Folkloras kopas glabā nacionālo identitāti

Šoreiz, turpinot stāstījumu par Ludzas novada kultūras dzīvi un vēsturi, pievērsīsimies vienam no krāsainākajiem un bagātākajiem Latgales kultūras auduma metiem – folkloras ansambļiem.

Pēc Kultūras fonda statistikas krājuma datiem visā Zemgalē ir 27 reģistrēti etnogrāfiskie ansambļi un etnogrāfiskās kopas, Vidzemē tādu ir 35, Kurzemē – 37, Rīgā –55, bet Latgalē – 89. Šķiet, ka jau šie cipari vien skaidri parāda folkloras kopu un etnogrāfisko ansambļu lielo lomu Latgales kultūras dzīvē.

Saglabā tautas garu

Kāpēc tieši folkloras kopu pastāvēšana ir tik ļoti nozīmīga? Atbilde ir ļoti vienkārša. Stāstot par folkloras kopām un ansambļiem, mēs runājam par kolektīviem, kuri, pēc būtības, ir visu trīs mutvārdu folkloras mantojuma daļu saglabātāji. Mutvārdu folklora sastāv no tautasdziesmām, vēstītājas folkloras un brahiloģismiem – īsās izteiksmes folkloras, piemēram, mīklas un parunas.

Folkloras kopas un etnogrāfiskie ansambļi kopj, pēta un attīsta visas trīs šīs sastāvdaļas, pievienodamas tai arī tieši tautas muzikālo tradīciju. Ja vēl ņemam vērā, ka ansambļi piedalās dažādu tautisku ritu veikšanā ne tikai kā priekšnesumā, bet arī kā reālas dzīves sastāvdaļā, tad viņu devums tautisko tradīciju saglabāšanā nav pārvērtējams. Turklāt vēl tautiskā mūzika pati par sevi ir ļoti svarīga muzikālā mantojuma daļa. Tātad kopumā varam sacīt, ka folkloras ansambļi ir ne tikai kultūras vērtību saglabātāji un vairotāji, bet arī tautiskā dzīvesveida un nacionālās pašapziņas uzturētāji, kā tādi ansambļi ir pelnījuši vislielāko cieņu un atbalstu.

Latgales muzikālā savdabība

Lai arī folkloras kopas un etnogrāfiskie ansambļi pilda visas iepriekš minētās funkcijas, tomēr pamatā viņu darbība balstās uz tautas dziesmu un mūziku. Tāpēc pirms sākt stāstījumu par konkrētiem ansambļiem un kopām nedaudz pakavēsimies pie tautasdziesmas un Latgales tautas dziesmām īpaši. Latgaliešu tautas dziesmas melodijas vēsturiskās attīstības gaitā ir saskatāmi tie paši attīstības periodi, kas raksturīgi Latvijas pārējiem novadiem. Sastopamas gan tīri teiktās, gan rečitējošās dziesmas, kuru nākamā attīstības posmā jau var runāt par tautasdziesmām ar burdonu piebalsīm. Sakarā ar burdonu dziedāšanu jau varam minēt pirmo acīs krītošo Latgales tautas dziesmu savdabību – tā saukto sillabisko burdonu, kas atšķirībā no citiem novadiem tiek veidots uz diviem parasti blakus stāvošiem toņiem.

Tālākajos attīstības posmos – gan dominējošā mažora ienākšanā, gan skaidri manāmajā deju elementu parādīšanās posmā, gan cittautu intonācijās – Latgalei ar citiem Latvijas novadiem arī ir daudz vairāk kopīgā, nekā atšķirīgā. Par nopietnām atšķirībām laikam var vien runāt, apskatot kādu tautu intonācijas ietekmējušas vēlākā posma tautas dziesmas. Latgalē, protams, visvairāk jūtama poļu un krievu tautas mūzikas ietekme.

Par dziesmu tematiku runājot, latgaliešu dziesmu tematikai ir tās pašas iezīmes, kas raksturīgas latviešu muzikālajai folklorai, ir pārstāvēti gandrīz visi žanri – darba dziesmas, gadskārtu dziesmas, ritu dziesmas, rotaļu un deju dziesmas, apdziedāšanās dziesmas. Kā savā darbā par Latgales mūzikas dzīvi uzsver skolotājs, diriģents un muzikologs Jānis Paukšte, it sevišķi bagāts Latgalē ir sadzīvisko un lirisko dziesmu pūrs.

Sarežģītāka ritmika, mazāk rečitēšanas

Apskatot Latgales tautas dziesmas hronoloģiskā aspektā, pirmo pamanām visai Latvijai kopīgo iezīmi – senākajām melodijām ir īsa, koncentrēta forma, tām ir šaurs diapazons, kas nepārsniedz kvartas apjomu, bet nereti ir tikai tercu liels.

Sarežģītāka melodiskā uzbūve, daudzveidīgāka ritmika, diapazons oktāvas vai pat decimas apjomā – tās ir gados jaunāku melodiju iezīmes. Sakarā ar plašo diapazonu atkal jāpiemin zināma Latgales tautas dziesmu savdabība, par ko savā laikā rakstījis muzikologs O. Grāvītis. Proti, vēlme iespēju robežās veidot melodisko balsvedību pakāpeniski, iespēju robežās izvairoties no krasiem un lieliem intonatīviem lēcieniem.

Runājot par intonatīvi plaši izvērstajām un diapazonā šaurajām dziesmām, skaidri izpaužas Latgalei raksturīgā tendence – šaurā diapazona dziesmas ir saturīgi bagātākas un izteiksmīgākas. Visvairāk tas attiecināms uz kāzu un apdziedāšanās dziesmām.

Vēl kā tipiski latgaliska iezīme jāpiemin tradicionālā melodiju beigu tercā (dažreiz kvintā). Šis paņēmiens, kurš intonatīvi rada asociācijas ar seno diatoniku, palīdz radīt vienkāršu, šķietami arhaisku muzikālu tēlu ar izteikti latgalisku kolorītu.

Pievēršoties latgaliešu dziesmu metroritmikai, jāteic, ka šajā ziņā Latgale ir krietni bagātāka, nekā pārējie Latvijas novadi. Tajos melodiju ritmika iekļaujas parastajā divdaļu vai trīsdaļu metrā, jauktais taktsmērs sastopams tikai izņēmuma gadījumos. Latgaliešu dziesmas turpretī ir ritmiski sarežģītākas un daudzveidīgākas. Mūsu pusē nereti varam dzirdēt vienas zilbes garāku locījumu, it sevišķi tas raksturīgi Ludzas un Kārsavas novadiem. Melodija ir apzināti veidota, lai nepakļautos vienmērīgam ritmiskam pulsējumam. Tāpēc latgaliešu tautas dziesmā mainīgais vai jauktais metrs ir sastopams ļoti bieži, tas kļuvis teju par tās vizītkarti. Šo īpašību vēl akcentē nereti sastopamie gadījumi, kad dziesma iziet no mums tik pierastās kvadrātiskās formas, nereti ir gadījumi, kad melodija tiek veidota 5 un 6 takšu garumā.
Lai izvairītos no pabeigtā kvadrāta formas, Latgalē izveidojušās arī īso melodiju dziesmas, kuras sastāv no vienas vai divām frāzēm.

Par dziedāšanas veidiem runājot, visumā tie ir analogi cietiem Latvijas novadiem, tomēr ir sastopamas arī savas īpatnības. Šajā sakarā jau minējām sillabisko burdonu. Burdonu daudzbalsība, ko mēdz saukt arī par “tolku bolsi”, vairāk izplatīta Ziemeļlatgalē – Viļakā, Baltinavā, kā arī Rietumlatgalē – Preiļos, Vārkavā. Mūsu pusē ar oriģinalitāti vairāk izceļas refrēna dziesmas, it sevišķi līgotnes, kuras šeit ieguvušas savu neatkārtojamu veidu, pateicoties daudzo locījumu un melodijas izrotājumu lietošanai. Šāda veida dziedāšana visvairāk novērojama Ciblas, Nirzas, Andrupenes pagastos, kā arī Ludzas un Dagdas novados kopumā. Nedaudz tālāk uz ziemeļiem – Mērdzenē un Kārsavas apkaimē – šīs refrēna dziesmas vairs tikpat kā nemaz netiek dziedātas unisonā, bet tikai daudzbalsīgi, divās vai pat trīs balsīs.

Beidzot stāstījumu par Latgales tautas dziesmas īpatnībām, kā pēdējo vēl jāmin to, ka rečitējošās un teicamdziesmas Latgalē ir tikušas daudz vairāk melodizētas, nekā pārējā Latvijas teritorijā. Runas elements šajās dziesmās Latgalē ir daudz mazāk jūtams.

Sajūt draudus nacionālajai identitātei

Tagad pienācis laiks apskatīt folkloras kopu un etnogrāfisko ansambļu veidošanās procesu Latgalē. Jāteic, ka kolektīvu darbības sākums ir krietni grūtāk precīzi datējams, nekā, piemēram, lielo kolektīvu – koru un pūtēju orķestru – darbība. Sacītais sevišķi attiecināms uz tiem kolektīviem, kuru darbības sākums meklējams pagājušā gadsimta vidū. Tas izskaidrojams ar to, ka šis tautiskais muzicēšanas veids ir izaudzis kopā ar ikdienas svētkiem un pasākumiem, attīstīdamies kopā ar tautiskās dziedāšanas tradīciju, kas dažādos svētkos, ritos un gadskārtu svinībās pieprasīja tautas mūziku.

Šajos pasākumos skanošais muzikālās folkloras materiāls vispār netika pierakstīts, dziedāts tika pēc atmiņas. Skanējums, kā arī daudzbalsības veids bija atkarīgs no tā, cik labas, zinošas un prasmīgas dziedātājas to izpildīja. Sacītais attiecas arī uz lauku kapelu sākumposmu. Tā nu var sacīt, ka folkloras ansambļu iedīgļi bija atrodami jau ļoti sen. Tomēr, kamēr tautiskā tradīcija bija neatņemama sadzīves sastāvdaļa, pēc tiem nebija nekādas vajadzības, jo folkloras mantojums tika uzturēts dzīvs dabīgā ceļā. Kopu un ansambļu nepieciešamību tauta sāka izjust tad, kad apzināti vai neapzināti sāka sajust draudus savai identitātei un nacionālajai tradīcijai. Tieši tad sākās pirmās dziedātāju kopā sanākšanas un mēģinājumi, no kā dzima visa plašā folkloras kopu kustība.

Pirmais posms

Lai gan atsevišķas folkloras kopas Latgalē ir radušās krietni agri, piemēram, Aulejas folkloras kopa dzimusi jau 1940. gadā, savukārt mūsu pašu Zvirgzdenes “Saime” 40-to gadu beigās, tomēr pirmais nopietnais folkloras kopu un ansambļu dibināšanas posms sākas 50-to gadu vidū līdz ar nacionālkomunisma īso uzplaukumu Latvijā un turpinās līdz 60-to gadu vidum. Minētajā posmā sākās intensīvs tautas mūzikas izpētes, atdzimšanas un attīstības process. Šajā laikā folkloras ansambļi visvairāk Latgalē dibināti Preiļu, Balvu un Krāslavas rajonos.

Tomēr arī tuvāk Ludzai tiek dibināti jauni ansambļi. Turpat blakus, Rēzeknes rajonā, 1954. gadā tiek nodibināts folkloras ansamblis Rikavā Teklas Tedicānes vadībā, bet 1958. gadā Bērzgalē savu oficiālo darbību sāk etnogrāfiskais ansamblis, ko vada Bernadeta Opincāne. Pašā Ludzas rajona teritorijā šajā laika posmā 1960. gadā dzimst Salnavas folkloras kopa, ko vada Zinaīda Kromāne un Marija Kokina. Par pirmā posma pēdējo pārstāvi, kas vienlaikus varētu būt otrā posma bezdelīga, uzskatām 1967. gadā dibināto Bozovas folkloras kopu Veronikas Stafeckas vadībā.

“Latgales kāzas”

Lai gan pirmajā posmā notiek tiešām nopietns mūzikas izpētes darbs, dibinātie ansambļi ir augstas raudzes, tomēr par masveida folkloras ansambļu kustību vēl runāt nevar. Tāda sākās 70-to gadu vidū, vairāk vai mazāk turpinājās visus 80-tos, kulminējot 90-to gadu sākumā.

