Jaunieši nekautrējas runāt latgaliski

Mūsu vidū joprojām ir cilvēki, kuri apzināti runā latgaliešu valodā paši un māca to saviem bērniem. Šodien stāstīsim, kāpēc vecāki runā vai nerunā mājās latgaliski, ar kādām grūtībām viņi saskaras, un kāda ir vecāku ietekme tam, lai viņu bērns runātu latgaliski.

Vairāki vecāki skaidro savu nostāju nemācīt bērnam latgaliešu valodu ar domu, lai bērnam būtu vieglāk skolā, taču izrādās, ka paši jaunieši nemaz nekautrējās runāt latgaliski gan skolā, gan sabiedriskajās telpā un pat lepojās ar to. Latgaliešu kultūras kustības “Volūda” vadītāja Edeite Laime aicina vecākus atzīt, ka jebkura valoda ir vērtība, un novērtēt savu bērnu spējas. Savukārt kultūras darbinieki atzīst, ka viss latgaliskais noteikti tuvina mūs Latvijai.

Līdz Jēkabpilij – latgaliski, tālāk – latviski

Lai saprastu, kā klājas ar latgaliešu valodas lietošanu ģimenēs, aptaujājam vairākas ģimenes, kas dzīvo Ludzas novadā. Marija S. visu dzīvi nodzīvojusi Latgalē, ģimenē visi runāja latgaliski, arī bērni. Pašlaik divi Marijas dēli izauguši un dzīvo Rīgā, taču arī tur viņi nekautrējās runāt savā dzimtajā valodā gan uz ielas, gan transportā. Marijai par pārsteigumu dēli pat pārmet, ka viņa kautrējās galvaspilsētas sabiedriskajās vietās runāt latgaliski.

Vecākajam dēlam ir jau savi bērni, taču viņiem pagaidām latgaliešu valodu viņš nemāca, uzskatot, ka pirmo valodu jāmāca bērnam to, ar kuru viņš varēs saprasties bērnudārzā un skolā. Vēlāk varēs arī latgaliešu iemācīties.

Marija stāsta, ka mazbērni dzird, kā māte un tēvs savā starpā runā latgaliski, tikai ar bērniem sazinās latviešu valodā. Vecāki neaizliedz bērniem runāt latgaliski, vecākais jau pāris vārdus sāk atkārtot.

– Es agrāk jaunībā, braucot vilcienā uz Rīgu līdz Jēkabpilij, runāju latgaliski, bet tālāk – latviski. Un vēl pirms pieciem gadiem Rīgā, braucot ar sabiedrisko transportu, ļoti klusi runāju latgaliski. Man bērni pārmeta – kāpēc? Atbildu, ka neērti. Viņi nesaprot – “tu ko, mēs otrādi, visur runājām tikai latgaliski”. Tagad bērni mani pieradināja nekautrēties no savas valodas,– atzīst Marija. Viņa stāsta, ka pašlaik gadās, ka Rīgā daži pienāk pie viņas un sveicinās, kad dzird viņu, runājot latgaliski.

Marija novēro, ka jauniešiem nav barjeru, viņi ne tikai nekautrējās, bet pat lepojas, ka cēlušies no Latgales un prot latgaliešu valodu.

Dominiks un Gabriela lasa latgaliski.

Par pamatu izvēlējās latviešu valodu

Savukārt Jānis L. piedzima Kurzemē, taču gan saprot, gan runā latgaliski ar kolēģiem un ar tēvu. Ar mammu gan līdz šim – latviski. Valodu iemācījās ģimenē, jo vecāki runāja savā starpā latgaliski. Tomēr Jānis atzīst, ka viņam nācās mācīties runāt latgaliski, bet pārliecināti runāt viņš sāka tikai 5. klasē.

Savā ģimenē ar sievu un bērniem Jānis runā latviski, jo no pieredzes zina, ka latgaliešu valoda ir ļoti mīksta. Viņš ir ievērojis, ka tiem, kuri runā tikai latgaliski, ir problemātiski gramatiski pareizi izrunāt vārdus gan latviešu, gan arī citās valodās, kuras ir cietākās. Tāpēc savā ģimenē kā pamatu viņi izvēlējušies latviešu valodu – pareizai izrunai: tvirtu izrunu padarīt mīkstāku ir krietni vieglāk, nekā mīkstu valodu – cietāku.

– Mēs ar sievu esam par valodas tīrību, jebkuras valodas tīrību,– stāsta Jānis. – Tagad, kad pamats ir ielikts, lasām arī citās valodās – latgaliešu, krievu, angļu. Ģimenē ik pēc laika runājam arī latgaliski, lasām literatūru – pantiņus, dzejolīšus, stāstiņus, ir pat ābece latgaliski.

Jānis atzīst, ka bērni saprot latgaliski, bet ar runāšanu pagaidām sanāk ne vienmēr labi. Taču viņš ir pārliecināts, ka, dzīvojot Latgalē, viņa bērni zinās latgaliešu valodu. Vecāki pārliecināti, ka valodu zināšanas ir vēl viena izglītība, tas ir ļoti svarīgi, tāpēc cenšas bērniem ieaudzināt, lai viņi zinātu maksimāli daudz valodu. Šīs ģimenes bērni apmeklē latgaliešu rakstu valodas pulciņu skolā.

Svarīga piebilde: latgaliešu valoda nav ne Jāņa, ne viņa sievas dzimtā valoda, taču apgūt un piekopt to ir viņu apzināts lēmums – tāpēc, ka viņi šeit dzīvo. Jānis pārliecināts, ka jebkura valoda pastāvēs tik ilgi, kamēr būs tās valodas nesēji, kamēr tajā runās ģimenēs.

Bērniem viegli apgūt valodas

Viennozīmīgi nevar atbildēt uz jautājumu, kas ir svarīgāk, lai valoda saglabātos tautā – mācīties to skolā vai runāt mājās –, jo tas ir komplekss, uzskata Latgaliešu kultūras kustības “Volūda” vadītāja Edeite Laime. Viņa pati augusi ģimenē, kur vecāki runāja latgaliski, bet viņai neļāva runāt – lai skolā būtu vieglāk.

Latgaliešu kultūras kustības “Volūda” vadītāja Edeite Laime aicina vecākus novērtēt savu bērnu spējas un runāt ar viņiem latgaliski. Foto: Amanda Anusāne.

– Man ļoti žēl, ka vecāki nenovērtē savus bērnus, jo tieši bērni ir tie, kuri spēj lietas uztvert visplašāk. Vairāk mums, pieaugušajiem, ir grūti mācīties valodas, bet bērniem tā nav problēma,– saka viņa.

Viss ir atkarīgs no pieaugušajiem. Ja pieaugušais iedod rāmi un saka: nē, tas tev nebūs vajadzīgs, nederīgs, tas ir nepareizi, tad bērns arī tā domās, uzskata E. Laime. Ja vecāki skatās daudz atvērtāk: redz, tev ir divas valodas, tev viss noderēs dzīvē, karjerā, saziņā, izmantosi kaut kur citur, tad arī bērns skatīsies plašāk. Diemžēl tā ir pieaugušo izlemšana – kas bērnam būs labāk. Bet bērni ir spējīgi iemācīties. Kādēļ vecāki par saviem bērniem domā, ka tie ir tik nespējīgi?

“Man bija spīts”

Šobrīd diemžēl ģimenēs arvien mazāk runā latgaliski, atzīst E. Laime. Taču viņu priecē, ka skolās beidzot māca latgaliešu valodu, vismaz pulciņu veidā.

– Kā var valoda pastāvēt, ja tajā nerunā ne ģimenē, ne skolā?– retoriski jautā viņa. – Tomēr ir ļoti liela vecāku atbildība novērtēt savu bērnu spējas.

E. Laime stāsta, ka pašas mamma noteikti nevarēja iedomāties, ka meitas profesionālā dzīve tik ļoti balstīsies uz latgaliešu valodu. E. Laime stāsta:

–Varbūt pateicoties tam, ka viņa neļāva man runāt latgaliski, man arī bija tāds spīts: nē, es to gribu, un man tas ir svarīgi. Tas mani mudināja meklēt citus ceļus un mācīties valodu un kultūru. Jā, bērnībā vide bija latgaliska, bet ģimenes apstākļi tādi, ka bērniem neļāva runāt latgaliski.

Tāpēc E. Laime aicina vecākus novērtēt savu bērnu spējas, atzīstot, ka jebkura valoda ir vērtība un valodas zināšanas var noderēt dzīvē.

Valodu sajaukums

E. Laime stāsta, ka jautājusi daudziem draugiem, kolēģiem, paziņām, kuri kopš bērnības runā latgaliski, vai viņiem bija problēmas. Daļa saka, ka jā, tie bija izaicinājumi, bet daļa saka – nē.

