Amatniecībai trūkst sekotāju - Ludzas Zeme

Amatniecībai trūkst sekotāju

Amatniecībai trūkst sekotāju

Par Ludzas novada kultūras saknēm un tradīcijām

 

Turpinot maijā sāktos mūsu novadu kultūras vēstures apskatus, šoreiz kārta pienākusi Ludzas novadam. Ja runājam par Ludzas novadu, tad var sacīt, ka iepriekšējie apskati – par Kārsavas, Ciblas un Zilupes novadu kultūras dzīvi un vēsturi – pilnā mērā attiecināmi uz Ludzas novadu, jo minētās teritorijas daudz ilgāk pastāvēja vienotas ar Ludzu, nevis kā atsevišķas administratīvas vienības. Pašlaik, rakstot par Ludzas novada kultūras dzīvi un vēsturi, pārsvarā apskatīsim tikai pašreizējo Ludzas novada teritoriju, aicinot lasītājus neaizmirst, ka pēc etnogrāfiskiem, sociāliem un ģeogrāfiskiem kritērijiem Ludzas novads būtībā sākas no Latvijas austrumu robežas un beidzas Numernes vaļņa apkaimē.

 

Seno laiku atbalss

Runājot par pirmajām liecībām par cilvēka darbības sekām, tās Ludzas apkaimē aiznes mūs ļoti tālā senatnē. Pirmie reliktie artefakti, kuri šeit izrakumos atklāti, ir datējami jau ar mezolīta laiku. Tas arī saprotams, jo pirmās zināmās cilvēka eksistences pēdas pārsvarā ir atrodamas pie ūdeņiem, tāpēc Ludzas apkārtne šajā ziņā ir ideāla. Jau no neolīta laika cilvēku apdzīvotība šeit kļuva intensīva, par ko liecina atrastās apmetnes Lielā Ludzas ezera krastā – Budjankas pussalā un Jurizdikas ragā. Šīs ir pazīstamākās, bet vispār par Ludzas novada seno laiku apdzīvotību liecina fakts, ka novada teritorijā vispār līdz šim atrastas 14 seno apmetņu vietas.

Tiesa, lai gan apdzīvotība ir bijusi tiem laikiem liela, tomēr uzieto materiālo priekšmetu daudzums ir pārāk neliels, lai varētu runāt par šejienes materiālo kultūru kopumā, vēl mazāk par tās ietekmi uz kultūras dzīvi vispār.

 

Odu kalna senkapi – lielākie Latgalē

Jau krietni labāka situācija paveras, runājot par laiku no mūsu ēras 7. gadsimta līdz vācu ekspansijas sākumam 13. gadsimtā. Kā stāsta Ludzas novadpētniecības muzeja izstāžu kurators V. Dzevaltovskis, galvenokārt par to jāsaka paldies senkapiem, kuru Ludzas novadā ir tiešām daudz – saskaitīti un apzināti vairāk kā 70 kapu kalni. Galvenokārt gan jāpateicas Odu kalna senkapiem, kuros izpētīti un atklāti vairāk par 400 apbedījumiem, kas tiem laikiem ir tiešām liels skaits.

Odu kalna senkapi ir lielākais zināmais un pētītais latgaļu līdzenais kapulauks. Tā pētīšanu 19. gadsimta beigās sāka krievu arheologi J. Romanovs un V. Sizovs, savukārt Pirmās republikas laikā turpināja mūsu pašu arheologi F. Balodis 1925. gadā un P. Stepiņš 1938. gadā. Kopumā izpētīta 4900 kvadrātmetru liela teritorija, kur konstatēti skeletkapi, ugunskapi, kā arī simboliskie apbedījumi. Izrakumos iegūts ļoti bagātīgs materiālu klāsts, tajos atklātie artefakti atrodas gan Latvijas vēstures muzejā, gan Ermitāžā, gan Nacionālajā Helsinku muzejā. Iegūtie materiāli skaidri liecina gan par latgaļu amatnieku, it sevišķi audēju un kalēju prasmēm, gan arī par relatīvi augsto un attīstīto sadzīves līmeni, kā arī par Ludzas ģeogrāfisko, tirdzniecības un militāro nozīmību.

Briģu katoļu baznīca uzcelta 1800. gadā.

