Stāsts par pazudušajām vietām. Ciblas novadā ir 32 neapdzīvoti ciemi

Antoņina Borisovska atceras dzīvi Tropcos.

Raksts no laikraksta ievietots pilnā apjomā

Nesen sarunā ar kādu vietējo iedzīvotāju no Ciblas novada jautāts, vai daudzi ciemi pēdējos gados palikuši neapdzīvoti. – Daudzi,– atzīst viņš, – arī mans dzimtais ciems ir tukšs.

Sarunas biedrs sāka saukt ciemus Blontu pagastā, kur jau sen nav neviena iedzīvotāja: Kreici,  Tropci, Šķirpāni, Dekševka, Grečevka, Belousi, Pobojkovo, Pupki. Dubrovkā palika divas apdzīvotas mājas, Jakučos četras, Degļevā trīs un tā tālāk.
Par Degļevu dzirdēts daudz, jo tur savā laikā bija kolhozs, vairākas fermas, 8-gadīgā skola, veikals, pasts, klubs, medpunkts, bibliotēka. Uz turieni joprojām kursē autobuss, tāpēc nolemts aizbraukt, lai paskatītos savām acīm.

Autobuss kursē tikai 2 dienas nedēļā

Degļeva atrodas 15 kilometrus no Ludzas, Ciblas novada Blontu pagastā. 60. un 70.-tajos gados tas bija labi apdzīvots ciems, kur bija aptuveni 30 mājas. Tagad tur dzīvo vien 4 cilvēki. Nesen vēl dzīvoja viena ģimene, taču nesen arī tā aizbrauca. Ko šeit darīt cilvēkiem darbspējīgā vecumā? Nav ne darba, ne bērnudārza, sabiedriskais transports kursē reti, vārdu sakot, īsta aizmirstība.
Otrdienās un ceturtdienās brauc autobuss Ludza-Degļeva, taču ar to var aizbraukt vien uz veikalu vai poliklīniku, uz darbu netikt, skaidro vietējie. Ja no rīta autobuss iebrauc Ludzā plkst. 7.15, tad vakarā no pilsētas izbrauc jau plkst. 15.50. Kurš darba devējs būs ar mieru palaist no darba uz mājām plkst. 15.00? Pie tam autobuss kursē tikai divas reizes nedēļā, pārējās trīs dienas nav iespējams tikt uz Ludzu. Skolnieku šeit nav, tāpēc skolēnu autobusa arī nav.

Infrastruktūrai ir liela nozīme

Degļevā līdz 1971. gadam darbojās kolhozs Krasnoje Znamja ar savām darbnīcām, fermām, traktoriem, kolhozā strādāja daudz strādnieku no apkārtējiem ciemiem. Toreiz, lai atrisinātu dzīvojamās platības problēmu, Degļevā tika uzcelta 8 dzīvokļu māja ar saimniecības ēkām. Mājā bija gandrīz tādi paši apstākļi kā pilsētā, proti, ūdensvads un kanalizācija. Māja bija pilnībā apdzīvota, taču pašlaik tā skatās uz ceļa pusi ar logiem bez stikliem.
– Tagad šeit un apkārtnē nav neviena bērna, kurš apmeklētu skolu, jaunākajai iedzīvotājai ir aptuveni 40 gadi. Ciems ir iznīcināts,– stāsta viens no ciema iedzīvotājiem, kamēr otrs skumji piebilst,– Vecīši nomira, jaunatne aizbrauca. Šī vieta nekad neatdzims.
jautāts, kad no šejienes ļaudis sāka braukt prom? Vietējie uzskata, ka tas notika pēc tam, kad Degļevā tika slēgta skola.
Kad Degļevā slēdza skolu, bērnus bija nepieciešams iekārtot internātos. Viņi aizbrauca mācīties uz Goliševu, Pudinavu un Ludzu. Daži vecāki bērnu dēļ pameta dzimtās mājas un aizbrauca dzīvot uz pilsētu.
Drošs secinājums, ka infrastruktūrai ir liela nozīme.

Ciems Degļeva atrodas 15 kilometru attālumā no Ludzas. No 30 mājām tagad apdzīvotas ir tikai trīs.

Jakuči – skaista vieta

Viena kilometra attālumā no Degļevas atrodas ciems Jakuči, kas agrāk bija blīvi apdzīvota vieta. Uzreiz pēc pagrieziena uz Jakučiem kreisajā pusē atrodas divi šķūni no baltiem ķieģeļiem labā stāvoklī. Uz viena no tiem redzams uzraksts “1965 gads”, kas izveidots no sarkaniem ķieģeļiem. Brīnums, ka jumts ir neskarts, pat redzams zibeņnovedējs. Izrādās, ka šie šķūņi bija kolhoza kaltes.
Pie ceļa atrodas kopti lauki – zāle nopļauta, kāds lauks uzarts, tālāk atrodas pirts, klēts, elektriskais gans, beidzot parādās arī dažas dzīvojamās mājas. Tās ir Jakuču ciems. Iedzīvotāju te ir maz, dzīvo vien 8 cilvēki, tomēr ciems izskatās pilnībā apdzīvots un kopts. Dzīvojamās mājas Jakučos atrodas tukšas, bet nav sagruvušas.
Jakuču ciemā agrāk bija 33 mājas, stāsta vietējie iedzīvotāji, cilvēkiem bija kur strādāt, jo tepat ciemā bija vairākas fermas.

