Saglabāt ticību, saglabāt identitāti - Ludzas Zeme

Saglabāt ticību, saglabāt identitāti

Saglabāt ticību, saglabāt identitāti
1
(1)

Šoreiz, apskatot un iepazīstot Latgales kultūras dzīves vērtības un savdabības, turpināsim analizēt tās, kuras saistītas ar reliģisko dzīves pārliecību, un atrodamas Latvijas kultūras kanonā. Šādas vērtības kanona nodaļā, kura veltīta tautas tradīcijām, atrodamas veselas trīs. Divas no tām – Maija dziedājumi un mirušo oficijs – ir tīri latgaliskas, trešā – kapu kopšana un to kults kopumā, bez šaubām, attiecināma uz visu Latviju, taču arī šeit, it sevišķi attiecībā uz kapu svētkiem, Latgalē rodamas tikai mūsu pusei raksturīgas oriģinālas iezīmes.

 

Tradīcija nav pārāk sena

Iepriekš minētās trīs tautas tradīcijas, kas iekļautas Kultūras kanonā, grūti izskatīt katru pilnīgi atsevišķi. Tas tāpēc, ka pēc būtības maija brīvdabas dievkalpojumi (maija dziedājumi) kultūras kanonā iekļauti kā vienota vērtība kopā ar mirušo oficija tradīciju. Savukārt mirušo oficijs nesaraujami saistīts ar kapsētām, it sevišķi – kapu svētkiem.

Tā kā abas pēdējās tradīcijas tikpat kā vispār nav šķiramas, bet oficijam ar maija dziedājumiem ir ne tikai vienojošie elementi reliģijas kulta darbību un muzikālajā veidā, bet arī zināmas atšķirības, tad īpatno Latgales tradīciju apskatu sāksim tieši ar maija dziedājumiem.

Tipiska Maija dziedājumu aina.

 

Šīs tradīcijas sākumi gan ir jāmeklē tālu prom no Latvijas un Latgales, Romā, kur 1750. gadā jezuītu ordeņa biedri nāca klajā ar iniciatīvu, uzskatīt maiju par Svētajai jaunavai Marijai veltītu mēnesi, un ieviesa tieši Marijas godināšanai veltītus dievkalpojumus. Ar 19. gadsimta sākumu šī tradīcija izplatījās visā katoliciskajā Eiropā un kļuva vispārpieņemta. Tomēr sakarā ar plašo izplatību tā pakāpeniski vairāk vai mazāk lokalizējās. Tā sanāca, ka tieši Latgalē šī lokalizācija sasniedza vienu no augstākajām pakāpēm, izveidojot teju savu nacionālu tradīcijas formu. Šeit tie galīgi pieņēma brīvdabas formu, kā arī tika izveidota savdabīga tautas dievkalpojuma forma, kurā priesteris nepiedalās. Viņa vadītāja funkcijas tradicionāli uzņemas kāda no piedzīvojušākajām kundzēm, kura labi pārzin rituāla formu, uzbūvi, dziesmu melodijas un tekstus.

Lai arī eksistē kanoniskie dziedājumi, katrā konkrētā gadījumā dziesmu izvēli nosaka gan pašu dziedātāju zināšanas un pieredze, gan arī vietējās tradīcijas. Taču ir elementi, kas paliek nemainīgi un tiek ievēroti visur. Pirmkārt, tas ir fakts, ka galvenais maija dziedājumu sastāvs ir tieši Marijas dziesmas. Otrais obligātais noteikums ir tiešā sakarā ar pirmo. Proti, neatņemama maija dziedājumu sastāvdaļa ir senā Jaunavas Marijas litānija, kuras iesākumus jāmeklē jau tālajā 13. gadsimtā.

 

Maija dziesmas neapklusa nekad

Runājot par pašreizējo maija dziedājumu izplatību, jāteic, ka tā diemžēl gājusi mazumā un vairs nav sastopama visos pagastos. Tas arī izskaidrojams, ja ņemam vērā gan padomju gados izvērsto aktīvo cīņu pret reliģiju, krucifiksu nojaukšanu, kā arī pašreizējo dziļo demogrāfisko krīzi Latvijā, it īpaši Latgalē. Tieši tāpēc ar cieņu un sajūsmu jāizturas pret tiem cilvēkiem, kuri pratuši tradīciju saglabāt līdz mūsdienām, nosargājot un stiprinot savu un savas dzimtās puses latgalisko un katolisko identitāti. Tiesa, runājot par stiprajām katolicisma saknēm un tradīcijām Latgalē, uz tām var paskatīties arī no citas puses. Piemēram, pastāv uzskats, ka katolicisms Latgalē ir lielā mērā folklorizējies un saaudies vienā audumā ar etnogrāfiskajām tradīcijām. Katrā ziņā šis aspekts reliģiskajās tradīcijās pelna ievērību, bet par to sīkāk parunāsim, kad pienāks kārta mirušo oficijam un kapu svētkiem.

