Bozovā dziedāšana apvieno visas paaudzes

Šoreiz iepazīstināsim ar vairākiem Ludzas novada etnogrāfiskiem ansambļiem, interesanti, ka Mērdzenes etnogrāfiskais ansamblis “Mārga” jau 58 gadus popularizē savas apkaimes folkloru, savukārt Bozovas etnogrāfiskajā ansamblī jaunākajai dziedātājai ir vien 2, kamēr vecākajai – 96 gadi.

Novada folkloras bagātība

Visu folkloras kolektīvu misija ir saglabāt un popularizēt tautas dziesmas un tradīcijas savā pagastā, novadā, kā arī ārpus tā robežām. Ludzas novada pašvaldības kultūras metodiķe Karīna Demko-Senkāne iepazīstina ar novada folkloras bagātību.

– Ludzas novads var lepoties ar to, ka mums ir ļoti daudz folkloras kopu un etnogrāfisko ansambļu,– viņa stāsta. – Un kad mēs piedalāmies rīkotajos pasākumos, skatēs, vienmēr valsts atzīmē, ka lielākais pārsvars nāk no Ludzas.

Kopā novadā ir 12 tautas kolektīvi – 6 etnogrāfiskie ansambļi (Pušmucovas, Bozovas, Mērdzenes, Salnavas, Raipoles, Isnaudas) un 6 folkloras kopas (Blontu, Ciblas, Mežvidu, Ņukšu, Zvirgzdenes un Ludzas). K. Demko-Senkāne paskaidro, ar ko atšķiras etnogrāfiskie ansambļi no folkloras kopām – pirmie uzsvaru liek uz balsīm, A capella dziedāšanu, savukārt folkloras kopas vairāk izmanto instrumentālo spēli.

Tradicionāli mūsu kopas piedalās Starptautiskā folkloras festivālā “Baltica”, kas notiek ik pēc diviem gadiem. Novadā ir tradicionālais ikgada folkloras festivāls “Gorūza”, kas šogad notiks Ciblā 5. augustā.

Bozovas etnogrāfiskais ansamblis.

Interese par etnogrāfiju ir jāiemāca

Diemžēl izsīkst tā pūra lāde ar tradīcijām, ar stāstniekiem, ar folkloru, un ikreiz, parunājot ar ansambļa vadītājiem, konstatēts, ka nav vairs no kā smelties, jo teicēju palicis pavisam maz. Kultūras metodiķe atzīst, ka citi jau paši sacer dziesmas, lai kaut ko jaunu izveidotu.

Lai ieinteresētu jaunos dalībniekus, daudz atkarīgs no kolektīva un kolektīva vadītāja, uzskata K. Demko-Senkāne. Publika, jaunieši ļoti iesaistās caur rotaļām un spēlēm. Protams, ikdienā jauniešiem mazāka interese par etnogrāfiju, bet tā ir jāiemāca, tā ir jāieliek no paaudzes paaudzē, pārliecināta viņa. Pārsvarā jaunieši, kuri muzicē folkloras kopās vai etnogrāfiskajās ansambļos, ir ansambļa dalībnieku ģimenes locekļi.

Karīna Demko-Senkāne īsi pastāsta par novada etnogrāfiskiem ansambļiem un to vadītājiem. Izrādās, ka Mērdzenes etnogrāfiskā ansambļa vadītāja Austra Golubova ir vecākā novada kolektīva vadītāja ar lielu bagāžu un stāžu, Bozovas etnogrāfiskajā ansamblī gandrīz visi dalībnieki ir no paaudzes paaudzē – dzied mammas, tēvi, bērni, mazbērni, šeit piekopj un nodod tālāk savu dziesmu bagātību. Ludzas novadā ir arī bērnu folkloras kopas: Pušmucovā, Mērdzenē, Ņukšos, Ludzas mūzikas pamatskolā un Ludzas vidusskolā.

2001. gadā Malnavā viesojās Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga. Bozoviešiem bija tas gods viņu sagaidīt.

Priekšnesumos ieguldīts liels darbs

Pēc K. Demko-Senkānes teiktā, Ludzas novadā ir etnogrāfiskie ansambļi, kur ir kupls bērnu skaits, piemēram, Bozovas etnogrāfiskais ansamblis ir viens no tiem. Tautas tradīcijas kolektīvā apvieno visas paaudzes. Gados jaunie dziedātāji pārmanto saglabātās dziesmas, dejas un tradīcijas no pieredzes bagātiem dalībniekiem. Tā roku rokā iet dzīves pieredze ar jaunību un bozoviešu balsis izskan visos Latvijas novados.

Bozovas etnogrāfiskais ansamblis dibināts 1980. gadā. Ilgus gadus ansambli vadīja Latvijā pazīstama teicēja Veronika Stafecka, pašreiz ansambli vada viņas mazmeita Agnese Medne. Jautājam Agnesei, kāpēc viņa piekrita vadīt Bozovas etnogrāfisko ansambli?

– Ansamblis bija manas vecmammas sirdslieta,– stāsta A. Medne. – Katrs priekšnesums tapa no sirds, ieguldot milzīgu izdomu un darbu. Es gribēju turpināt šo ģimenes tradīciju, jo šajā kolektīvā tieši vai netieši ir iesaistīta visa mana saime.

Dziesmas no bērnības

Teicēja Veronika Stafecka dzimusi un augusi Jaunlatgales (Abrenes) apriņķa Gauru pagasta Čornalesijas ciemā piecu bērnu ģimenē, stāsta viņas mazmeita Agnese: – Kad es biju maziņa, vecmamma daudz stāstīja par savu bērnību, ganos iešanu, par ģimenes tradīcijām. Visas četras māsas bija lielas dziedātājas. Ģimenē tika augstu vērtēts darba tikums un kristīgās tradīcijas.

Liela daļa dziesmu, ko šodien dzied Bozovas etnogrāfiskais ansamblis, ir nākušas tieši no Veronikas bērnības. Ansambļa krājumos ir dziesmas visiem dzīves gadījumiem – kāzām, bērēm, priecīgiem notikumiem un vienkārši noskaņai.

A. Medne ir pateicīga savai vecmammai, kura visas dziesmas, kas nākušas viņai līdzi no Abrenes, pierakstīja. Vēl milzīga vērtība ir tam, ka Bozovas etnogrāfiskajām ansamblim bija iespēja lielu dziesmu daļu iedziedāt un saglabāt audio materiālu.

– Ja ir burtnīca, kur pierakstīta dziesma, bet melodijas nav, tad to nevar nodziedāt,– saka A. Medne. – Labi, ka mēs varam vēl pajautāt 96-gadīgai Emīlijai Šķenei, kādā balsī tas jādzied. Mūsu mērķis ir to visu bagātību saglabātu.

Bozovas etnogrāfiskā ansambļa vadītāja Agnese Medne.

Daudzbalsīga dziedāšana

Bozovieši joprojām izkopj daudzbalsīgo dziedāšanu, rūtošanu. Pie viņiem atbrauc un interesējas arī pētnieki un zinātnieki, kuri pēta tieši šo daudzbalsību. Dziedātājas cenšas mācīt arī jaunākajām paaudzēm daudzbalsību, jo tas nav tik vienkārši, kā liekas. Tā nav akadēmiskā dziedāšana, kur var uz notīm uzlikt, tā ir sajūta.

Daļu dziesmu kolektīvs ierakstījis Latvijas Nacionālās bibliotēkas ierakstu studijā. Tagad tās ir glabāšanā folkloras krātuvē.

Jauniešiem ir interese par etnogrāfiju

A. Medne pastāstīja, ka par jauniešu intereses trūkumu par etnogrāfiju kolektīvs nevar sūdzēties. Bozovas etnogrāfiskā ansambļa jaunākajai dziedātājai ir vien 2 gadi, bet vecākajai – 96. Pārsvarā tās ir ģimenes, kur dzied gan vecāki, gan bērni.