Runājot par šajā laikā notiekošo visas valsts (toreiz republikas) mērogā, noteikti jāpiemin Rēzeknes mūziķu, etnogrāfu un folkloristu 1974. gadā sagatavotais etnogrāfiskais uzvedums “Latgales kāzas”, kas tika izrādīts plašai publikai citos novados vairāku vasaru garumā. Šo uzvedumu, kas tika rādīts arī uz Mežaparka Lielās estrādes, bija veidojusi režisore Lūcija Ņefedova, tā scenogrāfs bija viens no nenogurstošajiem Latgales gara kopējiem Antons Kūkojs. Noteikti var sacīt, ka tieši šis uzvedums bija viens no impulsiem, kas deva pozitīvu impulsu tautas mūzikas ansambļu darbībai un attīstībai, veicināja un aktivizēja tautas mūziku un tradīciju kā tādu, stimulēja jaunu folkloras kopu rašanos. Tieši šajā laikā rodas visvairāk Latgales un arī toreizējā Ludzas rajona ansambļu. Nosauksim pazīstamākos no tiem – Pušmucovas etnogrāfiskais ansamblis (H. Probuka, I. Dovgiallo) dibināts 1975. gadā, Nirzas etnogrāfiskais ansamblis “Raipole” (J. Bogdanova) dibināts arī 1975. gadā, Mežvidu etnogrāfiskais ansamblis (A. Kopče, S. Nagle) – 1980. gadā, Ciblas “Ilža” (I. Taukača, D. Tihovska) – 1990. gadā.

Trešais folkloras kopu izveidošanās vilnis kaut mazāka mēroga tika piedzīvots 21. gadsimta sākumā. Ludzas novadā šajā laikā dzimst vairāki jauni kolektīvi, trīs no kuriem pastāv un aktīvi darbojas vēl šodien. Tie ir folkloras kopa “Rīkšova” Ņukšos, ko 2002. gadā radīja Ilona Poikāne, Isnaudas folkloras kopa “Isnauda”, kas savu darbību Elmāra Sarkaņa vadībā sāka 2004. gadā, kā arī 2005. gadā dzimusī Ludzas TN folkloras kopa “Dzeipori” Karīnas Demko-Seņkānes vadībā.

Te redzams vienkopus gan esošie, gan topošie Dzeiporu dalībnieki.

4 pieaugušo kolektīvi

Ja runājam par pašreizējā Ludzas novada folkloras kopām un etnogrāfiskajiem ansambļiem, tad jāteic, ka pašlaik Ludzas novadā pastāvošie kolektīvi nav ne pašu senāko, ne pašu slavenāko vidū. Tomēr tieši šis apstāklis ir ļoti izdevīgs tādā ziņā, ka stāvoklis ar folkloras kolektīviem Ludzas novadā var kalpot kā vidējais rādītājs tam, kā pašlaik darbojas folkloras kolektīvi visā Latgalē. Notiekošais Ludzas novadā vairāk vai mazāk atspoguļo notiekošo visapkārt.

Pašlaik tieši Ludzas novadā oficiāli darbojas 4 pieaugušo folkloras kolektīvi – folkloras kopas “Rīkšova”, “Dzeipori”, “Isnauda” un etnogrāfiskais ansamblis “Raipole”. Vēl bez tam jānosauc trīs bērnu folkloras kolektīvi – ģimnāzijas folkloras kopa, Ludzas Mūzikas pamatskolas folkloras kopa “Žibuļeits” un Ņukšu bērnu folkloras kopa “Rīkšoviņa”. Pavisam nesen aktīvi eksistēja un darbojās vēl viens bērnu folkloras ansamblis Nirzā, taču tas savu darbību izbeidza līdz ar Nirzas pamatskolas likvidāciju.

Sākās ar parastu ansambli

Savu stāstījumu par Ludzas novada ansambļiem sāksim ar Ņukšu “Rīkšovu”. Tas ir kolektīvs, kas lieliski apliecina patiesību, ka folkloras kopu un ansambļu vadītāji salīdzinājumā ar citiem kolektīviem ir ļoti ilggadīgi un mainās tikai izteiktos forsmažora apstākļos. “Rīkšovu” tādi vēl nav skāruši, tāpēc to kopš dibināšanas dienas 2002. gadā vada Ilona Poikāne.