Atgriežoties pie maija dziedājumiem, jāteic, ka šī tradīcija no Ludzai tuvākajiem pagastiem regulāri tiek uzturēta un kopta Ņukšu, Nirzas un Mērdzenes pagastos.

Par to, kāda ir maija dziedājumu pieredze un kā pašreizējie atšķiras no kādreizējiem, lūdzām pastāstīt divas dziedošas kundzes no Ņukšiem – Ilonu Poikāni un Veroniku Rimšu. Ar I. Poikāni, šķiet, sīkāk jāiepazīstina nav, jo viņa ir labi pazīstama kā Ņukšu folkloras ansambļa “Rīkšava” vadītāja. Savukārt V. Rimša ir viena no ilggadīgākajām ansambļa dziedātājām, kurai ir lielas zināšanas un pieredze maija dziedājumu norisē. Pēc V. Rimšas sacītā, viņa maija dziedājumos ir piedalījusies, kopš vien sevi atceras. Jau kopš pašas agrīnās bērnības, kad viņu līdzi ņēma māmuļa. Tas gan bijis vēl Preiļu pusē. Taču, arī mainoties dzīves vietai un valsts iekārtai, maija dziedājumi V. Rimšai kļuvuši par neatņemamu dzīves sastāvdaļu. Kā viņa pati saka: – Mēs esam dziedājušas, dziedam un dziedāsim. Tiesa, padomju laikā, kad krucifiksi tika nīdēti, lielākā daļa dziedājumu notika baznīcas dārzā vai pie kāda draudzes locekļa mājās. Tomēr dziesmas par godu Dievmātei maijā ir skanējušas vienmēr.

Maija dziedājumu tradīcija Ņukšos var justies drošībā. Kā saka Veronika (attēlā pa kreisi): – Ilona dziedāšanu pie krustiem ir pārņēmusi savā pārziņā, un dara to teicami.

 

Katru maija vakaru

Vaicāts arī par to, kādas dziesmas tiek dziedātas. I. Poikāne stāsta, ka šajā ziņā vienīgais ierobežojums ir – dziesmai jābūt reliģiskai, un tajā nedrīkst iztrūkt Dievmātes pieminēšana. Tāpēc, pateicoties tam, ka sakrālais žanrs skaņražu vidū atkal kļuvis populārs, nereti pie krucifiksiem tiek dziedātās arī pavisam nesen komponētas mūsdienu dziesmas. Dažas dziesmas tiek dziedātas unisonā, bet pārsvarā tiek ievēroti maija dziedājumu tradīciju kanoni, tāpēc dziedāts tiek divbalsīgi.

Kas attiecas uz dziedamo dziesmu melodijām un tekstiem, tad, kā izpētījis muzikologs Mārtiņš Boiko, lielais vairums no tām ir Centrāleiropas cilmes dziesmu lokalizācijas.

Ņukšu sievas ir stingras tradīciju ievērotājas arī dziedājumu biežuma ziņā. Ja kur citviet nereti maija dziedājumi notiek vien brīvdienās, tad Ņukšos tie norisinās tā, kā pienākas no senām dienām – katru maija vakaru. Tiesa tas nav pārāk viegli un prasa iekšēju disciplīnu, ticību un apzinību, taču šo īpašību Latgales cilvēkiem nekad nav trūcis. Maija dziedājumi jau sen no reliģiska pienākuma ir pārvērtušies par nepieciešamu un obligātu nodarbi, iespējams, pat sava veida meditāciju.

