Tirgus – liels notikums visos laikos

Jau vēsturiski tirgus ir bijusi vieta, kur pārdošanai vai apmaiņai tika izstādīti amatniecības izstrādājumi, keramikas priekšmeti, mājturības piederumi, lauksaimniecības ražojumi, pārtika, apģērbi, rīki, mašīnas un daudz citu dzīvei nepieciešamu priekšmetu. Šobrīd pandēmijas apstākļos ierastā tirgus dzīve pārcelta digitālā vidē un tāds tirgus, kāds tas ir bijis pirms vairākiem gadu simteņiem, diez vai atgriezīsies.

Tirgus attīstījās ceļu krustpunktos

Latgales pētniecības institūta 1972. gadā izdotajā rakstu krājumā teikts, ka senākajos laikos tirgus attīstījās vietās, kur krustojās ceļi, bija pārbraucamās vietas pār upi vai arī bija pārceltuves, kuras dažās vietās sauca par “sīleju”. Tur cilvēki sapulcējās no tuvākas un tālākas apkārtnes un apmainījās ar precēm. Piemēram, pa lielajām upēm piebrauca laivas un no tām tirgojās. Tirgotāji bija laivā, pircēji uz krasta, vienalga vai tā bija pirkšana vai apmaiņa.

Vēlākajos laikos tirgi notika pilsētās, miestos un biezi apdzīvotās vietās pie pagastu namiem, ceļu krustojumos, staciju un pārceltuvju tuvumā. Jaunākajos laikos pašvaldības ierādīja attiecīgu laukumu, kur tirgotājiem un rūpniekiem atļāva uzsliet teltis vai paviljonus un tirgus būdiņas vai dažāda veida telpas preču un produktu novietošanai un izstādīšanai.

Dažos Latgales apvidos tirgus laukumu sauca par “polotu”, tā tas bija, piemēram, Varakļānos: tirgotāji un pircēji pulcējās uz “polota”.

Gadatirgi un nedēļas tirgi

Tirgus Latgalē turējās kā pirms neatkarīgās Latvijas tapšanas, tā arī Latvijas brīvvalsts laikā. Latvijas brīvvalsts laikā aizliedza noturēt tirgu svētdienās un svētku dienās, tie tika noturēti iepriekšējā vai nākamajā darba dienā, kā to noteica vietējās pašvaldības. Tomēr nebija pārceļami tirgi, kas iekrita Lieldienu, Vasarssvētku un Ziemassvētku otrajā vai trešajā dienā un 29. jūnijā.

Tirgi bija divējādi: gadatirgi un nedēļas tirgi. Gadatirgu noturēja attiecīgā vietā 2 – 3 un vairāk reizes gadā, bet nedēļas tirgu noturēja vienu vai divas reizes nedēļā. Gadatirgu parasti noturēja rudenī, ziemā vai agri pavasarī, retāk vasarā. Tam bija pamats: rudenī tika novākta raža un lopi, ko pārdot, ziemā vairāk parādījās mājas izstrādājumi un arī satiksme ziemā bija izdevīgāka, pavasarī cilvēki iepirkās vai mainīja visu to, kas bija vajadzīgs vasarai. Katrs gadalaiks iespaidoja preču veidu. Piemēram, pavasarī parādījās ratu riteņu loki, vasarā – sirpji, izkaptis un grābekļi, ziemā – ragavas un kamanas.

Rudens gadatirgū tirgoja lopus

Ļaudis gadatirgos ieradās no tuvākas un tālākas apkārtnes, arī no vistālākajām vietām, neizslēdzot tirgotājus no lielākām pilsētām. Tirdzinieki nedēļas tirgū ieradās agri no rīta un izklīda pievakarē. Bet citādi tas bija gadatirgos. Tirdzinieki no attālākām vietām ieradās jau iepriekšējā vakarā, novietoja tirgus laukumā preču vezumus, uzcēla tirgus laukumā galdiņus un būdiņas. Uz gadatirgiem visi ļoti rūpīgi gatavojās. Tirgū piedalījās gan veci, gan jauni, zemnieki un mājas amatnieki, rūpnieki, sīktirgotāji, pircēji un pārdevēji. Kad gadatirgus bija pagājis, cilvēki dzīvoja atmiņās par tirgiem, runāja un stāstīja saviem bērniem.

Atkarībā no gada laika gadatirgū mainījās attiecīgu preču šķiras un dažādība. Piemēram, rudens gadatirgū pārsvarā bija lopi un mājsaimniecības piederumi: vērpjamais ratiņš, sieti, kubuli, mucas, ratu loki, izbraucamie rati, ragavu slieces un gatavas ragavas, bet iztrūka linu, jo tie vēl nebija gatavi, toties linsēklas jau bija pārdošanā. Pilsētu tirgotāji ieveda tekstilpreces un modes priekšmetus.

Liels notikums

Gadatirgū, kas iekrita Pelnu dienā, pārdošanā nāca jau lini, teļi un teļu ādas, siena un malkas vezumi, ezeru zivis. Gandrīz katrā gadatirgū bija vezums ar māla traukiem. Viens gadatirgus atšķīrās no otra arī ar to, ka no svara bija, kurā pagastā notika tirgus. Arī nedēļas tirgū mantu dažādība un daudzums bija atkarīgs no gadalaika un vietas, kur notika tirgus. Vasarā nedēļas tirgū pārsvarā bija ogas, āboli, bumbieri, plūmes, vistas, olas, sviests, siers, biezpiens, vilna, žāvēts šķiņķis. Pavasaros: dārza sēklas, stādiņus puķes, lauksaimniecības darba rīki un to daļas.

Gada un nedēļas tirgos neiztrūkstoši tika izstādīti mājamatniecības un sīkrūpniecības ražojumi, proti, karotes, pavārnīcas, naži, aužamie šķieti, dvieļi, cimdi, grozi – pīti no kārkla klūgām vai priežu skaliem, māla podi, bļodas un bļodiņas, puķu podi un daudz dažādu citu ražojumu. Varbūt izņemot pašā vasaras vidū, tā sauktajā darba laikā, tirdzinieki izklīda agrāk un tirgus beidzās ap pusdienlaiku. Taču visā visumā tirgus bija cilvēku ikdienišķajā dzīvē liels notikums. Daudziem cilvēkiem pat nedēļas tirgū pagāja visa diena.

Satikās, runājās un uzzināja jaunumus

Tirgiem bija ļoti liela nozīme mūsu tautas vēsturē, sevišķi pirms Latvijas brīvvalsts tapšanas. Tirgos mūsu ļaudis redzēja, ko ar centību var panākt, viņu skats kļuva plašāks. Tirgus veicināja sacensību amatniecībā un sīkrūpniecībā. Tirgus nozīme sabiedriski politiskā ziņā bija ļoti liela. Tirgū cilvēki satikās, pārrunāja savas vajadzības, darbus un trūkumus, uzzināja par notikumiem apkārtnē, jo laikrakstu bija maz vai arī to nebija pavisam. Tirgū cilvēki atjaunoja pazīšanos un draudzību, mainīja domas, ieguva jaunus draugus, izklaidēja savu garastāvokli un izgāja mazliet plašākā pasaulē no savas saspiestās dzīves šaurās istabas. Tirgus un atlaidu laikā notika viesošanās, sabrauca radi no tālienes, palika par nakti, ēda, dzēra un viesojās. Tajā laikā, kad nebija runu, sapulču un preses brīvības, tirgi un atlaidas bija vienīgā vieta un reize, kad cilvēki varēja brīvi izrunāt un nākt pie jaunām atziņām. Tirgiem bija liela nozīme arī tīri praktiskā ziņā – cilvēki pārdeva to, kas pārpalika, nopirka to, kā pietrūka.

Bez pirkšanas un pārdošanas tirgū notika arī mainīšanās, sevišķi tas attiecas uz liellopiem. Piemēram, varēja iemainīt zirgus un govis. Ja kādam bija vecs un ne visai spēcīgs zirgs, viņš tirgū varēja iemainīt labāku zirgu pret savu vājāko, protams, cenas starpību viņam vajadzēja pielikt, kas notika uz savstarpējās vienošanās pamata. Tāpat iemainīja arī govis. Ja kādam saimniekam bija govs bez teļa, tad tās vietā tirgū varēja iemainīt slaucamu govi, kurai būs teļš.

Tirgus laukums Ludzā 1927. gada 15. augustā. Foto no Muzeja arhīviem.

