Latvija bez Latgales nav iedomājama

Uzsākam rakstu sēriju, kurā pētīsim un stāstīsim par latgaliešu sirdīm dārgām vērtībām un caur latgalisko kļūsim latviskāki. Pirmajā rakstā pētīsim vēsturi un atcerēsimies, kas tieši notika pirms 106 gadiem Rēzeknē 1. Latgales latviešu kongresā un salīdzināsim, kādas bija Latgales autonomijas idejas saknes iepriekš un kādas tās ir šodien. Kāpēc joprojām mūsu sabiedrībā ir cilvēki, kuri lolo un izplata separātisma idejas, kāpēc tas ir bīstami un kāpēc pašreizējos ģeopolitiskajos apstākļos Latvijas sabiedrībai ir svarīgi būt saliedētai kā vēl nekad.

Uz Ludzas Zemes jautājumiem atbild vēstures doktors, Daugavpils universitātes asociētais profesors Henrihs Soms. Daudzu gadu garumā H. Soms pēta Latgales vēsturi, kā arī pasniedz Latgales vēstures kursus Daugavpils Universitātē un vada Latgales Pētniecības institūtu.

Kongresa lēmums – latviešiem jāapvienojas

1917. gada pavasarī notikušajā Pirmajā Latgales kongresā Latgales latvieši lēma – latviešiem jāapvienojas. Šis lēmums bija nozīmīgs turpmākajā ceļā uz neatkarīgu Latviju. Interesanti, ka 1917. gada pavasarī nedz latgalieši, nedz pārējie latvieši vēl nerunāja par neatkarīgas Latvijas proklamēšanu, bija doma tikai par Latvijas autonomiju, paliekot Krievijas sastāvā, stāsta profesors H. Soms.

Paradoksāli, ka Latgales vēsturiskās nošķirtības un rusifikācijas apstākļos konsekventākie latviešu tautas saliedēšanas entuziasti nāca no Latgales, kas 300 gadu garumā bija administratīvi šķirta no latviešu apdzīvotajām teritorijām. Tā atradās Vitebskas guberņas sastāvā un šeit spēkā bija savādāki likumi, nekā Kurzemes un Vidzemes guberņās. Latgalē bija dziļi iesakņojusies katoļticība, savukārt pārējā Latvijā vairums bija luterāņi.

Latgales latviešu kongress notika Rēzeknē 1917. gada 26. – 27. aprīlī (pēc jaunā stila 9. – 10. maijā). Rezolūcijas pirmajā punktā latgalieši deklarēja – Vitebskas, Kurzemes un Vidzemes guberņās dzīvojošie latvieši ir viena tauta. Šis notikums ir viens no stūrakmeņiem Latvijas valsts izveidē un latviešu nācijas konsolidācijā.

Tas arī tika apstiprināts 1922. gadā, kad tika pieņemta Latvijas Republikas Satversme, kuras 3. pantā ir nostiprināta Latvijas valsts teritorija: “Latvijas valsts teritoriju starptautiskos līgumos noteiktās robežās sastāda Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale”.

Pirmā Latgales latviešu kongresa ilustrācija.

Autonomijas ideja pirms 100 gadiem

Tieši Pirmajā Latgales kongresā 1917. gadā tika izteikta Latgales autonomijas ideja. Kur ir meklējamas tās saknes? Autonomijas saknes meklējamas 19. gadsimta vēsturē un vijas cauri visai mūsu vēsturei, pārliecināts profesors H. Soms. Jēdziens “autonomija” nozīmē “savi likumi”.

– Tas bija pats populārākais lozungs tolaik: “savs”,– stāsta viņš. – Autonomijas ideja – sava valodiņa, sava zemīte, visam savam jābūt.

Taču autonomijas ideja gan pirms 100 gadiem, gan tagad ļoti plaši saprotama, uzskata H. Soms: – Es domāju, visu laiku skan tās idejas: mums jābūt stipriem savā zemē. Arī 1917. gada Latgaliešu kongresā to teica – mums jābūt stipriem savā zemē.

Tad, kad Latvijas valsts vēl nebija, arī latvieši teica, ka mums jābūt atsevišķiem no vāciešiem. To var nosaukt par separātismu (latīņu valodā: separatus – atdalīts, atsevišķs). Proti, separātisti ir “atsevišķi”. Dzīvosim atsevišķi, būsim ļoti stipri atsevišķi un tad apvienosimies. Šī ir Kempa ideja, tur ir meklējamas Latvijas autonomijas idejas saknes. F. Kemps gribēja saprast, kādā līmenī mēs esam, lai sevi paceltu, uzskata H. Soms.

H. Soms uzsver, ka šobrīd notiek informatīvai karš – pastiprināti no Krievijas puses tiek izplatīta propaganda.

Un tāpēc tas, kas notika 1917. gadā Latgales kongresā, pēc H. Soma domām, mēs esam nepareizi interpretējuši. Trasuna piekritēji bija ar mieru ļoti ātri, forsēti apvienoties ar pārējiem novadiem, bet Kemps teica: pagaidiet, vajag nostiprināties un tad vienoti, līdzvērtīgi sarunu biedri, vienosimies par dažādu Latviju. Bet 1917. gadā Kempam nepiekrita, visi bija optimistiski, cerēja, ka viss ļoti raiti ies, viens otru sapratīs.

– Es nesaskatu lielas problēmas divu politiķu nesaskaņās, kaut kādās nesaprašanās. Jauni cilvēki varbūt asāk kaut ko pasaka,– saka profesors.

Autonomijas idejas ir bīstamas

Tomēr lietot vārdu “autonomija” ir ļoti bīstami, uzskata H. Soms. Pirms 100 gadiem tā autonomijas ideja bija ļoti plaša: sava valoda, pēc tam šī ideja pārauga par savu valsti. Autonomijas ideja ir kā kaučuks. Kādā momentā autonomija izzūd un izaug kaut kas cits?

– Ir uzskati, ka, ja Latgale būtu autonoma, tad tai nebūs nekāda sakara ar Rīgu, krievvalodīgajā presē par to daudz rakstu bijis. Mums ir jābūt diplomātiski gudriem, es domāju, ka nedrīkst iekrist šajā slazdā,– uzskata vēsturnieks. – Kad no dažiem politiskajiem spēkiem skan aicinājumi atbalstīt latgaliešus, aicinājums ieviest tādus likumus, ka būsim līdzīgi, nevis Latvijai, bet Krievijai, tad tas ir bīstami.

Tomēr H. Soms uzskata, ka autonomijas doza citā nozīmē vienmēr ir vajadzīga: – “Auto” ir “savs”, tā pati mašīna pati brauc. Mums vajag pašiem braukt, pašiem sākt braukt. Mazāk dzīvot uz dotācijām, pašiem kaut ko darīt, būt stipriem, līdz ar to ar centru, ar Rīgu, ar galvaspilsētu veidot sabalansētas attiecības. Sabalansētas attiecības, lai valsts kopumā būtu spēcīgā.

Sāpīgi, ja nenovērtē Latgales nopelnus

2017. gada 5. maijā Rēzeknē, pieminot 1917. gadā notikušo Latgales kongresu, 4. Pasaules latgaliešu saieta ietvaros ar plašu pasākumu programmu tika rīkots Latgales simtgades kongress. Latgales kongresa simtgades pasākumu mērķis bija vēstīt par Latgales specifisko ceļu Latvijas valsts veidošanā, akcentēt Latgales daudzšķautņainās identitātes un vērtības, apzināt visas pasaules latgaliešus, izpētīt un aktualizēt Latgales vēsturi.

Kongresa ietvaros notika diskusija – 1917. gada Latgales kongresa vēsturiskā un juridiskā nozīme un loma Latvijas valstiskumā un Satversmē. Zīmīgi, kad viens no runātājiem pateica par Latgales pievienošanu Latvijas novadiem, nevis apvienošanu ar tiem, tas raisīja neapmierinātību klātesošos, aculiecinieki stāsta, ka cilvēki pat ar kājām sāka sist… Tas liecina, ka latgaliešiem ir sāpīgi, kad nenovērtē Latgales nopelnus. Profesors Soms uzskata, ka šajā gadījumā tika neveiksmīgi izvēlēta terminoloģija: vēsturnieki šo procesu nosauc “Latvijas apvienošanās ar pārējiem Latvijas novadiem”, tas ir vispareizākais apzīmējums. Latvijas valsts 1917. gadā vēl nav, tāpēc nav kam pievienot.

Simtgades kongress Rēzeknē vainagojās ar rezolūciju un pat tiek nosaukts par 21. gadsimta latgaliešu atmodu. Dzīvē realizējās vairāki punkti no šīs rezolūcijas: novadu mācības, kas jau tagad fakultatīvi notiek daudzās Latvijas skolās, ceļu norādes gan latviešu, gan latgaliešu rakstībā, kā arī vairāk televīzijas un radio raidījumu latgaliski. Nu jau ir apstiprināts Latgales reģiona zili balti zilais karogs, kas arī bija viens no rezolūcijas pieprasījumiem.

Valoda, rakstība, karogs, radio un televīzijas raidījumi latgaliski – tie visi it kā ir sīkumi, bet tas viss tuvina Latgali Latvijai, padara latgaļus latviskākus. Bet pašreizējos ģeopolitiskajos apstākļos tas ir īpaši svarīgi – lai Latvija būtu vienota.

