Zeme, par kuru es atbildu

Raksts no laikraksta ievietots pilnā apjomā

Nesen man bija tas gods iepazīties ar diviem cilvēkiem, kuri savu dzīvi saistīja ar brīvprātīgu kalpošanu savai valstij, viņi ir Raimonds Taukačs un Sigita Lavrinoviča – ZS 32. Ludzas kājnieku bataljona zemessargi. Kaut gan viņiem ir dažāds vecums, pieredze un vaļasprieki, tomēr viņus vieno mīlestība pret dzimteni.

Raimondam ir 46 gadi, viņš dzīvo Ciblas novada Felicianovā, strādā Ludzas slimnīcā par datorspeciālistu un dienē Zemessardzē kopš 1993. gada. 2018. gada martā būs jubileja – 25 gadi, Raimonda dienestam Zemessardzē. Sigitai ir 18 gadi, viņa dzīvo Ciblas novada Līdumnieku pagastā un mācās Ciblas vidusskolas 12. klasē. Sigita pirmo gadu ir zemessargos, taču pirms tam piedalījās Jaunsardzē.
Ieroči, maskēšanas forma, pārgajieni pa mežu – šis dienests vairāk asociējās ar vīriešiem. Tomēr izrādās, ka dāmas Zemessardzē nav retums, tā jau ir ikdiena. Turklāt meitenes ZS iestājas pat vairāk nekā zēni.

Par Zemessardzi uzzināja ģimenē

Par Zemessardzi Sigita uzzināja ģimenē. Viņas tēvs bija zemessargs. Vēlāk, kad jau piedzima doma par stāšanos Zemessardzē, sīkāku informāciju Sigita uzzināja no masu medijiem. Ludzā un Ciblā, ieraugot plakātus ar ZS reklāmu, viņa padomāja – kāpēc gan nepamēģināt? Vairāki viņas paziņas un klases biedri jau arī iestājušies jaunsardzē un zemessardzē.
Tomēr Sigita uzsver, ka viņa iestājās Zemessardzē nevis tāpēc, ka tēvs bija zemessargs, bet gan tāpēc, ka viņai pašai patīk militārā joma – ieroči un pārgājieni.

Nav bail no ieroča

Iespējams daiļā dzimuma pārstāvēm ir bail no ieroča? Taču Sgita to noliedz, viņai nav bail. Situācijā, ja sāksies karš, iespējams, ka būs bail, taču mācībās ir ļoti interesantas. Sigita uzskata, ka iemācīties apieties ar ieročiem ir noderīgi. Arī morāli par ieročiem kaut kā sāc savādāk domā, kad zini, kā ar tiem apieties. Iespējams, tā ir arī atbildības sajūta, atzīst Sigita.

Jaunsardze – laba iespēja bērniem laukos

Kaut arī Sigita dienē Zemessardzē tikai pirmo gadu, tomēr ar dienesta specifiku iepazinās vēl 2011. gadā, kad iestājās Jaunsardzē. Toreiz viņa vēl mācījās 6. klasē. No Ciblas vidusskolas bija ap piecdesmit jauniešiem – jaunsargiem. Tomēr pastāvīgi – aptuveni divdesmit. Jaunsargus vadīja instruktors Ivars Novožilovs. Katru nedēļu notika viena nodarbība.
Jaunsargus mācīja salikt un izjaukt ieročus uz laiku, medicīnu, piemēram, kā no meža iznest savainotu cilvēku un kā pārsiet ievainojumu. Tomēr interesantas bija orientēšanās sacensībās, stāsta Sigita. Viņai sevišķi patika vasaras nometnes, kuras norisinājās vairākās dienās.
Tā kā laukos ir mazāk iespēju, tad jaunsardze ir ļoti laba iespēja bērniem uzzināt daudz vairāk par militārām lietām, uzskata Sigita.
Savukārt, Raimonds piebilst, ka katrā skolā ir jaunsardzes pulciņš. Viņš pats vadīja jaunsargiem Ludzas ģimnāzijā kiberdrošību:
– Ko tad mums darīt, ja nedalīsimies ar to, ko zinām? Mums tad nav nekādas vērtības. No sākuma mēs mācamies, tad pilnveidojamies un beidzot – nododam iegūtās zināšanas jaunajiem.

– Kas dienestā ir tāds sevišķs, ka nolēmāt savu dzīvi saistīt ar Zemessardzi?

Sigita:
– Man ļoti patīk mežs. Man patīk aktīvs dzīvesveids. Patīk skriet, ieročus salikt un izjaukt. Tas viss ir ļoti interesanti.
Raimonds:
– Laiks bija tāds. Latvija tikko atguva neatkarību, deviņdesmito gadu sākums. Ja dzimtenei būs grūti, es būšu no tiem, kurš steigsies palīgā. Tāpēc vīri stājās Zemessardzē.
Raimondam jautāts – kāpēc, viņaprāt, cilvēki saista savu dzīvi ar Zemessardzi? Grūti spriest, stāsta Raimonds, katram ir savs vadmotīvs. Jaunatnei – adrenalīns un pārbaudīt sevi ekstremālos apstākļos. Viņa gadījumā sākumā laikam arī tāpat bija, bet ar laiku tas pārgāja kalpošanā dzimtenei.

Cik laiks jāvelta apmācībām?

Sarunu biedri pastāstīja, ka katram zemessargam katru gadu ir jāiziet apmācību kurss ar šaušanu, taktiskajām apmācībām, specialitātes apgūšanu, jo tagad dienests ir ne tikai “ierocis rokā un mežā iekšā”. Ir jāmācās, jānokārto ieskaites, jāiegūst attiecīga specialitāte.
Piemēram, Raimonds ir artilērists, bet Sigita – kājnieks. Katram kareivim ir specialitāte, jo kājniekiem ir visāda veida atbalsti: artilērija, radiostacijas, medicīna, u.t.t. Cilvēki ir apmācīti attiecīgajā nozarē. Viens māca medicīnu, otrs artilēriju, trešais sakarus.

Mūsu zemes staltie patrioti

Dienesta gaita

Palūdzu pastāstīt, kāda ir zemessargu ikdiena, vai katru dienu jāgaida zvans, pēc kura jāsteidz aizsargāt dzimteni.
Raimonds:
– Mēs neesam profesionālais militārais dienests, mēs dienējam uz brīvprātības principa. Mums noteiktas 35 dienas gadā. Tās nesanāk uzreiz. Varu mācīties divas nedēļas, vai arī nedaudz visa gada garumā. Sanāk, ka divas lauku taktiskās macībās notiek 3 – 6 dienas un tad attiecīgi specialitātes, tur var būt arī divas nedēļas jāpiedalās. Vidēji sanāk no 15 līdz 30 dienām. Tas atkarīgs no tā, cik esi aizņemts pamatdarbā. Jo katram ir darbs un katram ir savas primārās intereses, tāpēc zemessardzē notiek rotācija. Gadās, ka cilvēks noteiktu laiku ir zemessardzē, tad viņam mainās ģimenes apstākļi un viņš jūt, ka nevar izpildīt savus pienākumus, tad atstāj brīvprātīgo dienestu. Daļai cilvēku apnīk u.t.t. Tāda ir dzīve. Tomēr gadās, ka piezvana komandieris un tad ir jāiet, celies no rīta, apauj kājas, paņem līdzi nepieciešamo un dodies uz mācībām.

Zemessargi dodas palīgā

Ja notiek kāda neparasta situācija – plūdi, ugunsgrēks, cilvēks pazudis – tad zemessargi dodas palīgā pašvaldībām, policijai un ugunsdzēsējiem. Sigita vēl nav piedalījusies tādās aktivitātēs, taču Raimondam ir daudz ko atcerēties – meža ugunsgrēki deviņdesmito gadu beigās, kad bija sausa vasara, epopejas ar kriminālnoziedzniekiem, kā arī zemessargi dodas palīgā policijai pārmeklēt mežu pazudušo cilvēku meklēšanā. Zemessargs ir visam apmācīts, kā rīkoties un ko darīt.
Meklēt pazudušus cilvēkus ir pienākuma pildīšana un liels pārdzīvojums, lai tos atrastu. Un saprotams arī, ka gandarījums, ja izdodas atrast. Raimonds cilvēku meklēšanās ir piedalījies 2-3 reizes 25 gadu laikā. Kāpēc tik maz?
– Redziet, cilvēku meklēšana vairāk aktuālāka ir pie Rīgas un pie lielām pilsētām,- stāsta Raimonds,- Jo tur cilvēku daudzums ir liels, viņi dzīvo pilsētā un neorientējās mežā. Mums, tiem kuri dzīvo laukos, tādas problēmas ir minimālas, jo mežs ir otras mājas.

Zemessargiem patīk mežs

Sigitai patīk pastaigas pa mežu, viņa ar lielu iedvesmu stāsta: – Vienu reizi mums bija trīs dienas jādzīvo mežā un tas bija forši! Sigita atzīst, ka labi orientējas mežā.
Savukārt Raimonds ir mednieks, viņam ir arī savs mežs, tāpēc viņš bieži ir aizņemts meža darbos. Protams, ka Raimondam arī mežs patīk. Kāpēc? Viņš pats joko: – Par Sudmali teica: “Un atkal mežs ir viņa mājas”.

Visam sagatavots

Zemessargiem ir kāds liels plus – Zemessardzē māca orientēšanos ar kompasu un karti, kā arī atklātā mežā pēc ķērpjiem, zariem, vēja un pat pēc saules.
Raimonds stāsta:
– Tajā jau ir pozitīvai, ka dienestam tiekam sagatavoti morāli un fiziski, kā arī ekstremāliem apstākļiem, lai spētu domāt un pieņemt adekvātus lēmumus, lai izdzīvotu un palīdzētu izdzīvot arī citiem. Ja jūti, ka netiec ārā no meža, tad nostrādā otra skola – izdzīvošanas skola. To arī Zemessardze māca: kā izdzīvot ziemā, sala laikā, mežā, tumsā, u.t.t. Jāiestājas zemessardzē, tad to visu zināsi un mācēsi.

Vai saistīt savu dzīvi ar Zemessardzi

Uz jautājumu – vai Jūs ieteiktu jauniešiem saistīt savu dzīvi ar Zemessardzi, Raimonds atbildēja, ka tiem ir labi jāpadomā. Arī Sigita tam piekrīt:
– Ja nu tiešām pilnībā esi pārliecināts, tad jā. Tomēr pašam cilvēkam ir jāizlemj, tā nevar būt piespiedu lieta. Jābūt ļoti lielai vēlmei un priekam par to, ka iestāsies.
Var piebilst, ka par savu dienestu zemessargi saņem tikai gandarījumu, tāpēc arī patriotismam ir jābūt. Tomēr Raimonds uzskata, ka ne viss mērāms ar naudu: – Saprotu, ka dzīve ir bizness, bet ir tādas lietas, kā – kalpot Dzimtenei, tāpēc šoreiz vārds nauda nav primārais.

Zemessargiem bieži mācības notiek mežā

Mēs atbildam par savu valsti

Vai starp zemessargiem ir krievi? Saņemam atbildi, ka Zemessardzē nav dalījuma nacionalitātēs, jo dienē visas tautības, kuras dzīvo Latvijā. Katrs, kurš jūt vēlmi piedalīties un ir lojāls Latvijai, un tas ir pareizi.
– Mēs nedalāmies ne latviešos, ne krievos, ne baltkrievos, ne ebrejos,- stāsta Raimonds,- mēs esam Latvijas iedzīvotāji un atbildam par šo valsti. Mēs jūtam, ka esam atbildīgi par valsti, tāpēc stājamies Zemessardzē un tas ir gods kalpot dzimtenei.

– Ko darīt studentiem?
Sigita pagaidām nav izlēmusi, ko iesāks pēc vidusskolas pabeigšanas. Viņai būs jāizlemj – vai turpināt dienēt Zemessardzē, ja, piemēram, dosies uz Rīgu mācīties augstskolā. Ja nolems, ka neatstās Zemessardzi, tad viņa var iestāties Studentu bataljonā, kur dienē visi studenti, kuri mācās Rīgā. Tāpat pastāv iespēja palikt šeit pat, 32. Ludzas kājnieku bataljonā un savus tiešos pienākumus veikt pa izejamām dienām. Redzam, ka iespējas ir, jābūt tikai vēlēšanās.
Raimonds smaida:
– Ja Sigita ļoti labi padomās, tad iestāsies Nacionālajā Bruņotajā Akadēmijā un turpinās mācīties, iegūs virsnieka pakāpi un pēc četriem gadiem vadīs mani apmācībās.
Pēc šiem vārdiem Sigitai palika jautri, viņa pasmējās. Taču kas zin, kā notiks nākotnē.

– Ko Jums nozīmē Latvija?
Uz šo jautājumu Raimonds atbildēja ar īsām frāzēm, kā arī pienākas militāram cilvēkam: – Dzimtene ir zeme, kur es dzimu. Zeme, par kuru es atbildu. Zeme, kurai es kalpoju.
Taču Sigita, kā jau īsta sieviete, maigi piebilst: – Tās ir manas mājas. Ļoti mīļas mājas. Daudz cilvēki šeit dzīvo, kuri man ir svarīgi. Mamma, tētis, divas māsas…

Mīlestība pret Dzimteni katram cilvēkam izpaužas savādāk

Sarunas gaitā mēs parunājām par to, kas ir patriotisms? Sigita un Raimonds vienojās, ka tā ir mīlestība pret savu dzimteni, taču katram cilvēkam tā izpaužas savādāk. Tomēr audzināt bērnos patriotismu var tikai ar personīgu piemēru. Raimonds paskaidroja savu nostāju: – Jaunkundze taču līdzinās savam tēvam, kurš bija zemessargs, ar kuru man bija gods kalpot kopā.
Sigita uzskata, ka katrai ģimenei jāsvin Latvijas svētki, tas arī parāda attieksmi pret Latviju. Raimonds pārliecināts, ka ģimenē ir svarīga tradīciju kopšana, latviešu valodas zināšana un lojalitāte pret savu valsti.

Materiāls sagatavots ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.