Uz darbu Blontos brauca no Rēzeknes

Jakučos bija cūku un govju fermas, tās atradās Plaudišos un Kreicos. Tika ražots tik daudz piena, ka divi piena vedēji nevarēja visu aizvest uz Ludzas piena kombinātu, tāpēc strādāja divās maiņās. Visi lauki tika apstrādāti, laukkopība bija labi attīstīta, sēja kviešus, miežus, auzu, rudzus, daudz siena gatavoja lopiem.
Vēlāk pēc kolhozu apvienošanās 1971. gadā darba kļuva mazāk un autobuss savāca strādniekus, lai aizvestu uz Blontiem, kas atradās 7 kilometru attālumā. Blontos atradās liels stiprs Kirova kolhozs, ko vadīja Leonards Stašs. Cilvēki atceras, ka uz darbu Blontos brauca ne tikai no Ludzas, bet pat no Rēzeknes. Tagad situācija ir savādāka.
– Kad kolhozu laiks beidzās, zemi izdalīja saimniekiem, visu slēdza, fermas izveda, visa infrastruktūra tika sagraut,– nopūšas kāds vīrietis.
Jautāts, vai toreiz bija daudzi jaunieši, atbildi skan, daudz, jo tikai viņa klasē mācījās seši cilvēki. Vīrietis atceras arī, ka klubā rādīja kino.
– Kas vajadzīgs, lai jūsu sādža turpinātu dzīvot?
– Tagad jau nezinu, ko vajag. Vajadzēja toreiz visu saglabāt. Tagad jau ir par vēlu…

Jauna “atrakcija”

Vietējie stāsta, ka netālu izzāģē mežu, cauri ciemam dienā un naktī brauc lielas kravas mašīnas pilnas ar koksni, izdarot lielu troksni, ka pat naktīs modina cilvēkus, turklāt nesot logos putekļus teju visu diennakti. – Jauna mūsdienu atrakcija,– skumji joko vietējie.
Tiešam jāatzīst, ka, kamēr biju Jakučos, garām lielā ātrumā pabrauca trīs kravas automašīnas, pēc kā uz ceļa vēl ilgi atradās milzīgs putekļu mākonis. Padomāju: “Esmu tik tālu no pilsētas, taču svaiga gaisa arī te nav…”
Netālu no Jakučiem ir skaista vieta, kur agrāk dzīvoja daudz cilvēku – Tropcu ciems – taču tagad tur vairs nav nevienas mājas. Uz jautājumu, kāda iemesla dēļ ciems ir pamests, saņemta atbilde, ka visa infrastruktūra atrodas pārāk tālu.
– Cilvēki dzīvoja kamēr blakus Degļevā bija skola, veikals un darbs,– stāsta vietējais iedzīvotājs, kurš nevēlējās nosaukt savu vārdu. Viņš mācījās Degļevas skolā, kas sākumā bija 8-gadīgā, pēc tam kļuva par sākumskolu, bet 1976. gadā to slēdza.

Tropcos apprecās

Aizbraucot uz Tropciem, redzams, ka vieta tiešām ir skaista, nolemts atrast kādu cilvēku, kurš kādreiz šeit dzīvoja, lai pastāsta par pazudušo ciemu.
Antoņinai Borisovskai ir 78 gadi, viņas dzimtā puse ir Balvu rajona Tilžas ciema padome. Tropcos Antoņina apprecējās 1960. gadā, kad pēc Malnavas tehnikuma pabeigšanas pieci jauni zootehniķi pēc norīkojuma tika nosūtīti uz Ludzas rajonu.
– Mani aizveda uz kolhozu Krasnoje Znamja, kas atradās Degļevā. Krievu kolhozs, krievu vide, bet es neko krieviski neprotu, jo mācījos latviešu skolā. Pēc mēneša es jau sāku runāt krieviski,– stāsta Antoņina.
Antoņina dzīvoja Degļevā pie vecīšiem, jo viesnīcas tur nebija. Sāka strādāt, tajā pašā gadā apprecējās un aizgāja dzīvot pie vīra Tropcos. Tropcos viņa nodzīvoja 18 gadus, vēlāk Borisovsku ģimene nopirka māju Degļevā. 2009. gadā nomira Antoņinas dzīvesbiedrs Vladimirs, tagad viņa dzīvo pie dēla Blontu ciemā.