Ansambļa vadītāja pamanīja – ja vecāki iesaistās dziedāšanā, tad bērniem arī ir interese nākt uz mēģinājumiem. Viņa uzskata, ka tā ir iespēja visai ģimenei pavadīt laiku kopā dziedot, dejojot, muzicējot.

– Dziesma un deja ir mana sirdslieta, arī bērni un vīrs iesaistās. Dejojam visa ģimene, bet dziedāšanā mani atbalsta jaunākā meita Madara,– atzīst Bozovas etnogrāfiskā ansambļa vadītāja A. Medne.

Dzied kopš bērnības

Mērdzenes etnogrāfiskais ansamblis “Mārga” pastāv kopš 1965. gada, nu jau 58 gadus ceļ saulē Mērdzenes apkaimes folkloras bagātīgo pūru, popularizē Latgales Saulgriežu tradīcijas. Vairāk kā 20 gadu kolektīvu vada Austra Golubova. Ļoti dzīvespriecīga un šarmanta cienījama sieviete gados dzied ansamblī no pirmās tā pastāvēšanas dienas.

Mērdzenes etnogrāfiskā ansambļa “Mārga” vadītāja Austra Golubova dzied tajā kopš pirmās dienas, jau 58 gadu garumā.

Patiesībā Austra dzied vairāk kā 58 gadus – pirms tam viņa dziedāja Mērdzenes jauktajā korī, sieviešu korī, skolā, mājās, ciemos…

– Dziedāju kopš pašas bērnības, dziedāja mamma un vecmamma, bet vairāk baznīcas dziesmas,– stāsta A. Golubova. – Jaunībā mēs, jaunieši, arī daudz dziedājām, jo nebija magnetofonu, tikai dzīvā mūzika. Kad gājām no ballītēm, dziedājām kopā dažādas dziesmas, satiekot pa ceļam citus, centāmies viens otru pārdziedāt, kurš skaļāk.

Par vadītāju Austra kļuva nejauši. Kad izrādījās, ka nav neviena, kurš vadītu ansambli, sievietes satraucās, ka tas izjuks, un lūdza Austru vadīt “Mārgu”. Dziedāšana kļuva ne tikai par sirdslietu, bet arī atbildību par folkloras tradīciju saglabāšanu Mērdzenes pusē.

“Mārga” Rītupes svētkos 2022. gadā.

Ansambļa sākums

Enerģiskā Pudinavas skolas direktore V. Kudare aicināja vietējās sievietes: kāpēc mēs nevaram uzstāties? Varam arī mēs!

Sākumā dziedāja četras – Anēļa Silkāne, Valērija Kudare, Antoņina Puļča un Austra Golubova. Sievietes dziedāja mūzikas skolotāja Jāzepa Buļa akordeona pavadījumā. J. Buļs arī kļuva par pirmo ansambļa vadītāju. A. Golubova atceras, ka pirmā jaunā ansambļa uzstāšanās notika Ludzas Novadpētniecības muzejā, kur tikko bija uzceltas dzirnavas, tāpēc notika pasākums.

Ansambli nosauca “Mārga”, tāpēc ka ciema nosaukums Mērdzene latgaliešu valodā skan līdzīgi vārdam “Mārdzeņa” – līgava. Austra joko: – Mārdzeņa ir jauna meitene, bet mārga ir jau nobriedusi sieviete, tādas kā mēs.

Kurš nosaukumu izdomāja, viņa neatceras, varbūt arī pati.

Sievietes dzied kā ar instrumentālo pavadījumu, tā arī bez tā – A capella. Ansamblim savulaik pavadījumu spēlēja Jāzeps Buļs, Regīna Rivča, Imants Naļivaiko, tagad – Ināra Dovgiallo.

Mērdzenes etnogrāfiskais ansamblis “Mārga” 55 gadu jubilejā 2020. gadā.

Kur meklē dziesmas

Ansamblim pievienojās vēl sievietes, visas sāka pamazām vākt vecās dziesmas, Austrai bija pieraksti no vecām dziedātājam. Gadījās, viņas sēdēja klubā pusi dienas, kopā lasot dziesmas pa vienam pantiņam, reizēm pat strīdējās – nē, tas ir no citas dziesmas… Visas centās iemūžināt, saglabāt to, kas bija dzirdēts agrāk.

“Mārga” dzied vairumā Mērdzenes puses dziesmas, kas ir mantojums no bijušajām dziedātājām, teicējām. Tas ir mūsu puses dārgums, ko nodot nākamajām paaudzēm.

Apkopot vietējo folkloru, viegli gan nav, jo tā ir mūsu apkārtnes vēsture un tradīcijas mutvārdu formā, kas nāk no vecvecvecākiem, vecmāmuļām, vectēviem, kuri ir stāstījuši, ko atceras, sanākot kopā, tā ir bagātība, kas jāsaglabā, uzskata Mērdzenes KN vadītāja A. Šarkovska.

Dziesmas ceļo

A. Golubova atceras gadījumu, kad Mērdzenes dziedātājām pārmeta, ka viņas it kā ne savu dziesmu dzied.

– Es tad atbildēju, nē, tā ir mūsu dziesma! Paskatījos grāmatā: “Aiz azara malni meži”, Pušmucovas etnogrāfiskais ansamblis “Olūti”. Taču vecajā grāmatā tā ir “Aglonas meiteņu dziesma”. Bet mēs Mērdzenē visu laiku to dziesmu dziedājām! Šī dziesma tagad ir ļoti populāra ne tikai Pušmucovā, visā Latgalē to dzied, turklāt ne tikai Latgalē – to dzied visā Latvijā.

A. Golubovai ir grāmatas, kur publicētas arī Mērdzenes teicēju pierakstītas dziesmas. Viņa stāsta, gadās, ka vienā grāmatā ir rakstīts, ka tā ir Mērdzenes dziesma, otrā grāmatā – ka kaut kur citur pierakstīta.

– Vienreiz dziedājām dziesmu, par kuru grāmatā bija pierakstīts, ka tā ir Zvirgzdenes, un mums pateica, ka tā nav jūsu dziesma. Es atbildēju, kā var tā teikt, ka tā nav mūsējā dziesma! Mana vecmamma un vecvecmamma bija no Zvirgzdenes, bet es pie vīra izgāju uz Mērdzeni. Es kopš bērnības dzirdēju mammas dziedāšanu, tāpēc tā palika man atmiņā. Cilvēki pārceļas uz dzīvi cituviet, tā dziesmas arī ceļo. Nekā pārsteidzoša, tā ir dzīve.

Arī bieži gadās, kāds aizbrauc ciemos, atgriežoties saka: tur dziedāja tādu skaistu dziesmu. Sāk pierakstīt vārdus, ko atceras, to atceras, bet ko neatceras, tad paši pieliek kaut ko klāt. Tāpēc arī ir, ka vienā pusē vienu un to pašu dziesmu dzied tā, otrā pusē savādāk. Kā piemēru A. Golubova nosauca dziesmu “Visi vēji mani pūta”, tai ir vairāki varianti, kurus viņa ar lielu prieku arī nodziedāja.

Folkloru nevar dziedāt nepareizi

A. Golubova nesaprot, kad cilvēki, izlasot grāmatā pierakstīto dziesmu, pārmet: “Tu nepareizi dzied”.
– Kā var nepareizi dziedāt? Folklora ir folklora. Vienā ciematā dzied tā, otrā citādi, tāpat ka reliģiskās dziesmas un psalmus. Dziesmas Šalajos, Rūzoros un Stiglovas pusē atšķiras, katrs dzied savādāk, un viss ir pareizi!– viņa uzskata.