Uzdarbojās spekulanti un krāpnieki

Zināms, ka tirgiem bija arī sliktās puses. Mūsdienās katram pircējam un pārdevējam ir zināmas preču cenas. Agrākajos laikos par cenām un cenu svārstībām zināja maz vai nezināja neko. Tirgus dienās uz lielceļiem, kas veda uz tirgu, tirdziniekiem pretī bija izbraukuši uzpircēji. Uzpircēji mēģināja apturēt tirgotājus, ar tiem “andelējās”, kamēr viņus apmānīja vai nu ar cenu vai svaru.

Uzpircēji bija veikli runātāji, viņi tirgotājiem centās iegalvot, ka tirgus laukumā viņi nedabūs tik labu cenu par savu preci, kā tagad no uzpircēja. Vārdu sakot, uzpircēji noteica savu cenu, kas bija citāda nekā cena tirgus laukumā. Cenu kontroles un svaru pārbaudes nebija, un šie trūkumi radīja nelabvēlīgus apstākļus spekulantiem un krāpniekiem, kuri iedzīvojās uz godīgu un vientiesīgu lauku cilvēku rēķina. Zemnieks ir vienkāršs, godīgs cilvēks, viltība tam ir sveša. Tāpēc zemnieki bieži vien kļuva par upuri veiklu un uzmācīgu uzpircēju rokās. Savukārt uzpircēji nebija vietējie cilvēki, bet iebraucēji vai arī vietējā miestiņa svešas tautības cilvēki, kuri pārtika tikai no zemnieku apmānīšanas.

Daudzi uzpircēji jau gaidīja arī ārpus Ludzas pilsētas ceļmalā. Tas ir, iebraucot Ludzā no Kārsavas, Pušmucovas un arī no Eversmuižas puses, tas ir no ziemeļaustrumiem, tāpat arī no ziemeļu puses pa Zvirgzdenes lielceļu – visi ceļi saplūda kopā pie Dunakļu muižas. Tāpēc uzpircējiem bija izdevīgi gaidīt tirgotājus uz šiem ceļiem. Citur Ludzā vasarā nevarēja tikt, jo Ludzu ietver lielais Zvirgzdenes ezers no ziemeļu puses un lielais Eversmuižas ezers no austrumu un dienvidu puses.

Baznīcas atlaidu dienas tirgus

Bez gadatirgiem un nedēļas tirgiem Latgalē vēl pastāvēja baznīcas tirdziņi, kas tika dēvēti par atlaidu tirgiem. Baznīcas atlaidu dienās sīktirgotāji, kuri krustām šķērsām brauca no vienām atlaidām uz citām, braukāja pa visu Latgali, novietojoties baznīcu tuvumā un pārdodot lūgšanu grāmatas, kalendārus, rožukroņus, krucifiksus, ikonas, bērnu spēļu lietiņas – lielākoties izgatavotus no māla, kliņģerus, bet vasarā un rudenī arī ābolus, ogas un atspridzinošus dzērienus.

Gadatirgi tika noturēti katrā Latgales pagastā, ko nevar teikt par nedēļas tirgiem. Dažos pagastos, kuri robežojas ar pilsētām un miestiem, kā arī tajos, kur nebija dabīgi izveidojušies saimnieciskie centri, nedēļas tirgi netika noturēti, bet tomēr tādu vietu nebija daudz.

Ziņas par atlaidām un tirgiem tika ievietotas kalendāros, bet vecāki cilvēki to visu zināja no galvas.

Gadatirgi ilga pat 2 – 5 dienas

18. gs. Ludzā iedzīvotāji nodarbojās ar tirdzniecību, degvīna tecināšanu un zemkopību. 1784. gadā Ludzā noturēti 4 gadatirgi, katrs ilga vienu dienu. Ludzas tirgotāji pārdeva pārsvarā kokvilnas preces, vilnas un zīda audumus, ādas, darvu, sāli, petroleju un citas zemnieku saimniecībā nepieciešamas mantas. Daži no ludzāniešiem ir bijuši degvīna dedzinātavu īpašnieki. Gadatirgus dienās Ludzā ieradās tirgotāji arī no Rēzeknes, Sebežas, Velikie Luki, Pleskavas, Novgorodas, Polockas, Neveļas un Vitebskas. Ludzas mazpilsoņi kā kristieši, tā arī ebreji nodarbojušies arī ar zemkopību, amatniecību un preču pārvadāšanu.

19. gs. pirmajā ceturksnī Ludzā noturēti 6 gadatirgi, kas ilga no 2 – 5 dienām katrs. Pastāvot tikai zemesceļiem, Ludza izvērtās par svarīgu maiņas tirdzniecības centru Krievijas pilsētu tuvumā.

Tirgus attīstās baznīcu tuvumā

Mūsu pusē Kārsava bija pirmā lielākā pilsēta pēc Ludzas. 18. gs. vidū kļuva par spēcīgu vietējās tirdzniecības un amatniecības centru. Pateicoties zirgu pasta ceļam starp Rēzekni un Ostrovu, kā arī ebreju saimnieciskajām aktivitātēm, Kārsavā noritēja aktīva amatnieku un tirgotāju dzīve. Kā ir stāstījis novadpētnieks Nikolajs Ņikuļins, tad tirdzniecība attīstījās ap katoļu baznīcu. Laukumā pie baznīcas norisinājās tirgus, kas bija lielāks nekā Ludzā. Tas saistīts ar to, ka Kārsava atrodas ceļu krustpunktā, arī šodien uz šejieni brauc ne tikai no Baltinavas, bet arī no attālākām vietām – Tilžas. Tirgus laukums tika sadalīts sīkākos sektoros: austrumu sektorā tirgoja sivēnus, aitas, putnus, bet laukumā pie veikala Mego pārdeva zirgus un govis.

Cilvēki centās būvēt veikalus pēc iespējas tuvāk tirgus laukumam, jo šeit vairāk uzturējās iedzīvotāju. Kā uzskata novadpētnieks, tad veikalnieki neko nevarētu nopelnīt, ja neeksistētu lauksaimniecība.

Kārsavā tirgus pārņem ielas

Manā, raksta autores, bērnībā Kārsavas Lielais tirgus norisinājās Kārsavas pilsētas galvenās Vienības ielas garumā. Lai nokļūtu uz tirgu, tika iejūgts zirgs un devāmies ceļā jau rīta agrumā. Aptuveni pēc stundas garā brauciena bijām Kārsavā. Tirgū vienmēr vajadzēja nokļūt pēc iespējas agrāk, lai pagūtu nopirkt labākos sivēnus saimniecībai. Tā dēvētajā Antonovkas parkā bija redzams ne viens vien zirgu pajūgs. Toreiz tas bija populārs pārvietošanās veids.

Šobrīd katra mēneša trešajā svētdienā ļaudis no malu malām sabrauc uz Kārsavas Lielo tirgu, kas norit visas Telegrāfa ielas garumā, lai pirktu un pārdotu savas preces un ražojumus. Daži tirgotāji ierodas jau iepriekšējās dienas vakarā, pārlaiž nakti un rīta agrumā sāk izlikt pārdošanā savas preces vai ražojumus. Tirgus piedāvājums ir plašs – šeit var iegādāties praktiski visu ikdienā un saimniecībai nepieciešamo. Diemžēl pandēmijas apstākļu dēļ tas uz laiku ir atcelts, jo apmeklētāju skaits ir milzīgs.

Kārsavas Lielais tirgus Telegrāfa ielā no putna lidojuma.

Ludzas tirgū pazīstami bija mērdzenieši

Gadatirgi Ludzā tika noturēti, kā ziemā, tā arī vasarā un rudenī. Ļaudis Ludzā sabrauca no visas apkārtnes. Gadatirgu izdošanos veicināja Ludzas ģeogrāfiskais stāvoklis. Lielākie gadatirgi bija 1. janvārī, 6. janvārī, 14. februārī, 15. augustā un 1. oktobrī. Bez gadatirgiem tika noturēti arī mēneša tirgi un divi nedēļas tirgi katru nedēļu.

Latgales pētniecības institūta 1972. gadā izdotajā rakstu krājumā minēts, ka Ludzā lielākie tirgi bija 14. februārī un 1. oktobrī. Tas bija visai labi redzams uz abiem tirgus laukumiem. Mērdzenes pagasta Šķinču ciema podnieki bija labi pazīstami Ludzas tirgos. Bez šaubām arī viens otrs no citiem ciemiem bija mēģinājis uzsākt podnieka amatu, bet vienīgi Šķinču ciemā varēja atrast labu mālu. Šķinču ciema ļaudis bija labi pazīstami arī kā mucu gatavotāji. Viņi prata iegalvot, ka mucas esot taisītas no gobas, kaut gan īstenībā tās bija izgatavotas no tikko grieztas zaļas apses. Mērdzenes pagastā pierobežu saimnieki Ludzas tirgū bija pazīstami ar labu bērza malku. Valsts pierobežā auga labi bērzi un melni alkšņi, kas labi noderēja mēbelēm un malkai. Ludzas tuvākā apkārtne bija nabadzīga ar mežiem. Mērdzenieši Ludzas tirgos ieveda arī oša izstrādājumus. Lielākie meistari šajā ziņā bija Rūzoru ciema amatnieki.

