, viņi ar aizrautību uzklausa muzeja darbinieku stāstījumu. Īpaši saistoša Ludzas novada skolēniem šķiet muzejpedagoģiskā programma “Ludza senāk un tagad”, kad vecās fotogrāfijās viņi iepazīst mūsu pilsētas vēsturi, nozīmīgākos kultūrvēsturiskos objektus un ievērojamas personības,– stāsta A. Loseviča.

Muzejpedagoģiskās programmas izstrādā paši muzeja darbinieki un ir ļoti gandarīti ar rezultātiem. Viņi cer, ka skolu un bērnudārzu audzēkņi, kam tās ir paredzēti, ir ne tikai apmierināti, bet viņiem arī patīk. Par to var saprast pēc lielā pieprasījuma. Muzeja darbinieki redz, ka bērniem nav garlaicīgi, viņi ar prieku dodas uz muzeju, arī aicina muzeja darbiniekus uz skolu.

Ludzas novada profesionālās ievirzes mākslā pedagogu darbu kopizstāde “Mēs” Ludzas novadpētniecības muzejā, 2023. g.

Programma latgaliski

Muzejs skolēniem piedāvā muzejpedagoģisko programmu latgaliešu valodā “Pieloc, māsiņ, skolas somu”, kuras laikā tās dalībnieki iepazīst skolu un skolēnu gaitas pirms 100 gadiem.

Muzejs vāc, glabā un pēta Ludzas novada kultūrvēsturiskās vērtības. Regulāri tiek rīkotas izstādes, iespēju robežās arī mākslas plenēri. Jau par tradīciju kļuvis pilsētas svētku ietvaros ludzāniešus iepazīstināt ar kādu īpašu novadnieku – mākslinieku, rokdarbnieku u.tml.

Muzeja darbinieki saka, ka lauku skolu bērni ļoti labi pārvalda latgaliešu valodu, tāpēc dažreiz pasākumi tiek vadīti latgaliski. Šeit uzskata, ka palīdzēt jauniešiem apzināties savas latgaliskās saknes un veicināt interesi par Latgali un latgalisko var, kopā ar skolām biežāk rīkojot dažāda veida viktorīnas, konkursus par savu dzimto novadu, tā vēsturi un nozīmīgiem cilvēkiem.

Jaunieši pēta Latgales vēsturi

Latvijas valsts svētku nedēļā Ludzas Novadpētniecības muzejs pulcināja vairāku novada izglītības iestāžu audzēkņus uz muzejpedagoģisko programmu “Mana Latvija”, kas veltīta Lāčplēša dienai un Latvijas Republikas neatkarības proklamēšanas dienai. Programmas laikā tās dalībniekiem bija iespēja iepazīties ar vēsturiskām liecībām no LdNM krājuma, dzirdēt muzeja darbinieku stāstījumu par Latvijas valsts dibināšanu un Brīvības cīņām.

Ludzas 2. vidusskolas sākumskolas audzēkņi Ludzas Novadpētniecības muzejā muzejpedagoģiskajā programmā “Mana Latvija”, 2023. g.

Stāstot skolēniem par Brīvības cīņām, šogad tika radīti Ludzas novadpētniecības muzeja krājuma priekšmeti. Latvijas Republikas dibināšanas piemiņas relikvija – plakete ar valsts vīru attēliem, veltīta Latvijas Republikas dibināšanas dienai 1918. gadā – piederēja advokātam Rudolfam Kalniņam, Ludzas iedzīvotājam, kurš pats bija Brīvības cīņu dalībnieks un tika apbalvots ar Lāčplēša zīmi. Šī plakete bija Kalniņu ģimenes relikvija.

Muzeju apmeklē ne tikai pirmsskolas iestāžu audzēkņi un skolēni, augstskolu studenti arī bieži vēršas muzejā pēc informācijas savu pētniecisko darbu izstrādes procesā.

Skolēni iepazīstas ar Ludzas novadpētniecības muzeja krājuma priekšmetu, Latvijas Republikas dibināšanas piemiņas relikviju – plaketi ar valsts vīru attēliem.

Muzeja priekšmets – ceļvedis pagātnē

Darbā ar bērniem muzejā izmanto dažādas interaktīvas metodes – gan diskusijas vidusskolēniem, jo viņiem patīk izteikt savu viedokli, gan prezentācijas, kurās izmanto priekšmetus no muzeja krājumiem, piemēram, fotogrāfijas, kā Latvijas armija ienāca Ludzā 1920. gadā. Ekspozīcija tiek izmantota, jo pats svarīgākais un vērtīgākais muzejā ir priekšmets, kas pats par sevi ir tā laika mēmais liecinieks. Tā varētu būt piemiņas plāksne, monēta, veca grāmata vai pastkarte, ko bērniem dod rokās.