A. Golubova stāsta, ka Mērdzenes kolektīvam patīk jautrākas dziesmas. Sievietes nevēlas dziedāt dziesmas ar tādām melodijām, kad raudāt gribas, teic, dziedāsim jautras. Apdziedāja kāzas, taisot uz ceļa vārtus, popularizēja tautas tradīcijas, atzīmējot Līgo svētkus, Ziemassvētkus, Miķeļdienas, Aizgavēņus…

Visas dziesmas kolektīvs dzied latgaliski, taču ansambļa krātuvē ir arī joku dziesmas ar humoru, kurās tika ieausti arī krievu vārdi – jo tauta dziedāja tā, kā runāja, teicēji neko nav izdomājuši. Austra paskaidroja, ka agrāk karavīri dienēja 25 gadus un, atgriežoties mājās, protams, runāja krieviski, kā bija pieraduši armijā.

A. Upīša literatūras un valodas institūta folkloras zinātnieks Jānis Rozenbergs ciemos pie Mērdzenes etnogrāfiskā ansambļa sievām, kuras rāda viņam rotaļu “Vilks un kaza” (Vilks dora olu). Vilka lomā J. Rozenbergs.

Dziesmas – dziedātāju bagātība

Pašu pirmo dziesmu sievietēm iemācīja ansambļa vadītājs J. Buļs. Tā bija viņa mātes Martas dziesma “Nasit mani, momuļeņa, ai dagušū pagaleiti”.

Mērdzenes Kultūras nama vadītāja Anita Šarkovska stāsta, ka visi etnogrāfiskā ansambļa dziesmu teksti atrodas pie dziedātājām, jo tā ir viņu bagātība. To apstiprina arī Austra Golubova: – Man mājās ir vēl mammas rakstītas lapiņas. Ir arī viena klade, kur sarakstītas dziesmas.

1986. gadā Mērdzenē viesojās A. Upīša literatūras un valodas institūta folkloras zinātnieks Jānis Rozenbergs, kurš pierakstīja Mērdzenes etnogrāfiskā ansambļa dziesmu tekstus un notis, kā arī rotaļas. Austra Golubova atceras šo apmeklējumu, viņa arī bija uzaicināta, taču diemžēl todien viņai bija jāstrādā. Tikšanās piedalījās viņas mamma Leontīne Kalvāne, kura stāstīja par tikšanos.

Folkloras teicējas no Mērdzenes Ilze Lipska (pa kreisi) un Leontīne Kalvāne Rīgā A. Upīša Valodas institūtā, 1986. gads.

Svarīgas tradīcijas ģimenē

Tagad Mērdzenes etnogrāfiskajā ansamblī ir ap 20 dalībnieku, vairāki vienlaikus dzied arī korī. Kolektīvā ir arī jaunieši, pārsvarā tie ir ansambļa dalībnieču mazbērni. Tomēr pastāvīga dalībnieku saraksta nav – kurš var, tas atnāk, dalībnieki mainās. Tā notiek visur, pārliecināta Kultūras nama vadītāja, jo tā ir dzīve, ne visiem ir iespēja piedalīties visos koncertos dažādu iemeslu dēļ – kāds dodas ciemos, kāds saslima, kāds studē vai kārto eksāmenus. Ja fotogrāfijā kādā pasākumā nav redzamas visas dalībnieces, tas nenozīmē, ka pārējās vairs nedzied.

Divas Austras Golubovas mazmeitas arī dzied etnogrāfiskajā ansamblī, taču tagad reti var atbraukt, jo pārcēlušās dzīvot uz Rīgu. Viņa uzskata, ka interese par etnogrāfiju nav tikai tiem jauniešiem, kuriem nekas neinteresē vai kuru vecāki nedzied un nedejo.

A. Šarkovska arī uzskata, ka ļoti svarīgas ir tradīcijas ģimenē, lai no paaudzes paaudzē pastāvētu interese par dzimto pusi, par tradīcijām, etnogrāfiju.

Uz Dziesmu svētkiem no Ludzas novada brauc 8 folkloras kolektīvi un 4 tautas mūzikas kolektīvi. 2. jūlijā tie piedalīsies gājienā, bet 8. jūlijā visu dienu muzicēs Rīgā, uzstāsies gan Vērmaņdārzā, gan Esplanādē, kā arī pie Brīvības pieminekļa.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par “Bozovā dziedāšana apvieno visas paaudzes” saturu atbild Ludzas Zeme