Vakarēšana un večerinkas – darba un atpūtas tradīcijas

Kultūras kanona projekta noslēgumā aprakstīsim vakarēšanas un večerinku tradīciju. Vakarēšana ir sena darba tikumā un kopības izjūtā balstīta paraža. Ludzas pusē saukta arī “susprāds”, “supratka”, kas tradicionāli notika ceturtdienās, sestdienās, arī svētdienās garajos rudens un ziemas vakaros periodā no Andreja dienas līdz Ziemassvētkiem un no Pelnu dienas līdz Lieldienām. Savukārt večerinkas varēja notikt visa gada garumā, izņemot gavēņa laiku.

Sanāk, lai kopā strādātu

1978. gadā Daugavas Vanagu izdevuma mēnešrakstā tiek minēta tradīcija Latgales sētās, kas iezīmējās ar sievietēm raksturīgām nodarbībām. Vārds “vakarēšana” ir samērā jauns darinājums. Tas saistās ar vārdu “vakars” un ar darbu vakarā. Šīs nodarbības apzīmēja arī otrs vārds – supratkas, kam 20. gadsimta sākumā jau bija noteikta tendence izzust. Šo vārdu cilvēki lietoja tikai tad, kad par vakarēšanu kāds gribēja draudzīgā garā paironizēt vai pasmieties. Saskaņā ar profesora Latkovska domām vārds “supratkas” esot krievu kropļojums no vārda “susprads”, jo šo vārdu krievi nav varējuši izrunāt.

Senāk vakarēšana notikusi pirtī, vēlāk zemnieku sētā, kur vakaros skalu, sveču vai lampu gaismā pulcējās saimes ļaudis un kaimiņi, lai līdz pirmajiem gaiļiem kopīgi strādātu rokdarbus.

Tradicionāli, darot darbu, sievietes dziedāja dažādas darba dziesmas. Liecības par vīriešu darbiem vakarēšanā ir pretrunīgas. Vairāki pieredzes stāsti liecina, ka meitas tajos vakaros vērpj, ada, bet puiši neko nedara. Līdz ar zemnieku sadalīšanos viensētās vakarēšana kaimiņu lokā mazinājās, iegūstot vairāk individuālu, konkrētās saimes darba tradīcijām pakārtotu raksturu.
Vakarēšanas norises tiešā veidā ietekmēja cilvēku, īpaši sievietes turpmāko dzīves ceļu saistībā ar nākamā dzīvesdrauga izvēli, minēts Latgales lingvoteritoriālajā vārdnīcā.

Informatīva komunikācija saimju starpā

Periodā no Ziemassvētkiem līdz Triju Ķēniņu dienai, tai skaitā svētdienas vakaros, kad nedrīkstēja strādāt, mājamatniecības darbus aizstāja dažādas rotaļas un dejas, piemēram, Ludzas pusē sauktas arī “igriškas”, “igriški”, kur neesot izmantoti mūzikas instrumenti. Populārākās spēles bijušas Īkoru daleišona, Žubatins u.c.

Neatņemama vakarēšanas sastāvdaļa ir tās informatīvi komunikatīvais konteksts, kur sava vieta atvēlēta gan folkloriskās pieredzes pārmantošanai, gan aktuālo notikumu pārstāstam, gan arī praktiskam izglītošanas darbam. Viena no skaistākajām un saistošākajām vakarēšanas tradīcijām bijusi pasaku stāstīšana, kas notikusi gan paralēli rokdarbiem, gan arī neatkarīgi no mājamatniecības darbu veikšanas.

Vakarēšanas repertuārā ietilpa arī dažādi pieredzes stāsti un aktuālā informācija, ko, sākot ar 20. gadsimta sākumu, pārrunāja arī pirmo latgaliešu avīžu iespaidā. Bērni vakarēšanas laikā mācījās pātarus vai apguva lasītprasmi. Tieši informatīvi izglītojošais aspekts rosināja 20. gadsimta 30-tajos gados atjaunot vakarēšanas tradīciju, akcentējot gan ideoloģiskas, gan nacionālas vērtības. Arī mūsdienās tiek pievērsta uzmanība tradīciju saglabāšanai.

Salnavas etnogrāfiskais ansamblis.

Kopā sanāca pat 2-3 reizes nedēļā

Vēl 1939. gadā Fricis Šterns ataino vakarēšanas norisi senlatviešu lauku sētā. Tāpat viņš uzsver, ka par senlatviešu vakarēšanas tradīcijas atjaunošanu varēs runāt tikai tad, kad paši centīsimies visiem līdzekļiem atjaunot skaisto un audzinošo senču tradīciju visā pilnībā un krāšņumā. Pretējā gadījumā mēs šāda veida sarīkojumus nedrīkstam nosaukt par senlatviskiem, jo tur nebūs nekā no īstas latviskas sirsnības un īstām tradīcijām.

Vakarēšana parasti notika divas vai trīs reizes nedēļā, sanākot vienkopus piecām līdz septiņām lauku sētu saimēm. Tajā sētā, kur vakarēšanai vajadzēja notikt, sākās priekšdarbi. Tie tika veikti rūpīgi, jo ieradīsies kaimiņu sētu ļaudis ne tikai pastrādāt un padziedāt, bet viņi redzēs un pārliecināsies, kā dzīvo un visu gadu strādā sētas ļaudis.

Pie vislielākajiem un rūpīgākajiem sagatavošanās darbiem pieskaitāma telpu tīrīšana un rotāšana. Ja attiecīgā sētā nebija pietiekoši liela istaba un vakarētāji sanāca liela skaitā, tad par mītni izvēlējās riju, kas bija silti izkurināta, iztīrīta, izvēdināta un izgreznota dažādiem rotājumiem – labības salmu pinumiem un vārpu vainagiem. Kad istaba uzposta, vectēvs vai saimnieks parūpējās par gaismu, nabadzīgākās sētās iztika ar skaliem, bet pārtikušās sētās dega sveces.

Stāsta pasakas

Vakarētāji nāca jauni un veci, vīrieši un sievietes, katrs atnesot sev līdzi darāmo darbu un darba rīkus. Sievas – vērpjamos ratiņus un adīkļus, puiši – labojamas vai jaunas taisāmas zirgu pajūgu lietas, vīri – pakulas vai kaņepājus pavadu vai striķu vīšanai, vectēvi parasti pina grozus un lāpīja apavus. Saimnieces un sievas bez saviem darba rīkiem kurvīšos atnesa arī vakarēšanas mielastu, ko salika galdā. Kad visi bija sanākuši un apsveicinājušies, sētas vectēvs jeb saimnieks uzaicināja visus pieminēt Dievu un izlūgties viņa padomu un svētību vakarēšanas darbiem. Pēc tam visi nodevās savam darbam.

Kamēr rokas čakli veica darbu, sākās nepārtraukta čalošana, ziņu izmaiņa, dziedāšana, pasaku stāstīšana, mīklu minēšana vai arī sacensības atjautībā, izdevumā “Daugavas Vanagi” min Puisāns. Katrai mājai varēja būt sava personība vai īpatnība, kas uzlika savu zīmogu visai vakara noskaņai. No daudzajām bērnības atmiņām viņam prātā palikusi kāda atraitne, veca sieviņa, kura neprata ne lasīt, ne rakstīt, bet kuru daba bija apveltījusi ar brīnišķīgu izdomas spēju. Viņa stāstīja pasakas. Pasaku un teiku daudzums, ko viņa zināja, likās neizsmeļams, un to dzejisko valodu, kādā viņa savu stāstījumu ietērpa, varētu salīdzināt ar labāko meistaru darbiem latviešu literatūrā.

Vietējie talanti tika godāti un cienīti

Anna, tāds bija šīs sievietes vārds, stāstīja ar prieku un nodeva tālākām paaudzēm teikas par Cirmas ezeru un Ludzas pili un pasakas par velnu ar 12 galvām, par sievieti ar 99 bērniem un par vecā muižas kunga naudu purva dūksnājā. Kad vakarēšana notika Annas mājā, viss sākās un beidzās ar pasaku stāstīšanu. Anna varēja valdzināt kā bērnus tā arī pieaugušos.

Kādā citā sētā dzīvoja dziesmu mīļotāji. Tur atkal vakarēšanas laikā nepārtraukti skanēja dziesmas. Dominēja tautasdziesmas, kaut gan Latvijas brīvības gados sāka pa reizei atskanēt arī modernās kuplejas. Gavēņa laikā un nedēļā starp Ziemassvētkiem un Jaungadu dziedātas arī laikam piemērotas garīgās dziesmas.

Draudzīgajā noskaņa neviens nejutās neveikli, ja dziesma, stāsts vai dzejolis sajuka un netika līdz galam. Arī misēkļiem bija sava vieta. Šādā jautrā noskaņā svešu tautu iespaidi zuda, skanēja latviešu valoda, latviešu dziesmas, risinājās tautas pasakas un dominēja latvieši. Tēvu tēvu valoda ieguva goda vietu domu apmaiņā, saistot kopā sirdis nākamās dienas gaitām. Pulciņā vienmēr atradās pasaku stāstītājs, dziedātājs, humorists, mīklu minētājs vai arī vienkārši labs runātājs. Tie visi bija zināmi un gaidīti ciemiņi katrā mājā. Praktiskais darbs vienojās ar patīkamu laika kavēkli, kur vietējie talanti tautas tradīciju garā sevi varēja parādīt un justies lepni par sniegumu. Vakarēšanas laikā izbeidzās strīdi, nesaskaņas un sīka berzēšanās. Tie bija tautas radīti pašizglītošanās vakari. Strādājot blakus, vecākās meitenes pārraudzīja un mācīja gados jaunākās, nododot adīšanas, tamborēšanas un šūšanas māku no paaudzes un paaudzi.

Mūzikas vecmeistares Stefānija Ločmele un Tamāra Buklovska.

Vakarēšanu pārceļ uz skatuvi

Mūsdienās vakarēšanas tradīcija ir pārnesta uz skatuves, lai priekšnesuma veidā parādītu agrāk tik plaši apmeklēto dažādo paaudžu kopā sanākšanu. Bijusī Nirzas pagasta etnogrāfiskā ansambļa “Raipole” vadītāja Anita Klovāne atklāj, ka vakarēšanas tradīcija vairāku gadu garumā tika iestudēta kā izrādes vai priekšnesuma veidā ansambļa jubilejas pasākumos. Kopš tā laika pagājuši aptuveni 10 gadi. Toreiz sanāca daudz cilvēku, kuri, sēžot pie galdiņiem, vienlaikus varēja skatīties izrādi, iesaistīties rotaļās, minēt mīklas, dziedāt un dejot. Patiesībā vakarēšana ir laba metode, kā ne tikai vērot koncertu, bet arī atskatīties uz notikumiem un iesaistīt publiku. Protams, šobrīd to izdarīt ir ļoti grūti.

Vakarēšanā katrs darba strādātājs dziedāja vai dainoja attiecīgi savam darbam, tādējādi izceļot tā nozīmi un vajadzību. Pēc tam sekoja arī mīklu uzdošana un atminēšana. Mīklas vajadzēja atminēt visiem vakarēšanas dalībniekiem, kurš to nespēja, to dažādi izjokoja. Parastākais sods par mīklu neatminēšanu bija zirgu saku uzmaukšana kaklā – kā sods par neattapību.

Darbi turpinājās līdz rītam

Kad bija kādu laiku strādāts, saimniece aicināja ciemiņus/vakarētājus mieloties pie līdzi atnestiem un pašu sētā gatavotiem ēdieniem. Saimnieks deva ikvienam nogaršot pa kausam miestiņa (darba vakarēšanā miestiņu lietoja tikai slāpju veldzēšanai un ne vairāk kā pa kausam). Pēc mielasta jaunatne dejoja dažas dejas un veda rotaļas, ja sētas saimnieks necēla iebildumus. Vecākā paaudze pa to laiku atpūtās un pārrunāja dažādas vajadzības un notikumus ikdienas dzīvē – kaimiņos, draudzē un pasaulē. Pēc tam atkal visi strādāja. Nereti darbi turpinājās līdz pirmajiem gaiļiem.

Darbu beidzot, vectēvs vai saimnieks atkal iznāca istabas vidū un visi kopīgi pateicās Dievam par padomiem un svētību vakarējot. Pirms atvadīšanās norunāja, kur notiks nākošā vakarēšana, tikai tad šķīrās, līdzi ņemot darba rīkus, gatavos darbus un visu citu iegūto, gan pamācošu stāstu veidā, gan jaunās dziesmas. Šāda apmēram bija darba vakarēšana. Turklāt vēl bija arī vakarēšana veltīta priekam un atpūtai, tur dominēja mielošanās un danču prieki vien.

Ar laiku darba formas, piemēram, vērpšana izzuda, bet rotaļas jeb igriščis, kaitys un dejas ieguva paliekošu nozīmi.

Večerinkā goda vieta bija muzikantam

Vēl viena no komunikācijas uz izklaides formām ir večerinkas. Večerinka apzīmē sādžas sarīkojumu, kas bija jautrs, īpaši jauniešu vidū gaidīts notikums. Parasti svētdienu pēcpusdienās kādā lielākā istabā, labības vai siena šķūnī, pagalmā, atklātā laukumā pārmaiņus pie viena vai otra kaimiņa pulcējās apkārtējo ciemu jaunieši. Bieži vien pēc dievkalpojuma, pie baznīcas sanākuši, viņi izlēma, kur notiks kārtējā večerinka.

Pēc nepieciešamības šķūnis vai istaba tika izrotāta ar bērzu zariem, pļavas puķēm, gar sienu malām nolika solus. Ēst negatavoja, vienīgi kādreiz varēja pacienāt ar vārītām pupām. Svarīgi bija nodrošināt apgaismojumu, jo dancošana ieilga līdz pusnaktij.

Goda vieta vienmēr tika atvēlēta muzikantam, jo bez muzicēšanas večerinka nevarēja notikt. Visbiežāk spēlētie instrumenti bija garmaņa jeb ermoņikas, skrypka jeb vijole, bubyns jeb bungas vai cītara.

Dzeršanas dēļ neiztiek bez kaušanās

20. gadsimta sākumā presē tika nosodīta jauniešu izklaidīgā uzvedība. 1929. gada izdevumā “Katoļu Dzeive” minēts, ka, neskatoties uz lielajiem ļaunumiem, kas acīmredzot notiek večerinkās, jaunatne uz tām labprāt steidzas, gribot tur atrast sev atpūtu. Pieklājīgas rotaļas, viena otra pieklājīga deja nebūtu vēl nekas slikts, ja nestu patiesi tikai atpūtu. Autors Makijonoks izdevumā raksta, ka mūsu laiku večerinkām ar savām nepieklājīgajām dejām, ar vakara dalībnieku piedauzīgo izturēšanos veicina tikai netikumu un palaidnību. Šmakovka, kas lejas straumēm, tādos vakaros ir par iemeslu, ka gandrīz neviens vakars nepaiet bez kaušanās.

Tādā veidā vakara dalībnieki nodejojušies līdz sviedriem, piedzēruši plkst. 4 vai 5 no rīta atgriežas ar skanīgām dziesmām, pareizāk sakot kliegšanu un troksni, uz mājām. Saprotams, ka otrā dienā viņi nevar strādāt, tāpēc ka jūt briesmīgu nogurumu. Tā večerinkas bojā veselību, un dažu reizi apreibinājuši savu prātu jaunieši atļaujas veikt dažādus nedarbus.

Tādi vakari notiek bieži, bet savu augstāko līmeni viņi sasniedz lielākos gada svētkos, sevišķi Ziemassvētkos un aizgavēņa laikā, jo tad ir mazāk darba. Jau pirmajos svētkos pēc dievkalpojuma pie baznīcas jaunākie sarunājas, kur un kad ir paredzēti vakari, lai jau šajā pat dienā sāktu braukt čigānos. Tādā ceļā šie lielie svētki zaudē savu svētumu, savu nozīmi un pārvēršas par dzeršanas un dejošanas svētkiem.

Aizgavēņa laiks ir tas īstais kāzu, večerinku un dzeršanas laiks. Tas ieradums ir palicis no romiešu pagānisma laikiem. Pagāni bieži sarīkoja dažādus svētkus saviem dieviem, piemēram, dzeršanas svētkus. Mūsu Tēvijā vairs nav pagānu, bet brīvā laika pavadīšanas ziņā arī mūsu laiku cilvēki maz atšķiras no tiem pirmajiem.

Večerinka Dzērvju sādžā

Zvirgzdenes TN vadītāja Valentīna Ruciņa pierakstījusi mammas Annas Juškānes atmiņas par večerinkām Mērdzenes pagasta Dzērvju sādžā. Večerinkas apmeklētas uzreiz pēc Otrā pasaules kara. Latgalē tās nesauca par zaļumballēm, bet večerinkām. Večerinkas notika visu gadu, izņemot gavēņa un adventa laiku, tikai svētdienās, jo svētdiena domāta atpūtai. Tās parasti rīkoja mājās, kurās bija liela istaba bez mēbelēm, lai gar sienām varētu salikt solus. Tādas mājas bija turīgākiem ļaudīm. Vasarā večerinkas notika pie mājām, kur bija lieli, līdzeni pagalmi. Večerinkas apmeklēja jaunieši un vecāka gājuma sievas, jo tām ļoti gribējās parunāt par jauniešiem, zināt kurš puisis kuru meiteni pavadīs uz mājām.

Elektrības tolaik nebija, tāpēc izmantoja petrolejas lampas. Ja nebija petrolejas, tās vietā izmantoja taukus. Večerinkās spēlēja vietējie muzikanti galvenokārt stīgu instrumentus – balalaiku, vijoli, cītaru. Reti kuram bija garmoška. Spēlēja jautrus dančus. Visiemīļotākās bija polkas, tad krakovjaks, karobočka, padespans, vengerka. Kad muzikanti atpūtās, organizēja dažādas spēles. Par katru nākamo večerinkas vietu un laiku vienojās večerinkas beigās, jo afišu nebija. Pēc kara sādžā nebija neviena, kuram būtu fotoaparāts, tāpēc večerinkas netika iemūžinātas.

Dainis Ločmelis viens no populārākajiem tautas muzikantu vecmeistariem.

Dažviet cenšas atdzīvināt tradīciju

Pēc Otrā pasaules kara saviesīgās dzīves organizēšana ieguva citādu raksturu. Pēc kolhozu izveidošanas tautā iecienītas bija arī “sklasčynys”, “skladčynys”, kam līdzīgi kā večerinkām raksturīga kopā sanākšana, kopīga muzicēšana un dancošana. 20. gadsimta 60-tajos gados klubu būvniecības rezultātā tika rīkotas balles, profesiju svētki, kolhoznieku dienas u.tml. Vēlāk 80-tajos gados īpaši jaunākās paaudzes vidū populāras kļuva diskotēkas.

Večerinku tradīcijas atdzimšana aizsākās 90-to gadu sākumā. Latgales pagastos un pilsētās tika dibināti jauni kolektīvi, apzinot un popularizējot tradicionālo kultūras mantojumu. Pēc senākajiem večerinku norises principiem mūsdienās tiek organizēti tematiski sarīkojumi, īstenoti muzikāli pasākumi, piemēram, Pušmucovā jau 18 gadus tiek rīkots “Tautas muzikantu saiets”, 20 gadu garumā notiek Večerinkas Salnavā, kuru aizsācēja ir Iveta Dukaļska. Salnavā īpaši aktīvi darbojas tautas muzikantu kapela “Sābri”, Salnavas danču muzikanti jeb “Sveicinojom vielejam”, izveidots tematisks Salnavas Muzikantu ciems tūristu piesaistei, lai muzicēšanas tradīcijas nodotu jaunākajai paaudzei. Večerinkās ir mūzikas vecmeistari, kuri spēlē individuāli, piemēram, Salnavā tās ir Stefānija Ločmele, Tamāra Buklovska, Dainis Ločmelis.