 

Saglabā tradīcijas

Sevišķi daudz nekavējoties tālā pagātnē, tomēr nevaram neuzskaitīt galvenos Odu kalna izrakumu materiālos atklājumus, kas deva bagātīgu vielu analīzei un izpētei, kā arī ļoti palīdzēja seno latgaļu tērpa rekonstrukcijā.

Kā liecina izrakumu apraksti, sieviešu apbedījumos tika atrasti kakla riņķi, važiņas, piekariņi, vijiņu vainadziņi, villaiņu paliekas, plakanās aproces, dobās aproces, pakavveida saktas, vītie gredzeni, spirālveida gredzeni un sirpji. Vīriešu apbedījumos atrasti apkalto jostu fragmenti, aproces, saktas, kā arī ieroči – vienasmeņa un divasmeņu zobeni, kaujas cirvji, šķēpi. Tāpēc varam droši apgalvot, ka minētā laika materiālās kultūras mantojums nav pazudis, bet ir gan izdzīvojis, gan kalpojis kā iedvesmas avots mūsdienu amatniekiem, kuri savā darbā pūlas saglabāt jau vairāk kā 1000 gadus vecas Latgales amatnieku tradīcijas.

 

Sākums meklējams Dievnamos

Runājot par viduslaiku kultūru, visiem cilvēkiem skatāmu un pieejamu kultūras pieminekļu ārpus muzeju telpām nav saglabājies, ja nerunājam par pāris pilsdrupām. Tāpēc kārtējo reizi stāstīt par kultūras dzīves pieminekļiem Latgalē, kuri daudz maz saglabājušies, varam tikai no 17. gadsimta beigām, jeb tā dēvētā “poļu laika”. Senākie piemēri un paraugi ir meklējami tieši sakrālajā jomā. Šeit pamatā, jārunā par divām nozarēm – arhitektūru un tēlotāju mākslu.

Tiesa, tēlotāja māksla senajā, neskartajā izpausmē atrodama reti, jo pašlaik apskatāmie dievnami Ludzas novadā nereti tika pārbūvēti vai pat celti no jauna, nesaglabājot vecās formas. Visvairāk saglabājušās ēkas, kurām ir valsts mēroga arhitektūras pieminekļa statuss, pašreizējā Ludzas novada teritorijā tādas ir Brodaižas katoļu un pareizticīgo baznīcas, kā arī Tadeuša kapela Ludzā.

Raipoles baznīcas feretrona gleznā varam ievērot renesanses tradīciju.

 

Mūki uzcēla 12 kapličas

Ludzas novadā dominikāņu mūki pēc darbības centra izveidošanas Pasienē kontrreformācijas gaitā uzcēla 12 kapličas – Landskoronā, Rundēnos, Brodaižā, Raipolē, Pildā, Istrā, Konecpolē, Eversmuižā, Slobodņicā, Briģos, kā arī Lielākajos un Mazākajos Slodzos. Astoņas no šīm kapličām vēlāk tika pārbūvētas,un kļuva par vienām no vecākajām katoļu baznīcām Latgalē. Baznīcas tika uzbūvētas Landskoronā, Rundēnos, Brodaižā, Raipolē, Pildā, Briģos, Eversmuižā, un Slobodņicā. Tomēr ne visu baznīcu liktenis bija laimīgs – tās tika vairākas reizes nojauktas un pārbūvētas, piemēram, Raipoles baznīca, vai arī atsavinātas un piešķirtas pareizticīgo draudzēm, kā, piemēram, Briģu katoļu dievnams. Tomēr šīs baznīcas ar savu uzcelšanu un māksliniecisko apdari jūtami nostiprināja novadā katolicisma māksliniecisko un kultūras tradīciju, ar ko ne pareizticības ne vecticībnieku slānis līdz pat 19. gadsimtam nespēja konkurēt.

 

Trīs galvenās jomas

Runājot par tēlotājas mākslas krājumiem, cik tie vispār saglabājušies Latgalē, pēc mākslas zinātnieces R. Kaminskas domām, var izdalīt trīs galvenās jomas – laicīgo glezniecību, it īpaši portretu krājumi muižu kolekcijās; monumentālo un dekoratīvo glezniecību, tēlniecības darbus interjeros; sakrālo glezniecību.

