Baznīca – Latgales kultūras avots - Ludzas Zeme

Baznīca – Latgales kultūras avots

Baznīca – Latgales kultūras avots
5
(3)

Apzinot tematiku par Ludzas un tam tuvīno novadu kultūras dzīvi un vēsturi, esam konspektīvi apskatījuši Ciblas, Kārsavas, Ludzas un Zilupes novadu kultūras attīstību hronoloģiskā griezumā. Ja vēlamies turpināt šo nozīmīgo tematu, tad svarīgi būtu arī apskatīt un izanalizēt kultūras dzīvi veidojošās sastāvdaļas. Šoreiz vairāk pievērsīsimies vienai no galvenajām kultūras sastāvdaļām, it īpaši Latgalē, sakrālajai mākslai.

 

Tiesa, par to runājot, grūti noturēties tikai specifiskajos tēlotājas mākslas, arhitektūras un sakrālās mūzikas ietvaros. Baznīcas ietekme Latgalē ir daudz dziļāka, to noteikti nevar apskatīt vien kā vienu no kultūrtelpas sastāvdaļām, nepieminot faktu, ka pēc būtības sakrālais faktors pats par sevi ir liels kultūras dzīves iniciators, kas ne tikai veidojis zināmas mākslas tradīcijas un izpausmes, bet arī dziļi un paliekoši ietekmējis sadzīves kultūru. Tieši šī iemesla dēļ, runājot par kultūras vērtībām un tās attīstību, kultūras sakrālais elements pelnījis vislielāko uzmanību.

 

Balsis skan cauri gadsimtiem

Iepriekšējos rakstos par novadu kultūras vēsturi jau pieminējām un īsi aprakstījām galvenās sakrālās arhitektūras un tēlotāja mākslas vērtības. Tāpēc šoreiz sakrālās kultūras apskatu sāksim un galveno uzsvaru liksim uz tās akustisko sastāvdaļu. Runa ir par garīgo mūziku, tās pielietojumu un izplatību.

Pašā sākumā būtu vēlams kaut ļoti konspektīvi pievērsties pašiem kristīgās mūzikas sākumiem. Tos varam meklēt agrīnajos viduslaikos Eiropā, kad vienlaicīgi ar kristietības attīstību un izplatību izveidojās liturģiskās mūzikas forma ar tās specifiskajiem žanriem. Šīm muzikāli liturģiskajām formām attīstoties, dievkalpojuma dziedājumi pakāpeniski no tīri utilitāriem dievkalpojuma palīglīdzekļiem pārtapa mākslā.

Pirmā šī posma virsotne ir 6. gadsimtā radītie un apkopotie antifonu gregoriskie dziedājumi jeb tā dēvētais gregoriāniskais korālis*. Šis nosaukums radies tāpēc, ka dziedājumi tika apvienoti vienotā krājumā pēc pāvesta Gregora Lielā rīkojuma. Tā mērķis bija unificēt dievkalpojuma norisi un tajā skanošo mūziku visā kristīgajā Eiropā. Šajā laikā sakrālā mūzika vēl bija tikai strikti vokāla. Minētās gregoriāniskā korāļa melodijas vēl līdz mūsdienām spējušas saglabāties kā stabils pamats katoļu baznīcas mūzikā.

Laika gaitā baznīcā pakāpeniski ienāca arī instrumentālā mūzika. No sākuma ērģeļu, tam sekoja arī citu instrumentu izpildījumā. Sakarā ar vokālās un instrumentālās mūzikas polifonijas attīstību laicīgajā mūzikā arī sakrālajā mūzikā 15.–16. gadsimtā iestājas tās uzplaukuma laiks, kad attīstās un pilnveidojas tās galvenais žanrs – mesa*. Pamatā uz to arī tradicionāli turpina balstīties katoliskās mūzikas tradīcija, kura vairāk vai mazāk nemainīgi tiek saglabāta līdz pat mūsdienām pasaulē un arī Latgalē.

Kārsavas ērģeļu prospekts.

 

Trīs pamata sastāvdaļas

Kā savā apskatā par Latgales sakrālo mūziku pareizi konstatē diriģents, pedagogs un mūzikas vēsturnieks Jānis Paukšte, sakrālajai mūzikai Latgalē, tāpat kā jebkurā katoliskā novadā, ir trīs galvenās sastāvdaļas. Tie ir liturģiskie dziedājumi, daudzbalsīgā kora mūzika un garīgās dziesmas. Pirmais attiecībā uz Latgales baznīcu mūziku, šos elementus izdalīja un teorētiski pamatoja komponists, pedagogs Jūlijs Rozītis savā 1940. gadā izdotajā apcerējumā “Baznīcas dziesma Latgalē”.