Maz zirgu pircēju

1932. gada Latgales ziņas vēsta, ka 24. aprīlī Ludzā notika tā saucamais “Pūpoļu gadatirgus” pēc vecā stila. Sevišķi daudz bija savests zirgu, dažādu koka izstrādājumu. Salīdzinot ar citiem gadiem, darba zirgiem cenas bija par vienu trešdaļu zemākas. Labiem zirgiem cenas vidējas, bet pircēju ļoti maz. Ņemot vērā zemās cenas un jau iestājušos pavasari, liellopu tirgū nebija.

Kokizstrādājumiem cenas vidējas. Labus kaltus darba ratus uz dzelzs asīm varēja pirkt par 80 – 100 latiem. Sabraukušie Rīgas uzpircēji par olām maksāja no 3 – 4 santīmiem gabalā.
Apbraukājot lielākos Ludzas apriņķa pagastus, Mērdzenes, Ciblas un Pildas, redzams, ka rudzi, kvieši un āboliņš pārziemojuši ļoti labi. Rudzu lauki jau visur zaļi. Zemnieki toreiz esot cerējuši uz labu rudzu ražu.

Ludzā, 20. gs. 30-tajos gados. Foto no Muzeja arhīviem.

Pirms tirgus dienām uzradās čigāni

T. Puisāns savā grāmatā “Nogrimušās jaunavas mantojums – Ludza” raksta, ka jau kādu mēnesi pirms tirgus dienām Ludzā sāka parādīties pirmās čigānu teltis. Nedēļu pirms tirgus dienām saradās vesela telšu nometne. Dienu pirms tirgus Ludzā blāzmoja no ugunskuriem. Tur skanēja dziesmas, mūzika, prieka pilni saucieni, tur spēlēja ermoņikas, ģitāras un mandolīnas, tur čigānu jaunā paaudze izmēģināja kājas dejā. Netrūka arī izkaušanās.

Latgales tirgu un gadatirgu vēsturi dažādās pilsētās un cilvēku atmiņas par tirgus norisi bērnībā ir atrodama Dainas Kraukles grāmatā “Gadatirgi Latvijā. Latgale”. Piemēram, ilggadējas Latgales Kultūrvēstures muzeja darbinieces Silvijas Ribakovas vecāki dzīvoja Ludzā un viņa atceras, ka baznīcas svētku neatņemama sastāvdaļa bija tirgus. Tas bija nopietns iemesls visiem radiem reizi gadā satikties. Parasti devās ciemos pie tā, kurš dzīvoja vistuvāk. Piebraucot pie baznīcas, visapkārt jau varēja redzēt visādas nojumītes un teltis.

Runājot par mājražotājiem, viņai atmiņā palicis Ludzas iknedēļas tirgus. Laikam tā bija svētdiena, kad tirgū ieradās podnieks un toreiz S. Ribakova ieguva savā īpašumā pirmo keramikas priekšmetu – mazu, skaistu krūzīti.

Lielākais pārdevēju skaits 1938. gadā

Šodien laukumā pie Ludzas Svētās Dievmātes Aizmigšanas baznīcas nekas vairs neliecina par to, ka pirms simts gadiem šajā vietā ritēja īsta tirgus rosība. No tā arī radies laukuma nosaukums – Tirgus laukums. Īpaši daudz cilvēku te bija lielajos gadatirgos. Uz šo vietu pa pilsētas ielām plūda ne tikai pilsētnieku pūļi, bet devās arī apkārtnes zemnieki. Īpaši iecienīts bija ziemas tirgus. Katru gadu Ziemassvētkos Tirgus laukumā un Zirgu tirgū pulcējās ap 2000 tirgotāju. 1938. gada 7. janvārī tika reģistrēts rekordliels pārdevēju skaits – 10 tūkstoši cilvēku. Tirgū tika pārdotas dažnedažādas preces. Zemnieki veda pārdot lauksaimniecības produktus, zirglietas, mucas. Dažreiz ar tirgošanos neveicās, taču atjautīgākie zemnieki atrada izeju: nomainīja nelaimīgo vietu, iebraucot tirgū no citas puses, apgrieza zirga segu otrādi, nolika tirgoties citu cilvēku, un nostāvējusies prece tika izpirkta. Veiksmīgi visu iztirgojis, zemnieks iepirka saimniecībā nepieciešamās preces. Parasti pirka pie pazīstamiem tirgotājiem, kuri varēja mazliet samazināt cenu un deva preci uz parāda.

Pieprasītāka bija tēja, sāls, siļķes, cukurs

19. gs. laukuma ziemeļu daļā cieši viena pie otras divās rindās bija uzslietas tirgotāju būdas. Tās bija maziņas, bieži vien bez logiem. Īpatnēji veidotas bija to durvis – dubultas, parasti pilnībā atvērtas. Vajadzības gadījumā viena puse tika aizvērta un durvis pārvērtās par lodziņu. Šajā lodziņā pārdevējs tirgoja savu preci. Pieprasītākās tā laika preces – tēja, sāls, siļķes, cukurs. Turklāt pēdējais no minētajiem tika tirgots galvās, kas stipri līdzinājās lieliem, bezformīgiem ledus bluķiem. Neparasta bija arī cukura krāsa – gaiši zila, dažreiz dzeltena. Pirms lietošanas cukuru saskaldīja mazos gabaliņos. Tirgotāju vidū pastāvēja diezgan liela konkurence, tāpēc tie mēdza pilnā balsī slavēt savu preci, nopeļot kaimiņa piedāvājumu. Vispieprasītākā prece ebreju vidū bija piena teļa gaļa. Bieži vien zemnieks nepaguva aizvest gaļu līdz tirgum: ebreji to izpirka jau pirms iebraukšanas pilsētā.

Turīgie Ludzas tirgotāji Tirgus laukumā atvēra lielus veikalus. 1. ģildes tirgotājs I. Stolbašinskis un ebrejs Locevs laukuma rietumu pusē uzcēla divstāvu ēkas. Pirmajā stāvā tika atvērti veikali, bet otrajā stāvā dzīvoja paši saimnieki ar ģimenēm. Šīs mājas, kas ir saglabājušās līdz pat mūsdienām, piešķir vecajam tirgus laukumam īpašu šarmu.

Tirgus laukums kalpoja ne tikai kā tirgošanās vieta, bet arī kā pilsētas sabiedriskās dzīves barometrs. Laukumā pilsētnieki apsprieda svarīgus sabiedriskās dzīves notikumus, uzzināja par jaunumiem pilsētā. Te tika rīkotas tautas sapulces, sanāksmes, mītiņi, kuri ne vienmēr noritēja mierīgā gaisotnē.

Aizsāk Lielā Latgaļu tirgus tradīciju

Līga Kondrāte ir Lielā Latgaļu tirgus tradīcijas aizsācēja un organizētāja Ludzas pilskalnā. Viņa stāsta, ka, aizsākot šo tradīciju 2008. gadā, mērķis bija radīt valsts nozīmes reģionālo tirgu. Lai vietējiem amatniekiem nav jābrauc tikai uz Rīgu, jo Brīvdabas muzeja gadatirgus ir pats lielākais tirgus un parasti amatnieki tam gatavojas visu gadu. Tādam vienam lielam tirgum būtu jābūt katrā reģionā. Tieši tāpēc Kurzemē tiek organizēts Līvu tirgus, Vidzemē – Valmieras Simjūda gadatirgus un sestdienā pirms Jāņiem Ludzā notiek Lielais Latgaļu tirgus. Tirgotāju skaits Lielajā Latgaļu tirgū bija pat vairāk par 100.

Lielā Latgaļu tirgus sākotnējā iecere bija vērienīga, pirms 13 gadiem pie tā tika rūpīgi piestrādāts. Tirgus notika 2 dienas, amatnieki tika aicināti ne vien tirgot, bet sanākt kopā, parādīt un pamācīt savu amatu prasmes, radīt īpašu atmosfēru gan pieaugušajiem, gan bērniem. Pievienoto vērtību tirgum radīja radoša sacensība un meistardarbnīcas, dziesmas, dejas un rotaļas, ēdienu un dzērienu baudīšana, mājdzīvnieku stūrītis, vizināšanās ar zirgiem, savas jomas profesionāļu stāsti par saulgriežu rituāliem un ārstniecības augiem.

Vēlāk kļuva skaidrs, ka Lielajam Latgaļu tirgum 2 dienas ir par daudz, tāpēc aktivitātes tika organizētas vienu dienu un visas dienas garumā uzstājās gan vietējie, gan pieaicinātie mākslinieki.

Tirgus pāriet uz digitālo vidi

Sakarā ar Covid-19 infekcijas radīto pandēmiju, Lielo Latgaļu tirgu vairs nevarēja rīkot pilskalnā kā ierasts. Bija jāatrod veids, kā vispār sarīkot tirgu, tāpēc tirgus tika organizēts pa vecpilsētās ielām. L. Kondrāte cer, ka nākošgad varēs beidzot šo tradīciju organizēt vēsturiskajā pilskalnā.

Tirgotājiem šobrīd ir grūtāka izdzīvošana, jo pārdošana un pasūtījumu skaits ir sarucis. Iespējas iegūt izejmateriālus arī ir samazinājušās. Sabiedrība šobrīd ir pieradusi nekur nedoties, satikšanās reizes kļuvušas retākas. Kā arī īsti pat nav bijusi iespēja satikties un aprunāties. Tieši tāpēc vairāk nekā jebkad ir vajadzība pēc īstiem svētkiem, lai vienkopus var sanākt tirgotāji, meistari, ģimenes, dziedātāji un dejotāji, lai radītu atkalredzēšanās prieku.

Principā šobrīd visā pasaulē mainās pirkšanas-pārdošanas tendences. Covid-19 pandēmija šo procesu ļoti paātrināja, sevišķi gados jaunajai paaudzei, iepērkoties digitālajā veidā internetā.

Roku darinājums – vērtīgs un unikāls

Skaidrs, ka no amatnieka vai meistara pirktais roku darbs būs daudz vērtīgāks, nekā iegādātais veikalā. Katra meistara roku darinātais veidojums ir tāds viens vienīgais, tāpēc ir tik unikāls un vērtīgs. Joprojām būs iecienīti amatnieku tirdziņi un tikšanās ar meistariem.

– Pērkot amatnieka darbu, tu pērc ne tikai lietu, bet pērc arī sirds darbu un enerģiju. Tā ir tā lieta, ar ko parasti ražotā prece veikalu plauktos atšķiras no meistara roku darba. Tai ir cita vērtība. Tāpēc domāju, ka amatnieku tirgi nekad neizmirs,– saka L. Kondrāte.

Šobrīd amatnieki un mājražotāji nevar sēdēt un gaidīt vasaras tirdziņus, tāpēc viņi cenšas pārdot virtuālajā vidē, kā vien var. Jaunie uzņēmēji savu uzņēmumu ražoto, pārstrādāto preci pilnībā piedāvā modernā veidā ar mājaslapu un interneta tirdziņu starpniecību. Pat ja mainīsies tirgošanās forma, tomēr amatnieku un meistaru tikšanās ar pircējiem bija un būs vienmēr aktuāla.

Tirgus tradīcija turpinās

Otrs nozīmīgākais tirgus Ludzā notiek pilsētas svētku laikā “Seno arodu diena”. Tas tiek rīkots Baznīcas ielas laukumā. Katru otro sestdienu Ludzā tiek rīkots ikmēneša tirgus. Tirgus tradīcijas turpināšanai ir vēsturisks pamats, jo kādreiz baznīcas laukumā tika rīkoti pat 18 tirgi gadā.

Šogad ierobežojumu dēļ tika izlemts, ka amatnieku tirgus notiks Ludzas kultūras namā no 20. – 23. decembrim. Piedalīsies mūsu pašu vietējie čaklo roku meistari, pensionāri un skolēni, amatnieki. Mājražotāju tirdziņā 24. decembra rītā “Cymuss” telpās Ludzā būs iespēja iegādāties ēdienus priekš svētku galda. Savukārt Kārsavā 19. decembrī laukumā starp Krosta estrādi un kultūrvēstures centru “Līču mājas” notiks mājražotāju tirdziņš.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par “Tirgus – liels notikums visos laikos” saturu atbild Ludzas Zeme