COVID-19: Pieredzes stāsti
Pandēmijas laikā mūsu novadā ir palicis maz cilvēku, kurus COVID-19 nav skāris – tā vai citādi mēs visi esam ar to saskārušies. Kāds pārslimoja pats, kāds rūpējās par radiniekiem un draugiem, kāds pavadīja mūžībā tuviniekus. Daži piekrita dalīties stāstos par savu pieredzi, un visi viennozīmīgi atzīst vakcinācijas nozīmīgumu.
Vakcinēties, lai vieglāk izslimotu
Viena no Ludzas medicīnas centra darbiniecēm, kura nevēlējās atklāt savu vārdu (sauksim viņu par Mariju), bija viena no pirmajām, kas mūsu novadā pārslimoja. Sievietei ir 63 gadi, decembrī viņai sākās stiprs klepus. Ātrais kovida tests vīrusu neatklāja, bet pēc pāris dienām, kad viņas veselība sāka pasliktināties, Marija nolēma nodot analīzes uz COVID-19, un tās izrādījās pozitīvi.
– No simptomiem man bija spēcīgs klepus, drudzis, sausums kaklā, sēkšana. Garša mainījās – viss kļuva pretīgs, es nevarēju ne ēst, ne dzert. Es dzīvoju viena. Paldies maniem kolēģiem, draugiem un radiem, kuri man atnesa zāles un pārtiku. Lai gan tolaik es varēju ēst tikai mandarīnus,– Marija atceras tās briesmīgās dienas.
Tūlīt pēc analīžu rezultātu saņemšanas sieviete par slimību pateica ģimenes ārstam. Viņa uzskata, ka būtu labi, ja ģimenes ārstus vairāk interesētu viņu Covid-19 pacientu stāvoklis, taču tobrīd pat ārsti baidījās viņiem tuvoties. Marija līdz pēdējam neizsauca ātro palīdzību, jo bija pārliecināta, ka, kamēr skābekļa līmenis asinīs būs normas robežās, neviens viņu uz slimnīcu nevedīs.
– Trešajā dienā es devos uz rentgenu, tas neko neuzrādīja, bet es jutu, ka ar mani notiek kaut kas nenormāls. Drausmīgs nespēks, klepus tāds, ka gulēt varēju tikai sēžot. Devītajā dienā, kad vairs nevarēju staigāt un gandrīz nevarēju paelpot, izsaucu ātro palīdzību,– atceras Marija.
Sieviete nokļuva Rēzeknes slimnīcā. To laiku viņa pat nevēlas atcerēties. Aukstās palātas un kopēja tualete, kur bija jāiet sasvīdušai no temperatūras, auksts ūdens un auksts ēdiens.
– Tas notika ziemā, bet es neiedomājos paņemt līdzi siltas drēbes. Neviens pie tevis neatnāk, neviens nepalīdz. Māsas un sanitāres jautāja, vai man kaut kas vajadzīgs, bet es sapratu, ka viņiem ir pietiekami daudz pacientu daudz smagākā stāvoklī nekā es,– dalās Marija.
Pāris dienas viņa nogulēja ar skābekļa masku: – Aizej līdz tualetei, atgriezies un atkal pie skābekļa, jo nevari paelpot.
Pēc piecām-sešām dienām Mariju pārveda uz Ludzas slimnīcu, kur bija vieglāk – siltas palātas un ūdens.
Sieviete stāsta, ka vēl ilgi klepoja, bet ar fizioterapijas un vingrinājumu palīdzību elpošanas problēmas tika novērstas. No blakusparādībām palika stipras muguras un galvas sāpes.
– Par saviem līdzekļiem aizbraucu un sanatoriju, jo neviens man to nepiedāvāja, lai gan varēja. Pēc mēneša, kad vēl nevarēju tā īsti staigāt vai elpot, noslēdzu slimības lapu. Lai atgūtos, daudz staigāju svaigā gaisā, kustējos. Tagad jūtos visai ciešami,– saka Marija.
Trīs mēnešus pēc izrakstīšanas no slimnīcas viņa vakcinējās – tiklīdz tāda iespēja tika piedāvāta. Pēc viņas teiktā, daži pacienti vakcinējas uzreiz pēc slimības, jo sajūtas ir tik nepatīkamas, ka negribas tās piedzīvot vēlreiz.
– Visas manas tuvākās paziņas arī vakcinējas uzreiz, kad viņiem to piedāvāja. Pat tie, kuri no tās baidījās. Iespējams, tāpēc, ka tas dod drošības sajūtu un cerību uz vieglāku slimības gaitu,– savu stāstu noslēdz Marija.
8 mēneši ar skābekli
Mēs jau stāstījām par Irinu Antonovu no Blontu pagasta. Šī gada janvārī sieviete ar COVID-19 nonāca Rēzeknes slimnīcas intensīvās terapijas nodaļā. Irina bija paciente ar ļoti smagu slimības gaitu – bija skartas 80% plaušas, un to, ka sieviete izdzīvoja, pat ārsti uzskata par brīnumu. Mēnesis intensīvajā terapijā, tad vēl mēnesis Ludzas slimnīcā. Un tagad vairākus mēnešus ilgas atveseļošanās.
I. Antonova brīnumainā kārtā izveseļojās pēc Covid-19 infekcijas.
– Es joprojām slimoju, gandrīz nevaru paiet: kovids deva komplikācijas mugurkaulam. Man jau agrāk bija problēmas ar muguru, bet vīruss tās vēl vairāk pasliktināja. Pa māju un pagalmā pārvietojos ar rolatoru, un ja eju uz baznīcu, uz veikalu vai braucu ciemos, izpalīdz spieķis. Jau 8 mēnešus es dzīvoju ar skābekļa masku. Dienas laikā es varu iztikt bez tās, tomēr tiklīdz apguļos, pēc dažām minūtēm skābekļa līmenis asinīs nokrīt zem 90. Kad skābekļa līmenis ir zem 92, sirds un smadzenes cieš, bet es to nevēlos,– saka Irina.
Pēc Irinas vārdiem, plaušu funkcijas vēl nav atjaunojošas, bet uzlabojumi ir. Kad sieviete gulēja intensīvajā terapijā, ārsts teica, ka viņai vajadzēs vēl 2-3 mēnešus lietot skābekļa masku, bet pēc izrakstīšanas pagājuši jau septiņi mēneši, un tā joprojām ir vajadzīga. Nesen kāds rehabilitācijas ārsts Rīgā pateica Irinai, ka pilnīgai atveseļošanai var būt nepieciešami divi vai trīs gadi.
– Es neko nenožēloju un domāju, ka tas ir jauns posms manā dzīvē. Šajā slimībā Dievs man iemācīja daudzas mācības, kuras bez tās nebūtu saņēmusi. Piemēram, es tagad jūtu līdzi slimajiem un vairāk novērtēju savu dzīvi un ģimeni,– saka Irina.
Runājot par vakcināciju, viņa atceras, ka saslima 15. janvārī, kad tika vakcinēti tikai ārsti. Tad viņai pat nebija iespējas padomāt, vakcinēties vai nē. Bet tagad viņa nevar strādāt un visu laiku pavada mājās, visus spēkus tērē, lai atveseļotos, un apdomā iespēju vakcinēties tuvākajā nākotnē.
– Esmu pateicīga saviem radiniekiem, kuri man palīdzēja, kad saslimu, pateicīga savai valstij, jo saprotu, cik izmaksāja mana ārstēšana. Viena ārste, ieraugot manu izrakstu, teica: “Ak, Irina, tagad jums jādzīvo, jo tik daudz naudas ir iztērēts!– atzīst Irina, piebilstot, ka nebaidās saslimt, nomirt vai vakcinēties, jo saprot, ka viņas dzīve ir Visvarenā Dieva rokās.
Kovida nodaļas darbinieka viedoklis
Kopš Rēzeknē tika atvērta kovida nodaļa Pasienes iedzīvotājs Roberts Škapars tur strādā par ārsta palīgu. Pēc īsa vasaras klusuma nodaļa atkal strādā, Roberts savām acīm redz, kā pieaug COVID-19 pacientu skaits. Jāsaka, ka viņš bija viens no pirmajiem Rēzeknes mediķiem, kurš vakcinējās – pirmo poti viņš saņēma pērn 28. decembrī.
R. Škapars saņem vakcīnu.
– Pirmais un galvenais iemesls, kāpēc es to darīju – nekļūt par savas nodaļas pacientu. Kad radās iespēja vakcinēties un man jautāja, vai iešu, es bez vilcināšanās atbildēju “jā”. Ne tāpēc, lai kaut ko pierādītu vai būt par piemēru, bet gan tāpēc, lai neslimotu. Jo nekad nevar zināt, kāda slimības gaita jums būs. Labi, ja izdodas viegli saslimt, bet, ja dodaties uz slimnīcu ar nopietnām komplikācijām? Daudzi toreiz mēģināja mani atrunāt no vakcinācijas, bet es uzticos zinātnei.
R. Škapars stāsta, ka redzējis pacientus gan ar encefalītu, gan meningītu – ar slimībām, no kurām var pasargāt vakcinācija.
– Ja ir iespēja neslimot, kāpēc to neizmantot? Visas epidēmijas apturēja viena vai cita vakcīna. Kad Krievijā plosījās bakas, Katrīna II Lielā bija pirmā, kas vakcinējās, rādot piemēru savai tautai. Es devos vakcinēties galvenokārt sev, bet man ir daudz draugu, es sarunājos ar daudziem cilvēkiem, viņi redzēja, ka pēc vakcinācijas ar mani viss bija kārtībā.
Pēc R. Škapara domām vakcinēties noteikti ir nepieciešams. Vismaz, lai nenokļūtu viņa nodaļā.
– Jautāju pacientam, kāpēc viņš nav vakcinēts. Atbild: “Bija bail”. Vai tagad nav bail? Viņš saka: “Ja zinātu, ka būs tik grūti, noteikti vakcinētos”,– stāsta mediķis.
Viņš atgādina, ka slimnīcās ir ierobežots gultu skaits, un tā pat nav lielākā problēma. Vissliktākais ir tas, ka nav pietiekami daudz darbinieku, kuri varētu aprūpēt slimos.
– Cilvēki nesaprot, ka slimnīca nav no gumijas, un es noteikti nevēlos būt tas, kurš pateiks: “Atvainojiet, bet slimnīcā vairs nav vietu”. Kurš tad būs vainīgs? Ārsti un valdība. Pagājušajā gadā mēs to jau piedzīvojām, bet tagad neviens to vairs neatceras. Toreiz cilvēki stundām ilgi sēdēja rindā un gaidīja līdz nodaļās atbrīvosies vieta. Bet šodien tas daudziem jau šķiet nepatiess. Turklāt cilvēkiem vienmēr ir jāmeklē kāds vainīgais. Spilgts piemērs ir “Maxima” traģēdija. Tad visi meklēja vainīgos un teica, ka neapstāsies, kamēr neatradīs. Atrada? Viņi par to vairs pat neatceras. Tad bija 5G internets, kas it kā sadedzinās mūsu smadzenes. Tagad tie cilvēki noliedz kovida esamību, bet tas patiešām eksistē, un tā nav vienkārši gripa,– saka R. Škapars.
Viņš uzskata, ka ir vairāki iemesli, kāpēc ir jāvakcinējas, bet galvenais ir rūpēties par savu veselību un pasargāt sevi un citus, tostarp cilvēkus no riska grupām, kuri nevar vakcinēties. Tad vēl nāk klāt papildu bonusi vakcinētajiem – iespēja ceļot, apmeklēt teātrus, restorānus utt.
Radinieki neredzēti divus gadus
Mūsu novadniece Lilija pēdējos gadus dzīvo Lielbritānijā. Kopš pandēmijas sākuma viņa nav bijusi dzimtenē un nav redzējusi māti, kura jau ir cienījamā vecumā un ar nopietnām veselības problēmām.
– Rudenī man bija iespēja paņemt ilgu atvaļinājumu un beidzot pabūt kopā ar ģimeni,– stāsta Lilija. – Kad parādījās iespēja, es uzreiz gribēju vakcinēties, bet mani nobiedēja laiks starp divām vakcīnas devām. Baidījos, ka pirms došanās uz Latviju man nebūs laika veikt abas potes, tāpēc nolēmu, ka vakcinēšos, tiklīdz ieradīšos Latvijā.
Sieviete nebija īpaši noraizējusies par savu veselību, jo darbā viņa pastāvīgi veic testus, un tie vienmēr bija negatīvi. Viņai vajadzēja lidot septembra sākumā. Koferi bija sapakoti, reģistrācija pabeigta, viņu jau gaidīja mājās. Atlika nostrādāt pēdējo maiņu darbā.
– No rīta es uztaisīju testu, lai to nedarītu lidostā un neuztrauktos par rezultātiem. Vakarā, kā vienmēr, devos uz darbu, bet pēc pāris stundām man kļuva slikti, gandrīz zaudēju samaņu. Mani palaida mājās. Tobrīd norakstīju visu uz nerviem. Bet, iekāpjot autobusā, pārbaudīju savu e-pastu un bija atnācis testa rezultāts. Pozitīvs.
Divas dienas Lilijas stāvoklis bija diezgan smags: nespēks, drudzis, miegainība, panikas lēkmes. Tad kļuva vieglāk, bet viņa pārstāja just garšas un smaržas.
– Pēc 10 dienām otrais tests arī izrādījās pozitīvs, tāpēc ceļojums uz Latviju bija jāatliek uz nezināmu laiku. Ja es zinātu, ka tā būs, protams, uzreiz vakcinētos, jo nekad nešaubījos, ka tas ir jādara. Tagad varu tikai priecāties, ka slimības gaita ir salīdzinoši viegla, un man ir izdevies iztikt ar nelielām bailēm. Žēl manas mātes, kura ļoti gaidīja manu ierašanos, bet tagad nav skaidrs, kad mēs satiksimies.