Uz abu iepriekš minēto pētnieku darbiem arī balstīsimies, stāstot par sakrālās mūzikas īpatnībām Latgalē, tātad arī Ludzas novadā.

 

Pierasta neiederīga rīcība

Liturģiskie dziedājumi ir tie, kuros visvairāk saglabājušies senie gregoriāniskie dziedājumi un to intonācijas. Pēc dievkalpojuma rituāla noteikumiem, liturģisko dziedājumu veido sadziedāšanās starp mācītāju un kori jeb ērģelnieku un draudzi, ja kora nav. Attiecībā uz liturģiskajiem dziedājumiem noteikti jāmin kāds svarīgs apstāklis.

Daudzviet liturģisko dziedājumu pierakstam vēl lieto seno speciālo nošu pieraksta veidu – korāļnotis, kuras atšķirībā no parastā nošu pieraksta raksta uz četrām nošu līnijām un kuras nefiksē noteiktu skaņas garumu, jo tas mainās atkarībā no teksta. Mūsdienu izpildītājiem gan šāds pieraksts var šķist dīvains, taču tam ir arī savas priekšrocības – korāļnotis ļauj elastīgāk muzicēt, panākot labāku vokālā dialoga risinātāju saskaņu un pavadījuma kvalitāti. Ja arī dažreiz ar korāļnotīm problēmas rodas vokālistiem, tad Latgales baznīcu ērģelnieki tās pārzina labi, tāpēc liturģisko dziedājumu veikšana parasti problēmas nerada.

Tiesa, attiecībā uz liturģiskajiem dziedājumiem un to pavadījumu eksistē kāda problēma, ko varētu dēvēt par apvērstu anahronismu*. Proti, gregoriāniskie dziedājumi tika radīti dziedāšanai unisonā (vienbalsīgi), tāpēc jebkāda to harmonizācija ir lieka un pretdabiska. Taču mūsdienās instrumentālais unisons pārsvarā tiek uztverts kā primitīvisma pazīme, tāpēc 99,9% Latgales ērģelnieku, pavadot šos dziedājumus, to pavadījumus harmonizē (spēlē daudzbalsīgi). Principā šāda rīcība ir tikpat neiederīga, kā, piemēram, apģērba uzvilkšana klasiskajām akta skulptūrām, taču šāda harmonizēšana ir gadu desmitu laikā kļuvusi par ieradumu, ko grūti pārvarēt, tāpēc arī baznīcēni būtu pārsteigti par vienbalsīgu liturģisko dziedājumu pavadījumu. Tā izveidojusies situācija, kad nevienā Ludzas novada baznīcā ērģelnieks liturģiskā dziedājuma pavadījumu vienbalsīgi nespēlē.

Kārsavas pareizticīgo baznīca ir skaists Austrumeiropas sakrālās koka arhitektūras paraugs.

 

Skaitliski mazi kori

Daudzbalsīgie kora dziedājumi ir sakrālās mūzikas joma, kurā novērojama vislielākā diference. Apskatot daudzbalsīgo baznīcas kora mūziku, tieši šeit sastopami sakrālās mūzikas krāšņākie un vērtīgākie žanri – korālis, motete*, mesa, rekviēms* u.c. Šos žanrus kopuši un attīstījuši izcilākie klasiskās mūzikas komponisti, te sastopamas klasiskās mūzikas pērles ar nezūdošu vērtību. Piemēram, dižmeistari – Palestrīna, Vivaldi, Bahs, Hendelis ar viņu mesām, svītām* un kantātēm*.

Tomēr pašreizējā situācijā kvalitatīva klasikas lielo formu atskaņošana dievnamos kļuvusi par lielu retumu. Pievērsties klasikai kavē gan dziedātāju tehniskā varēšana, gan to mazais skaits. Tā nu sakrālās mūzikas pērles un lielās formas iespējams baudīt vien tad, kad dievkalpojumā piedalās kāds profesionāli spēcīgs vieskolektīvs, taču ikdienā nākas apmierināties ar mākslinieciski mazāk vērtīgu darbu atskaņošanu.

Tiesa, šāda situācija Latgales dievnamos nav pirmo reizi. Gan 20. gadsimta sākumā, gan Latvijas neatkarības pirmajos gados baznīcās arī neskanēja itāļu un vācu klasiķu labākie sakrālās mūzikas paraugi. Tā kā gan mūzikas kultūras vispārīgais līmenis, gan dziedātāju tehniskā varēšana Latgalē nebija pienācīgā augstumā, tad mazo baznīcu koriem nācās apmierināties ar tehniski vienkāršāku skaņdarbu iestudēšanu.

 

Attīstība 30-tajos

Tomēr 30-tajos gados, it sevišķi to otrajā pusē, sākās strauja Latgales koru attīstība. Sacītais vienlīdz attiecas gan uz laicīgajiem, gan baznīcas koriem, jo vairāk tāpēc, ka viena pagasta mērogos abu šādu koru sastāvi ļoti bieži praktiski dublējās. Šī koru līmeņa celšanās deva iespēju apgūt labākos sakrālās mūzikas paraugus. Pie to laiku labākajiem Latgales baznīcu koriem ar plašākajām iespējām noteikti jāmin Aglonas, Rēzeknes, Preiļu, Līvānu, Kalupes un Līksnas korus.

Ludzas novada kori diemžēl šajā ziņā nav bijuši līderu pulkā. Pievēršoties mūsdienu situācijai, ar nožēlu jāsecina, ka situācija atkārtojas, un nav īsti cerību, ka tā tuvākajā laikā spētu uzlaboties. Tas galvenokārt izskaidrojams ar dziedātāju skaitliski mazo sastāvu. Lai arī muzikālās varēšanas, izpratnes un izpildīšanas tehniskais līmenis salīdzinājumā ar situāciju pirms simt gadiem ir ļoti audzis, tomēr dziedātāju mazskaitlīgums padara neiespējamu nopietnu sakrālās mūzikas klasikas darbu atskaņojumu, it sevišķi runājot par lielajām formām.

 

Garīgas pēc satura, tautiskas pēc formas

Trešā, visizplatītākā baznīcas mūzikas forma ir garīgā dziesma. Šajā formā Latgales katoļu draudzēs ir vērojama liela atšķirība, salīdzinot ar citos novados ierasto. Ja Latvijas rietumu un Vidzemes katoļu draudzēs, kurās vairāk novērojama vācu mūzikas ietekme, garīgās dziesmas veidošanas principi savā laikā ir patapināti no pirms reformācijas laika dziedājumiem, tad Latgalē ir vairāk izteikta Polijas liturģiskās mūzikas ietekme. Šī atšķirība ir skaidri dzirdama pat mūzikas nespeciālistam. Latgaliešu dziesmas skan savādāk, nekā pirms reformācijas laika korāļi. Laika gaitā baznīcēnu muzikālā gaume un izpildījuma īpatnības garīgo dziesmu izpildījumu pārveidoja un padarīja līdzīgu laicīgajai tautas dziesmai. To labi apliecina arī iesakņojusies tendence garīgās dziesmas dziedāt divbalsīgi, kas lieliski sasaucas ar Latgales tautisko daudzbalsību.

Viens no specifiskajiem katolicisma muzicēšanas veidiem, kurš plaši izplatījies un arī mūsdienās tiek konsekventi piekopts, ir psalmu dziedāšana. Šī katoliskās mūzikas tradīcija cieši sakļāvusies ar tautas mūzikas tradīciju, tā Latgalē kļuvusi par neatņemamu bēru ceremonijas sastāvdaļu, kaut arī psalmus nedzied tikai bērēs.

 

Liela loma ērģeļniekiem

Ļoti liela, ja ne izšķiroša loma baznīcā skanošās mūzikas izvēlē un kvalitātē ir cilvēkam, kurš vada kori vai ansambli. Tie ir diriģenti vai arī ērģelnieki, kuri, apvienojot amata pienākumus, strādā arī ar dziedātājiem.

Ērģelnieka loma dievkalpojumā allaž ir bijusi ievērojama, pēdējā laikā tā vēl pieaug. Kaut arī padomju varas gados bija novērojams zināms ērģelnieku deficīts, tomēr nekad nav trūcis sava darba patiesu entuziastu, kā arī tādu ērģelnieku, kuri ziedo savu laiku un zināšanas jaunu ērģelnieku sagatavošanā. No vecākās paaudzes ērģelniekiem vajadzētu pieminēt Pēteri Sarkanu, kurš darbojās Rēzeknē, Aglonā un Viļānos, Boļeslavu Jermaku Šķaunē, Jāni Gusaku Bērzgalē un Soveru Cabuli Ludzā.

Sevišķu stāvokli ērģelnieku sarakstā ieņem Mamerts Celminskis, kurš vēl 80-tajos gados ne tikai regulāri vadīja jauno ērģelnieku kursus, bet arī darbojās kā komponists un garīgo dziesmu apkopotājs un izdevējs. Viņa izdotais garīgo dziesmu krājums “Teiciet Kungu” ir viens no populārākajiem un visvairāk izmantotajiem Latgalē. Turklāt M. Celminskis, kā jau minēts, ir darbojies arī sakrālās oriģinālās mūzikas jomā, viņš sakomponēja 6 mesas, rekviēmu un vairāk par 70 garīgajām dziesmām apdari un aranžējumu.