Jāizmanto jebkurš labvēlīgs laiks

Profesors H. Soms uzskata, ka tādas runas, kādas izskanēja Rēzeknē 2017. gadā, tagad sakarā ar karu Ukrainā gan neizskanētu. Mainās ģeopolitiskā situācija, un mums ir jāmainās. Taču mums jāizvēlas jebkurš labvēlīgs laiks savu ideju attīstībā, viņš ir pārliecināts.

Profesors atgādināja, ka Latvija dzima 1918. gadā jocīgos apstākļos: – Mēs izmantojam pēdējo iespēju, nejaušību. Tas bija dažādu nejaušību krustojums. Mēs taču dibinājām valsti vācu okupācijas apstākļos! Bet pirmais Latgales latviešu kongress notika Krievijas demokrātijas laikā. Mēs to izmantojām!

To sauca par tiesību pavasari, kad visas valstis ķērās pie tiesībām. H. Soms pētījis, ka Ukrainai tolaik bija miljons karavīru. Bet galu galā Latvija ieguva neatkarību, Ukraina neieguva, Baltkrievija arī nē. Mēs guvām panākumus vairāk, nekā daudzi mūsu kaimiņi. Tieši tāpēc, ka latvieši bija tik separātiski tolaik, viņi nonāca līdz savai valstij, lielā mērā pateicoties tieši latgaliešiem. Nevar izmērīt ne to autonomiju, ne to separātismu, uzskata profesors.

Ir jāsaprot viss valsts mērogā, uzstāj H. Soms. Vēsturi raksta nacionālās valsts ietvaros. Neviens nešaubās, ka mēs būsim Latvijas valstī. Bet, kādi mēs būsim Latvijas valstī, tāds ir jautājums. Mēs gribam stipri būt? Tad Latgalē ir jābūt gudriem vīriem, gudriem līderiem tieši pašvaldību līmenī. Tādi skarbi vīri, kuriem ir izpratne par Latgali. Latgalietis Latvijā, vienotā Latvijā.

Ludzā blakus Latvijas sarkanbaltsarkanajam karogam plīvo Latgales karogs.

Ko par autonomiju domā iedzīvotāji

Redakcija veica nelielu aptauju Ludzas, Kārsavas un vairāku Ludzas novada pagastu iedzīvotāju vidū. Lielākā daļa aptaujāto apgalvo, ka savu paziņu lokā nekad nav dzirdējuši sarunas par Latgales autonomiju. Tomēr vairāki cilvēki atzina, ka par autonomiju dzirdējuši pirms gadiem desmit, tāpat sakarā ar šiem izteikumiem izskanējuši pazīstamu politiķu uzvārdi.

Uz jautājumu “Ko jūs domājiet par Latgales autonomiju?” iedzīvotājiem ir dažādas atbildes, vairākums savu viedokli pamato ar ekonomiskiem apsvērumiem: “Autonomija nav priekš mums, mūsu Latgale ir par mazu”, “Ja te būtu darbs… Jāattīsta rūpniecība”, “Iedodiet mums Latgalē tādas algas, kādas ir Rīgā, un viss būs kārtībā. Mēs gribam strādāt, mēs gribam dzīvot”, “Autonomiju mums nepavilkt: pārāk lieli izdevumi, bet ienākumi visi ir Rīgā!”.

Aptaujātie iedzīvotāji minēja arī politiskus iemeslus: “Šādas diskusijas bija sastopamas tikai sociālajos tīklos”, “Nē, separātisma ideju Kārsavas pusē gan nav. Cilvēki vēlas dzīvot Latvijā”, “Par Latgales autonomiju… Grūti pateikt. Latgale vienmēr jūtās atstumta”, “Es nevēlos, lai Latgale pievienotos Krievijai. Es gribu dzīvot Latvijā”, “Šādi jautājumi parasti tiek izvirzīti pirms vēlēšanām”, “Ideja par autonomiju – tas ir Luhanskas un Doņeckas scenārijs”. Šīm pēdējām viedoklim piekrīt H. Soms: – Spēcīgi pateikts. Mums jābūt ļoti gudriem, ar tādām lietām spēlējoties.

Arī ar ierakstiem sociālajos tīklos jābūt ļoti uzmanīgiem, tas ir īpaši svarīgi pašreizējos ģeopolitiskajos apstākļos. Notiek informatīvais karš, protams, ka ir propaganda no Krievijas puses, pārliecināts H. Soms: – Šajā gadījumā tas ir bīstami. Ja nebūtu Luhanskas… Bet mums ir slikts bīstams piemērs, precedents. Te ir viens no tiem momentiem, no kā mums ir jāuzmanās.

Drošības dienests uzrauga prokremliskās personas

Ir viedoklis, ka pēdējos gados Latgalē notiek separātisma uzliesmojums, taču pētnieks uzliesmojumu neredz. Varbūt tā ideja atdzīvinājās, skaļāk tika pateikta.

– Režisors V. Kairišs 2017. gadā simtgades kongresā sava runā teica, ka “vajag būt stipriem. Vajag būt vietējai gudrībai”. Stipram uz vietas – tā es noformulētu autonomiju. Bet cik tālu no tās ir separātisms?

Galu galā, uzskata H. Soms, separātisms ir vēsturiski latviešiem iziets. Jaunlatvieši pacēla galvu: “es esmu latvietis!”. Tagad, ja kāds paceļ galvu: “es esmu latgalietis, paceļ karogu, dziesmu”, tad tas ir separātists? Galvenais, kā tas tiek pasniegts, bet šie jēdzieni – autonomija un separātisms ir mums klātesošie vēsturē. Pirmajā atmodā jau ir separātisms – vajadzēja distancēties no vāciešiem. – Bet tagad mums jābūt stipriem. Stipriem savā zemē. Es domāju, ka loģiski būtu attīstīt pašvaldības. Mēs esam pētījuši šo jautājumu – nepieciešamas stipras vietējās pašvaldības.

Kā aptaujā, tā arī no vairākiem avotiem tiek dzirdēts, ka Ludzā ir personas, kuras izplata ideju par Latgales autonomiju. Šādas runas bijušas pirms desmit gadiem, kad sākās nemieri Ukrainā, prasības par Latgales autonomiju izskanēja Latgales kongresā 2017. gadā, tās turpinās arī pašlaik. Varam secināt, ka joprojām mūsu sabiedrībā ir cilvēki, kuri lolo un izplata separātisma idejas. Arī Latvijas Valsts Drošības Dienests nenoliedz, ka Latgalē ir separātisma idejas, un dienests seko līdzi prokremliski noskaņotu personu aktivitātēm. Tāpēc mūsu sabiedrībai jābūt saliedētai, kā vēl nekad iepriekš.

Par publisku aicinājumu vērsties pret Latvijas Republikas valstisko neatkarību, suverenitāti vai teritoriālo vienotību ir paredzēta kriminālatbildība. Iedzīvotāji var anonīmi nosūtīt Valsts drošības dienestam jūsu rīcībā esošu informāciju, kas var būt noderīga dienesta darbā. Ar Valsts Drošības Dienestu varat sazināties, izmantojot diennakts kontakttālruni 67208964 vai rakstot uz e-pastu: info@vdd.gov.lv.

Jābūt vienotiem

Ludzas novada pašvaldības priekšsēdētājs Edgars Mekšs pastāstīja, ka par autonomiju tika dzirdēts pirms vairākiem gadiem, kad publiskā vidē bija novērojami atsevišķi noskaņojumi. Viņš ir kategorisks: – Pilnīgs absurds, es uzskatu. Kāda var būt autonomija? Es iestājos par vienotu valsti, un nekādu autonomiju.

E. Mekšs uzskata, ka Latgales autonomijas idejai ir politiskas saknes.

Uz jautājumu, vai turpinās pašvaldības sadarbība ar Krieviju un Baltkrieviju, E. Mekšs atbild: – Kāda var būt sadarbība ar Krieviju, kamēr notiek karš Ukrainā? Šīs jautājums nav dienas kārtībā. Tas ir izslēgts. Šobrīd mums vajag domāt par to, kā atbalstīt mūsu uzņēmējus pierobežā, jo viņi tagad ir neizdevīgā situācijā – lieli attālumi no galvaspilsētas, no ostām utt.

E. Mekšs uzskata, ka autonomijas idejai ir, nevis ekonomiski, bet politiski cēloņi, jo viņš neredz nekādu ekonomisku priekšrocību. Centieni pacelt šo jautājumu agrāk, kad sākās pirmais karš Ukrainā 2014. gadā, bija saistīti tikai ar politiku. – Tas ir pilnīgi pretvalstiski, manā skatījumā. Mēs esam maza valsts, mums jābūt vienotiem.

Valsts prezidents Egils Levits savā uzrunā Latgales kongresā 2023. gada 27. aprīlī uzsvēra, ka Latvija bez Latgales nav iedomājama, jo Latgale ir piederējusi un pieder Latvijai. Latvijas teritorija ir vienota un nedalāma.

Savu izvēli Latgale un Latvija jau sen ir izdarījusi – par labu rietumu kultūrai un rietumu civilizācijai. Pie šīs izvēles mums ir jāpaliek kā šodien, tā arī nākotnē.
19. aprīlī valsts prezidents apstiprinājis Latgales vēsturiskās zemes karogu un novēlēja tam mūžīgi plīvot brīvajā Latvijā līdzās Latvijas valsts karogam. Lai plīvo!

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par “Latvija bez Latgales nav iedomājama” saturu atbild Ludzas Zeme