Kāpēc viņi aizbrauca?

Aldis Ozolnieks no Zvirgzdenes braukt prom uz ārzemēm negrasās, jo šeit ir sava saimniecība un darbs Ludzas apsaimniekotājā.

Raksts no laikraksta ievietots pilnā apjomā

Kad es, raksta autors, saņēmu redakcijas uzdevumu uzrakstīt par aizbraucējiem, sāku vērtēt savas paziņas. Godīgi sakot, pietrūka divu roku pirkstu, lai visus saskaitītu, kuri ir aizbraukuši.

Tagad ir biedējoša tendence, proti, bieži vien no valsts izbrauc visa ģimene. Nolēmu sazināties ar dažām paziņam, lai pajautātu, kāpēc viņi aizbrauca un vai grasās atgriezties.

Nevēlos izdzīvot, bet dzīvot

Marija no Ludzas aizbrauca uz dažiem mēnešiem palīdzēt bērniem pieskatīt mazbērnus, jo ārzemēs auklīte izmaksā dārgi.
– Tā kā Latvijā mani neviens negaida, jo visa mana ģimene aizbraukusi, perspektīva atrast darbu nav, tāpēc nolēmu arī aizbraukt. Latvijā izdzīvot ir grūti. Gribētos ne tikai izdzīvot, bet dzīvot. Vēlos stabilitāti,– saka Marija.
Mariju motivētu atgriezties sociālās garantijas un iespēja strādāt. Viņa uzskata, ka pensionēšanas vecumu vajag nevis paaugstināt, bet samazināt, tad jaunatnei būs darba vietas un tie neizbrauks no valsts. Arī tiem, kuri atgriezīsies, būs darba vietas, ko atbrīvos pensionāri, bet senioriem būtu iespēja pieskatīt mazbērnus, tad būs stiprākas ģimenes. – Stipra ģimene ir valsts kodols,– saka Marija.  

Ne katrs ir spējīgs dzīvot citā klimatā

Inga M. stāsta, ka viņas meita jau pirms 7 gadiem aizbrauca uz Skotiju strādāt siltumnīcā uz pāris mēnešiem. Taču, saņemot lielu algu, viņa nolēma palikt tur strādāt, jo dzīvot Latvijā, saņemot nelielu atalgojumu, jaunai meitenei liekas neiespējami. Skotijā meitene sāka mācīties, pabeidza koledžu, saņemot angļu valodas sertifikātu, tagad mācās universitātē. Meita mācās bezmaksas, uzsver mamma, jo pēc trim Skotijā nostrādātiem gadiem cilvēkam ir tiesības mācīties bezmaksas.
Tomēr meitenei nav piemērots vietējais klimats, tāpēc, iespējams, ka pēc universitātes pabeigšanas, viņa atgriezīsies Latvijā. Mamma pārliecināta, ka ar labu izglītību un četru valodu zināšanām meita viegli atradīs darbu Rīgā. Atkal jau dzirdam Rīgā! Bēdīgi, par atgriešanos Latgalē un Ludzā nav ne vārda.

Mēs aizbraucām uz visiem laikiem

Līga izauga mazā ciematiņā Ludzas apkaimē, apprecējās, ģimenē auga trīs bērniņi. Vīrs strādāja kokzāģētavā, alga bija maza un naudas ļoti pietrūka, citreiz ģimene ēda tukšu zupu. Nebija naudas, lai nopirkt zāles. Vispirms uz ārzemēm aizbrauca vecākā meita, kura regulāri izsūtīja naudu ģimenei. Pēc kāda laika viņai pievienojās tēvs, vēlāk arī visi pārējie. Uz Īriju kopā aizbrauca 6 cilvēki, tas notika pirms 13 gadiem. Protams, tas nebija viegli, taču Līga uzskata, ka cilvēki aizbrauc no izmisuma.
– Daudzi izbrauc ar visu ģimeni, kā mēs. Pēc savas pieredzes zinu, kad zīdaiņi aug ārvalstīs, tad viņiem jau ir cita mentalitātē. Dzimtā valoda ir aizmirsta, es, piemēram, nevaru vairs tik viegli sazināties ar mazbērniem, jo manu angļu valodu viņi gandrīz nesaprot, bet krievu un latviešu valodā viņi vairs nespēj brīvi runāt. Tas nozīmē, ka Latvijas tauta izzūd. Es dzirdu to pašu arī no citiem,– stāsta Līga.
Līgai ar vīru Īrijā bezmaksas izskoloja visus bērnus, kuri studiju laikā saņēma 270 eiro mēnesī stipendiju. Pēc 12. klases pabeigšanas ar izcilību meita saņēma naudas atlīdzību 1 000 eiro un bez maksas mācījās 5 gadus universitātē. Pēc tās pabeigšanas atrada prestižu darbu. Protams, ka viņa vairs neatgriezīsies Ludzā.
– Mēs arī vairs neatgriezīsimies,– piebilst Līga. – Priekš kam? Visi bērni šeit, mēs viņiem iedevām dzīves pamatu, tagad viņi dosies uz dzīves skolu paši. Diemžēl, svešā valstī. Es gribētu būt dzimtenē, bet ko padarīsi…

Uz laiku, lai palīdzētu ģimenei

Diāna Papariga no Ludzas aizbrauca strādāt uz ārzemēm 2004. gadā uzreiz pēc Rīgas Vieglās Rūpniecības Tehnikuma pabeigšanas. Aizbrauca, jo vēlējās palīdzēt ģimenei. Pēc tehnikuma pabeigšanas viņa saņēma uzaicinājumu mācīties augstskolā, taču meitenei nebija līdzekļu dzīvot un mācīties Rīgā, ģimene arī nevarēja palīdzēt, jo audzināja jaunāko brāli, kurš vēl mācījās.– Aizlidoju uz laiku, domāju pastrādāšu gadu Kiprā un atsākšu mācīties,– stāsta Diāna. – Pēc profesijas esmu sieviešu apģērbu modelētājs un dizainere, taču strādāju par pārdevēju suvenīrveikalā, kas atradās piecu zvaigžņu viesnīcā.
Diāna atzīst, ka viņa bija priecīga apgūt vairākas svešvalodas: angļu, grieķu un pat arābu. Tas viņai palīdzēja strādāt par tulku. Ar laiku viņa apprecējās un palika dzīvot Kiprā.
Viss it kā labi – skaista daba, silta jūra, dzimst bērni, bet Diānu baidīja regulārās zemestrīces, tāpēc pēc kādas stipras zemestrīces ģimene nolēma meklēt sev citu dzīvesvietu.
Pēc 2013. gada finanšu krīzes Kiprā tika slēgti daudzi būvniecības uzņēmumi, kā rezultātā Diānas vīram, kurš ir celtnieks, arvien grūtāk bija atrast darbu. Divas reizes tika samazināta alga. Tāpēc ģimene pārcēlās dzīvot uz Īriju.
Jautāts, kāpēc uz Īriju nevis Latviju? – Domājot par bērnu nākotni,– skaidro Diāna. – Īrijas izglītības sertifikāts ir daudz prestižāks nekā Kipras vai Latvijas, bērniem būs vieglāk iestāties mācīties un vēlāk atrast darbu. Savukārt sociālo nodrošināšanu Īrijā un Latvijā nevar salīdzināt. Pie tam Īrijā jau dzīvoja mūsu radinieki, tāpēc mēs izvēlējamies šo valsti.

Sieviešu apģērbu modelētājs un dizainere Diāna Papariga dzīvo ārzemēs 14 gadus.

Atgriezties Latvijā negrasās

Diāna ir daudzbērnu māmiņa, ģimenē aug četri bērni, atgriezties Latvijā viņa negrasās:
– Es neredzu perspektīvu Ludzā. Kur es ar savu ģimeni tur dzīvotu, kur strādātu un kādu algu saņemtu? Mans vīrs un bērni ar grūtībām saprot latviešu valodu, viņiem būs grūtības sazināties un saprast vietējos cilvēkus. Ir vairāk mīnusu nekā plusu, tāpēc nedomāju atgriezties, vismaz pagaidām tādu domu nav.
Runājot par citiem latviešiem, kuri dzīvo Īrijā, Diāna uzskata, ka katram ir sava situācija, citi grib atgriezties, bet citi nē. Ir viena paziņa no Latgales, kura jau 18 gadus dzīvo Īrijā un uz Latviju ierodas tikai, lai apciemotu radiniekus, jo Īriju uzskata par savām mājām.

Kas motivētu atgriezties

Uz jautājumu, kas Latvijā ir jāizmaina, lai Diānas ģimene atgrieztos, atskan atbilde:
– Jābūt darba piedāvājumiem un sociālajai nodrošināšanai. Es zinu, ja palikšu bez darba šeit, tad valsts mani atbalstīs kamēr atradīšu citu darbu. Man būs līdzekļi iztikai, jo valsts sniedz minimālo iztikas līmeni. Latvijā ir ļoti sliktas sociālās garantijas, ļoti mazi pabalsti bērniem. Es domāju, ja es ar bērniem atgrieztos, tad man būtu ļoti grūti.
Diāna seko līdzi ziņām internetā un ir pārsteigta, ka Latvijā pieņem daudz nesaprotamu lēmumu, proti, tiek slēgtas skolas, slimnīcas, lauku pasta nodaļas, palielina pensionēšanas vecumu, aizliedz bērniem krievu valodā mācīties.
Ja grib pacelt cenas, uzskata Diāna, tad ir jāpaceļ algas un tikai tad jāceļ cenas pārtikai, gāzei, elektrībai, apkurei utt. Kurš gribēs dzīvot valstī, kur jādomā nopirkt ēst vai samaksāt par dzīvokli, vai kā līdz pensijai nodzīvot, vai arī kā bērnus izskolot?
– Ja esam Eiropas Savienībā, tad minimālajai algai stundā jābūt vismaz 9 eiro un 65 centi. Interesanti, kurš Ludzā par nostrādātajām stundām saņem vismaz šo minimumu?

Ja cilvēki saņemtu 700 eiro, tad neaizbrauktu

Ludzas ielās un tuvākajos ciematos tika veikta neliela vietējo iedzīvotāju aptauja, lai uzzinātu, vai cilvēkiem ir kāds paziņa, kurš aizbrauca dzīvot ārzemēs. Aptaujas rezultāti ir graujoši, Visi aptaujātie ir saskārušies ar šo problēmu, proti, katram atrodas kāds paziņa vai ģimenes loceklis, kurš ir aizbraucis.
Aldim Ozolniekam no Ciblas novada Zvirgzdenes daudzi pazīstami, kuri tagad strādā ārzemēs:
– Aizbrauca tāpēc, ka šeit nav darba un mazas algas. Ja Latvijā minimālā alga būtu aptuveni 700 eiro uz rokas, tad neviens nekur nebrauktu.
Pats Aldis braukt nekur negrasās, jo viņam pieder sava saimniecība, pie tam viņš strādā Ludzas Apsaimniekotājā. Uz jautājumu, kas motivētu aizbraukušos atgriezties, Aldis atbild, ka valstī nepieciešams palielināt algas, kā arī izveidot jaunas darba vietas.
Ilga no Ludzas uzskata, ka galvenais, kāpēc cilvēki aizbrauc, ir ekonomiskā situācija. Pārsvarā aizbrauc ģimenes, jo bērnus nevar uzturēt. Taču motivēt cilvēkus atgriezties var tikai algu palielināšana un nodokļu samazināšana:
– Mans dēls, piemēram, strādā Rīgā, bet arī grasās braukt prom. Lieli nodokļi, maz paliek pāri pašam.
Ilgai ir trīs bērni, viņa uzskata, ka bērnu pabalstu Latvijā vispār nav, jo bērnu uzturēt par 10 eiro nav iespējams. Ilgas māsīca, kurai arī ir trīs bērniņi, dzīvo Vācijā, tur ir tādi pabalsti, ka viņa vispār var nestrādāt.

Cirmā trūkst darba vietu

Cirmā no paša rīta valda klusums, tikai pie pagasta pārvaldes sieviete pļauj zāli un neliela rosība ir pie vietējā veikala. Pie daudzdzīvokļu mājas ciemata centrā satiktas vairākas sievietes labākajos gados, kuras labprāt izteica savu viedokli par aizbraukušiem tautiešiem. Viņas uzskata, ka cilvēki aizbrauc uz ārzemēm tikai darba vietu trūkuma dēļ:
– Cirmā nav kur strādāt, ja šeit būtu darbs, tad neviens neizbrauktu. Visi jaunieši aizbrauca, vienīgi mēs, pensionāri, esam palikuši.
Kāda sieviete pateica, ka ar darbu ir tik slikti, ka viņai nebija kur nostrādāt līdz pat pensijai. Ir Cirmas bekons, bet tur ir maz darbavietu. No Rēzeknes gaļas kombināta katru dienu atbrauc dienesta autobuss pēc strādniekiem, bet tas arī ir viss. Tāpēc nav brīnums, ka uz jautājumu – kas ir nepieciešams, lai aizbraukušie atgrieztos – vienbalsīgi izskanēja divi vārdi: – Vajag darbu!

Cilvēki pieraduši gaidīt palīdzību

No diviem cilvēkiem dzirdēju viedokli, ka cilvēki ir pieraduši gaidīt pabalstus, lielu algu, bet paši nevar padomāt – ko es varu izdarīt savā labā?
– Vairāki pasaules bagātākie cilvēki sāka no nabadzības,– skan viedoklis, – Pārdeva avīzes, sāka ar mazumiņu, smagi strādāja. Kāpēc mūsu bērni, jau pabeidzot skolu, domā tikai par to, ka jābrauc uz ārzemēm mazgāt traukus un lasīt zemenes? Tā vietā, lai uzsāktu savu uzņēmējdarbību. Skaidrs, ka nebūs viegli, taču Ludzas Zeme vairakkārt ir atspoguļojusi stāstus par cilvēkiem, kuri atbrauca dzīvot šeit un veiksmīgi iekārto savas dzīves. Problēma ir audzināšanā, ka kādam citam vai valstij ir jānoliek viss Tavā priekšā. Jācenšas pašam kaut ko paveikt, taču, ja nesanāca, nevajag plinti mest krūmos, bet gan celties un darīt tālāk.

Cirmas iedzīvotāji uzskata, ka cilvēki brauc uz ārzemēm darba trūkuma dēļ. 

Attieksme pret dzimto valodu

Skumji, ka pamet valsti pārsvarā jaunieši. Publikācijas sagatavošanas procesā raksta autors pamanīja vēl kādu aspektu, proti, jauniešu attieksme pret dzimto valodu. Kāda sieviete stāsta, ka ir sašutusi no nesenas tikšanās ar bijušo Ludzas pilsētas ģimnāzijas absolventu, kurš vairākus gadus jau dzīvo un strādā ārzemēs.
– Viņš gāja ar savu mazo dēliņu,– stāsta sieviete, – Pajautāju, vai viņš māca dēlam latviešu valodu. Atskanēja atbilde: “Nē, priekš kam? Mēs neatgriezīsimies, latviešu valoda viņam vairs nebūs vajadzīga.”  
Tiešām skumīgi.

Aizbrauc, bet skumst pēc dzimtenes

Kaut arī aptauja bija visai neliela un nepretendē uz nopietnu pētījumu, tomēr var secināt, ka cilvēki aizbrauc finansiālu apsvērumu dēļ, bet nevēlas atgriezties arī to pašu iemeslu dēļ. Cilvēki vēlas stabilitāti. Neviens neaizbrauc, tāpēc ka nemīl Latviju, savu dzimteni.
Iedzīvotāji uzskata, ka pirmkārt jāatbalsta tos, kuri vēl dzīvo Latvijā, lai tie nebrauc prom. Bezjēdzīgi ir vienus censties atgriezt, kad citi daudz lielākā skaitā dodas svešumā.  
Jāuzsver, ka daudzi aizbrauc, bet skumst un mīl Latviju. Visi aptaujātie, kuri ir aizbraukuši, seko tam, kas notiek Latvijā, regulāri lasa ziņas, taču viņu bērnus tas jau neinteresē. Var secināt, ka aizbraukušo bērni nesaista savu dzīvi ar Latviju.
Par tiem, kuriem laulātie nav latvieši, jāšaubās, ka viņi atgriezīsies. Diez vai atgriezīsies arī tie, kuriem jau ir pieauguši bērni, jo viņiem jau ir cita mentalitāte, savukārt latviešu valodu viņi ir aizmirsuši vai vispār nezin.
Aizbraukušos motivētu atgriezties iespēja strādāt, taisnīga atlīdzība un sociālās garantijas. Cilvēki neprasa neko pārdabisku, it kā vienkāršas lietas…

Materiāls sagatavots ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem