Rekviēms “Gaismas pilij” - Ludzas Zeme

Rekviēms “Gaismas pilij”

Rekviēms “Gaismas pilij”
5
(1)

Rakstu sērijā par Ludzas un tai tuvāko novadu kultūras dzīves vēsturi esam nonākuši līdz tās sastāvdaļai, kas tradicionāli tiek uzskatīta par vienu no visnozīmīgākajām – kora dziedāšanu.

 

Par nozīmīguma statusu nav pat jāstrīdas, jo pēc būtības kordziedāšanas attīstībai un Dziesmu svētku kustībai ir ne tikai liela loma nacionālās pašapziņas veidošanā, bet pat pašas nācijas izveidošanas procesa veicināšanā. Tieši kori blakus teātra spēlēšanai ir pirmie apzinātie pašdarbības veidi Latvijā, taču, ja teātra spēlēšana bija vairāk vērsta uz viena pagasta ļaužu saliedēšanu un kopīgu kulturālu interešu veidošanu, tad koru kustība darbojās lielākos mērogos, kā rezultātā vedināja no sākuma uz pagastu, bet vēlāk jau uz novadu sadarbošanos.

 

Pirmos korus dibina baznīcās

Viss iepriekš sacītais gan vairāk attiecas uz Vidzemi, Zemgali un Kurzemi. Atšķirībā no minētajiem Latvijas kultūrvēsturiskajiem novadiem Latgalē laicīgās koru dziedāšanas tradīcijas izveidojās nedaudz vēlāk, sarežģītākos apstākļos, tāpēc gāja mazliet citu attīstības ceļu.

Taču kordziedāšana Latgalē ir pazīstama jau krietni sen, tā ir nesaraujami saistīta ar sakrālo mūziku. Tas tāpēc, ka visi pirmie zināmie kori bija katoļu baznīcu draudžu kori, kas sāka darboties krietni vien ātrāk par laicīgajiem koriem. Vēsturiski pirmais vecākais baznīcas koris uzsāka savu darbību jau 18. gadsimtā – 1770. gadā Birzgales katoļu baznīcas draudzē. Tiesa, tolaik koris Latgales baznīcās vēl bija rets izņēmums, tomēr jau 19. gadsimta vidū kori bija daudzās Latgales katoļu draudzēs – Preiļos, Viļakā, Aglonā.

Pēc kordiriģenta, pedagoga un muzikologa J. Paukštes savāktajiem materiāliem, 19. gadsimta otrajā pusē kori sāka darboties arī Ludzas un Kārsavas draudzēs, tomēr par precīzu koru darbības datējumu runāt nevar, jo par to ziņu trūkst. Jāpiebilst, ka Kārsavā baznīcas koris darbojās visu laiku, līdz pat Pirmajam pasaules karam, bet Ludzā tā darbībai bija vairāk epizodisks raksturs. Tomēr var droši apgalvot, ka tieši baznīcu kori bija pirmie, kuri latgaliešus iepazīstināja ar profesionālo kora mūziku.

Tiesa, grūti runāt par to, ka cilvēki tika iepazīstināti ar konkrētiem komponistiem, jo baznīcu kori atsevišķus koncertus nesniedza, tāpēc cilvēki kora muzicēšanu iepazina tikai liturģiskajā dievkalpojuma muzicēšanas gaitā. Tomēr, tā kā tradicionālā katoļu mise sevī iekļauj daudz vokālās mūzikas, tad priekšstats par kora skanējumu un tā iespējām cilvēkiem radās gan.

Pabeidzot sarunu par baznīcu koriem, noteikti jāpiemin, ka tādi tika dibināti ne tikai pilsētās un lielākajos miestos – arī Siglovas, Pušmucovas, Briģu un citas draudzes varēja lepoties ar saviem, kaut nelieliem koriem.

 

Laicīgais sākums – Benislavā

Kā jau minēts, pirmie laicīgie kori Latgalē sāka darboties krietni vēlāk nekā pārējos Latvijas novados. To kustības sākumi cieši saistīti ar J. Cimzes vadītā Valkas skolotāju semināra darbību. Tieši semināra audzēkņi dibināja pirmos laicīgos korus Latgalē.

Par hronoloģiski pašu pirmo kori nav nekādu šaubu. To Bērzpils pagasta Benislavā organizēja un vadīja Valkas skolotāju semināra absolvents Andrejs Lesnieks. Kora dibināšana ir datēta ar 1875. gadu, tātad jau divus gadus pēc pirmajiem vispārīgajiem Latviešu Dziesmu svētkiem. Kora repertuārs bija dalīts. Tajā bija vēl krietni daudz sakrālās mūzikas, taču blakus tai arī nozīmīga laicīgās mūzikas daļa. Galvenokārt tā sastāvēja no J. Cimzes veiktajām tautas dziesmu apdarēm. Koris savu darbību turpināja 23 gadus, līdz 1898. gadam. Par galveno tā darbības nopelnu blakus laicīgās mūzikas popularizēšanai un atklāto koncertu ieviešanai noteikti jāpieskaita arī tas, ka Benislavas kora darbība deva impulsu citu koru dibināšanai. Tiesa tas nenotika masveidīgi, bet tomēr amatierkoru kustībai Latgalē sākums bija ielikts, kori lēnām sāka dibināties.

Pie nozīmīgākajiem šajā laikā dibinātajiem koriem noteikti jāpiemin 1880. gadā diriģenta Brasliņa dibinātais Strūžānu koris, kā arī Andreja Vickopa dibinātais Tilžas koris, kas piedzīvoja sekmīgu attīstību un darbību, ko pārtrauca vien 1. Pasaules karš.

 

Nozīmīgs posms Pēterburgā

Svarīgs un nozīmīgs etaps Latgales kora mūzikas attīstībā sākās 20. gadsimta sākumā aiz Latgales robežām. Tas saistīts ar latgaliešu atmodas kustības sākumu Pēterburgā un faktu, ka 1903. gadā tur nodibināja “Latgaļu muzykalo bīdreibu”. Tās vadītāji bija labi zināmie Latgales pirmās Atmodas darbinieki Francis Kemps, Kazimirs un Antons Skrindas. Lai arī biedrības mērķi bija krietni plašāki par tīri muzikālām aktivitātēm, tomēr biedrība pamatā tika reģistrēta kā muzikāla, jo tādas biedrības darbībai bija vieglāk saņemt atļauju, tomēr tās darbība tīri muzikālajā jomā bija krietni plaša. No šī laika sākot jau var runāt par tīri muzikālu profesionāļu dalību latgaliešu muzikālās dzīves attīstībā.

Jau biedrības statūtu veidošanā un parakstīšanā līdzdarbojās profesors Jāzeps Vītols. Vispārīgai mūzikas dzīves vadīšanai kā konsultantus pieaicināja Jēkabu Graubiņu un Fridrihu Obšteinu. Biedrības ietvaros nodibinātā latgaliešu kora pirmais pastāvīgais diriģents bija Pēterburgas konservatorijas students Jānis Turss. Attiecībā uz šo kori jau var runāt par tīri laicīgu un profesionāli augstvērtīgu repertuāru. Iestudējot “Gaismas pili”, nereti kā konsultants darbojās pats autors J. Vītols. Kora nopelns ir arī tas, ka pirmo reizi vēsturē tika četrbalsīgi atskaņotas latgaliešu tautas dziesmas. Starp pirmajām no tām varam nosaukt F. Obšteina apdarinātās dziesmas “Lobs ar lobu sasatyka”, “Sadzīdosim, ņyu mosenis”, kā arī “Kūkleites skanēja” un “Ka man beja bolta puče” Antona Skrindas apdarē.

Biedrības darbības laiks gan nebija pārāk garš – 1913. gadā, baidīdamies no pārlieka latgaliskās nacionālās apziņas uzplaukuma, kā to dēvēja krievu valdība “kreisā seperātisma tendencēm”, Krievijas birokrāti biedrību slēdza. Tomēr tās ieguldījums bija liels, tāpēc to jau pirmā jaunā gadsimta desmitā varēja just arī pašā Latgalē. To spilgti apliecina tas, ka jau 1907. gadā Latgalē tiešā Pēterburgas latgaliešu ietekmē organizējas un uzsāk sekmīgu darbību vairāki jauni kori. Tie nodibinās Varakļānos, Līvānos, no Ludzai tuvākām vietām vēl jānosauc Balvu koris Ernesta Puķīša vadībā un Rēzeknes koris, kuru vadīja jau minētais F. Obšteins un Otomārs Rūniks.

Koru mākslinieciskā varēšana pieauga, kā labākais apliecinājums tam ir tas, ka Rēzeknes koris jau piedalījās 5. Dziesmu svētkos 1910. gadā. Šķita, ka tagad jāgaida panākumu attīstība un jaunu koru dibināšana, tomēr 1. Pasaules karš šīs ieceres uz krietnu laiku likvidēja.

Grūti runāt par koru pēctecību. Drīzāk var sacīt, ka, balstoties uz iepriekšējām tradīcijām, 20-tajos un sevišķi 30-tajos gados koru kustība Latgalē atsākas no jauna. Pirms pāriet pie šī perioda, vēl būtu noteikti jāpiemin kāda Latgales koru īpatnība. Tikpat kā visi kori, lai arī dibināti kā laicīgi kori, tomēr arī piedalījās dievkalpojumos un veica arī baznīcas koru funkcijas. Pateicoties tam, šajā laikā jaunu tīri sakrālu koru dibināšana tikpat kā izbeidzas. Te gan jāteic, ka šī sadarbība bija abpusēji izdevīga, jo arī katoļu baznīca atbalstīja un veicināja koru izaugsmi. It sevišķi tas sakāms par laika posmu, ko apskatīsim nākamo – pirmās Republikas laiku.

 

Pakāpenisks uzplaukums

Ja pirmskara laikā pirmie kori cieši saistīti ar Valkas skolotāju semināra vārdu, tad pirmās Republikas laikā koru kustībai lielā mērā jāpateicas Rēzeknes un Daugavpils skolotāju institūtiem, kuri pēc tā beigšanas ļoti bieži ne tikai vadīja, bet arī paši dibināja korus. Koru bāzēšanās vietas bija visdažādākās – biedrības, dažādas organizācijas, aizsargu un armijas daļas, protams, izglītības iestādes. Sākot ar šo laiku, koru kustība Latgalē kļūst tik sazarota, ka raksta apjoms vairs neatļauj izsekot notikušajam visos Latgales nostūros, tāpēc turpmākajā raksta daļā vairāk koncentrēsimies uz raksta pamattēmu – koru kustības attīstību Ludzas un kaimiņnovados jeb gaidāmajā jaunā Ludzas novada teritorijā.

Vēsturiska fotogrāfija, kādu šodien vairs neiegūt- dzied Ludzas rajona kopkoris.

 

Par pirmajiem laicīgajiem koriem mūsu pusē nekādu šaubu nav, tie meklējami mācību iestādēs – Ludzas un Kārsavas ģimnāzijās, kā arī Malnavas lauksaimniecības vidusskolā. Kā stāsta Kārsavas novada kora dziedāšanas vēstures entuziaste un pētniece, kā arī Mērdzenes sieviešu kora diriģente Ināra Dovgiallo, sevišķi liels kora dziedāšanas entuziasts bijis Malnavas lauksaimniecības vidusskolas direktors P. Sauleskalns. Viņš pat izvirzīja noteikumu, ka koris jādibina teju reizē ar skolu, šis viņa mērķis arī tika sasniegts. Pati skola sāka savu darbību oktobrī, bet jau 18. novembrī svētku pasākumā dziedāja skolas jauktais koris.

Pirmais kora vadītājs J. Ģēģeris vienlaikus bija arī skolas audzēknis. Jāteic, ka kora dziedāšana Malnavā veicās tik labi, ka Malnavas lauksaimniecības vidusskolas jauktais koris bija viens no diviem Ludzas apriņķa koriem, kuri piedalījās jau 6. Vispārējos Latviešu Dziesmu svētkos 1926. gadā. Tolaik kori jau vadīja diriģents Nikolajs Zakrevskis. Otrais koris, kurš izcīnīja tiesības piedalīties 6. Dziesmu svētkos, bija Latvijas Jaunatnes savienības Ludzas nodaļas koris. Ar katriem nākamajiem Dziesmu svētkiem Latgales koru skaits tajos pieauga. Lai nenogurdinātu lasītāju ar pārāk daudz skaitļiem, neminēsim katru Dziesmu svētku statistiku, bet, lai sajustu koru attīstības dinamiku, vienkārši salīdzināsim 6. un 9. Dziesmu svētkus.

