Veids, kā izdzīvo, nevis bizness

Jebkuram materiālam – kokam, mālam vai dzelzim, kas ir izgājis caur amatnieka rokām – piemīt pavisam cita pievienotā vērtība, nekā masveidā ražotai un veikalā iegādātai precei. Pirms 6 gadiem Ēriks Kondrāts lika pamatus rekonstrukcijas un restaurācijas darbnīcai Ludzā, kurai būtu jābūt konkurētspējīgai ar rūpnieciski ražotām līdzīga rakstura plastikāta precēm un iesaistītos ēku vizuālā sakārtošanā, atbilstoši vēsturiskajām tradīcijām. Tomēr šobrīd nav nemaz tik viegli atrast darbiniekus.

Saglabāt vēsturiskā centra vēsturisko veidolu

Līdz 18. gs. beigām kokapstrādei bija mājsaimniecisks un amatniecisks raksturs. Tā galvenokārt saistīta ar mājokļu, citas nozīmes ēku un celtņu, mēbeļu, trauku un taras, darba un braucamo rīku, laivu un kuģu, kā arī māksliniecisko kokgriezumu izgatavošanu. Tālāka šīs jomas attīstība jau saistīta ar dēļu eksporta pieaugumu.
Labi amata pratēji jau strādā kādā uzņēmumā vai individuāli, pieņemot pasūtījumus. Covid pandēmijas laikā Ē. Kondrāta darbnīca zaudēja darbiniekus, bija jāmeklē jauni papildspēki. Tā kā kokapstrādes joma ir ļoti plaša, tad viss atkarīgs no tā, ko meistars spēj paveikt un tādā virzienā arī jādarbojas, citādi nevar. Šobrīd rekonstrukcijas un restaurācijas darbnīcā Ludzā strādā 3 darbinieki.

Konkurence kokapstrādes jomā ir diezgan milzīga. Runājot par kokapstrādi, tad vislabākais noiets ir apdares dēļu ražošanā, tos vienmēr var eksportēt un nav vajadzīgs kvalificēts darbaspēks. Bet amatniecībā nepieciešami kvalificēti darbinieki ar radošumu un izdomu. Tā ir problēma. Koka amatniecībā – ja tev tas nepatīk, tad par meistaru nepaliksi, saka Ē. Kondrāts.

Viņš atzīst, ka sākotnējā iecere, projekta ietvaros izveidojot darbnīcu, neīstenojās gluži tā, kā tika plānots. Tā kā Ludzas pilsētā ir vēsturiskais centrs un tas ir kultūrvēsturiskais mantojums, tad tieši šeit Ē. Kondrāts vēlējās restaurēt māju fasādes tādas, kādas tās bija senāk, autentiskā veidolā. Šim mērķim ir piešķirts arī pašvaldības atbalsts, taču process ir diezgan sarežģīts un birokrātisks, ko būtu nepieciešams vienkāršot. Lai pierādītu to, ka fasāde ir atguvusi autentisko izskatu, vēlams arhīvā pameklēt vecās fotogrāfijas, tad jāsarunā ar meistaru, vai viņš varēs tā sataisīt vai vismaz līdzīgi, jābūt visiem čekiem, līdz ar to cilvēkam vienkāršāk ir, piemēram, internetā atrast lētāko piedāvājumu plastmasas logiem, lai arī cenas ziņā tie tagad nav diez ko lētāki par amatnieka izveidotajiem.

Amatniecībā nav pēcteču

Cilvēkiem ir maz informācijas par pieejamo pašvaldības atbalstu un, ja vēlamies saglabāt vēsturisko centru, tad iedzīvotājiem par to ir jāatgādina. Atbalsts ir, bet no pašvaldības puses varētu būt lielāka reklāma, par to ir jārunā un jāstāsta, jo tas vēsturiskais Ludzas centrs nav nemaz tik liels, atzīst Ē. Kondrāts. Ja vēlēšanu laikā deputāta kandidāts var pieiet gandrīz pie jebkura cilvēka, tad kāpēc nevar to darīt arī pie tiem, kuri dzīvo un kuriem pieder īpašums pilsētas vēsturiskajā centrā, pastāstot par iespējām. Tas varētu būt tādā veidā, jo atbalsts ir iedots, bet informēšanas nav.

Protams, ir cilvēki entuziasti, kuri daudz nedomās par atbalstu, bet darīs. Savukārt tos, kuri neinteresējas par novada vēsturi, nepiespiedīsi domāt savādāk un viņiem to nevar pārmest, jo tas aizņem laiku. Tāds cilvēks nav lokālais patriots.

Amatniekiem ir ļoti maz pēcteču, kas viņiem sekotu. Ļoti labs meistars bija Vladislavs Mitčenko, kurš šobrīd jau atrodas tajā saulē. Diemžēl viņa darbu neviens tālāk neturpina, bet viņam mājās bija sataisīta ļoti laba darbnīca. Leopolds Brokāns nodarbojās ar koka izstrādājumu darināšanu un arī jau ir miris. Vairs nav tādu meistaru, kas taisītu virtuves piederumus, karotes, stelles, instrumentus, bet ir meistari, kas taisa logus un durvis, piemēram, Mērdzenē ir cilvēks, kurš taisa koka logus. Labs meistars var strādāt mājās, caur paziņām parādās pasūtījumi.

Restaurācijas darbnīcas vieni no lielākajiem pasūtījumiem ir trepju izgatavošana divstāvu mājai, kas naudas izteiksmē ir dārgs prieks. Arī steļļu izgatavošana maksā daudz, viens no šādiem pasūtījumiem, ko veica Ludzas restaurācijas darbnīcā, šobrīd atrodas Kārsavas daudzfunkcionālajā sociālo pakalpojumu centrā.

Jebkur citur var nopelnīt vairāk

Interese cilvēkos par amatniecības jomu pastāv, bet ir iespējas, kur var nopelnīt vairāk. Ja tas ir podnieks, tad viņam jābūt kaut ar nelielu talanta un uzņēmības dzirksti. Galarezultātā tāds cilvēks var pelnīt daudz vairāk jebkurā citā nozarē nekā podniecībā. Tāpēc atkal nonākam pie tā, ka šeit uz vietas paliek lokālpatriots, kurš tiešām ir noskaņots un grib kaut ko darīt.

Amatu var iemācīties, bet nav tik liels noiets. Pasūtījumi būtu pat no Rīgas, bet tas ir liels attālums, kas jāmēro, lai pilnvērtīgi paveiktu savu darbu. Tie, kuri šeit palikuši, darbojas un nav nekur aizbraukuši, ir savas dzimtās vietas patrioti. Viņi šeit saņem 10 reizes mazāk, piemēram, par loga izgatavošanu un ielikšanu, nekā tas būtu Vācijā tieši koka amatniecībā.

Rekonstrukcijas un restaurācijas darbnīcā Ludzā top dažādi pilsētas svētku noformējumi, viesu māju īpašnieki pasūta kādu veco saimes galdu, masīvkoka mēbeles, bet priekš Ludzas amatnieku centra top karotes, virtuves dēlīši, baltu zīmes un citi sīkumi, ko cilvēki pērk. Starp pasūtījumiem ir arī dažādi instrumenti audējām, steļļu izgatavošana un restaurēšana. Darbnīca Ludzā gadā pārdod 4 – 5 stelles, kas nav sevišķi daudz.

Tā sarunas gaitā nonākam pie jautājuma, kā veidot cilvēkiem paradumu pirkt vietējo ražotāju produkciju? Viennozīmīgas atbildes nav.

– Ja man būtu zināms, kā cilvēkos celt lokālpatriotismu un pirkt vietējo preci, nerunājot pat par Ludzu, bet par visas Latvijas preci, tad arī mūsu mājražotāju veikaliņš “Cymuss” zeltu un plauktu. Tajā viss ir pašu ražots, bet faktiski lielākā daļa klientu ir pensionāri, kuri kopš padomju laikiem pieraduši sarunāt tikšanos veikalā, parunāt, iedzert kafiju. Cena nosaka visu. Pie mums ir bioloģiskā produkcija un nevaram konkurēt ar Maximas cenām,– saka Ē. Kondrāts.

Cilvēku pirktspēja nav liela

Uzņēmējdarbības koordinators Jānis Romancāns atzīst, ka paradumi ir absolūti proporcionāli saistīti ar cilvēka ienākumiem, jo vietējo produkciju nevar izaudzēt un izgatavot lēti. Lai tā būtu kvalitatīva prece, tajā mazāk tiek ieguldīts ķīmiskā mēslojuma, līdz ar to automātiski tā paliek dārgāka. Viņaprāt, cilvēki vēlētos pirkt, un viņiem patīk vietējā produkcija, taču jāņem vērā cilvēku ienākumus un pirktspēja. Piemēram, gadatirgos siers un gaļa, kas nav tāda, kā lielveikalos, tiek izpirkta. Ja vienreiz iegādājies produkciju pie šī mājražotāja un tā patika, tad nākamajā tirgū meklēsi to pašu tirgotāju.

Amatnieku un mājražotāju priekšrocība ir personīgajā atpazīstamībā, kad cilvēki pērk preces un produktus pie tiem, kurus pazīst, pie sava cilvēka. Bet tajā amatniekam un mājražotājam ir sava veida problēma, jo pārsvarā reklāma nāk no cilvēka uz cilvēku, no mutes mutē. Un mārketingā tas ir visilgākais ceļš uz atpazīstamību. Lieliem ražotājiem un lieliem tirgotājiem ir iespēja pavisam savādāk ieguldīties mārketingā, reklāmās, izsludināt atlaides, un cilvēki uz tā uzķeras.

J. Romancāns akcentē vēl vienu būtisku niansi – mājražotājs parasti ražo viena virziena produkciju. Bet cilvēki ir pieraduši atbraukt uz vienu vietu, kur vienkopus var nopirkt visu produktu grozu, kas viņam tajā brīdī nepieciešams. Svarīgāka ir laika ekonomija.

Kapitālismā galvenā ir naudas apgrozība

– Grozies, kā gribi, bet pie mums valda provinciālisms. Provinciālisms ir tad, kad cilvēks labāk aizbrauks uz Mego vai Rēzeknē uz Lidl, kāda te vēl vietējā produkcija. Viss, kas ir ārpus mūsu kultūras un mūsu ēdieniem, šķiet labāks, un tas ir smieklīgi. Tepat uz vietas ražo kvalitatīvu bioloģisko produkciju. Latvijai vispār ir daudz kvalitatīvāka saražotā produkcija, nekā lielākajā daļā Eiropas, piemēram, tajā pašā Polijā. Tur ir ārprāts, ko viņi ražo,– uzskata lokālpatriots Ē. Kondrāts, kurš sevi nepieskaita pie globalizācijas piekritējiem.

Liela problēma meistariem ir dabūt labu materiālu. Lai taisītu logu rāmjus un durvis, kokam vajag kārtīgi izkalst un tas aizņem vismaz 3 gadus, bet ozolam vajag 6 – 7 gadus. Neviens kokapstrādes uzņēmuma īpašnieks neturēs naudu tik ilgi iesaldētu. Meistari bieži vien labu materiālu meklē visā Latvijā. Ja tāds tiek atrasts, meistars to nopērk, atved, noliek, tad tas stāv 3 gadus kalst, tā savulaik darīja Mitčenko. Tas ir sarežģīts un grūts process, kuram ir daudz dažādu nianšu. Protams, galarezultātā vienkāršāk ir dēļus eksportēt uz ārvalstīm, jo kapitālismā pats galvenais ir naudas apgrozība.

Katram kokam ir savs pielietojums un specifika. Mežā nav nevajadzīgu koku, atklāj Ē. Kondrāts. Visi augļu koki – ābele, bumbiere, ķirsis, plūme – der virtuves piederumu izgatavošanai, galdus vislabāk taisīt no oša, bet logus no skujkoka.

Pastāv uz nelielās peļņas robežas

Mūsdienu izpratnē mājražošanu un amatniecību grūti nosaukt par biznesu, visdrīzāk tas ir izdzīvošanas veids nelielā apdzīvotā vietā un bieži vien ir papildu veids kā nopelnīt.

– Kur esiet redzējuši kādu amatnieku, kurš ļoti bagāti dzīvo? Viņam patīk to darīt, viņš dzīvo daudz mierīgāk, kad grib, tad pastrādā, kaut ko sataisa bez stresa. Būs cilvēki, kuri gribēs dzīvot tādu dzīvesveidu, lai arī nekāds bizness no tā nesanāks. Jā, būs mazs noiets, bet tā ir sirdslieta un tādā veidā dzīvo lielākā daļa amatnieku,– uzsver Ē. Kondrāts.

Arī J. Romancāns atzīst, ka, ja mājražotājs vai amatnieks grib ražot tādos apjomos, lai tas būtu kā pamatdarbs, tad ir jāiekļūst lielajos tīklos. Tad būs patstāvīgs noiets, līdz ar to viņš vairs nav mājražotājs, bet kļūst par lielu ražotāju. Lielajiem tirdzniecības tīkliem nav vajadzīgi mazie mājražotāji, jo viņi bieži vien nevar nodrošināt vienādu apjomu, kvalitāti un svaru visa gada laikā. Liela daļa preču ir sezonāla rakstura, bet ražošana visu gadu vairs nav mājražošana.

Lai nauda paliktu vietējā apritē, ja prece tiek ražota tajā pašā reģionā, kur arī tiek pārdota, tad tai var samazināt nodokli. Ja tā dodas uz citu reģionu, tad ir pilna nodokļu apmaksa. Tas ir sarežģīti administrējams process, bet tas principā ir iespējams, stāsta J. Romancāns. Prece paliek lētāka un kļūst konkurētspējīgāka ar to, kas tiek piedāvāts lielveikalos. Tas varētu būt viens no instrumentiem, kā nauda varētu palikt vietējā apritē.

Šobrīd cenas starpība starp amatnieka un veikalā nopērkamo preci samazinās uz tā rēķina, ka amatnieks vai mājražotājs vienkārši neceļ savu cenu, lai saglabātu savas peļņas apjomu. Amatnieks, kā vienmēr pastāv uz savas nelielās peļņas robežas, viņš vienkārši saņem mazāk, lai arī viņa ikdienas izdevumi pieaug tāpat kā visiem.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par “Veids, kā izdzīvo, nevis bizness” saturu atbild Ludzas Zeme