Kā viņa stāsta, “Rīkšova” neradās tukšā vietā, bet gan uz sieviešu vokālā ansambļa bāzes, kas radās jau 1996. gadā. Tomēr pakāpeniski parādījās sajūta, ka dziedamais repertuārs tā īsti neapmierina un kādas ļoti svarīgas dziesmu pūra daļas pietrūkst. Tad arī pēc savstarpējas vienošanās izlemts izmēģināt savus spēkus tautasdziesmā. Par to izšķirties bija viegli, jo katrai dziedātājai jau bija savs personīgais iecienīto tautas dziesmu krājums, ko saliekot kopā, dzima pirmais kopas repertuārs. Pirmo lapaspusi folkloras kopas vēsturē vēra 15 dziedošas sievas. Pašlaik gan aktīvi muzicē vien deviņas. Lai arī dziedātājas gadu gaitā ir nedaudz mainījušās, tomēr kopas kodols līdz pat šai dienai ir palicis stabils. Dziedātāju skaita samazināšanās galvenokārt izskaidrojama ar nežēlīgo un neizbēgamo gadu nastas problēmu. Tāpat vien no folkloristiem cilvēki projām neaiziet, jo nevar jau aiziet no sevis paša – folklora nav tik daudz māksla kā dzīvesveids.

Kas attiecas uz repertuāru, to “Rīkšova” turpina aktīvi papildināt, kaut arī jaunas dziesmas tiek mācītas nedaudz mazāk, kā kopas pirmajos pastāvēšanas gados. Repertuāra pamatā, kā minēts, ir pašu dziedātāju sagādātās dziesmas, tiek izmantoti arī etnogrāfiskie dziesmu materiāli, ko savulaik pētniecības darbā ieguva Ņukšu pamatskolas skolēni.

Vēl daudz dziesmu iegūts no teicējām A. Seņkānes un A. Brokānes. Protams, ausis tiek turētas vaļā festivālos un draudzības koncertu reizēs ar cerību, ka izdosies izdzirdēt kādu jaunu, ansamblim noderīgu dziesmu. Taču tas, ka dziesma atrasta, vēl nenozīmē, ka tā tiks dziedāta. Tikai gadījumā, ja tā patiks vairumam kopas dalībnieču, jaunā dziesma tiks iekļauta repertuārā.

Ņukšu dziedātājas Dziesmu svētku laikā Rīgā.

Kā sevišķi lielu plusu I. Poikāne piemin to, ka “Rīkšavai” allaž ir veicies, ka Ņukšu pagastveči ir sapratuši un visādā veidā atbalstījuši pašdarbību. Turklāt tagadējais pagasta pārvaldnieks P. Trukšāns pats savā laikā ir darbojies folkloras kopā, tāpēc ļoti labi zina un saprot pašdarbniekus.
Pašlaik gan vairs neviena vīriešu kārtas pārstāvja “Rīkšovā” nav. Taču tas nenozīmē, ka tādi nevarētu parādīties, jo pieaugušajai folkloras kopai ir neizsīkstoša rezerve un spēku krātuve – bērnu folkloras kopa “Rīkšaveņa” –, no kurienes pieaugušo kolektīvs cer un reizēm saņem palīdzību. Tāpēc nav reti koncerti, kuros abi kolektīvi uzstājas kopā. I. Poikāne pieliek pūles, lai tādu reižu būtu vairāk.

Uzstāšanās veido kā sadzīves norises

Vēl, par ansambli stāstot, jāmin trīs faktori, kuri ir nozīmīgi jebkurai folkloras kopai. Pirmais – tērpu jautājums. “Rīkšovā” nav izvirzīta prasība pēc pilnīgi vienādiem tērpiem, tomēr pārsvarā tiek pievērsta uzmanība tam, lai visi tērpi būtu ar Ludzas apriņķim raksturīgajām krāsām un zīmējumu. Pakāpeniski brīvība tērpu jautājumā kļuvusi lielāka, daļa dziedātāju jau uzstāties dodas savas dzimtās puses tautas tērpā. Otrais faktors, cik zināms, ir identisks 99% folkloras kopu un ansambļu. Proti, kolektīvs daudz labāk piedalās sižetiskos uzvedumos, nevis izpilda tīrus koncertnumurus, kuri, pēc būtības, ir pretrunā ar folkloras īsto saturu. Arī Ņukšu dziedātājas šajā ziņā nav izņēmums, tāpēc labprāt dzied kāzās, Jāņos, savas uzstāšanās veido kā sadzīves norises. Labs piemērs var būt “Rīkšovas” 15 gadu jubilejas koncerts, kas notika dzīvā, nepiespiestā vakarēšanas formā.