 

Pilnīgi brīvprātīgi

Iespējams, vistrāpīgāk maija dziedājumus raksturoja Zilupes katoļu draudzes priesteris, prāvests Vitālijs Filipenoks. Kad lūdzām viņam pastāstīt par maija dziedājumiem, viņš sacīja, ka vislabāk un īsāk tos var raksturot ar vārdiem – tautas dievbijība. Turklāt tāda, kas tiek pausta pēc pašu iniciatīvas, neviena nespiesta un nestimulēta, jo maija dziedājumi notiek pilnīgi brīvprātīgi.

Pēc prāvesta sacītā, Zilupes pusē diemžēl pašlaik maija dziedājumi vairs nenotiek, jo rituāla zinātājas ir aizgājušas taisaulē, un pēctecību sakarā ar lielo iedzīvotāju emigrācijas kustību nav izdevies saglabāt. Taču vēl savās bērnu dienās, kas nav bijušas nemaz tik nesen, Vitālijs pats piedalījās dziedājumos un dzirdēja, kā notiek sava veida sacensība un sadziedāšanās, jo reizumis dziedātāji pie viena krucifiksa varējuši sadzirdēt tālāka krucifiksa maija dziedājuma ceremonijas norisi.

 

“Značku” vilkšana

Atgriežoties pie sarunas par maija dziedājumiem Ņukšos un to repertuāru, I. Poikāne stāsta, ka dziedāts netiek tikai pie centrālā Ņukšu krucifiksa. Reizēm dziedāšanas vietas tiek mainītas. Ir dziedāts gan Sleinavā, gan Bečeros. Šī gada maijā dziedājumi notiek vēl vienas ilggadīgas folkloras ansambļa dziedātājas A. Brokānes mājās, kurās arī uzbūvēts krucifikss.

Vēl, stāstot par maija dziedājumiem, V. Rimša akcentē, ka, neraugoties uz nosaukumu, tā nav tikai dziedāšana vien. Eksistē arī garīgo tekstu lasījumi. Tie katru dienu mainās. Vēl pie pašiem nozīmīgākajiem un obligātajiem Dievmātes godināšanas/kalpošanas darbiem jāmin tā dēvēto “značku” vilkšana. Tās ir zīmītes, uz kurām rakstīts izpildāmais uzdevums vai arī uzdevuma numurs, tad pats uzdevums jāmeklē lūgšanu grāmatas maija dievkalpojumu nodaļās. Uzdevumi var ietvert gan uzdevumu katru dienu lūgties kādas zināmas lūgsnas vai arī atturēties un izvairīties no kādām sliktām darbībām un ieradumiem, piemēram, melošanas vai alkohola lietošanas. Uzdevumi var būt paredzēti gan visam mēnesim, gan nedēļai, gan tikai nākamajai dienai. Par šo tradīciju runājot, gan jāsaka, ka tā pilnīgi skaidri pārceļojusi uz Latgali no Polijas, kur arī ir līdzīga maija tradīcija. Arī pats vārds “značka” ir poļu izcelsmes.

 

Īpašas dziesmu burtnīcas

Pabeidzot stāstījumu par maija dziedājumiem, vēl noteikti jāmin tāds, tikai Latgalei raksturīgs sakrālo dziesmu uzglabāšanas veids, kā dziesmu burtnīcas. Kaut arī daudz dziesmu atrodams lūgšanu grāmatā, tomēr krietna daļa no maija dziedājumos dziedātā tajās atrodama nav. Tas ir tikai dabīgi, jo arī sakrālās mūzikas krājumi tiek laika gaitā lēnām atjaunoti. Taču vecās dziesmas nekur nepazūd – tās tiek pierakstītas speciālās dziesmu burtnīcās, šādā veidā tiek saglabāta ne viena vien ļoti sena, varētu sacīt, pat arhaiska dziesma. Kas ir ļoti raksturīgi, ka līdz pat neseniem laikiem tika pierakstīti tikai dziesmu teksti, savukārt attiecībā uz melodiju dziedātāji paļāvās uz burtnīcas īpašnieces un paši uz savu atmiņu. Tikai pēdējā laikā, kad maija dziedājumus nereti vada cilvēki ar profesionālu muzikālu sagatavotību, parādās mēģinājumi pierakstīt arī šo seno dziesmu melodijas. Taču šeit vēl interesentiem paveras plašs darbības lauks, jo šī mūzikas nozare ir pētīta salīdzinoši maz.