Taču ir jāatzīst, ka Latgalē daudziem vecākiem pašiem nav labas latviešu valodas zināšanas, tāpat ir latgaliešu valodas ietekme, tāpēc beigās mēs dzirdam kaut kādu valodu sajaukumu, kas nav ne ļoti laba latviešu literārā valodā, ne ļoti laba latgaliešu valoda.

– Man ir ļoti žēl, ka vecāki paši apdala bērnus, neļaujot piedzīvot dzimtās valodas, savas puses izloksnes bagātības,– saka E. Laime.

Bērnudārzā latgaliski runā maz

Aprunājāmies ar ģimeni, kura uz ilgiem gadiem bija izbraukusi no Latgales, taču saglabāja savu dzimto latgaliešu valodu arī citā Latvijas pusē. Ģimene atgriezās Latgalē, gan bērni, gan tagad arī mazbērni runā latgaliski. Meklējot atbildi, kas to veicināja, saņemam atbildi: tas, ka vecāki runāja ar viņiem latgaliski.

Uzklausot vecākus, veicam arī Ludzas novada skolu un bērnudārzu pedagogu nelielu aptauju. No 40 pedagogiem 37 uzskata, ka vecākiem ir liela ietekme tam, lai viņu bērns runātu latgaliski, Arī uz jautājumu, vai bērnam svarīgs viņu vecāku piemērs runāt latgaliski, 84% aptaujāto atbildēja apstiprinoši.

Interesanti, ja šajos jautājumos skolu un pirmsskolas izglītības iestāžu pedagogu viedokļi sakrīt, taču jautāti, vai bērni runā savā starpā latgaliski, rezultāti krasi atšķiras. Bērnudārzos latgaliski runā ļoti maz bērnu, turklāt daži tikai ar vecākiem, savukārt skolās – gandrīz puse no pedagogiem pamanījuši, ka skolēni runā latgaliski savā starpā (46,6%).

Apmēram puse izglītības iestāžu pedagogu novēro, ka jaunieši pašlaik nekautrējās runāt savā starpā latgaliski. Protams, mūsu aptauja ir nepilnīga un nerāda pilnu ainu, tomēr arī pēc tās datiem var secināt, ka tas var būt skaidrojams ne tikai ar vecāku ietekmi, bet jau ar vienaudžu ietekmi, ar skolu, kas piedāvā iespēju mācīties latgaliešu rakstu valodu, arī ar patriotismu un vēlmi saglabāt latgalisko identitāti. Jo neapšaubāmi, ka skolas vecumā bērni jau apzināti izlemj, kādā valodā runāt.

Kārsavas vidusskolas 11. klases skolēni (no kreisas) Renārs Krišāns, Andis Ancāns un Dairis Dauksts nekautrējās runāt latgaliski.

Ieprogrammē zemapziņā

Uz sarunu aicinājām bijušo skolotāju Vandu Žulinu, kura vairāku gadu garumā fakultatīvi pasniedza latgaliešu valodu Ludzas pilsētas vidusskolā.

Ir ģimenes, kur vecāki mājās runā latgaliski, šobrīd vairāk nekā agrāk, stāsta viņa. Kā vecāki iesaka runāt bērnam, tā viņi arī runā, pēc tam kaut ko mainīt ir grūti. Viņas pašas ģimenē bija divas valodas – latviešu un krievu, viņa sāka runāt latviski, apmeklēja latviešu bērnudārzu. Arī ar saviem bērniem V. Žulina runāja latviski, laikam ieprogrammējusi sev zemapziņā, arī bērni tāpat runā latviski. Kaut gan viņi visi var runāt latgaliski, ko iemācījušies, dzīvojot latgaliskajā vidē.

– Protams, ka vecākiem ir ietekme uz bērniem, taču nevar teikt, ka tā ir noteicošā,– uzskata V. Žulina. – Ļoti daudzi bērni skolā par to ieinteresējas, ja to māca. Vecāki parasti nekad nav pret to, vienkārši runā, kā ierasts. Es neesmu dzirdējusi savā dzīvē, ka kāds būtu iebildis pret to, ka viņa bērns skolā mācās latgaliešu valodu vai, piemēram, gatavojas konkursam. Parasti visi tikai priecājas, normāla attieksme.

Ģimenes tradīcijas

Kāpēc vecāki runā vai nerunā latgaliski mājās, atkarīgs pirmkārt no tradīcijām katrā ģimenē, uzskata V. Žulina. Otrkārt, ir izaugusi paaudze, ar kuru vecāki runājuši latviski. Protams, ir ģimenes, kur abi vecāki ir latgalieši, aug pašapziņas līmenis un latgaliešu valodu viņi izvēlas paši. Bet ģimenes ir ļoti dažādas, mēs nevaram visiem likt runāt latgaliski, pārliecināta V. Žulina.

– Ko darīt, ja kurzemnieks, piemēram, ieprecējies vietējā meitenē? Mums nav tāda noslēgta sabiedrība, ka mēs visi dzīvojam vienā sādžā un tagad visi runājam vienādi. Pasaule ir mainīga, tas ir jāuztver kā pašsaprotami.

Ir jārunā arī par to, ka tagad ir ļoti daudz jaukto ģimeņu, kur sastopas dažādas valodas. Vairākums no tiem izvēlas tomēr latviešu valodu, jo manāma tieksme uz vienotu valodu valstī. Šobrīd jauktajās ģimenēs visdrīzāk runās latviski, nevis latgaliski, novēro V. Žulina, kura novēl vecākiem mieru un saskaņu.

Ludzas pilsētas vidusskolas 3a klases skolēns Rinalds Zeļčs šogad otro reizi piedalījās Skatuves runas konkursā “Vuolyudzāni”. Rinaldam patīk latgaliešu valoda, to viņš apgūst pulciņā, arī mājās dažreiz runā ar vecākiem latgaliski.

Grūtības, lietojot latgaliešu valodu

V. Žulina pārliecināta, ka runāšanā nekādas grūtības nav, nekādos līmeņos. Ja pat cilvēks bērnībā nav runājis latgaliski, bet vēlāk ir šajā vidē, viņš latgaliski runās tāpat. Taču rakstīšana un lasīšana ir jāmācas, ar to ir grūtības, stāsta V. Žulina.

Lai lasītu latgaliski, protams, vajag nedaudz pacensties, kaut pirmās grāmatas izlasīt būs grūti. Cilvēki cenšas rakstīt, bet viņiem nav iemaņu, tāpēc bieži vien raksta kļūdaini. Tomēr gramatika ir jāapgūst, ja mēs gribam rakstīt labā līmenī, uzskata V. Žulina.

Protams, Ludzas novadā ir neviendabīga vide, šeit nav tik daudz latgaliešu, kā Nautrēnos vai Baltinavā, kur 80-90% iedzīvotāji ir latgalieši. Šeit dzīvo gan jauktas ģimenes, gan krievu un citu tautību ģimenes. Tāpēc tieši ar latgaliešu valodas apguvi šeit var būt grūtāk. Tomēr V. Žulina, domājot par nākotni, ļoti priecājās par to, ka ir daudz jauniešu, kuri ar rakstu valodu nodarbojas ļoti aktīvi – lai terminoloģija būtu latgaliska, lai būtu iespējams valodu izmantot digitālā vidē, datorā, internetā. Jā tā ies arī tālāk, saglabāsies arī rakstu valoda. Bet par to, vai Latgalē arī turpmāk runās latgaliski, šaubu V. Žulinai nav.

Aug pašapziņas līmenis

Globalizācijas laikmetā palielinās arī jaukto ģimeņu skaits, kurās izvēlas runāt citās valodās. Nevar arī noliegt faktu, ka izaugusi latgaliešu paaudze, ar kuru vecāki runājuši latviski dažādu iemeslu dēļ.

Gan aptaujātie pedagogi, gan kultūras darbinieki novēro, ka šobrīd viss latgaliskais ir populārs, jo aug vietējo cilvēku pašapziņas līmenis, jauniešiem nostiprinās nacionālā identitāte. Cilvēki latgaliski runā, raksta, dzied, lūdzas, sazinās internetā, jaunieši nekautrējās runāt latgaliski un lepojās ar to, ka viņi ir no Latgales.

Vai tāds lokālpatriotisms nevar atdalīt latgaliešus no pārējās Latvijas? Nemaz nē, pauž Ludzas novada Kultūras centra metodiķe Karīna Demko-Senkāne, kura uzskata, ka latgaliskā saglabāšana dara mūs latviskākus:

– Mēs dzīvojam Latgalē, mūsu senči ir latgalieši. Ja mēs nepiekopsim savu valodu, savas tradīcijas, tad pazudīs tas autentiskums, tas ir ļoti būtiski, es domāju. Latgaliskais noteikti tuvina mūs Latvijai.

Līdzīgas domas izteica arī pazīstami mūziķi, ar kuriem runājam šī projekta ietvaros, tajā skaitā komponists Valdis Muktupāvels: Latgale ir Latvija, latgalieši ir latvieši. Kopā mēs esam Latvija.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par “Jaunieši nekautrējas runāt latgaliski” saturu atbild Ludzas Zeme