Trešais faktors – attieksme pret instrumentālo pavadījumu. I. Poikāne, uzstājoties, vienmēr ieplāno pāris a capella dziesmas, tomēr kopumā uzskata, ka instrumentālais pavadījums dziesmām ir nepieciešams, jo dod vairāk nokrāsu un intonatīvas daudzveidības, kas vairāk piesaista klausītāju. Tāpēc nevienā uzstāšanās reizē neiztiek bez akordeona, ko spēlē Ilona pati, un etnogrāfiskajiem sitamajiem instrumentiem, kurus spēlē pāris citas kopas dalībnieces.

Stingri a capella

Nākamais ansamblis, kam veltīsim pāris vārdu, ir 2004. gadā dibinātā folkloras kopa “Isnauda”. Tam gan bijuši vairāki vadītāji. Pašā sākumā, kad kopas sastāvā bija vien piecas dziedātājas, to vadīja Elmārs Sarkans. Pēc viņa kādu pusgadu pie kopas stūres atradās M. Čiževska, tagad jau vairāk par duci gadu “Isnaudu” vada Ināra Mikijanska-Jakupāne. Viņas vadībā dziedātāju skaits kopā pieaudzis līdz pat 12. Tā ka šis ir viens no retajiem ansambļiem, kas var lepoties, ka dziedātāju skaits darbības laikā ir palielinājies. Iespējams, tas izskaidrojams ar pilsētas tuvumu.

Isnaudas ansamblis Jāņu ielīgošanas pasākumā Dagdā.

Lai gan oficiāli Isnaudas folkloristēm nekad nav bijis etnogrāfiskā ansambļa statusa, tomēr savu darbību folkloras kopa balsta uz etnogrāfiskiem principiem. Galvenokārt to nosaka repertuāra izvēle un tā iegūšanas ceļi. Nospiedošā pārsvarā “Isnaudas” repertuārā ir dzimtā pagasta, kā arī Ņukšu, Pildas un Zvirgzdenes pagastu melodijas, kas iegūtas melodiju vākšanas ekspedīcijās, kurās I. Jakupāne devās kopā ar V. Tabūni. Kopas vadītāja maksimāli izvairās veikt jebkādus melodijas aranžēšanas mēģinājumus, pūloties saglabāt maksimālu autentisku dziesmas skanējumu, kāda tā dzirdēta no teicēja. Līdz ar to arī izskaidrojama “Isnaudas” konsekventā izvairīšanās no instrumentālā pavadījuma un pievēršanās tikai a capella dziedājumam. Līdz ar šādu muzicēšanas stila izvēli kopas vadītāja konsekventi seko dziedātāju toņveidei, saglabājot tautisko dziedāšanas manieri un izvairoties no akadēmiskās dziedāšanas tradīcijas pazīmēm.

Vēl, kā “Isnaudas” īpaša “rozīnīte”, jāuzsver tas, ka tiek dziedāts vairākās valodās – latviski, latgaliski un krieviski. Šīs daudzveidības dēļ kopai ir daudz draugu un uzaicinājumu uzstāties aiz dzimtā pagasta robežām – Maltā, Ilzeskalnā, Barkavā, Rogovkā, Viļānos, kuru stāstnieku un ziņģētāju vakaros “Isnaudas” dziedātājas ir īpašo viesu statusā.

Kas attiecas uz tautas tērpiem, šeit pieeja jau bijusi viena un tā pati jau kopš kopas pastāvēšanas pirmajām dienām – katrs dalībnieks velk savas dzimtās puses tautas tērpu.
Noslēgumā vēl kāds vārds par dzimumu jautājumu. Diemžēl, arī Isnaudas folkloras kopā laiks, kad uzstājās arī vīri, palicis pagātnē. Pieminot jauno folkloristu maiņu, pašiem sava bērnu folkloras ansambļa “Isnaudai” nav, taču katras dziedātājas personīgā jaunā paaudze gan tika regulāri iesaistīta koncertos, kamēr vien dzīvoja un mācījās dzimtajā pusē. Pašlaik gan par jaunajiem lāga runāt nenākas, taču arī kādai panikai iemesla nav. Kā sacīja I. Mikijanska-Jakupāne: – Esam kārtīgas stabilitātes fāzē.

Pilsētas dziedātāji

Visjaunākā no novada folkloras kopām ir K. Demko-Senkānes vadītie, 2005. gadā dibinātie Ludzas TN “Dzeipori”. Šis arī ir viena vadītāja ansamblis, jo Karīna to nav vadījusi tikai brīžos, kad rūpējās par jaunas dzīvībiņas nākšanu pasaulē. Visu pārējo laiku kopa ir mēģinājusi un dziedājusi viņas vadībā. “Dzeiporiem” piemīt īpatnība, ka tas ir tīrs pilsētas ansamblis. Kā smej pati Karīna, “Dzeiporus” varētu saukt arī par pedagogu ansambli, jo lielāka daļa no dziedātājām darbojas izglītības sistēmā.

“Dzeiporu” repertuārs jūtami atšķiras no citu folkloras kopu repertuāra. Šo atšķirību galvenokārt nosaka jestro un drastisko dziesmu lielais īpatsvars. Pēc Karīnas sacītā: – Galvenais tautas dziesmas uzdevums pašreiz ir palīdzēt cilvēkam dzīvot un just. Kas gan to var paveikt labāk, kā īstas vitalitātes lādiņš, ko nodrošina dzīvespriecīga dziesma? Tā nu mēs dziedam un ar dziesmu arī dziedinām. Vispirms paši sevi, tad jau veselību, spēku un prieku nododam tālāk. Tas tad arī īsumā ir viss, ko varu sacīt par savu folkloras apziņu un tās vietu manā dzīvē.

“Dzeipori” lielāku uzmanību pievērš ritiem, ieražu dziesmām, gadskārtām, dažādiem pasākumiem. Bieži kopa iet ķekatās. Pirmo tērpu izvēle tika veikta pēc izcelsmes vietas vadoties.

Tik daudz par kopīgo, tagad nedaudz par atšķirībām. Atšķirībā no citām novada folkloras grupām, šeit mazāk repertuāra iegūts, rīkojot apzinātas dziesmu vākšanas ekspedīcijas. Drīzāk var teikt, ka “Dzeiporos” repertuāru veido katras dziedātājas individuālais pienesums.

Par repertuāru turpinot, “Dzeipori” izceļas ar bagātīgu dziesmu instrumentālo pavadījumu. Savu laiku pavadošajā sastāvā bijusi arī vijole un cītara. Lai padarītu dziesmas saistošākas klausītājiem, Karīna daudz strādā pie dziesmu aranžējumiem. Tiesa, kad pienāk reize skatei, tad no visiem pašu pieliktajiem izskaistinājumiem jāatsakās, jo pašreizējā vērtēšanas sistēma par visteicamāko atzīst sniegumu, kas ir maksimāli tuvs autentiski arhaiskajam skanējumam.

Vēl kā pozitīva atšķirība jāmin kopas dalībnieču relatīvi mazais vecums. Rēķinot vidējos rādītājus, dziedātāju vidējais vecums ir tikai kādi 40 gadi. Šis rādītājs patiešām ievieš optimismu. Tā kā ansamblī bieži līdzās māmiņām uzstājas viņu personīgās atvases, tad ir pamatotas cerības, ka šie vidējā vecuma rādītāji vēl lejup neslīdēs.

Apzināti veido etnogrāfisko ansambli

Ja spriežam par muzikālo kolektīvu atpazīstamību, tad no visiem Ludzas novada folkloras kolektīviem skaļākais vārds noteikti pieder Nirzas pagasta etnogrāfiskajam ansamblim “Raipole”, kas vienlaikus ir arī vecākais novada folkloras kolektīvs. Kā jau minēts, tas savu darbību uzsāka 1975. gadā Jevgeņijas Bogdanovas vadībā, tā arī turpināja to teju 30 gadu garumā. Pēc viņas ansambļa vadību uzņēmās Anita Klovāne, bet pašlaik tā priekšgalā atrodas Tatjana Tretjakova.

Nirzas folkloristi svēti ievēro tradīciju – katros Līgo svētkos aplīgot visus pagasta Jāņus.

Kā savās atmiņās stāsta Bogdanovas kundze, pats ansamblis jau radīts ar domu – nepazaudēt un saglabāt brīnišķīgās dziesmas, kuras svētku reizēs un retumis arī darbos vēl dzirdamas visapkārt. Tā ka var sacīt, ka ansamblis apzināti tika veidots tieši kā etnogrāfiskais ansamblis, nevis folkloras kopa.

J. Bogdanova pati daudzās ekspedīcijās savāca tādu dziesmu krājumu no Nirzas un Raipoles apkaimes, ka, pēc Anitas Klovānes stāstītā, vēl 2010. gadā jaunu dziesmu meklējumos atlika tikai aizbraukt “ekspedīcijā” uz Ludzu ciemos pie Jevgeņijas, kurai allaž vēl krājumos atradās pa jaunai, līdz šim nedzirdētai dziesmai.

Jāteic, ka ansambļa starts bija vētrains un panākumu pilns. Pašos pirmsākumos ansamblī bija arī pilnvērtīga pavadošā grupa 4 vīru sastāvā, kuri spēlēja ermoņikas, cītaru, vijoli un bungas. Par to, cik labi ansamblis skan un izskatās, drīz varēja pārliecināties visas Latvijas iedzīvotāji, jo pavisam drīz pēc dibināšanas ansamblim nācās uzstāties Latvijas TV, kur norisinājās Ludzas un Zilupes novadu tikšanās pasākums. Radītais iespaids bija tik labs, ka nākamajā gadā par ansambļa darbību tika uzņemta īsfilma. Diemžēl instrumentālā kapela gan pārāk ilgi nepastāvēja, jo vīri, kuri tur spēlēja, bija jau cienījamos gados. Šim košajam startam sekoja daži klusāki gadi pašu pusē, kuri tomēr bija piesātināti ne tikai ar mēģinājumiem, bet arī tīri biežām uzstāšanās reizēm. Kad sāka pūst pārmaiņu vēji un parādījās folkloras festivāls Baltica, “Raipole” bija tam gatava. Ar lepnumu var sacīt, ka ir piedalījusies visos festivālos.

Zvaigžņu stunda un liels trieciens

Taču par īsto ansambļa zvaigžņu stundu un sava mūža darba piepildījumu ansambļa pirmā vadītāja J. Bogdanova sauc 1996.–1997. gados videofilmā iedziedātās ieražu un sadzīves dziesmas no kristībām, kāzām, bērēm, talkām un suprātkām. Ja “Raipoles” ansamblis nebūtu paveicis neko citu, tad jau šī filmas ieraksta dēļ vien tas būtu iemūžinājis savu vārdu Latvijas folkloras vēsturē.

Tika darīts arī daudz kas cits. Nerunājot par regulāro uzstāšanos, Nirzas pamatskolā tika radīta bērnu folkloras kopa “Spryguļi”, kurā tika audzināta folkloristu jaunā maiņa. Šis darbs veicās sekmīgi. Kā liecina A. Klovāne, pēc 2010. gada bērnu folkloras ansambļa dalībnieki nereti piedalījās arī “Raipoles” uzstāšanās reizēs. Tādējādi šķita, ka darba turpināšanai ir izveidots stabils pamats. Taču liktenis sagādāja negaidītu un nepatīkamu pārsteigumu. Tika likvidēta Nirzas pamatskola, šis notikums deva ansamblim ļoti stipru triecienu. Nerunājot par to, ka automātiski izzuda Nirzas bērnu folkloras kopa, sāka lēnām šķobīties un irt arī pašas “Raipoles” rindas, jo tas gadu gaitā bija zināmā mērā pārvērties par “skolotāju ansambli”. Taču, lai cik stipri bija satricinājumi, ansamblis tos izturēja un spēja sevi saglabāt kā darbojošos folkloras vienību. Tāda tā ir arī pašlaik. Lai gan ansambļa rindās pašlaik ir tikai 5 dalībnieki, tomēr pastāv cerības, ka grūtākais laiks jau ir pārdzīvots. Kas zina varbūt ar ansambļa 45 gadu jubilejas svinībām sāksies tā renesanse.

Tāda nu Ludzas novadā ir folkloras kopu un etnogrāfisko ansambļu dzīve. Izdarot īsu kopsavilkumu var sacīt vienu – folklora un folkloristi stipri un stabili stāv uz zemes, strādā, dzīvo un muzicē ar pārliecību, ka darīs to vēl ilgi, jo zina, ka viņi ir vajadzīgi. Ja ne citiem, tad sev un savai zemei noteikti. Jo bez tēvu tēvu dziesmas un spēka apziņas izaugs tikai kusls, viengadīgs kārkls. Ozolam vajadzīgas dziļas saknes.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par “Folkloras kopas glabā nacionālo identitāti” saturu atbild Ludzas Zeme.