“Nav kauns pateikt, ka esmu alkoholiķis” - Ludzas Zeme

“Nav kauns pateikt, ka esmu alkoholiķis”

“Nav kauns pateikt, ka esmu alkoholiķis”
4
(1)

Rolands Krupenko ir viens no tiem drosmīgajiem cilvēkiem, kurš nebaidās būt atklāts un pastāstīt laikraksta Ludzas Zeme lasītājiem savu alkohola lietošanas un tā atmešanas pieredzi. Šobrīd viņš ir viens no Latvijas Anonīmo Alkoholiķu sadraudzības biedriem gan Rēzeknes, gan Ludzas grupās un ar savu piemēru mēģina iedvesmot citus nelietot alkoholu.

 

Pirmo reizi nokodējās 33 gados

Alkohola lietošana vairāku gadu garumā Rolandu ievilka pasaulē, kur viņš sevi vairs nevarēja kontrolēt. Vienmēr tika atrasts iemesls, kāpēc bija jāiedzer, viņš sevi attaisnoja, ka neko sliktu nevienam ar to nav izdarījis. Tagad viņš saprot, ka ar savu rīcību nodarīja pāri savai ģimenei, taču tieši ģimene bija arī lielākais atbalsts ceļā uz dzīvi skaidrā.

Pirmā alkohola lietošanas pieredze Rolandam bija 9. klasē. Viņš dzīvoja skolas internātā un kopā ar draugiem izlēma, ka vēlas uzzināt, kas ir alkohols, pagaršojot tieši stipro alkoholisko dzērienu – “samogonku”. Toreiz tas likās interesanti un pat patika. Un nedaudz vēlāk, iestājoties tehnikumā, alkohola lietošana bija norma jau pirmajā dienā. Tajos gados viņam vēl nebija paģiru, rītā pamodies pēc alkohola lietošanas, padzēra ūdeni un viss bija kārtībā. Tomēr ar laiku dzeršana pastiprinājās.

25 gados Rolands īrēja istabiņu, strādāja un dzēra katru vakaru, taču no rīta gāja uz darbu. Pēc tam kārtīga dzeršana turpinājās 2-3 dienas, vēlāk tā turpinājās nevis dienām, bet gan nedēļām. Parasti dzeršana notika katru mēnesi. No nedēļu ilgas alkohola lietošanas tikpat ilgi bija jāmokās no paģirām.

– Sāku saprast, ka nav labi un tā tomēr ir problēma. Mēģināju kodēties, pirmā kodēšana palīdzēja nedzert pusotru gadu. Man tad bija kaut kur 33 gadi. Un tad labi draugi, man neredzot, ielēja Coca-Colā alkoholu. Palika slikti, sāka reibt galva, iegalvoju sev, ka tās ir manas iedomas un sāku dzert vēl vairāk,– stāsta Rolands.

 

Domāja, ka var kontrolēt dzeršanu

Tālāk sekoja ilgstoša dzeršana un neiešana uz darbu. Rolandam iestrādājās ieradums vienmēr rezervē turēt kādu pudeli nākamajai dienai. Tajā pašā laikā viņam šķita, ka var kontrolēt sevi un domāja, ka prot iedzert. Mēģināja vienu vakaru iedzert un no rīta iet uz darbu. Pēc tam nolēma atkārtot, taču tas beidzās ar to, ka jau pirms 2 dienām bija jābūt darbā, bet viņš vēl guļ.

Rolands bija kaut kur dzirdējis par Anonīmo Alkoholiķu biedrību. Viņš atrada internetā kontaktus un aptuveni 2014. gadā, kad Rēzeknē vēl tika rīkotas grupas tikšanās, sarunāja, ka nākamajā sestdienā atnāks.

– Gāju, gāju un tā arī neaizgāju. Iegāju veikalā, paņēmu pudeli un uz mājām – aiziešu nākamajā sestdienā,– atceras Rolands.

Viņš mēģināja kodēties vēlreiz, šoreiz ar citu metodi, tas palīdzēja apmēram uz 3 – 4 mēnešiem. Atrada darbu Rīgā, taču viss sākās no jauna – atnāca uz darbu dzērumā, paņemot līdzi pudeli. Priekšnieks teica, lai nostrādātu līdz darba dienas beigām, taču viņš nenostrādāja pat līdz pusdienlaikam un, nevienam neko nesakot, aizgāja prom. Darba gaitas Rīgā līdz ar to beidzās. Atbrauca atpakaļ uz mājām. Pēc 4 dienu ilgas dzeršanas viņš juta, ka ir ļoti slikti un prasīja sievai izsaukt ātro palīdzību. Tā Rolands nokļuva Daugavpils Narkoloģijas nodaļā.

 

Draudēja izjukt ģimene

Pirms 3 gadiem Rolands tomēr aizgāja uz Anonīmo Alkoholiķu tikšanos. Sajūta bija laba, viņam iepatikās, jo visi bija tādi paši kā viņš, līdz ar to visi viens otru saprata.

– Sākumā likās, ka viss – vairāk nedzeršu. Laikam 3 mēnešus nedzēru, apmeklēju sapulces, dabūju darbu, sāku strādāt, atkal norāvos. Domāju neiešu vairāk uz sapulcēm, kauns bija, bet galvenais to kaunu bija pārvarēt, jo nebiju vienīgais, kurš norāvās. Šo 3 gadu laikā, pat apmeklējot sapulces, 1-2 mēneši paiet, kā atkal 2 nedēļas var izsvītrot dzeršanas dēļ,– savā pieredzē dalās Rolands.

Šī gada sākumā šāda atkārtota Rolanda “noraušanās” draudēja ar ģimenes izjukšanu. Arī no darba atlaida, kur Rolands noturējās 3 gadus. Iepriekš viņš patstāvīgi mainīja darbus, vienā darba vietā varēja noturēties maksimums pusotru gadu. Gada sākumā viņš izlēma iešūt ampulu, jo medicīnai ir lielāka uzticība. Rolands to darīja arī savas ģimenes dēļ, lai bērns justos mierīgāk un obligāti turpina apmeklēt sapulces.

Anonīmo Alkoholiķu sapulces apmeklē cilvēki, kuri nedzer gan 5 gadus, gan 10, 30 un 50 gadus. Interesanti, ka, nelietojot alkoholu 30 gadus, bet, pārstājot apmeklēt sapulces, viņi noraujas un 30 gadi skaidrības pazūd, it kā nekad nebūtu bijuši. Tikai viens cilvēks no 100 var iztikt bez šīm sapulcēm un turpināt nelietot alkoholu.

 

Grūti bija iemācīties dzīvot skaidrā

Rolands sapratis, ka, apmeklējot Anonīmos Alkoholiķus, viņš palīdz ne tikai sev, bet arī citiem alkoholiķiem. Rēzeknē grupa atvērās nesen. No sākuma Rolands to apmeklēja viens pats, tagad jau ir 3 dalībnieki. Ludzā grupa pastāv ilgāk un parasti patstāvīgi apmeklē 8 dalībnieki.

Anonīmajiem Alkoholiķiem ir 12 soļi, kuri tiek lasīti katrā sapulcē. Pirmie 3 soļi bija paši grūtākie Rolandam. Pirmais solis paredz atzīt, ka alkoholiķis ir bezspēcīgs pret alkoholu un viņa dzīve bija kļuvusi nevadāma. Visam pāri galvenais ir vēlme mainīties.

Anonīmo Alkoholiķu sapulces apmeklēšana neuzliek nevienam nekādas saistības. Šomēnes apritēs 7 mēneši kā Rolands dzīvo skaidrā. Pat nemanot visa dzīve tagad iet uz augšu. Tomēr viņš atzīst, ka katru reizi “noraujoties” un paceļot glāzi alkohola, viss cilvēka sasniegtais nolīdzinās līdz ar zemi.

– Laikam savādāk neprotam dzīvot bez alkohola. Tas ir pieradums. Ja problēmas, tad jāiedzer, ja viss ir labi, atkal jāiedzer,– atzīst Rolands.
Cilvēks, kurš nelieto alkoholu nekad nesapratīs alkoholiķi, jo viņam nav tādas problēmas un viņš nesaprot, kā var dzert. Daudzi saka, ka tā ir nolaidība. Bet Rolands pārliecināts, ka tā tomēr ir slimība.

– Man atmest alkoholu nebija grūti. Grūtāk bija iemācīties dzīvot skaidrā. Bija pierasts, ja ir kāda problēma, piemēram, jauns darbs, tad uzreiz bija uztraukums, kaut kāda baiļu sajūta. Iedzeru un viss labi, pazūd bailes. Mājās jātaisa remonts, pieceļos no rīta, saprotu, ka ir slinkums, neko negribas darīt, bet zini, ka šodien jāizdara. Gāju uz veikalu, iedzēru un kādu stundu padarbojos, bet sākumā likās, ka tagad gan strādāšu. Man jau liekas, ka apmēram esmu sācis saprast, kā tas ir dzīvot skaidrā. Nevajag tikai skriet steigties, tāpat ar jebkuru citu mērķi, ko vēlamies sasniegt, vajag uz to virzīties maziem solīšiem. Un pašam nemanot viss notiek,– piebilst Rolands.

 

Alkoholiķis manipulē ar ģimenes locekļiem

Tiem, kuri lieto alkoholu, ticēt nevar, jo viņi ir egoisti. Jebkurā ģimenē, kurā ir alkoholiķis, cieš visi ģimenes locekļi. Patstāvīgie solījumi nedzert alkoholu neizdodas, seko piedošanas prasīšana un atkārtota dzeršana. Alkoholiķa smadzenes kļūst slimas, mainās viņa uzvedība, kam var sekot arī agresijas uzplaiksnījumi.

– Principā alkoholiķis jau gaida, kad viņam kāds kaut ko pateiks, lai būtu iemesls iedzert. Beigās es speciāli provocēju, lai uz mani sāktu kliegt un uzreiz varētu iet piedzerties,– stāsta Rolands.

Tomēr, mainoties alkoholiķim, jāmainās arī līdzatkarīgajiem, jo viņi ir pieraduši pie noteikta scenārija, kas visu laiku pavada alkoholiķi. Sarunā ar Rolanda meitu atklāju, ka tēva iedzeršana viņai bija nepatīkama kopš mazotnes. Paaugoties meitene pēc tēta acīm varēja noprast, ka viņš bija izdzēris pat malku alkoholu, bet tētis parasti noliedza, ka ir reibumā. Vēlāk viņa pie tā pierada. Meitene atzīst, ka dzīvojusi bailēs, ka tētis sāks dzert un vecāki izšķirsies. Tagad viņa ir priecīga par tēta sasniegto.

Rolanda sieva atzīst, ka sākumā bijusi cietējas lomā. Bija drausmīga sajūta mājās. Uzskatīja, ka vīrs dara viņai pāri, bet apkārtējie Rolandu neuzskatīja par sliktu cilvēku.

– Ir bijis tā, ka, atnākot no darba, viņš savā veidā draudēja, ka, ja neaizies uz veikalu un nenopirks alkoholu, tad rīt viņš neies uz darbu,– atklāj Rolanda sieva.

 

Galvenais ir izrunāties

Beidzoties pandēmijai, norisinājās visas Latvijas Anonīmo Alkoholiķu saiets. Sapulcējās vairāk nekā 60 dalībnieki, kur Rolands piedalījās kopā ar savu ģimeni. Sievai šī tikšanās ļoti patika, jo sastapa arī citus dalībniekus, kuri piedzīvojuši to pašu līdzatkarīgo problēmu. Un būtībā visi stāsti bija vienādi un visi bija tam izgājuši cauri. Tas bija tā vērts aizbraukt un justies saprastai.

– Tur bija ļoti daudz cilvēku, par kuriem nevarētu pateikt, ka viņi ir alkoholiķi,– sieva saka.

Pirmais klupšanas akmens ir neizrunāšanās. Anonīmo Alkoholiķu sapulcēs var atnākt un izrunāt savas problēmas, nav obligāti runāt tikai par alkoholu, atklāj Rolands. Tāpat arī ģimenē, viņš atzīst, ka ar sievu nemācēja izrunāties. Pirmo reizi viņi viens otram vienkārši uzrakstīja vēstules un pēc tam sāka runāt. Tagad abi cenšas izrunāt lietas, kuras sakrājas, jo labāk vienreiz pateikt nekā vēlāk izgāzt savas dusmas uz otru.

Diemžēl sabiedrībā ir daudz cilvēku, kuri neatzīst, ka ir alkoholiķi. Tas ir apburtais loks. Ļoti grūti ir nonākt pie domas, ka esi alkoholiķis. Rolands mēģināja meklēt dažādas izejas visu laiku, atzīstot, ka ir slims. Arī vērsās pie Dieva, kad jutis bezizeju un nevēlējās lietot.

 

Svarīgs ir ģimenes atbalsts

– Pat skaidrā esošs cilvēks nelūdz Dievu tik izmisīgi no sirds, kā to var darīt cilvēks alkohola iespaidā. Jā, Dievs nepiepildīs tavu vēlēšanos tūlīt, taču dos iespēju,– uzskata Rolands.

Katram jāatrod savs veids, kā atmest dzeršanu, taču Anonīmo Alkoholiķu sapulču apmeklēšana tiešām palīdz un tās Rolands tagad katru nedēļu liek pirmajā vietā. Cilvēki atrodas vidē, kur viens otru labi saprot. Varbūt arī daudzi nezina par Anonīmo Alkoholiķu sanāksmēm, bet cilvēkiem jāzina, ka tā nav sekta un ka arī nav vajadzīga dalības maksa.

Rolands uzskata, ka tieši ģimenes atbalsts bija tas, kas ļauj viņam noturēties un nelietot alkoholu. Tas ir pats svarīgākais, jo citādi viņš sen būtu nodzēries. Ģimene atzīst, ka lielākā daļa sabiedrības ir atkarīgi, taču to nesaprot. Un tādi piemēri nav tālu jāmeklē, pat tuvākajā radu lokā ir cilvēki, kuri nokļuvuši alkohola gūstā.

Tagad Rolandam ir parādījušies jauni draugi, kuri nelieto alkoholu. Vecie draugi īpaši nezvana un nekontaktējas, jo zina, ka viņš nedzer.
– Man vairs nav kauns pateikt, ka esmu alkoholiķis. Tagad es vairs nelietoju, esmu skaidrā!– tā saka Rolands.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par “Nav kauns pateikt, ka esmu alkoholiķis” saturu atbild Ludzas Zeme

Noklikšķiniet uz zvaigznes, lai to novērtētu!

Vidējais vērtējums 4 / 5. 1