Par laicīgo portretu krājumiem Ludzas novadā, diemžēl, var runāt tikai pagātnes formā, jo tie gāja zudībā pārsvarā Ziemeļu kara laikā. Tāpēc pašlaik varam spriest tikai par monumentālo un sakrālo mākslu. Jāteic, ka vairumā gadījumu abas šīs jomas ir apvienotas un pārsvarā balstās uz baznīcu pētījumiem. Tādu muižu, kurās būtu saglabājusies laicīgā dekoratīvā monumentālā glezniecība, kā, piemēram, Kārsavā, Ludzas novadā, diemžēl, nav. Kopumā vairāk saglabājušās neskartas ir glezniecības mazās formas.

 

Baznīcu dekorējumi – maksimāli profesionāli

Runājot par Ludzas novada un Latgales baznīcu arhitektūru, R. Kaminska uzsver Latgales mākslas savdabību – tās vēlo saskarsmi ar Rietumeiropas mākslas stiliem, kas faktiski sākas tikai vēlīnā baroka laikmetā – 18. gadsimta pirmajā pusē. Tāpēc Latgales baznīcās vēl salīdzinoši biežāk varam vērot zināmu tautas mākslas iespaidu.

Lielisks tautas amatnieka darba paraugs – izkrāsota apaļskulptūra Raipolē.

 

Tomēr baznīcu dekorējums ir vērsts uz tieksmi – veikt to maksimāli profesionālā līmenī, kaut arī darbu veikšana nereti uzticēta autodidaktiem un tautas māsliniekiem kā, šķiet, tas notika Briģu un Raipoles baznīcās.

Runājot par gleznojumiem un gleznu krājumiem, pārsvarā orientējamies uz katoļu baznīcām, kurās, pateicoties baznīcas ritiem (attiecīgajos priekšrakstos noteikts kulta darbību kopums), gleznu saglabājies vairāk. Tieši katoļu baznīcu gleznu krājumi veido Latgales, kā arī Ludzas novada sakrālās mākslas pamatu. Vecticībnieku un pareizticīgo koptās un pārveidotās bizantiskās tradīcijas vēl 18. gadsimtā Latgalē nebija tā iesakņojušās, lai tolaik šeit gūtu kādus īpatnus reģionālus vaibstus.

Vēl jāpiemin kāda mazpopulāra un grūti atšifrējama mākslas vēstures lapaspuse, kas saistīta ar uniātu baznīcu, kā gleznojumi atrodami Brodaižas pareizticīgo baznīcas gleznu krājumos.

Tomēr 18. gadsimta pirmās puses tīri katoliskās glezniecības darbus var aplūkot Eversmuižas baznīcā, pašreizējā Ciblas novadā. Senākās gleznas, kas saglabājušās un apskatāmas Ludzas novada baznīcās, jau sāk apliecināt jaunu tendenci – Austumu un Rietumu kristīgās mākslas tradīciju saskarsmi –, kas pakāpeniski padziļinās. Šeit jāmin divi faktori – pareizticīgajiem neraksturīgā audekla pamata izvēle dažām altārgleznām, kā arī metāla rizas pielietojums katoļu svētbildēs.

 

Senākie gleznojumi

Ja pārejam pie konkrētiem mākslas darbiem, tad šajā jomā kā senākie un tipiskākie jāmin gleznojumi, kas atrodas jau minētajās Briģu un Raipoles baznīcās. Nav ziņu par šeit esošo gleznu saistību ar kādiem no toreizējiem mākslas centriem. Briģu baznīcā esošā feretrona (pārnēsājamā altāra) glezna “Rožkroņa Dievmāte” gleznota salīdzinoši veikli, tajā jūtams, ka gleznotājs pārzinājis profesionālos paņēmienus, tomēr mākslinieks nav savam uzdevumam piegājis radoši, bet izmantojis noteiktos štampus, ko pierāda virspusējs formu pārveidojums, vispārinātie apjomi un rūpīgi izzīmētās grafiskās detaļas. Toties trūkst izvērsta telpas apcerējuma vai tēlu raksturojuma. Gleznieciskā valoda un krāsu gamma ir korekta, bet atturīga.

Radnieciskā stilā veidota arī Raipoles baznīcas altārglezna “Dievmāte ar Kristus bērnu” un Raipoles baznīcas feretrona gleznojumi.

Raipoles ar metāla rizu segtā “Dievmāte ar Kristusbērnu”.

 

Baznīcas smagais liktenis

Pirms sākt stāstīt par Raipoles baznīcas glezniecības pieminekļiem, jāpiemin tās smagais liktenis. Tā vairākas reizes celta un nojaukta, 1868. gadā tiek likvidēta vispār – to demontē un kopā ar baznīcas iekārtu pārved uz Zilupi. Nav brīnums, ka šādos apstākļos pazuda četri gleznojumi uz audekla, kuri vēl 1839. gadā rotāja sakristeju. Drīzāk jābrīnās, kā tomēr tik daudz izdevās saglabāt no 1779. gadā celtās baznīcas iekārtojuma – altārgleznu, daļu altāra kokgriezumu un atsevišķas koka skulptūras. Šeit vēl jāpiemin, ka 1779. gadā celtā Raipoles baznīca bija pilnīgi unikāla. Tā bija vienīgā baznīca Latgalē, kura tika pilnībā uzcelta tikai par zemnieku ziedojumiem, nepiedaloties muižniecībai.

Par Raipoles baznīcas altārgleznu “Dievmāte ar Kristus bērnu” nepieciešams pastāstīt vairāk. Kaut vai tāpēc, ka tai atšķirībā no Briģu un daudzu citu novada baznīcu altārgleznām saglabājās norāde uz aptuvenu datējumu. Šī altārglezna ir zīmīga ne tikai kā sava laika glezniecības paraugs, bet arī parāda bieži sastopamu gleznu noformējumu katoļu baznīcās 18. gadsimta beigās un 19. gadsimtā, kad jau kļuva jūtama iepriekš minētā saskarsme ar pareizticīgās mākslas kanonu. Pati glezna ir tikai daļa no kopējās kompozīcijas, ko papildina dažādi materiāli un naturālas detaļas. Gleznu lielā mērā sedz metāla rizas aplikācija, kas atstāj nesegtas tikai personāžu sejas un rokas. Tas sevišķi vedina uz domām par to, ka gleznu veidoja amatieris, jo šāda gleznas noformēšana ar metālu, kas ir tuva pareizticības tradīcijām, Latgalē parasti ir raksturīga tieši amatnieciskiem darbiem.

 

Brīnišķīga koka skulptūra

Otrais Raipoles gleznu krājumu vislabāk raksturojošais elements ir feretrona gleznojumi. Tajā skaidri redzams, kā provinciāla meistara darba stils ir apvienots ar ikonogrāfisko tradīciju. Citējot R. Kaminsku: – Feretrona vienā pusē attēlotā Dievmāte sabalsojas ar renesanses meistaru iedibināto tipu, tikai ar asākām līnijām, bet otrā pusē attēlota emblemātiska kompozīcija, kura sasaucas ar Eversmuižas profesionālā autora gleznoto darbu Sv. Pēteris. Šeit, Raipolē, mākslinieks pievērsies stingrai simboliskai emblemātikai, darot to daudz amatnieciskāk.

Pabeidzot stāstījumu par senās tēlotājas mākslas vērtībām Raipoles baznīcā, noteikti vēlētos pieminēt kādu izkrāsotu koka skulptūru, kuras aprakstu mākslas zinātnieku apcerējumos nav izdevies atrast. Runa ir par brīnišķīgu tīras tautas mākslas koka skulptūras piemēru, kurš savā tiešajā, nepastarpinātajā naivismā ir vienkārši apburošs. Ja gadās būt Raipoles baznīcā, tad noteikti aplūkojiet šo skulptūru, nenožēlosiet.

 

Cilvēks, kura darbi “runā” vēl šodien

Tagad pārcelsimies kādu laiku tālāk, nedaudz pievērsīsimies laika posmam, kad Latgalē pirmo reizi kultūras attīstībai vairs nebija nekādu nozīmīgu šķēršļu – ne politisku, ne etnisku. Runa ir par 20. gadsimta 20. – 30-to gadu sākumposmu pirmās Republikas laikā.

Sākot stāstījumu, nevar nepieminēt Ludzas novadam ļoti nozīmīgu vīru, kuram pērn apritēja 130 gadskārta – Jezupu Soikānu. Vīru, kuru pieminam nepelnīti maz, bet kuram esam parādā lielu pateicību. Ludzas novadpētniecības muzeja rīcībā esošie materiāli lieku reizi atgādina un apliecina, ka J. Soikāns darbojās gan kā skolu valdes priekšsēdētājs, gan veidoja robežapsardzi, gan pildīja Ludzas apriņķa priekšnieka amatu. Visur, kur vien J. Soikāns strādāja, viņam bija viena vienīga prioritāte – izglītības un kultūras izplatīšana Latgalē, kā arī apzinīga lepnuma par savu novadu ieaudzināšana un Latgales izzināšana. Pateicoties J. Soikānam, tika nodibināta Latgales kultūrveicināšanas biedrība, Ludzā uzcelts Tautas nams, tāpat arī viņš ļoti atbalstīja un palīdzēja nostiprināties novadpētniecības muzejam. J. Soikāns ir darbojies arī kā rakstnieks un publicists, kura daiļrade veltīta Latgales vēsturei. Tieši viņš ataicināja uz Ludzu Odu kalna pētīšanai raksta sākumā minēto arheologu F. Balodi.

Jāteic, ka J. Soikāna darbs nesa bagātus augļus. Viņš aizgāja aizsaulē jau 1930. gadā, tomēr J. Soikāna darba sekas bija jūtamas vēl ilgi pēc aiziešanas, tāpēc Ludzas apriņķis varēja lepoties ar rosīgu kultūras dzīvi.

Latgales kultūrveicināšanas biedrības valde. Centrā Jezups Soikāns.

 

Dziesmu svētkos piedalās 21 koris

Noteikti jāsāk ar Latvijā tik nozīmīgo koru kustību. Mazāki kori vai vismaz lieli vokālie ansambļi pastāvēja katrā pagastā. Runājot par nozīmīgākajiem koriem, to kritērijs, tāpat kā šodien, ir piedalīšanās Dziesmu svētkos. 20-to un 30-to gadu Dziesmu svētkos no Ludzas apriņķa piedalījās 12 kori. Tie pārstāvēja gan mācību iestādes, gan aizsargu nodaļas, gan baznīcu draudzes, gan katoļu jauniešu biedrības. Runājot par Pirmās republikas Dziesmu svētkiem, vislielākā pārstāvniecība Ludzas apriņķim bija pirmajos Latgales Dziesmu svētkos un pēdējos, kuri norisinājās brīvajā Latvijā, – 21 koris.

Kas attiecas uz pūtēju orķestriem, tad, kā grāmatā par Latgales mūziku liecina J. Paukšte, tādu šā vārda īstajā izpratnē Ludzas apriņķī pirmskara laikā īsti nebija. Varam runāt par nosacītiem orķestriem jeb pūtēju ansambļiem, kuri spēja apmierināt ikdienišķās vajadzības pēc ragu mūzikas, tomēr nopietna koncertrepertuāra atskaņošanai to līmenis bija par zemu.

 

Sava amata meistari

Tomēr ne jau ar mūziku vien nodarbojās latgalieši. Kā savā pētījumā par Ludzas novadu stāsta novadpētnieks V. Trojanovskis, minētajā laika periodā krasi pieaug preses un grāmatu patēriņš novadā. Ļoti populāras kļūst bibliotēkas. Pašā Ludzā un lielākajos pagastos, piemēram, Isnaudā, Pildā sāk attīstīties amatierteātru darbība. Plaukst un zeļ amatniecība, it sevišķi aušana un keramika. Tiesa, 30-tajos gados neviens šos amatniekus par tautas daiļamata meistariem netitulē. Apritē ir vienkāršāki, bet godpilni apzīmējumi – kārtīgs amatnieks vai sava amata meistars.

Vēl par tautas mākslu runājot, obligāti jāpiemin nozīmīgais tautskolotāju un viņu audzēkņu ieguldījums folkloras vākšanas darbā. Šajā procesā bija iesaistīti vairāk kā 70 Ludzas apriņķa tautskolotāji. Kā min V. Trojanovskis, Ludzas ģimnāzijas direktora Jāņa Turkopula vadībā vien apzinātas 11 855 tautas dziesmas.

 

Represijas pret latgalisko

Tā nu kultūras dzīve arī mierīgi ritēja uz priekšu līdz 1940. gadam, kad sākās nežēlīgie juku laiki. Tiesa, par pēdējiem sešiem neatkarīgās Latvijas gadiem Latgalē nav tīri viennozīmīgas attieksmes. Tomēr, kā raksta Latgales pētnieks, profesors Pēteris Zeile, 30-to gadu otrajā pusē Latgalē tika celts daudz skolu un Tautas namu, izrādītas pastiprinātas rūpes par tautas izglītību un kultūru.
Tajā pat laikā norisinājās zināmas represijas pret latgalisko, tika noliegta latgaliešu valodas lietošana. Kā raksta publicists Aloizs Budže, no krātuvēm tika izņemtas grāmatas latgaliešu valodā, ierēdņiem bija aizliegts runāt vai rakstīt latgaliski, latgaliešu valodu pūlējās izskaust pat no izkārtnēm. Taču, lai nu kā būtu, vispārējais iedzīvotāju kultūras un dzīves līmenis cēlās. Līdz pat, kā jau minēts, 1940. gadam.

 

Kaislīgs kultūras attīstītājs

Atceroties padomju laika periodu, runāt par kultūras dzīvi tīri hronoloģiski un to krasi nodalīt no kultūras dzīves procesa, kas sākās kopā ar trešo Atmodu, nebūtu nedz īsti pareizi, nedz arī tā īsti iespējami. Tas tāpēc, ka kultūras jomā atšķirībā no politiskās un administratīvās dzīves bija kāda īpatnība. Mainoties laikiem, cilvēki vismaz lielākoties nemainījās un turpināja strādāt turpat, kur strādāja pirms tam. Vislabākais piemērs šajā ziņā ir novadā kultūras jomā leģendāra personība – Pēteris Andrejs Baiža, kurš savu darbību sāka jau padomju laikā, bet Ludzas rajona Kultūras centru vadīja līdz pat 2002. gadam, kad devās pensijā.

Viņu ar labu vārdu atceras teju katrs Ludzas kultūras darbinieks, kuram iznāca strādāt ar P. Baižu kopā. Kā atceras Ludzas Tautas nama vadītāja Valentīna Razumovska, kura pēc P. Baižas aiziešanas pensijā uz laiku stājās viņa vietā: – Pēteris par kultūru domāja 24 stundas diennaktī. Šķita, ka viņš vispār neguļ un neatpūšas, bet viņam ir tikai viens mērķis – vairot pašdarbības kolektīvu skaitu un uzlabot jau esošo stāvokli.

                                                               Pirmais Ludzas Mūzikas skolas direktors, ilggadīgais rajona un novada kultūras dzīves vadītājs P. A. Baiža.

 

To pašu apliecina arī ilggadīgais Pildas pūtēju orķestra diriģents V. Petrovs: – Par to, ka Pildā ir pūtēju orķestris, jāsaka paldies Baižam. Tieši viņš mani vilcienā uzrunāja un pārliecināja uzņemties Pildas pūtēju vadību.

Pie tam minēsim nozīmīgu faktu, ka P. Baiža bija ne tikai teicams administrators, bet arī talantīgs diriģents. Sācis savu darbību Ludzas mūzikas skolā, mūziku viņš nepameta arī vēlāk, viņa vadītie kori ne reizi vien piedalījās Dziesmu svētkos. Viņš strādāja gan ar Ludzas Tautas nama sieviešu un vīriešu koriem, gan arī vadīja rajona skolotāju jaukto kori.

 

Kori, orķestri un dejas

Ja reiz esam sākuši stāstīt par koriem, tad pievērsīsimies atkal Dziesmu svētkiem, pie viena atzīmējot, ka padomju gados, it īpaši vēlāk, bija novērojams nebijis pašdarbības uzplaukums gan Latgalē, gan visā Latvijā.

Skaitot no 40-to gadu vidus Dziesmu svētkos Ludzas rajonu pārstāvēja 13 kori no Ludzas, Mērdzenes, Malnavas, Nautrēniem, Mežvidiem, Zilupes. Liela loma koru kustībā bija izglītības iestādēm. Koros dziedāja gan vidusskolu un tehnikumu audzēkņi, gan arī visa rajona skolotāji, kuri apvienojās savā īpašajā korī.

Pēckara gados Ludzā uzplauka arī pūtēju orķestru kustība. Dziesmu svētkos Ludzu Rīgā pārstāvēja pūtēju orķestri gan no Ludzas 1. un 2. vidusskolas, Kārsavas vidusskolas, Vītolu pamatskolas, Malnavas tehnikuma, kā arī no Pildas un Ludzas Tautas (kultūras) nama.

Krietni uzplauka arī tautiskās dejas. Tās guva lielu popularitāti, kā rezultātā 80-to gadu sākumā savs deju kolektīvs bija teju katrā Ludzas rajona pagastā vai kolhozā.

 

Šodienas skarbā realitāte

Diemžēl, salīdzinot 80-to gadu pašdarbības rādītājus ar to, kas notiek pašlaik, atliek tikai nožēlā nopūsties. Pateicoties dramatiskajai demogrāfiskajai situācijai, kā arī tam, ka principā izbeidzies valsts sniegtais atbalsts pašdarbībai, pašdarbības kolektīvu skaits strauji gājis mazumā. Piemēram, Briģu pagastā pašlaik nav neviena kolektīva.

Runājot detalizētāk, pašreizējā Ludzas novada teritorijā, neskaitot skolu korus, eksistē tikai viens koris – Ludzas Tautas nama jauktais koris “Austrumstīga”. Ja ņem vērā bijušo rajona teritoriju, tad klāt nāk vēl viens koris – Mērdzenes sieviešu koris. Tas ir spilgts apliecinājums tam, ka koru kustība pakāpeniski zaudē savu vispārtautisko nozīmi, kļūst elitāra un pamatā ir tikai lielajās republikas nozīmes pilsētās.

Ar deju kolektīviem gan situācija nav tik drūma. Pašlaik Ludzas novadā darbojas četri pieaugušo un divi jauniešu deju kolektīvi. Arī vokālie ansambļi, lai arī krietni gājuši mazumā, tomēr turpina pastāvēt.

Pirms pievērsties materiālajai kultūrai, vēl jāmin trīs pašdarbības veidi, no kuriem viens, diemžēl, ir krietni panīcis, toties abi pārējie turas godam. Runa ir par instrumentālajām kapelām, folkloras grupām un kopām, kā arī amatierteātriem. Kādreiz neviens sestdienas vakars, neviena saiešana nebija iedomājama bez mazas muzikantu kapelas, jeb vismaz akordeonista. Pašlaik lauku muzikantu skaits strauji iet mazumā, tāpēc Ludzas pašreizējā novadā tos neatrast. Runājot par kādreizējā rajona teritoriju, savas kapelas vēl veiksmīgi ir Malnavā, Salnavā un Ciblā.
Arī amatierteātra kustība joprojām pastāv. Ludzas novadā vēl līdz šim laikam saglabājies Isnaudas amatierteātris, darbojas teātra pulciņi Pildā un Nirzā, savukārt Istrā darbojas lauku teritorijām ļoti netipisks kolektīvs – leļļu teātris.

 

Nevardarbīga pretošanās forma

Sevišķu cieņu un vērību pelnījušas mūsu novada folkloras kopas un ansambļi, kas rūpējas par tautas garamantu (folkloras) saglabāšanu un tautiskās dzīvesdziņas uzturēšanu. Turklāt var pat atļauties pateikt, ka savā ziņā folkloras ansambļi padomju laikā bija savdabīga, nevardarbīga pretošanās forma.

Kā sarunā uzsver Ludzas novada kultūras darba metodiķe K. Demko-Senkāne, atšķirībā no citiem ansambļiem un grupām, folkloras kopu dibināt ir grūtāk, taču tās turās kopā daudz ciešāk, tāpēc tik viegli neizjūk. Vēl jāpiebilst, ka K. Demko-Senkāne vada Ludzas TN folkloras grupu Dzeipari.

Nirzas etnogrāfiskais ansamblis “Raipole” ir vecākais Ludzas novadā.

 

Pašlaik Ludzas novadā darbojas četras folkloras kopas – Ludzā, Raipolē, Ņukšos un Isnaudā. Vecākā no šīm ir Raipoles etnogrāfiskā kopa, kas savu darbu sāka 1981. gadā J. Bogdanovas vadībā. Tiesa, ņemot vērā visu kādreizējo Ludzas rajonu, Raipoles kopu par ilgdzīvošanas veterānu saukt īsti nevar, jo blakus ir tādi kolektīvi kā 1960. gadā dibinātā Salnavas folkloras kopa un Zvirgzdene, kur folkloras ansamblis dibināts 1947. gadā.

Priecē, ka daudzi ansambļi paši audzina sev jauno maiņu, dibinot un attīstot bērnu un skolnieku folkloras ansambļus, kā tas notiek, piemēram, Ņukšos, kur veiksmīgi darbojas jauno folkloristu ansamblis Rīkšaviņa.

Ludzas pūtēju orķestris savā jubilejas koncertā.

 

Podu lauskas datētas pirms mūsu ēras

Pievēršoties materiālajai kultūrai, Ludzas novads citu kaimiņu novadu starpā ar sevišķu orģinalitāti neizceļas – visvairāk daudzināti tiek keramiķi. Tiem seko audēji un pinēji, kuri ar katru gadu paliek mazāk, it sevišķi audēju. Pārsvarā par amatniekiem novadā, diemžēl, jārunā pagātnes formā. Tas nenozīmē, ka viņi būtu pazuduši vispār, tomēr katrs esošais jau ir unikāla parādība. Diemžēl, tas sakāms pat par keramiku, kaut gan šajā jomā tradīcijas novadā ir sevišķi stipras. Pirmās izrakumos atrastās podu lauskas ir datētas jau ar trešo gadu tūkstoti pirms mūsu ēras. Kā savulaik rakstīja mākslas zinātnieks J. Pujāts, Ludzas novada keramika ir stilā spilgta un īpatnēja, tā ir saglabājusi vissenākās podniecības tradīcijas.

Taču pašlaik, ja gribam nosaukt keramiķus, kuri Ludzas novadā aktīvi darbojas, bez īpašas domāšanas varam nosaukt tikai Ēriku Kudli. Žēl, protams, bet tāda ir realitāte. Ja paskatāmies kaut nedaudz iepriekš, bija taču podnieki un daudz. Kā pirmo minēsim Latgales velnu tēvu A. Šmulānu, kurš gan pēc pašreizējā administratīvi teritoriālā iedalījuma dzīvoja un darbojās Blontu pagastā, taču pēc būtības bija un palika tīrs ludzānietis. Kur nu vēl Maculēviču, Kasparānu, Rudusānu, Mošānoku un Kropovu dzimtas. Vēl nevar nepieminēt Jāzepa Šmulāna znotu Antonu Buivitu un Jāni Seikstu. No jaunākiem sīkplastikas meistariem un meistarēm nevar iztikt, nepieminot G. Urtāni, J. Kušneri (kuras gan ir kārsavietes), kā arī Liliju Krivtežu un Aleksandru Vlasenkovu. Skaisti un bagāti, taču, runājot par šiem keramiķiem, vairumā gadījumu jāpiemin skumjais ievads – reiz bija.

 

Muzejā darbojas pulciņš

Tas pats attiecināms arī uz audējiem un pinējiem. Audēji Ludzas pusē bija slaveni ar jostām, segām, goda dvieļiem un galdautiem. Šeit arī var minēt rindu vārdu, sākot ar slaveno Annu Lipsku, viņas vīru Pēteri un māsu Broņislavu. Viņiem seko gados nedaudz jaunāka paaudze, kas darbojās 60-tajos gados: A. Drozda, A. Klovāne, M. Savicka un Z. Seipulova. Minētas tikai Ludzas audējas, nemaz neapskatot bijušo rajona teritoriju. Pašlaik, ja minam vārdu Ludzas audēji, tad prātā nāk vienīgi A. Lukača. Tātad, situācija līdzīga kā keramikā. Tradīciju glabātāji ir, pie tam augstas klases profesionāļi, bet viņu ir gauži maz.

Anita Lukača ar saviem darbiem.

 

Ar pinējiem situācija ir nedaudz savādāka. Ludzas novadā šajā nozarē vairs nav tik izteikta līdera kādi savulaik bija S. Savickis un A. Pilāns, toties novadpētniecības muzejā jau 20 gadus darbojas klūgu pinēju pulciņš – Daugavpils pinēju studijas “Klūga” filiāle –, kas ļauj cerēt, ka agri vai vēlu kāds Ludzā pīšanai atkal pievērsīsies kā pamatprofesijai. Pašlaik par profesionālu pinēju mūsu pusē ar visām tiesībām var dēvēt tikai peterņu pinēju Salimonu Ķipļuku, taču viņš pašlaik oficiāli skaitās Ciblas novada pārstāvis.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par “Amatniecībai trūkst sekotāju” saturu atbild Ludzas Zeme.

Noklikšķiniet uz zvaigznes, lai to novērtētu!

Vidējais vērtējums / 5.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.