Večerinkas atdzimst citā kultūrvidē

Ja agrāk muzikanti varēja muzicēt šķūnī vai pagalmā, tad tagad jau nāk uz tautas namu, stāsta Salnavas KN vadītāja Valentīna Kirsanova. Večerinkas parasti Salnavā tiek organizētas pavasarī un rudenī. Muzikanti primāri spēlē garmošku, bubynu, vijoli un kontrabasu, ko dažreiz aizstāj ar mūsdienīgāku mūzikas instrumentu – basģitāru. Tomēr arī mūsdienu tautas muzikantam ir kāda saistība ar večerinkām, piemēram, tajās dejojuši un muzicējuši viņu vecāki. Līdz ar to tradīcija tiek pārmantota, lai arī večerinkas mūsdienās tiek rīkotas citādākā kultūrvidē, tomēr arvien tās ir izziņas, pieredzes un dažādu paaudžu satikšanās reizes.

Muzikologs Ēvalds Daugulis.

Latviešu tautas instrumentālās mūzikas pamatmērķis ir muzicēt dažādos sadzīves pasākumos, lai priecētu cilvēkus, tas tā ir veidojies jau kopš seniem laikiem un notiek arī mūsdienās, uzsver muzikologs Ēvalds Daugulis. Veco tautas muzikantu palicis ļoti maz vai nemaz, bet tos, kuri cenšas pārņemt vai pārmantot šīs muzicēšanas, piemēram, večerinkas tradīcijas, viņu spēli var sagrupēt vairākos stilos, no tiem dominē autentiskais stils un stilizētais autentiskums.

Večerinkas vairs nav autentiskas

Autentiskā stila muzicēšana tiek pārmantota ģimenē. Mūziķis ir pašdarbnieks, kurš improvizē, jo nepazīst notis, spēlē intuitīvi, pēc dzirdes un spēlēts tiek uz tradicionālajiem mūzikas instrumentiem – garmoškas, ermoņikām, cītaras u.c. Uz šiem instrumentiem var nospēlēt diezgan ierobežotas melodijas, jo tie ir diatoniskie un no tā ir atkarīgs arī repertuārs, ko viņi var nospēlēt. Šāda muzicēšana šodien ir ļoti reti sastopama, un večerinka ir kā kopējās dzīves rituāla sastāvdaļa.

Savukārt šobrīd muzicēšana stilizētajā autentiskumā ir sastopama daudz biežāk. Visi grib spēlēt tā, kā to darīja vectēvs, taču tas nav iespējams, jo tagad ir cits laikmets, cita domāšana un citi pasaules uzskati. Pašdarbnieki un profesionāli izglītoti mūziķi uz tautas melodiju skatās savādāk un būtībā imitē autentisko spēles manieri. Mūzikas skolā gūtā pieredze un zināšanas atšķiras no tautas muzikanta brīvām improvizācijām, jo tā virza uz to, ka mūzika ir pārdzīvojums, emocijas, ir jāspēlē pēc notīm, nedrīkst kļūdīties vai pielikt kaut ko no sevis. Līdz ar to no vienas puses notiek tradīcijas saglabāšana, kāda tā bija pirms 100 gadiem, kad večerinkās spēlēja mūsu vecvectēvi, bet no otras puses mūsdienās skolotam mūziķim jau ir cita domāšana un uztvere.

Tomēr ir apsveicami, ka večerinku tradīcija saglabājas, ir cilvēki, kuri to piekopj, cenšas atdarināt, atrodas meistari, kuri gatavo tautas mūzikas instrumentus un par to interesējas jaunākā paaudze, tā tam arī būtu jābūt, pārliecināts Ē. Daugulis.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par “Vakarēšana un večerinkas – darba un atpūtas tradīcijas” saturu atbild Ludzas Zeme