– Kad viņi tur rokās vecu grāmatu, piemēram, Bībeli, kurā priesteris atstājis grāmatzīmi, tā viņus uzrunā,– stāsta muzeja sabiedrisko attiecību vadītāja Rita Kučāne. – Viņi ierauga vecās grāmatas fontu, ierauga uzrakstu uz pastkartes, un priekšmeti atdzīvojas.

Muzeja priekšmets ir kā ceļvedis pagātnē, laikmetā, uzskata muzeja darbinieki. Ne tikai klausīties stāstu par to vai apskatīt to, bet arī pieskarties tam, pielaikot. Stāstot par viduslaikiem, bērni tiek aicināti ietērpties viduslaiku tērpos – lai viņi paši varētu pieskarties vēsturei un izdzīvot kādu mirkli citā laikmetā.

Sadarbojas ar Ludzas Mākslas skolu un BJC

Ludzas novadpētniecības muzejs sadarbojās ar J. Soikāna Ludzas Mākslas skolu un Ludzas novada BJC, regulāri tiek rīkotas gan BJC audzēkņu, gan Ludzas mākslas skolas audzēkņu un pedagogu izstādes. Kopā tiek organizēti arī dažādi pasākumi, mākslas skolas audzēkņi kopā ar pedagogiem bieži apmeklē muzeja pedagoģiskās programmas un organizētos pasākumus, pastāstīja A. Loseviča, darba ar apmeklētājiem vadītāja.

20. oktobrī Ludzas Novadpētniecības muzejā tika atklāta BJC pulciņu dalībnieku radošo darbu izstāde “Mana dažādā – vienīgā Latvija”. Izstādē apskatāmi zīmējumi, pērlīšu rotas, mandalas, kvilings, darinājumi no dabas materiāliem, oriģināli apģērbu modeļi, kas tapuši šajā mācību gadā. Atklāšanas pasākuma laikā BJC vadītāja Eleonora Obrumāne lūdza bērnus atcerēties, ka viņi visi ir dažādās un vienotās Latvijas nākotne, un mēs varam būt stipri tikai visi kopā. Izbaudīt novada skolēnu radīto mākslu var līdz 12. decembrim.

20. oktobrī Ludzas Novadpētniecības muzejā tika atklāta BJC pulciņu dalībnieku radošo darbu izstāde “Mana dažādā – vienīgā Latvija”.

Skatās no citas perspektīvas

Ludzas BJC arī ir apmierināts ar ilggadīgo sadarbību ar Ludzas novadpētniecības muzeju un ir atvērts uz sadarbību, rīko izstādes, piedalās pasākumos, arī BJC pulciņi sadarbojās gan savā starpā, gan ar muzeju, gan ar Kultūras namu utt.

– Pulciņos un konkursos piedalās skolēni no visa novada, ne tikai no Ludzas,– stāsta BJC jaunatnes lietu speciāliste Solvita Binovska. – Mēs cenšamies apvienot novadu, lai neesam tikai viena pilsēta. Pulciņš ir arī, piemēram, Rundēnos, kur bērni un jaunieši saturīgi pavada brīvo laiku.

Šogad BJC norisinājās septiņu mēnešu liels projekts, kad jaunieši no visa novada ceļoja un iepazina dzimto novadu, tapuši četri video par Felicianovu, Ludzu, Kārsavu un Zilupi. Paši jaunieši filmēja, montēja, kā viņi redz savu novadu, pastāstīja S. Binovska. Visas videofilmas var atrast biedrības KIRA mājaslapā.

Vasarā bija atbraukuši jaunieši no Itālijas, kuri iepazina Ludzas novadu Erasmus projekta ietvaros. Jaunieši no BJC rādīja itāļiem, kā dzīvo, ārzemnieki bija pārsteigti, cik mēs zaļi dzīvojam, cik mums daudz mežu, cik daudz ir brīvu telpu BJC. Mūsu jauniešiem bija vērtīgi paklausīties viņu iespaidus un uzzināt par lielajiem plusiem, kas ir Ludzā. Dažreiz vajag paskatīties uz zināmām lietām no citas perspektīvas.

BJC ir valodu dažādība

BJC padziļināti nepēta Latgales vēsturi un kultūrvēsturi, taču, kad ir vajadzība, jaunatne iepazīstina viesus ar Latgales kultūrvēsturi, tradīcijām un latgaliešu valodu, kā tas bija Erasmus projektā.

Jaunatnes lietu speciāliste S. Binovska atzīst, ka BJC pulciņos pārsvarā tiek izmantota latviešu valoda, taču ar Kārsavas puses jauniešiem, kuri savā starpā runā latgaliski, pasniedzēji bieži komunicē latgaliski. Ikdienā nesanāk likt uzsvaru uz latgalisko, tāpēc latgaliešu valodu pielieto tikai pēc situācijas, iespēju robežās.

BJC nav īpaši izceltu pasākumu latgaliski, ikdienā šeit pārklājās daudz valodas: latviešu, latgaliešu, ar ukraiņu bērniem runā krieviski.

– Pie mums ir valodu dažādība,– atzīst S. Binovska. – Kurš kuru valodu saprot, tā arī komunicē.

Ieradums runāt latgaliski nāk no ģimenes, pārliecināta S. Binovska, arī no apkārtējās vides. Ir jaunieši, kuri ikdienā runā savā starpā un ar pasniedzējiem tikai latgaliski. Bet ir arī jaunieši, kuri noteikti saprot, bet runāt izvairās, jo viņiem ir grūti komunicēt latgaliski.

S. Binovska stāsta, ka visur, kur jaunieši brauc – uz Rīgu, Kurzemi –, viņi iet ar latgalisko identitāti un arī runā latgaliski. Tas ir kā pats par sevi saprotams. Acīmredzot jauniešiem ir lepnums par to, ka viņi nāk no Latgales.

Palīdzēt jauniešiem apzināties savas latgaliskās saknes un veicināt interesi par Latgali un latgalisko var ģimene un skola, uzskata viņa. Ja ģimenē valodu noliedz vai apsmej, tad diez vai šīs bērns to atbalstīs, kad dzirdēs no apkārtējiem vai pasākumā.

Vēsturei ir jābūt redzamai un taustāmai

Ludzas Mākslas skola pateicīga par sadarbību Ludzas Muzejam, Ludzas novada bērnu un jauniešu centram, Ludzas bērnu bibliotēkai, Ludzas amatnieku centram, Ludzas katoļu baznīcai kopīgu stāstu veidošanā: par gadskārtu svētkiem, par tautas tērpu, par ēdienu, par Latgales vēsturei un kultūrai īpašajām dienām, īpašajiem cilvēkiem, teikām, pasakām utt.

Lai saprastu, vai jauniešiem ir interese apgūt zināšanas par Latgales vēsturi, kultūru un mākslu, tā viņiem ir jāpiedāvā, tai ir jābūt klātesošai, redzamai, taustāmai, saožamai, sajūtamai ar maksimāli visām maņām, un jābūt cilvēkam, kurš spēj virtuozi salikt stāsta puzli no daudziem fragmentiem, no cilvēku pieredzētā. Lokālais kontekstā ar globālo, bet mums ir ļoti maz tādu profesionāļu, uzskata J. Soikāna Ludzas mākslas skolas direktore Sandra Vorkale.

Pieskaršanās Latgales vēsturei, kultūrai un mākslai 2023. gadā, J. Soikāna Ludzas mākslas skolai (JSLMS) sadarbojoties ar biedrību “Teātris azotē”, notika ar projekta “Trīs stāsti par svarīgāko” starpniecību. Tika aktualizētas vērtības, kuras pauda ludzānieši piedzīvojot 1938. gadā lielo Ludzas ugunsgrēku, 1941. gada 14. jūnija deportācijas, kā arī piedzīvojot 1942.-1943. gada bargo ziemu, pavasarī veidojot dārzeņu dobes Ludzas parkā, lai nodrošinātos ar pārtiku.

Fotoeksperiments “82” 14. jūnija deportāciju piemiņai, projekta “Trīs stāsti par svarīgāko” ietvaros, 2023. g., foto: M. Justs.

S. Vorkale uzskata, ka par vēsturi, kultūru un mākslu jārunā ar bērniem un jauniešiem ar interaktīviem, radošiem stāstiem, nevis lekcijām. Reflektējot par šobrīd notiekošo, jo arī tā ir vēsture, kurā viņi ir līdzautori.

Jaunieši ir ieinteresēti pētīt Latgales kultūru un mākslu tieši tikpat lielā mērā kā jeb ko citu, saka S. Vorkale. jo viss ir atkarīgs no tā, ko pedagogs piedāvā.

– Jaunietis, pusaudzis un bērns ēd to, kas ir uz galda, bet, kas tas ir, tā ir pedagoga atbildība. Vispārizglītojošās skolās to reglamentē standarti, profesionālajā ievirzē – vadlīnijas, bet izvēli nosaka skolotāja spēja sajust audzēkņu garšas kārpiņas un skolotāja uzmanības fokuss.

Veicina jauniešu interesi par Latgali

J. Soikāna Ludzas mākslas skolas direktore S. Vorkale saka, ka ir bērni un viņu vecāki, kas savā starpā runā latgaliski un ir pilnīgi dabiski, ka pedagogs ar viņiem runā latgaliski. Taču piespiedu kārtā nevar kļūt mīļš un dārgs.

– Tā ir domāšanas paradigma, tā ir drosme atzīt un atzīties, ka latgaliskais ir vērtība, tā ir sena kultūra, tā ir grūtībām, zaudējumiem un uzvarām pilna vēsture. Lai runāt, domāt, lasīt un rakstīt latgaliski būtu tikpat dabiski kā elpot, nepieciešama apzināšanas, ka tas ir dārgums, un es nesu to brīvi, un tas ir vēl kādam vajadzīgs, ka mēs vienīgie varam valodu aizsargāt, lai tā “nenomirst” tāpat kā tas ir noticis ar daudzām valodām, kā tas ir noticis ar Ludzas igauņu – lucu – valodu,– saka S. Vorkale.

Pirms kāda laika, JSLMS rīkojot ikgadējās Mākslas dienas, rakstīja stāstus par kopizstādēm latgaliski. Bija svarīgi to darīt, paverot plašāku komunikācijas telpu.
S. Vorkale uzskata, ka veicināt jauniešu interesi par Latgali un latgalisko var tikai domāšanas paradigmas maiņa, visa sabiedrība kopumā un valsts politika. Tam ir vajadzīgs laiks. Sava nozīmīga vieta šajā jautājumā ir katoļu baznīcai.

Pietuvoties vēsturei ar saskarsmi

BJC un Mākslas skolas pedagoģe Marika Čerņavska, izrādes “85” režisore, pastāstīja, kāds ceļš bija izejams idejas autoriem 2023. gada vasaras projektā “Trīs stāsti par svarīgāko”. Notika fotoeksperiments “82”, kurā bērni un jaunieši pielaikoja sev apģērbu, ko nēsāja pirms 82 gadiem viņu vienaudži, sēžot uz čemodāniem pie dzelzceļa sliedēm, varēja izjust visu situācijas izmisumu un bezcerību. Saprast, kas ir aiz vārdiem “deportācija”.

Izrādi “85”, pieminot Ludzas Lielā ugunsgrēka 85. gadskārtu, iestudēja un organizēja biedrība “Teātris azotē” sadarbībā ar Ludzas novada BJC un J. Soikāna Ludzas mākslas skolu. Sandra Vorkale lasa ukraiņu kara bēgles stāstu par ceļu uz Ludzu. 2023. g. 11. jūnijs, foto: M. Justs.

Tika aptaujāti vairāki vietējie iedzīvotāji, pierakstītas vairākas aculiecinieku atmiņas. Jaunieši citām acīm paskatījās uz it kā sen zināmiem notikumiem – uz lielo Ludzas ugunsgrēku 1938. gadā, kur pazuda viss, kas bija kādam dārgs, arī uz 1942.-1943. gada bargo ziemu, kad cilvēki tika spiesti pavasarī veidot Ludzas parka dārzeņu dobes, lai nodrošinātos ar pārtiku. Pēc tam, kad skolēni izveidoja savu dārzeņu dobi un kad uzklausīja ukraiņu kara bēgles stāstu par viņas ceļu uz Ludzu, vēsture kļuva nokļuva pavisam tuvu.

Par vēsturi ar bērniem ir jārunā ar interaktīviem stāstiem, nevis lekcijām. 2023. gada 15. jūlijā Ludzas BJC jaunieši piedalījās izrādē “85” Ludzas Lielā ugunsgrēka piemiņai.

M. Čerņavska uzskata, ka vēsture mācama ne caur lieliem pasākumiem un ne caur piespiešanu. – Nostrādā nevis liela kampaņa, bet personiskā saskarsme,– saka viņa. – Kad jaunietis satiekas ar kādu vecu cilvēku vai bēgli, kas bēga no kara Ukrainā un parunā ar viņu, tad viņš piekļūst tam ļoti personiski.

Raksta tapšanas gaitā noskaidrojām, ka Ludzas novada jauniešiem ir interese pētīt Latgales vēsturi un kultūrvēsturi, iesaistīties dažādās aktivitātēs gan latviešu, gan latgaliešu valodā. Un ļoti patīkami, ka Ludzas novadā ir daudz radošu cilvēku, kuri izmanto mūsdienīgas metodes darbā ar bērniem, lai viņiem radītu interesi par Latvijas un Latgales vēsturi un kultūrvēsturi, tautas tradīcijām.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par “Jaunieši “piedzīvo” vēstures notikumus” saturu atbild Ludzas Zeme