Varbūt tieši tāpēc tā ir tik valdzinoša, un pratusi tik ilgi noturēties, ka no tīri reliģiska rituāla tapusi par tautas tradīcijas daļu. Katrā ziņā var droši sacīt, ka tieši mūzikai ir viena no galvenajām lomām maija dziedājumu stabilitātē. Un noteikti jāpiekrīt kultūras kanonā sacītajam, ka lai gan Dievmātei Marijai veltītie maija dievkalpojumi ir katoļu pasaulei vispārraksturīga parādība, tomēr Latgalē izplatītā to brīvdabas forma norises apstākļu, veidojuma un pārmantošanas aspektā, kā arī šīs prakses vērienīguma ziņā ir izcila. Es, raksta autors, pat nebaidītos lietot skaļākus vārdus un teikt, ka Latgales maija dziedājumu prakse un pieredze ir unikāla. Kaut vai ar to, ka izturējusi visus komunistu pret baznīcu un tautu vērstos terora gadus, ir pratusi saglabāties un atdzimt.

 

Spilgtākā tautas dievbijības forma

Tagad pievērsīsimies nākamajai Latgales nemateriālā kultūras mantojuma daļai, kas iekļauta kultūras kanonā – mirušo oficija tradīcijai. Oficiju šajā gadījumā varētu definēt arī kā vienojošo elementu starp maija dziedājumiem un kapu kultu, jo no maija dziedājumiem tas saņēmis muzikālo daļu un sakrālo formu, un ar kapsētām savukārt saikne pastāv sakarā ar galveno uzmanības objektu – viņā saulē aizgājušo tuvinieku.

Šī tradīcija, iesākusies 18. gadsimta beigās un sekmīgi noturējusies līdz pat mūsdienām, kļuvusi par vienu no spilgtākajām tautas dievbijības izpausmēm un vienlaikus par nozīmīgu tautas sakrālās mūzikas formu.

Sākot stāstīt par oficiju, tiem, kuri nav ar šo jēdzienu saskārušies, jāpaskaidro šī vārda nozīme. Būtībā tas ir aizlūgums par mirušo vai mirušajiem. Tautas valodā oficija procedūru sauc par psalmu, saļmes vai saļamas dziedāšanu. Tiesa tā nav tikai dziedāšana, jo tā vāķēšanā mijas ar lūgšanu un Bībeles fragmentu lasījumiem. Taču notikuma būtība no nosaukuma nemainās. Tas ir sēru rituāls, kas, sākot no 20. gadsimta beigām, aizvien vairāk kļūst par latgaliskās piederības un identitātes piederības faktoru, tas tiek īstenots vienā no diviem galvenajiem katoļu dievkalpojuma veidiem – kā stundu lūgšana. (Otrais galvenais veids ir Sv. Mise).

 

Palīdz samierināties ar zaudējumu

Kā savā pētījumā par kapusvētkiem kā latviešu identitātes rituālu raksta Vita Zelče, LU Sociālo zinātņu profesore, atvadās no mirušā un tā atcerē rituāls ir vienmēr klātesošs. Rituāla forma vislabāk kalpo, lai samierinātu indivīdus un kopienu ar nāvi un tās sekām. Vienlaikus, kā raksta sociologs Emīls Dirkeims, rituāli atjauno un nostiprina sociālās saites, kā arī solidaritāti.

Runājot par nāves rituāliem, pie kādiem pieskaitāms arī mirušo oficijs, tiem visā pasaulē raksturīgas vienādas funkcijas. Tie palīdz samierināties ar zaudējumu, palīdz dzīvajiem pārvarēt bailes no nāves, ļauj indivīdiem un sabiedrībai kopumā tikt galā ar nāves radītajām sekām, tomēr, kas mūsu gadījumā ir pats svarīgākais un nozīmīgākais – nāves rituāli ir ceļš, kas savieno aiziešanu no šīs dzīves un viņsauli.

Protams, ka aizlūguma veicējas un veicēji šādās kategorijās nedomā un nerunā. Viņu tiešais mērķis tiek izteikts ļoti vienkārši – lūgties par aizgājēju. Taču šīs stundu lūgšanas paveids, ko baznīca oficiāli dēvē par oficiju, pēc būtības ir ļoti sens. Tā sākumi ir meklējami Romā, astoņsimto gadu sākumā. Pirmsākumos oficijs tika izpildīts kā bēru liturģijas daļa tieši bēru dienā. Tad to sāka dziedāt arī mirušo vāķējot, kā arī mirušo pieminot visu dvēseļu dienā.

Oficija muzikālais pamats ir psalmodijs – gregoriāniskā koraļa vienkāršākā forma. Taču, lai kādus koraļus dziedātu un kādas lūgšanas skaitītu, kopš savas rašanās brīža oficijs ir aizlūgums, ko latīniski notur garīdznieki. Tieši šī iemesla dēļ, citējot muzikologu M. Boiko: “Ir pārsteidzoši oficiju atrast Latgales iedzīvotāju tradicionālajā repertuārā, latgaliešu valodā, kā daļēji folklorizētu fenomenu, ko cilvēki izpilda brīvi pēc pašu gribas bez ārējas organizācijas”.

 

Ilgst divas stundas

Kā, stāstot par oficiju, stāsta jau iepriekš minētā V. Rimša un I. Poikāne, lai gan dziedājumu saturs un forma paliek lielā mērā nemainīgi, tomēr pati oficija gaita gadu garumā piedzīvojusi zināmas izmaiņas. Pirmkārt, aizlūgums vairs ļoti reti tiek veikts katru vakaru pēc aizgājēja nāves, bet parasti ierobežojas ar pēdējo vakaru pirms bērēm. Otrkārt, nereti ir gadījumi, kad oficijs tiek veikts tad, kad paša mirušā mājās nemaz nav. Tādos gadījumos, kad aizgājēja mirstīgās atliekas jau atrodas morgā vai kapličā, aizlūgums tiek veikts pie viņa fotogrāfijas, pie kuras atrodas arī sāls un rupjmaize.

Jāteic, ka pilns oficijs nav īsa procedūra un ilgst aptuveni divas stundas. Taču tieši šis ilgums un dziedājumu monotonā arhaika darbojas kā efektīgākā un mediatīvākā oficija daļa, kas nomierina un liek samierināties ar zaudējumu. Pēc abu kundžu stāstītā, sevišķa vērtība aizlūgumam ir tad, ja tajā tieši piedalās un dzied kāds tiešs aizgājēja radinieks. Praksē gan šo nosacījumu reti var īstenot, jo sāpes par šķiršanos vēl ir tik spēcīgas un svaigas, ka tikai retais var no tām abstrahēties, lai aktīvi piedalītos oficijā. Tieši šī iemesla dēļ uz psaļmu dziedāšanu tiek aicinātas sievas, kuras šo pienākumu veikušas jau ne reizi vien, tāpēc bez liekas runāšanas un apspriešanas zina, kas darāms.

 

Atkārtots aizlūgums

Runājot par aizlūguma būtību, būtu nepieciešams atkal citēt Zilupes priesteri. Kā izteicās V. Filipenoks, oficijam bez tīrā aizlūguma vēl ir divas jūtamas funkcijas – palīdzības apziņa un kopības sajūtas radīšana. Jo vairāk cilvēku piedalās oficijā, jo kopības un pleca sajūta ir lielāka. Ka šī sajūta ir cilvēkiem nepieciešama, apliecina kaut tas, ka oficija dziedāšana saglabājusies arī vietās, kurās vairs nenotiek maija dziedājumi.

Zilupes prāvests V. Fiļipenoks.

 

Šī iepriekš minētā sajūta nereti izpaužas atkārtoti, jo reizēm oficiju rīko arī aizgājēja miršanas gadadienā. Šī parasti ir pēdējā reize, kad par aizgājēju tiek lūgts atsevišķi. Turpmāk viņš tiek pieminēts kopīgā aizlūgumā 2. novembrī – Visu dvēseļu dienā – vai arī oficijā, ko rīko kapos pirms kapusvētku sākuma. Abos gadījumos aizlūgumi, gluži tāpat kā pirms bērēm, notiek bez priestera klātbūtnes, vēl pirms viņš ir ieradies baznīcā vai kapos.

 

Apziņa palīdzēt aizgājējiem

Cilvēkam, kurš nav saistīts ar reliģiju, nereti rodas jautājums, kāpēc nepieciešama šo aizlūgumu organizēšana, vai tad nepietiek ar to, ka aizgājēju atceras tāpat. Te nu jāteic, ka, pirmkārt, ticīga cilvēka acīs aizlūgums nav tikai atcerēšanās akts vien, bet gan reāla iespēja paust savu mīlestību un palīdzēt savam mīļajam cilvēkam pat vēl pēc viņa nāves. Protams, daļai lasītāju par šķīstītavas ugunīm, kuras izturēt un samazināt palīdz aizlūgumi, būs savas, dažreiz visai skeptiskas domas. Tomēr noliegt dažādu enerģiju pastāvēšanu un to, ka kopīga lūgšana rada ļoti spēcīgu pozitīvās enerģijas lauku, kurš, pirmkārt, palīdz pašiem lūgšanas veicējiem, noliegt var tikai absolūts skeptiķis, kurš turklāt ir gauži neizglītots un turpina dzīvot 20. gadsimta 70-to gadu informatīvajā laukā. Visiem citiem jau apziņa vien, ka iespējams palīdzēt saviem aizgājušajiem mīļajiem ir varens stimuls, kas liek rīkoties un veicina oficija tradīcijas saglabāšanos un tās pārmantojamību.

Tipiska katoļu kapusvētku “stacija” – viena no četrām vietām, kurās kapusvētkos tiek noturēti aizlūgumi. Kapusvētku organizētāju lepnums ir sapost staciju pēc iespējas greznāk.

 

Otrais dārzs

Tā nu esam nokļuvuši līdz kapiem. Skan diezgan baismīgi, taču, ņemot vērā latviešu vispārējo un tradicionālo attieksmi pret mirušajiem, ne pārāk. Jo latvietis vienmēr ar aizgājējiem pratis sadzīvot. Sākot jau no sentēvu laikiem, kad veļi tika baroti un tiem tika prasīts padoms. Vispār tieši sēru rituāli bija tie, kuros pagānisma paliekas Latvijā noturējās visilgāk.

Kā savā grāmatā “Latviešu gadskārta un citi godi” raksta pētnieks Marģers Grīns, vēl 18. gadsimta vidū latvieši veica apbedījumus pagāniskā veidā, veicot apbedījumus vecajās kapu vietās, nevis oficiālajās kapsētās. Piemēram, saglabājies 1739. gada tiesas lēmums, kas nosaka, ka likvidējami pēdējie slepenie apbedījumi Zilajā kalnā, un par katru apbedījumu jāmaksā soda nauda piecu dālderu apjomā. Tāpēc par nozīmīgu lūzumu latviešu attieksmē pret kapsētām tā īsti varam sākt runāt, sākot no 18. gadsimta beigām. Tas arī ir laiks, kad lēnām sāk rasties jaunā kapu kultūra tādā nozīmē, kādā viņu saprotam tagad. Tomēr lielākās un nozīmīgākās pārmaiņas notiek 19. gadsimta pirmajā pusē un vidū.

Šīs vēlās hronoloģijas dēļ ļoti gribas piekrist Janīnas Kursītes sacītajam, ka kapusvētkos savijas trīs pretrunīgas līnijas – kristietisms, sekulārā virzība un pagānisms. Visas šīs tendences kopīgi izveidoja latvieša attieksmi pret kapsētu kā pret dārzu un, savīdamās kopā, izveidoja tādu pasaulē unikālu parādību kā kapusvētki.

 

Atskatoties uz sākumiem

Kapusvētku tradīcija Kurzemē un Vidzemē, kā liecina Agitas Misānes pētījumi, sākās 19. gadsimta pirmajā pusē, Latgalē gan jūtami vēlāk. Šis apstāklis saistīts ar dažādajiem zemnieku brīvlaišanas datumiem. Ja Kurzemē un Vidzemē zemnieki ieguva personisko brīvību jau līdz 1820. gadam, tad Latgalē nācās gaidīt līdz 1861. gadam. Lai nu kā, taču 19. gadsimtā notiek arī tehniskā revolūcija, sāk veidoties jauna sabiedrība, līdz ar viņu arī jauni svētki. Tiek celti godā ģimenes svētki, dažādas jubilejas, ģimeniski kļūst arī daži labi baznīcas svētki, kā Ziemassvētki vai Lieldienas. Šajā sakarā transformējas arī pārējie baznīcas svētki, tie kļūst demokrātiskāki, tos sāk svinēt arī ārpus baznīcas telpām, tāpēc arī rodas pilnīgi jauni līdz šim nebijuši svētki. Kapusvētki ir vieni no tiem. To sākums meklējams faktā, ka 19. gadsimta pirmajā pusē tika izveidots daudz jaunu kapsētu. Līdz ar tām sākās arī kapu apkopšana, jo jaunajās kapsētās, kas bija izvietotas tiešām skaistās vietās, nekopti kapi nepatīkami dūrās acīs.