Uz ciemu varēja nokļūt ar zirgu

Lūdzām Antoņinu pastāstīt par dzīvi Tropcos.
– Kad es ierados, tur bija 15 mājas, ļoti skaista vieta upes krastā. Zeme Tropcos ir laba, cilvēki arī labi. Taču tur nebija ne elektrības, ne ceļu, vien ar zirgu varēja aizbraukt. Visus 18 gadus mēs Tropcos lietojām petrolejas lampas, bērni mācījās pie šādas gaismas.
A. Borisovska strādāja par zootehniķi un ļoti ļabi atceras savu pirmo kolhoza priekšsēdētāju Nikolaju Kļeščenko, kurš arī bija no Tropciem.
– Kolhozā bija zirgu ferma, taču turēja teliņus, tie dzīvoja pie saimniekiem, jo piemērotu fermu vēl nebija, tās sāka celt vēlāk,– stāsta Antoņina.
Ceļu nebija, bet uz darbu bija jātie. Jau septiņos no rīta vajadzēja atrasties darbnīcā. Antoņina, priekšsēdētājs un brigadieri brauca jāšus ar zirgu, jo cita transporta nebija. Fermas bija mazas, lopi pārsvarā atradās pie cilvēkiem, tos vajadzēja apkopt. Vajadzēja kontrolēt, lai barība pietiek, lai visi cilvēki atrastos darba vietā.

Šajā vietā pie Ludzas upes bija ciems Tropci, kur atradās 15 dzīvojamās mājas.

Jauniešu nebija daudz

Antoņinai jautāts, vai bija jautri? – Kāds jautrums, jaunatnes nebija daudz. Uz dejām bija jāiet uz Degļevu, jo tur atradās klubs, taču arī tur nebija daudz jauniešu.
Tomēr nebija laika arī garlaikoties, atzīst Antoņina, jo visu dienu bija jāstrādā. Rūpes neatlaida no rīta līdz vakaram, it sevišķi kad bērniņi bija vēl mazi. Bērnudārzu nebija, mazbērnus pieskatīt uzņēmās vīra māte.  Kad izauga, bērni septiņos no rīta skrēja uz Degļevas skolu, tas nav kā mūsdienās, piebilst Antoņina, jo autobusa nebija.
– Toreiz nevarēju pat sapņot, ka Latvija iegūs neatkarību un latviešu valoda būs valsts valoda. Neviens Degļevā nerunāja latviski, tāpēc man vieglāk bija iemācīties kaut ko krieviski.

Ceļš ir, bet ciema nav

Tagad līdz Tropciem ir labs ceļš, to sāka celt 70-tajos gados, pēc tam veica arī meliorāciju. Ceļš ir, zeme meliorēta, taču tagad Tropcos vairs nav nevienas mājas. Kur cilvēki palika, jautāts Antoņinai.
– Nomira, bet pārējie aizbrauca,– atbild sieviete. – Cilvēks meklē, kur labāk… Elektribas nebija, ceļu nebija, ja saslimi, tad nezini, kā pie ārsta tikt. Kad dzima bērni, vajadzēja ļoti laicīgi braukt uz pilsētu. Visu nevar salīdzināt ar to, kā ir tagad.
Antoņinai ļoti patīk smaidīt, viņa saka, ka ar visu ir apmierināta un uzskata, ka Blontos dzīvot ir daudz ērtāk nekā Tropcos vai Degļevā.

Ciblas novads pazaudē 400 iedzīvotājus

Griezāmies Ciblas novada pašvaldībā ar jautājumu, cik ir tādu vietu Ciblas novadā, kur pirms 20 –30 gadiem dzīvoja cilvēki, bet mūsdienās tur vairs neviens nav palicis.
Novada teritorijas plānotāja Vija Tabūne saka, ka Ciblas novadā ir reģistrēti 188 ciemi, tai skaitā Blontu pagastā 21, Ciblas pagastā 34, Līdumnieku pagastā 42, Pušmucovas pagastā 37, Zvirgzdenes pagastā 54. Pēc 2015. gada datiem 32 novada ciemos nav neviena iedzīvotāja.
2015. gada 1. janvārī Ciblas novadā bija deklarēti 3005 iedzīvotāji, tagad to jau ir aptuveni par 400 mazāk. Trīs gadu laikā novads pazaudēja gandrīz vienu septīto daļu iedzīvotāju! Pie tam nevar aizmirst, ka runa ir tikai par novadā deklarētajiem nevis patiešām dzīvojošiem cilvēkiem. Iespējams, ka patiesā aina ir vēl bēdīgāka.
Vija Tabūne atzīst, ka ir vesela virkne ciemu, ko Zemes dienests jau nereģistrē. Uz jautājumu, kāpēc lauki izmirst, viņa atbild: – Manā skatījumā tā ir nepārdomāta valsts politika un zemes reformas radītā iespēja pārdot savu īpašumu un aizbraukt.
Grūti nepiekrist šim viedoklim, jo cilvēku migrācija ir ES politika. Tā ir pārvietošanās brīvība, meklējot labākus dzīves apstākļus. Ja rodas iespēja migrēt, tad nekas netur pārdod savu īpašumu un vari braukt kur gribi.
Kas mūsu novadus gaida nākotnē? Par to stāstīsim nākošajās publikācijās. Tāpat arī meklēsim atbildes uz jautājumu, kā uzlabot demogrāfisko situāciju mūsu pusē.

Materiāls sagatavots ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem