Latgales uzņēmēji valdībai iesniegs rezolūciju

22. martā Latgales vēstniecībā GORS biedrība Tautsaimnieks organizēja Latgales 2. uzņēmēju kongresu “Latgales attīstības perspektīvas”. Tika pieņemta Latgales uzņēmēju rezolūcija, ko plānots iesniegt valdībai. Biedrība uzskata, ka Latgales tautsaimniecības atjaunošanas jautājumi jau daudzus gadus netiek risināti, tāpēc ir laiks pāriet no runām uz darbiem.

Nodokļu režīms būs vienāds visur

Kongresa atklāšanā biedrības Tautsaimnieks idejas autors un organizators Raimonds Nipers uzsvēra, ka tiks runāts par esošo problēmu risināšanu. Kongresa atklāšanas runas teica gan Izglītības un zinātnes ministre Ilga Šuplinska, gan Saeimas Budžeta komisijas priekšsēdētājs Mārtiņš Bondars, gan Labklājības ministrijas parlamentārais sekretārs Roberts Sprūčs, gan Latgales plānošanas reģiona priekšsēdētāja vietnieks Sergejs Maksimovs.
Izglītības ministre I. Šuplinska tiešu sakaru ar uzņēmējiem saskata jaunajā reformā Skola 2030. Viņa aicināja uzņēmējus līdzdarboties un vienreiz gadā aiziet uz skolu, novadīt stundu, taču nevis vienkārši stāstīt par savu darbu, bet gan iet klasē un katram savā jomā darboties kopā ar skolēniem.
Esot Latgalē un tiekoties ar uzņēmējiem, Mārtiņš Bondars bieži vien dzird, ka šeit ir nepieciešams īpašāks administratīvais un nodokļu režīms nekā pārējā Latvijā. Viņš nemeloja uzņēmējiem un godīgi atzina, ka tā nebūs. Nodokļu režīms visā Latvijā būs vienāds. Publiskajā vidē mazāk tiek runāts par to, ka uzņēmējiem pietrūkst darba roku. M. Bondars aicināja uzņēmējus nākt runāt ar valdību, lai atvērtu darba tirgu un iegūtu trūkstošās darba rokas. Tas palielinātu valsts ekonomiku.

Latgalē jāinvestē vēl 10 miljardi

Roberts Sprūčs atzīmēja, ka uzņēmēji katru dienu riskē, strādājot un attīstot savus uzņēmumus, tādā veidā radot stabilitāti ekonomikā un darba tirgū. No Ekonomikas ministrijas puses turpinās darbs pie eksporta tirgiem, investīciju meklēšanas, pie mājokļa politikas, enerģētikas, iespējas samazināt elektrības cenas, lai veidot konkurētspējīgu produktivitāti. Iedzīvotāju labklājību rada minimālais ienākuma līmenis, minimālā alga, neapliekamais minimums. Tajā pašā laikā Latvijas situācija kopumā labklājības jomā ir salīdzinoši slikta.
Sergejs Maksimovs uzsvēra, ka pats svarīgākais ir dialogs. Visvairāk traucē stereotipi, kas nogūlušies zemapziņā, ka deputāti nav mūsējie, tāpēc jāturas pretī tiem ļaunajiem. Pēc VARAM pētījuma, reģioni no Rīgas atpaliek par 8 gadiem, savukārt Latgale par 10 gadiem. Lai Latgale sasniegtu Rīgas līmeni nepieciešams investēt 10 miljardus eiro.
LPR Uzņēmējdarbības centra vadītājs Andris Kucins iepazīstināja ar Latgales uzņēmējdarbību skaitļos. Lai arī daudz tiek dzirdēts, ka fondu līdzekļi vienā teritorijā tiek ieguldīti vairāk, otrā mazāk, tad statistika vēsta, ka kopējais naudas ieguldījums visos reģionos vairāk vai mazāk ir vienāds. Darba spēka resursi ir pietiekami, taču nav kas strādā. Latgales reģionā pēc NVA datiem reģistrēto vakanču skaits ir būtiski audzis, tāpēc rodas pretrunas. Analizējot dziļāk NVA pieteiktās vakances, liela daļa ir amatos, kuri nav kvalificēti un ar ne tik labu atalgojumu kā cilvēki vēlētos. Viena no problēmām ir ilgstošo bezdarbnieku lielais īpatsvars. A. Kucins skaidro, ka Latgalē no pārējiem Latvijas reģioniem būtiski atšķiras iedzīvotāju vecuma struktūra. Nekas labāks nesolās arī turpmāk, ja vien neatgriezīsies jaunatne, bet tas nenotiek vienā dienā.

Zema darba samaksa

Cilvēki vēlas dzīvot labāk, viens no dzīves labuma mērījumiem ir alga, ko viņš var tērēt savām vajadzībām. Darba samaksas struktūrā Latgalei ir zemākais rādītājs, augstākais ir Rīgā. Ar to varētu skaidrot iekšējo migrāciju, cilvēki dodas uz Rīgu. Uzņēmējs maksā neatkarīgi no tā, cik cilvēks padara citādi viņš brauks projām. Šī darbaspēka produktivitāte neieciklējas tikai uz darbinieku, bet arī uz uzņēmēju, spēju piesaistīt modernas tehnoloģijas, spēju strādāt tirgos, kur maksā vairāk.
Kopējos ciparos Latgales reģions ne ar ko būtiski neatšķiras no pārējiem reģioniem – iekšzemes kopprodukts tiek ģenerēts tikpat daudz kā citos reģionos. Latgalē labi klājas eksporta uzņēmumiem. Top 100 apstrādes sektora uzņēmumiem pēc eksporta apjoma apgrozījuma un peļņas ir vērojams kāpums.
Daudz tiek runāts par uzņēmējdarbību un pašvaldību sadarbību, kā arī kopīga risinājuma meklējumu. Skatoties no pašvaldības viedokļa, izdevīgi ir tādi uzņēmumi, kas mazina sociālās problēmas. Palielinot nodarbinātību, pašvaldība mazāk tērēs pabalstiem, tāpēc varēs vairāk atbalstīt uzņēmējdarbības infrastruktūru. Svarīgi ir tie uzņēmumi, kuri ģenerē ienākumus un tie caur IIN tiek pārdalīti atpakaļ pašvaldībai.
Savukārt uzņēmējam izdevīga tāda pašvaldība, kas palīdz ar teritorijas izmantošanu gan būvniecības jomā, gan ar piekļuvi infrastruktūrai, kur ir mazāk šķēršļu veikt saimniecisko darbību, proti, lai ir izbūvēts ceļš un darbaspēka resursu pieejamība. Tāpēc plānojot uzņēmējdarbības atbalsta pasākumus, jāņem vērā, kā tas ietekmēs pašvaldības budžetu.

Nodokļu slogs nemainās kopš 90. gadiem

Ekonomists Raimonds Krūmiņš runāja par iedzīvotāju ienākumu nevienlīdzības mazināšanas iespējām. Valstij vienreiz ir jāpagriežas ar seju pret cilvēku. Tieši cilvēks, kurš ir patērētājs valstī, nosaka ekonomikas attīstību ar savu pieprasījumu un patēriņu. Ja valsts šo naudu paņem nodokļos, tad ekonomika nevar attīstīties. Pagājušā gadsimta 30-tajos gados Latvija pēc labklājības līmeņa bija līdzvērtīga Rietumvalstīm. R. Krūmiņš atklāja šodienas realitāti – 80% strādājošo vidējā alga ir 400 eiro uz rokas, dažiem 100 vai 200 eiro. Tajā pašā laikā Rīgā, atskaitot apkopējas un sētniekus, neviens nesaņem mazāk par 1000 eiro uz rokas. Ja netiks atrisināts algu jautājums, tad runas par attīstību arī paliks tikai runas kā līdz šim.
1990. gada decembrī pieņemtajā nodokļu sistēmā tika iestrādāts, ka no 10 naudiņām 8 jāsamaksā nodokļos. Tāds nodokļu slogs priekš darbaspēka ir saglabājies līdz šai dienai. Šāda situācija darba devēju spiež izvairīties no nodokļu samaksas. Tas, kurš nodokļos samaksā mazāk, piedāvā lētāku produktu un ir konkurētspējīgāks tirgū. Mūsu ekonomika aug tikai uz ārējās naudas rēķina. Eiropas fondi ir galvenie ekonomikas dzinuļi šobrīd. Nav pieaugoša iekšējā patēriņa, kas nodrošinātu patieso ekonomikas izaugsmi.
R. Krūmiņš iesaka ieviest nediferencēto neapliekamo minimumu 1000 eiro mēnesī. Nav attaisnojuma tēzei, kad būsim kļuvuši bagāti, tad varēsim atļauties šādu neapliekamo minimumu. Gluži otrādi, ja tas netiks ieviests, tad mēs nekad nekļūsim bagāti. Fiskālo interešu vārdā tiek maksimāli ņemts no iedzīvotājiem, mazinot viņu pirktspēju.
Nākošais, kas sastāda darbaspēka lielo nodokļu slogu, ir sociālās iemaksas. R. Krūmiņš neredz ekonomisko jēgu no tā, ka vienu daļu maksā darba devējs, bet otru daļu darba ņēmējs. Tas ir simbolisks dalījums, jo visu maksā darba devējs. Svarīgi, lai likmes būtu pēc iespējas zemākas. Liela problēma ir 2. pensiju līmenis. Pērn vairāk kā pusmiljards eiro tika iemaksāts no šīm sociālajām iemaksām un pārskaitīts kā dotācija bankām. Pagājuši teju 20 gadi, tagad ir acīm redzama tā neefiktivitāte un bezjēdzība. Arī mikrouzņēmuma nodoklis – krīzes laika risinājums – ir ievilcies pārāk ilgi.

Uzņēmēju iespēja ir Speciālā ekonomiskā zona

Ludzas novada pašvaldības uzņēmējdarbības koordinators Jānis Romancāns vērtēja Latgales uzņēmējdarbības vidi no uzņēmēja redzes punkta. Viņš katru dienu Ludzā tiekas ar uzņēmējiem, dažkārt redz viņu acīs gan niknumu, gan pagurumu, gan neticēšanu tam, ka kaut kas var mainīties un palikt labāk. J. Romancāns piekrīt M. Bondara teiktajam, ka Latgalei neviens neizveidos atsevišķu nodokļu pieejamību. Tomēr Latgalei ir labs instruments – Latgales Speciālā ekonomiskā zona. Viņaprāt, LPR šajā jomā ir izdarījuši maksimāli daudz, ņemot vērā, ka plusu, ko saņem uzņēmējs, ir maz vai tādu nav vispār. Tas ir jāmaina, jo viens no attīstības variantiem ir tieši Speciālā ekonomiskā zona. Nodokļu izmaiņām jābūt daudz progresīvākām, tām jāapsteidz tas, kas notiek blakusvalstīs.
J. Romancāns uzskata, ka ierēdņiem ir pārāk dziļi iesakņojusies komunistiskā domāšana, jo viņi baidās no tā, ka uzņēmējs kādreiz nopelnīs un paliks bagāts. Ierēdņi un valsts vadītāji nepārzina uzņēmēja domāšanas veidu. Ja uzņēmējs nopelnīs, tad viņš vienmēr investēs ražošanā vai būvniecībā. Tāda ir uzņēmēja pārliecība, domāšana un dzīvesveids. Speciālajā ekonomiskajā zonā investīcijas sasaistītas ar to, kādu peļņu saņems, atlaide ir tikai līdz tās robežai. Latgales uzņēmējiem vajadzīga iespēja, kuras šobrīd nav.
Tāpat J. Romancāns uzskata, ka pensiju 3. līmenis nestimulē mūsu valsts ekonomiku, nauda stimulē citu valstu vērspapīrus un uzņēmumus. Šī nauda būtu jāatgriež atpakaļ, LPR un Altum ir perfekti instrumenti naudas novadīšanai līdz uzņēmējiem.
Jāatver arī darba tirgus priekš lētā darbaspēka no trešajām valstīm. Daļa no tiem cilvēkiem, kuri atbrauktu, nopelnīto naudu iztērēs tepat. Tā ir aprite, kas jānodrošina. Tas netiek darīts politisku apsvērumu dēļ, kavējot Latvijas attīstību.
J. Romancāns nepiekrīt tam, ka uzņēmējiem jāiet kopā ar politiķiem un jācīnās. Uzņēmējiem ir jāstrādā, jāveido darba vietas, jāmaksā nodokļi. Jācīnās politiķiem, kuri ir izvirzīti. Viņš cer, ka izvirzītie deputāti neaizmirsīs no kurienes viņi nāk. Latgalei un uzņēmējiem ir vajadzīgs ne tikai valdības atbalsts, bet arī mūsu deputātu atbalsts.

Rezolūcijas 3 galvenie punkti

Balstoties uz 2017. gada Latgales uzņēmēju 1. kongresa rezolūciju, biedrība Tautsaimnieks iesniegs Latvijas valdībai sekojošus punktus: ieviest fiksētu IIN neapliekamo minimumu, kas nodrošinātu minimālo sociālo labklājības līmeni – 500 eiro no 2020. gada, 750 eiro sākot ar 2021. gadu un 1000 eiro no 2022. gada. Atcelt diferencētā neapliekamā minimuma aprēķināšanu. Finansējumu rast valsts budžetā, samazinot valsts un pašvaldību, tai skaitā valsts un pašvaldību kapitālsabiedrību izmaksas, ieviešot efektīvu pārvaldību un samazināt zudumus, kas rodas pārmērīgas birokrātijas vai ļaunprātīgas rīcības rezultātā. Vadīties no laba saimnieka principiem un izbeigt valsts parāda un nodokļu sloga palielināšanu. Ņemot vērā, ka par darbinieku tiek nomaksāts 35,09% sociālais nodoklis, valsts sociālajai sistēmai ir jāsedz slimības lapas pilnā apmērā.
Tiek prasīts nekavējoties atteikties no OIK un samazināt sadales tīkla tarifus no 2020. gada. Ja tā rezultātā valstij rastos zaudējumi, uzņēmumiem nav jāturpina nosegt izmaksas, kas radušās ministru un ierēdņu nezināšanas vai ļaunprātīgas rīcības dēļ.
Visus iekasētos ar transportu un ceļiem saistītos nodokļus un nodevas novirzīt transporta infrastruktūras saglabāšanai un uzlabošanai. Pašlaik autotransporta nodokļos un nodevās Latvijā gadā tiek iekasēti 740 miljoni eiro, bet ceļu atjaunošanai ieguldīti tikai 230 miljoni eiro. Pēc biedrības “Latvijas Ceļu būvētājs” datiem, Latvijas tautsaimniecība gadā zaudē līdz 1 miljardam eiro ceļu neatbilstošā stāvokļa dēļ. Ja arī šo rezolūciju valdība ignorēs, tad tiks pieprasīta atbildīga rīcība no Eiropas Parlamenta.