Jau no mazām dienām bērniem tiek ieaudzināts – kapi jāciena un jākopj.

 

Šo kapu kopšanu uzsāka “brāļu draudžu” pārstāvji jeb hernhūtieši. Viņu uzkopšana līdz ar M. Lutera iztēloto ideālo kapsētu kā lielu parku, tad arī noteica gan kapsētu izskatu, gan vēlāko kapu svētku izveidošanos, gan arī uzvedību kapos.

Tā kā kapi tika uztverti kā aizgājušo cilvēku mājvieta, tad arī ierašanās kapsētā tika pielīdzināta iešanai ciemos, kas arī noteica uzvedības noteikumus tajā. Piemēram, ciemos nedodas tukšām rokām, ciemos dodas svētku drānās, ciemos parāda sevi no labākās puses. Šīs vienkāršās maksimas tad arī tika pieņemtas bez šaubīšanās, un nosaka uzvedību kapos vēl šodien. Un pilnīgi loģiski, ka māja ir jākopj. Tā kā aizgājējs to vairs nespēj izdarīt, tad rūpes par viņa māju jāuzņemas palicējiem.

Kas attiecas uz pirmajiem kapusvētkiem, tad par konkrētu to datumu grūti runāt. Kapusvētki radās pakāpeniski, kapus iesvētot, tad svinot kapu iesvētīšanas gadadienu vai arī kādu vērā ņemamu uzlabojumu kapsētā. (Zvanu torņa vai kapličas uzcelšanu, žoga būves pabeigšanu, u.c.). Pats jēdziens – kapsētas svētki – pirmo reizi parādās presē 1854. gadā sakarā ar Nītaures draudzē notikušo pasākumu. Lai nu ar kādu nosaukumu, bet kapusvētki Kurzemē un Vidzemē 19. gadsimta pēdējā ceturksnī nostiprinājās, bet pēdējā desmitgadē kļuva par luteriskās baznīcas leģitīmu rituālu.

 

Ar bīskapa svētību

Būsiet jau pamanījuši, ka līdz šim, par kapusvētkiem runājot, Latgale nav tikusi pieminēta. Tas darīts saprotamu iemeslu dēļ, jo lai gan arī Latgalē kapi tika kopti un par tiem gādāts rūpīgi, tomēr stiprās katolicisma tradīcijas inerces dēļ līdz pat 1. pasaules kara beigām Latgalē nekādi kapusvētki nenotika. To iesācēji divdesmitajos gados bija atsevišķas luterāņu draudzes Latgalē, tad šis pasākums guva ne vien ievērību, bet arī atzinību. Pakāpeniski interese un vēlme svinēt kapusvētkus modās arī citu konfesiju pārstāvju starpā. Tos izmēģināja svinēt arī pāris katoļu draudzes, kā rezultātā atsauksmes un iespaidi bija tik labi, ka 1932. gadā Romas Katoļu baznīcas Rīgas arhidiecēzes bīskaps Antonijs Springovičs iesaka visās katoļu kapsētās vasaras otrajā pusē svētdienās rīkot kapusvētkus ar aizlūgumiem par mirušajiem.

Bīskaps A. Springovičs, kurš aicināja katoļus pievienoties kapusvētku svinēšanai.

 

Ar to pašu var sacīt, ka maisam gals bija vaļā, un katoļi vienprātīgi pievienojās kapusvētku svinētāju pulkam, padarot Latgali par vieniem svētkiem bagātāku.

Par kapusvētkiem stāstot, noteikti nedrīkst piemirst, ka tie padomju laikā bija vieni no komunistu un viņu pakalpiņu visvairāk neieredzētajiem svētkiem, pret kuriem cīnījās visiem līdzekļiem. Tika tērēti lieli līdzekļi, lai izveidotu un nostabilizētu jaunu padomju tradīciju – mirušo atceres dienu, kur nebija vietas ne kripatiņai reliģijas. Lai cilvēkus pamudinātu ierasties šajos svētkos, tika lietoti gan draudi, gan solījumi, gan tieši piekukuļošanas mēģinājumi. Nereti bija gadījumi, kad pie kapsētas kapusvētku laikā darbojās pāris autoveikalu, kuri tirgoja dažādas deficīta preces.

Reliģiskos kapu svētkus tieši gan neaizliedza, taču katram atsevišķam gadījumam vajadzēja saņemt rajona izpildkomitejas atļauju, ko ļoti bieži pirmajā un pat otrajā reizē tā nemaz neizsniedza. Turklāt, pats par sevi saprotams, tika uzskatīts, ka reliģiskajiem kapusvētkiem ar aizlūgumiem jānotiek tikai tad, kad jau notikuši valsts organizētie “oficiālie” kapusvētki.

 

Kopīgais un atšķirīgais

Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas kapusvētki pirmajā laikā atguva savu spozmi, pat kļuva zināmā mērā pompozi. Turpmākā laika gaitā tie kļuva mazāk vērienīgi, kā galvenos mērķus izvirzot atgādinājumu par laicīgās dzīves neizbēgamajām beigām, aizsaulē aizgājušo tuvinieku pieminēšanu un lūgšanos par viņiem, kā arī evaņģēlija un mūžīgās dzīvības sludināšana. Šie mērķi ir vienādi abām vadošajām konfesijām – gan luterāņiem, gan katoļiem. Saprotamu iemeslu dēļ, stāstot par Latgales kapu svētkiem, ir jāaplūko katoļu konfesijas rituālelementi kapusvētkos.

Kā jau iepriekš sacīts, bieži vēl pirms kapusvētkiem cilvēki tajā notur savu mirušo oficiju. Tomēr šoreiz par norisēm pašā kapusvētku laikā. Kā galvenie šeit jāmin divi elementi – pats aizlūgums, kas pēc ticības kanoniem dos iespēju aizgājējam no šķīstītavas nonākt debesīs. Jāteic, ka katoļiem kapusvētku laikā būtiska ir garīgā dimensija, kas motivē ticīgos apmeklēt kapusvētkus. Otrais elements – svinīgā procesija, kas simbolizē cilvēka svētceļojumu. Vēl būtiska atšķirība ir kapusvētku norises laiks. Luterāņiem tas parasti ir konstants, tāpēc ziņas par viņu kapusvētkiem apkopotas netiek un cilvēkiem jāinteresējas pašiem. Turpretī katoļu kapsētā kapusvētku norises laiks katru gadu var jūtami atšķirties, tāpēc ziņas par katoļu kapusvētkiem tiek apkopotas un darītas publiski pieejamas.

Mirušo oficijs vēl notiek daudzviet Latgalē.

 

Domājot par nākotni

Tieši par Latgales kapusvētkiem runājot, jāmin vēl kādas lokālas atšķirības no pārējiem novadiem. Kā atzīmē Laura Uzule, LU komunikācijas zinātnes doktorante, tieši Latgalē vislabāk kopā sadzīvo laicīgais un garīgais, mūžīgais un ikdienišķais. Tieši Latgalei ir visraksturīgākā kapusvētku apmeklēšana pilnas dzimtas sastāvā, visām paaudzēm un visiem dzimtas zariem vienkopus. Tieši Latgalē vislabāk savijas īsta svētbrīža apziņa un sajūta ar tam sekojošo ikdienības momentu. Un tieši Latgalē vērojama visnopietnākā sacensība par to, kam kapusvētku dienā būs visskaistāk sakoptais kapiņš. Bet blakus šai sacensībai tikpat stabila un nesatricināma ir pārliecība, ka aizlūgums un lūgšana par mirušo kapsētā nāk par labu ne tikai mirušajam, bet arī pašam aizlūdzējam. Un te vairs smaidīt nemaz negribas, ir tikai vēlme, lai šo mūžgudro un patieso pārliecību saprastu visi cilvēki. Taču galvenais, kā jau sacīts, ir un paliek kapusvētku apmeklēšana visām paaudzēm kopā. Tieši tas dod pārliecību, ka vismaz Latgalē kapusvētku tradīcija pastāvēs ilgi, ja ne mūžīgi, un nevienam, lai paskaidrotu, kas tie ir par svētkiem, nebūs jāatver kultūras kanons. Pietiks ieskatīties savās atmiņās.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par “Saglabāt ticību, saglabāt identitāti” saturu atbild Ludzas Zeme.

Noklikšķiniet uz zvaigznes, lai to novērtētu!

Vidējais vērtējums 1 / 5. 1