 

Pašiem savas ērģeļu dienas

Atgriežoties pie ērģelniekiem, noteikti jāpiemin ērģeļu mācību klases, kas darbojas Jāņa Ivanova Rēzeknes Mūzikas vidusskolā, kā arī Kārsavas mūzikas skolā. Rēzeknē kā mācībspēks darbojas Bernadeta Everse, savukārt par Kārsavas ērģeļu klases atvēršanu galvenā pateicība pienākas Gunai Kisei, kura nopietni piedalās jauno ērģelnieku audzināšanā un darbojas arī Rēzeknē.

Ērģelniece G. Kise pie sava instrumenta.

 

Pievēršoties tam, kā sakrālā mūzika ietekmē kultūru, nevar nepieminēt jau slavenās un starptautisko skanējumu ieguvušās Latgales ērģeļu dienas, kas 2019. gadā norisinājās jau desmito reizi. Par šī tiešām svarīgā pasākuma iedibināšanu jāpateicas divām jaunām ērģelniecēm – rēzeknietei Larisai Carjkovai un jau minētajai kārsavietei G. Kisei. Ērģeļu dienas pēc būtības apvieno trīs mērķus – ērģeļmūzikas propagandēšanu un izplatīšanu, līdzekļu vākšanu Latgales baznīcu ērģeļu restaurācijai, kā arī Latgales jauno ērģelnieku popularizēšanu.

Citējot L. Carjkovu: – Kopā ar Gunu pasēdējām un drusku parēķinājām. Izrādās, ka vismaz 60%, ja ne 70% pašreizējo Latvijas ērģelnieku nāk no Latgales. Tad kur gan, ja ne šeit rīkot ērģeļu dienas?

L. Carjkova ir viena no Ērģeļu dienu izveidotājām.

 

Jāteic, ka ērģeļu dienas kļuvušas ļoti populāras ne tikai Latgalē. Klausītāji uz tām ierodas arī no citiem reģioniem. Savu iecerēto uzdevumu – vākt līdzekļus Latgales ērģeļu atjaunošanai pasākums arī pilda. Šeit varam minēt kaut vai Kārsavas, Nautrēnu un Tilžas baznīcu atjaunotās ērģeles.

 

Koncertus velta izciliem mūziķiem

Kas attiecas uz vārda došanu jaunajiem ērģelniekiem – arī šis plāns tiek rūpīgi īstenots. Visus jauno ērģelnieku vārdus, kuri spēlē Latgalē, pat nenosaukt, minēsim pirmos, kuri ienāk prātā – Edīte Alpe, Baiba Betlere, Diāna Jaunzeme, kā arī abas pasākuma organizētājas G. Kise un L. Carjkova.

Laika gaitā ērģeļu dienas ieguva vēl kādu individuālu vaibstu – katrā no pēdējiem gadiem kāds koncerts vai koncerti tiek veltīti kādam izcilam latviešu mūziķim, kurš saistīts ar ērģeļspēli un Latgali. Šajā sakarā pirmie prātā nāk koncerti, kuri bija veltīti izcilajam un ilggadīgajam ērģeļspēles pedagogam Tālivaldim Deksnim, kā arī vienam no nopietnākajiem sakrālās mūzikas komponistiem, ērģelniekam un pedagogam Romualdam Jermakam.

R. Jermakam, tiesa gan, kopā ar M. Celminski pienākas gods, ka viņi ir pirmie, kuri komponē mesas latviešu valodā. Turklāt R. Jermaka pūrā vēl ir arī divas mesas latgaliski un liels apjoms ērģeļdarbu.

 

Ansambļi, ne kori

Apzinot mūsdienu Ludzas un blakus novadu sakrālās mūzikas stāvokli, pavērusies aina nav pārāk optimistiska. Par to, kādas ir nākotnes perspektīvas un kā norisinās vokālais darbs baznīcās šodien, sarunājāmies ar Istalsnas katoļu baznīcas vokālā ansambļa vadītāju Imantu Bogomolu.

Istalsnas draudzes vokālā ansambļa vadītājs I. Bogomols pie ērģelēm.

 

Izvēlēties Imanta kandidatūru bija salīdzinoši viegli, jo Ludzas novadā baznīcu, kurās dievkalpojumos regulāri dzied pastāvīga sastāva koris, nav nemaz tik daudz. Kopā ar pašu Imantu, pārcilājot kandidatūras, prātā nāk vien Ņukši un daļēji Ludza. Vēl var minēt Eversmuižas, Mērdzenes un Malnavas baznīcu Kārsavā.

– Par baznīcas koriem mūsu novados vispār vairāk runāt nevar,– ar nožēlu bilst Imants. – Pašlaik, patīk tas vai ne, mūsu pusē varam runāt tikai par baznīcu vokālajiem ansambļiem. Tiesa ir kāds apstāklis, kas iedveš optimismu. Pateicoties tam, ka dažās ģimenēs tiek saglabātas patiesi reliģiskas tradīcijas, baznīcas vokālais ansamblis pakāpeniski atjaunojas, tajā ienākot gados jauniem dziedātājiem. Pašlaik mūsu ansamblī paaudžu pārmantojamība ir skaidri jūtama, jo mūsu ansamblī vienlaikus dzied trīs paaudžu pārstāvji. Tomēr dziedātāju kopīgais skaits diemžēl ir niecīgs, tāpēc par kori un kora cienīgu repertuāru varam tikai sapņot.

Te nu Imantam jāpiekrīt, jo 8 – 9 dziedāji ir pārāk mazs sastāvs nopietnu lielās formas darbu atskaņojumam. Tieši tāpēc ansamblis vairāk pievērsies garīgai dziesmai un psalmiem.

 

Uzstājas bieži

Attiecībā uz izmantoto nošu materiālu pamatā dziedamais repertuārs tiek veidots, izmantojot M. Celminska krājumu. Jāteic, ka šajā ziņā Istalsnas draudzes ansamblis nav oriģināls. M. Celminska krājumu par pamatu izvēlas teju visu mūsu novadu baznīcu ansambļi. Vēl labprāt tiek dziedātas A. Matvejāna un L. Kurišas-Potašas dziesmas, kuras it kā ir ar nedaudz mūsdienīgākām intonācijām. Pa reizei arī tiek mēģināts kāds no salīdzinoši jaunā sakrālās mūzikas komponista Riharda Dubras opusiem*.

Noteikti jāmin, ka Latgalē katoļu baznīcas vokālajam ansamblim nākas uzstāties krietni biežāk, nekā, piemēram, luterāņu baznīcas ansamblim kaut kur Vidzemē. Tas saistīts ar to, ka luterāņu kulta tradīcijās nav ieviesusies obligātā vokālā ansambļa priekšnesuma daļa bērēs, svecīšu vakaros un kapu svētkos. Te galvenais uzsvars tiek likts uz instrumentālo mūziku un visas draudzes kopīgo dziesmu.

 

Vienots krājums

Sarunas noslēgumā Imants pastāstīja vēl kādu interesantu ziņu, kas liecina, ka katoļu baznīca rūpējas par sakrālās mūzikas sakārtošanu.

Proti, pēc Rēzeknes-Aglonas diacēzes bīskapa J. Buļa iniciatīvas ir veikts zināms pašreiz dziedamo garīgo dziesmu apkopojums vienā krājumā. Tas darīts ar līdzīgu mērķi, kāpēc savā laikā tika izdots pāvesta Gregora korāļu krājums – unificēt dievkalpojumos dziedamās dziesmas un novērst pašreizējo stilistisko raibumu, kas daudzo gadu laikā ir uzkrājies un stabili izveidojies. Pēc I. Bogomola sacītā: – Šis tiešām ir labs gan dziedātājiem, gan draudzei noderīgs darbs. Esmu pārliecināts, ka tā izdošana nepaliks bez sekām.

Pēc J. Buļa iniciatīvas izveidotais garīgo dziesmu apkopojums.

 

Līdzīgās domās ir arī Ludzas katoļu draudzes priesteris J. Kolns. Lai gan, kā viņš ar nožēlu sacīja, pastāvīga, katrā dievkalpojumā dziedoša kora pašlaik baznīcā nav, tomēr netiek zaudētas cerības tādu atkal izveidot, jo iestrādes šāda kolektīva izveidošanai ir. Galu galā dievkalpojumus jau kuplina sieviešu vokālais ansamblis ērģelnieces S. Kučānes vadībā. Atliek tikai parūpēties par ansambļa sastāva paplašināšanu un veikt to ar gados jaunu cilvēku palīdzību. Šī uzdevuma risināšanā J. Buļa grāmata varētu sniegt nozīmīgu palīdzību.

 

Mēģinājumi notiek arvien retāk

Jauta arī S. Kučāne, kādi skaņdarbi pašlaik tiek izvēlēti, cik bieži norisinās mēģinājumi. Citējot Kučānes kundzi: – Dziedātājas pakāpeniski kļūst vecākas, līdz ar gadiem samazinās brīvais laiks, ko varam atļauties ziedot mēģinājumiem. Agrāk tie norisinājās ļoti regulāri un intensīvi, pašlaik reizumis paļaujamies uz rutīnu. Tiesa, pirms svētkiem, kad nepieciešams bagātāks repertuārs, tad mēģinājumos ir visas desmit dziedātājas bez izņēmuma.

Sarunas turpinājumā, apspriežot repertuāru, izrādījās, ka I. Bogomolam bijusi taisnība. Pamatā dievkalpojuma repertuārs arī Ludzā tiek būvēts uz M. Celminska mantojuma bāzes. Ļoti lielu atsaucību un patiku ieguvušas arī A. Matvejāna dziesmas. Tomēr, neraugoties uz repertuāra pietiekamību, Ludzā to mēģina atsvaidzināt ar jaunāku komponistu darbiem, tādēļ nereti tiek atskaņotas E. Ešenvalda, R. Dubras un S. Kursišas kompozīcijas.

 

Iznes dievkalpojumus brīvā dabā

Pienācis laiks atvadīties no mūzikas tēmas un pievērsties mūsu puses sakrālajai arhitektūrai un tēlotājai mākslai. Par baznīcām, kapličām, tajos esošajiem gleznojumiem un skulptūrām jau esam rakstījuši, tāpēc īso ekskursu sakrālās tēlotāja mākslas pasaulē sāksim ar tikai Latgalei raksturīgās mazās arhitektūras formas aplūkošanu. Jo vairāk tāpēc, ka līdz šim, par sakrālo arhitektūru runājot, nemaz neesam tos pieminējuši. Šī mazā arhitektūras forma ir ceļmalu krucifiksi.

Krucifikss Nirzā.

 

Latgale ir vienīgā vieta Latvijā, kur krucifiksi atrodami ārpus baznīcām. Visbiežāk ceļmalās, krustcelēs, tomēr eksistē arī “privātie” māju krucifiksi. Šo krucifiksu celtniecība sevišķi uzplauka 19. gadsimtā pēc pāvesta Pija VII aicinājuma – maijā sevišķi godināt Dievmāti.

Jau pirms šī aicinājuma apdzīvotās vietās, no kurām bija tālu un sarežģīti nokļūt līdz baznīcai, tika celti krucifiksi, pie kuriem noturēja brīvdabas dievkalpojumus. Pēc minētā aicinājuma krucifiksu skaits jūtami pieauga, tam pateicoties, radās tā dēvētie maija dziedājumi – pašas tautas sarīkoti dievkalpojumi bez priestera, kas saistīti ar pastiprinātu dziesmu un psalmu dziedāšanu. Krucifiksi pēc to figurālā veidojuma iedalās vismaz 7 dažādās grupās. Ludzas novadā sastopami trīs no tiem – plastiski līdzsvarotie, plastiski ilustratīvie un izstiepti naturālie krucifiksi.

 

Vecākais krucifikss

Pats slavenākais un vecākais krucifikss mūsu pusē atrodas ceļā no Zilupes uz Pasieni – Lomošu ciemā. Lēš, ka tas ir vairāk nekā 200 gadus vecs. Lai krucifiksu pasargātu, tam apkārt uzbūvēts namiņš, kas parasti ir aizslēgts. Tas tāpēc, ka laikā, kad namiņš vēl bija atvērts, tā iekārtojums kārdināja demolētājus. Tāpēc pašlaik namiņā iekļūt un senāko krucifiksu apskatīt iespējams tikai ar Zilupes TIC pārstāvja palīdzību.

Lomošu krucifikss ir viens no vecākajiem Latgalē.

 

Ne tik seni krucifiksi atrodami arī cituviet. Kā patīkama tendence jāatzīmē fakts, ka daži entuziasti par saviem līdzekļiem sākuši atjaunot postā aizlaistos krucifiksus, piemēram, Briģu pagastā to dara lauksaimnieks N. Rasimenoks ar domubiedriem.

 

Netrūkst senu baznīcu

No krucifiksiem pārcelsimies pie kapitālākām būvēm – baznīcām. Tā kā tieši mūsu pusē savu darbību uzsāka vairāki mūku ordeņi, it sevišķi intensīvi – dominikāņi, tad senu baznīcu, kas saglabājušas visu poļu baroka krāšņumu, mūsu pusē netrūkst. Senākās ir Pasienes, Eversmuižas, Malnavas draudzes Kārsavā, Brodaižas, Briģu un Rundēnu katoļu baznīcas.

Poļu baroks visā savā krāšņumā skatāms Pasienes baznīcā.

 

No pareizticīgo baznīcām senākās ir bijušās uniātu baznīcas Brodaižā un Lauderos, kuras, uniātismam apsīkstot, tika minimāli pārbūvētas un nodotas pareizticīgo draudzēm.

Īstas skaidrības nav ar Zilupē atrodošos Saveļinku kapličas vecumu, kurā atrodas skaisti tautas primitīvisma stila mākslas paraugi. Spriežot pēc vēl daļēji saglabājušās vecās kokā grieztās altāra iekārtas novērtējuma, kas pielāgota altāra rāmim, šķiet, ka kapličas vecumu varētu datēt ar 17. gadsimta beigām. Aptuveni par šo pašu vecumu liecina faktoloģiski neapstiprinātas leģendas, ka kapliča ir pirmā dominikāņu celtā Pasienes baznīca, kas vēlāk pārcelta uz Saveļinkiem. Jāteic, ka kapliča ir labi saglabājusies, tā tiek uzturēta labā stāvoklī. Par to jāpateicas gan Zilupes tūrisma organizatorei Ilgai Ivanovai, kura cīnījās par kapličas restaurāciju un jau panākusi jauna jumta uzlikšanu tai, gan arī kapličas ilggadīgajai brīvprātīgajai kopējai Eleonorai Meškovskai, kura šo darbu dara ļoti rūpīgi. Kā viņa stāsta, kapličā atrastie mākslas priekšmeti, atšķirībā no daudzām citām vietām, ne reizes nav tikuši ne vandāļu, ne laika apstākļu apdraudēti. Vienīgais kaitējums dažām koka skulptūrām nodarīts 80-tajos gados, tas saistīts ar pārcenšanos. Kāds vietējais “restaurators”, labu gribēdams, nokrāsojis skulptūras ar šim nolūkam nepiemērotu krāsu. Taču tas arī bijis vienīgais negadījums. Kapliča gan no iekšpuses, gan ārpuses izskatās krietni jaunāka par saviem gadiem.

 

Vērts apskatīt

Tā kā par tēlotājas mākslas pieminekļiem mūsu pusē esam jau runājuši, tad šoreiz nosauksim vien dažus, vislielāko ievērību pelnošos un unikālākos objektus. Te, bez šaubām, jāmin divas zināmās vecākās datētās gleznas Eversmuižas baznīcā – Sv. Pēteris un Sv. Rozālija.

Lauderu pareizticīgo baznīcā apskatāmi ļoti retie uniātu baznīcas gleznojumi. Būtiskākie no tiem ir Svētais vakarēdiens, kurā redzam uzkrītoši pielietotu ačgārno perspektīvu, kā arī glezna “Madonna”. Minētā “Madonna” ir vienlaicīgi labs Latgales profesionālās glezniecības paraugs, kā arī labs iluzorās glezniecības piemērs, jo ir novietota uz sienas uzgleznotā rāmī.

Malnavas, Briģu un Raipoles baznīcās atrodas ievērības cienīgi apgleznoti feretroni (pārnēsājamie altāri), kuri, pēc mākslas vēsturnieces R. Kaminskas domām, lieliski demonstrē to, kā provinces meistaru darba stils viena darba ietvaros apvienojies ar noteiktu ikonogrāfisku tradīciju.

Ja vēlaties aplūkot, kādi izskatījās paši baroka sākumi Latgalē, tad dodieties uz Terehovas kapliču aplūkot turienes apgleznoto altāri.

Ja vairāk vilina tautas mākslas naivums un primitīvisms, vēlreiz ieteiksim Saveļinku kapliču gan ar saviem kokgriezumiem, gan svētā Kristapa un Sāpju Dievmātes gleznojumiem, kā arī ieteiksim iegriezties Raipoles baznīcā, aplūkot balkona luktā blakus feretronam novietoto burvīgo eņģelīša skulptūru. Ja 75% no minētā apskatīsiet, tad ar pilnām tiesībām varēsiet sacīt, ka jums ir tīri pilnīgs iespaids par Ludzas un tās tuvāko kaimiņu novadu sakrālo mākslu.

 

Nozīmīga loma garīdzniekiem

Ko vēl sacīt par Latgales sakrālo kultūru? Varbūt tikai to, ka tā mūsu pusē pilnīgi nemānāmi ir ļoti cieši savijusies ar laicīgo kultūras elementu, tāpēc reizēm ir ļoti grūti atdalīt vienu kultūru no otras. Tad rodas jautājums – vai tas maz ir nepieciešams?

Katrā ziņā, nevar noliegt, ka laicīgā sadarbībā ar sakrālo rodas pavisam jaunas sadzīves kultūras formas, kā, piemēram, kapu svētki. Taču tā ir tēma, kas pati par sevi ir gara raksta cienīga, tāpēc šoreiz to neaizskarsim.

Raksta izskaņā vēlētos piebilst tikai vienu. To, cik svarīga Latgalei ir reliģija, skaidri pierādīja 20. gadsimta sākuma notikumi, kad Latgales atmodā, kā arī tās apvienošanā ar pārējo Latviju vienu no vadošajām progresīvajām lomām spēlēja tieši garīdznieki – F. Trasūns, F. B. Laizāns, Pēteris Smelters. Jau ar to vien pietiek, lai izpelnītos tautas cieņu. Ja vēl šim faktam pievieno ētisko un estētisko audzināšanu, kultūras mācīšanu un arī savdabīgu tautas daiļrades saglabāšanu, saplūdinot to ar sakrālo mākslu, tad jāsaka, ka sakrālās mākslas un kultūras loma pašreiz nudien netiek pienācīgi novērtēta. Varbūt, ka tas notiks vēlāk. Taču pašlaik mūsu pienākums ir saglabāt pašreiz esošo un kādreiz radīto sakrālās kultūras mantojumu, lai tas nenogrimtu aizmirstībā. Bez sakrālā kultūras nebūtu vispār. Jebšu tā būtu primitīva un bez iekšējā satura.

Korālis – kristiešu garīga dziesma. Izšķir gregorisko korāli katoļu dievkalpojumā (dzied profesionāla dziedātāju kapela latīņu valodā) un protestantisko korāli (dzied draudze attiecīgās tautas valodā).
Motete – viduslaikos izveidojies daudzbalsīgas vokālās mūzikas žanrs: sākotnēji dziesma, kurā apvienotas vairākas patstāvīgas melodijas, dažreiz ar atšķirīgiem tekstiem, vēlāk — reliģisks sarežģītā polifoniskā tehnikā veidots skaņdarbs korim bez pavadījuma.
Mesa – daudzbalsīgs vokāls vai vokāli instrumentāls cikliskas formas skaņdarbs ar katoļu liturģijas latīņu tekstu.
Rekviēms – vokāli instrumentāls, ciklisks skaņdarbs mirušo piemiņai, sēru mesa.
Anahronisms – kāda vēsturiska laikmeta notikumu, parādību kļūdains attiecinājums uz citu laikmetu.
Svīta – instrumentālo mūzikas ciklisko formu paveids. Sastāv no vairākām patstāvīgām atšķirīga rakstura daļām (atskaņo arī atsevišķi).
Kantāte – svinīga vai liriski episka rakstura vokāli instrumentāls skaņdarbs vienam vai vairākiem solistiem, korim un orķestrim. Kantāte var būt arī vairākdaļīga.
Opus – no latīņu valodas “darbs”. Sacerējums, it īpaši skaņdarbs.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par “Baznīca – Latgales kultūras avots” saturu atbild Ludzas Zeme.

Noklikšķiniet uz zvaigznes, lai to novērtētu!

Vidējais vērtējums 5 / 5. 3

3 thoughts on “Baznīca – Latgales kultūras avots

  1. Nepamatoti aizmirsts ilggadējais Aglonas ērģelnieks Jānis Jaņevičs, kurš bija pārmantojis šo amatu, ja tā varētu teikt, no sava tēva. Izcils improvizators, kolosāls kora vadītājs. Aglonas svētkos tikai diriģēšanu uzticeja ērģelniekam Sarkanim vai, vēlakos gados – Celminskim, bet pie ērģelēm vienmēr bija pats maestro.
    Istasna…nemaz tik bēdīgi nebija, jo baznīcā bija prāvs koris gan 30-tajos gados, gan vēl arī pēc kara, kad es, kā mazs meitēns sēdēju kora telpā, kamēr mamma un tante dziedāja. Istalsnas katoļu jaunatnes biedrības koris Ludzas kora sastāva dziedāja Katoļu dziesmusvētkos Aglonā 1932. gadā. Ja ir interese, man ir fotogrāfijas gan no Istalsnas pirmskara kora, gan no dziesmusvētkiem Aglonā.
    Man prieks, ka Istalsnai ir savs ērģelnieks, diemžēl iedzīvotaju skaits sarūk, un kur lai rodas dziedātāji…sūdzēties

    1. Jā, starp citu, lauku jaunieši, kam nebija nekādas muzikālās izglītības, vien dabiskās balss dotības, spēja iemācīties komponista J.Grubera Pastoralmisi, gan arī citus sarežģītus skaņdarbus, un tas trīsdesmitajos gados. Mamma, tapat kā es, dziedāja II altu, un viņa mēdza vēl mani pakritizēt par kādu nepareizu toni, noklausoties Misi Aglonas svētkos.sūdzēties

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.