 

Otrajā vietā aiz Daugavpils

Ja 6. Dziesmu svētkos Latgali pārstāvēja vien 10 kori, kā minēts, no Ludzas apriņķa 2, tad 1939. gadā notikušajos 9. Dziesmu svētkos uz Rīgu no Latgales aizbrauca jau 33 kori ar kopā 1797 dziedātājiem. Jāteic, ka Ludzas apriņķa devums šajā pārstāvniecībā bija krietni liels.

Ludzānieši pēc koru skaita – astoņiem – ierindojās tūlīt otrajā vietā pēc Daugavpils apriņķa 15 koriem. Ja rēķina pēc dziedātāju skaita, tad gan sarakstā pienākas trešā vieta, jo rēzeknieši ludzāniešus pārspēja par divu cilvēku tiesu, attiecīgi 357 un 355 dziedātāji. Daugavpils apriņķis gan bija tālu priekšā ar vairāk par 750 dziedātājiem.
Tomēr nevajag domāt, ka Ludzas apriņķī bija tikai 8 kori. Nē, to bija vismaz divas ar pusi reizes vairāk, piedalīšanās Dziesmu svētkos arī tolaik bija jāizcīna ar priekšzīmīgu repertuāra pārzināšanu. Īsto izpratni par to, cik ļoti bija uzplaukusi un attīstījusies kora dziedāšana Latgalē, dod 1940. gada Latgales Dziesmu svētku dalībnieku saraksts. Taču, pirms iepazīties ar to, šodien prātam neaptveramo Latgales koru daudzveidību, jāveic mazs atskats pagātnē, lai uzzinātu, kā norisinājušies un attīstījušies dažāda mēroga dziedāšanas pasākumi tieši Latgalē.

 

Arī Ludzas apriņķa dziesmu svētki

Par vietējo novadu koru kopdziedāšanas pasākumu rīkošanu Latgalē aktīvākie diriģenti sāka domāt jau 1924. gadā. Pirmie kopdziedāšanas koncerti notika tā paša gada 1. jūnijā, kad norisinājās Rēzeknes Dziesmu dienas, kurās piedalījās trīs pilsētas kori – Tautas pils, ģimnāzijas un pedagoģiskās vidusskolas. Dziesmu dienas panākumi bija tik lieli, ka jau 1925. gadā 17. un 18. maijā notika pirmie Rēzeknes novada dziesmu svētki. Tajos piedalījās 50 Rēzeknes un tuvākās apkaimes koru ar 2000 dziedātājiem. Šie svētki nozīmīgi vēl ar to, ka tajos pirmo reizi piedalījās arī bērnu kori. Svētku virsdiriģenti bija N. Vidulejs, A. Bobkovics un V. Pauliņš.

Tā kā mūsu raksta galvenā tēma ir Ludzas un tās apkaimes koru kustība, tad lietderīgi uzzināt, ka arī ludzānieši nestāvēja malā kopkoru pulcēšanas darbā. Ludzas reize pienāca 1926. gadā, kad Ludzas kultūras svētku ietvaros notika arī mazi apriņķa dziesmu svētki, kuros piedalījās daudzi apriņķa kori.
Turpmākā Latgales mūzikas dzīves analīze atklāj, ka lielāka vai mazāka mēroga kopdziedāšanas pasākumi notika daudzās Latgales vietās gandrīz katru gadu. Mēs sarakstā pieminēsim tikai nozīmīgākos svētkus, kuri bija kā galvenie robežstabi ceļā uz lielajiem Latgales Dziesmu svētkiem, kuri likteņa ironijas dēļ izrādījās arī muzikālas atvadas no brīvās Latvijas, jo norisinājās 1940. gada 16. jūnijā – dienu pirms PSRS okupācijas sākuma.

 

 

 

Nozīmīgi notikumi

Pie nozīmīgākajiem koru pasākumiem Latgalē pirmskara periodā noteikti jāpieskaita 1927. gada skolu jaunatnes mūzikas un dziesmu svētki Rēzeknē. Tajos piedalījās 1500 jauno dziedātāju no 40 skolām. Šie svētki vēl nozīmīgi ar to, ka žūrijas komitejas priekšsēdētājs bija Rainis, kurš tolaik ieņēma Izglītības ministra amatu.

1929. gadā notiek dziesmu dienas Daugavpilī, kuras sevišķi zīmīgas ar to, ka to virsdiriģents bija tā laika izcilākais Latvijas diriģents – Teodors Reiters.
Nozīmīgs ir Latgales katoļu jaunatnes biedrības ieguldījums koru svētku organizēšanā. No viņu organizētajiem svētkiem noteikti jāpiemin divi Dziesmu svētki Aglonā 1931. un 1935. gadā. Tajos piedalījās vairāk par 2000 biedrības nodaļu koru dziedātāju A. Rupaiņa un S. Duka vadībā.

1936. gadā 15. maijā sakarā ar Vienības nama celtniecības sākumu Daugavpilī notika dziesmu svētki A. Feila un J. Stabulnieka vadībā. Tajos piedalījās visi pilsētas kori, skaitā pāri par 1200 dziedātājiem. Tā paša gada 21. jūnijā, arī pateicoties Katoļu jaunatnes biedrībai, Balvos notika Jaunlatgales (Abrenes) apriņķa Dziesmu svētki.
Skaidri varam redzēt, ka nozīmīgu pasākumu netrūka, lomu tajos spēlēja Latvijas katoļu jaunatnes Latgales nodaļa.

 

Iespaidīgs saraksts

Runājot par koru kustību Latgalē, noteikti jānosauc vēl viena organizācija, kurai ir ļoti nozīmīga loma koru attīstībā, tie ir aizsargi. Aizsargi gan paši mazāk organizēja lielus pasākumus, toties, pateicoties viņiem daudzās Latgales vietās nodibinājās jauni, sekmīgi kori. Par to, kā arī par kopējo lielo koru daudzumu, varam pārliecināties, apskatot jau agrāk solīto Latgales Dziesmu svētku dalībnieku sarakstu. Pavisam tajos piedalījās 142 kori ar 6850 dziedātājiem un 25 pūtēju orķestri no Latgales. Tā kā koncertā piedalījās arī vieskolektīvi no Rīgas un citiem Latvijas novadiem, tad kopīgais dalībnieku skaits bija 208 kori ar 9869 dziedātājiem. Te vēl jāteic, ka uz dalību svētkos bija pieteikušies vēl gandrīz 100 Latgales koru, bet ne visi varēja salīdzinoši īsā laikā apgūt svētku repertuāru.

Šādi izskatījās 1. Latgales Dziesmu svētki 1940. gadā Daugavpilī.

 

Taču mūs šoreiz visvairāk interesē tas, kā šajos svētkos bija pārstāvēts Ludzas apriņķis. Jāteic, ka šodienas acīm skatoties, paveras gluži fantastiska aina – Daugavpilī dziedāja veseli 20 kori no Ludzas apriņķa. Šoreiz nežēlosim vietu avīzē un nosauksim visus korus, lai redzētu, cik plaša bija to ģeogrāfija un kur tik visur Ludzas pusē nedziedāja kori. Latgales Dziesmu svētkos no Ludzas apriņķa piedalījās:

  • Briģu aizsargu koris,
  • Gauru koris,
  • Kārsavas ģimnāzijas koris,
  • Ludzas aizsargu štāba koris,
  • Landskoronas baznīcas koris,
  • Landskoronas katoļu jaunatnes biedrības koris,
  • Ludzas baznīcas un katoļu biedrības koris,
  • Ludzas ģimnāzijas koris,
  • Malnavas lauksaimniecības vidusskolas koris,
  • Mērdzenes aizsargu koris,
  • Nautrēnu aizsargu un katoļu biedrības koris,
  • Nirzas aizsargu koris,
  • Pasienes aizsargu koris,
  • Pildas aizsargu koris,
  • Pušmucovas baznīcas koris,
  • Rundēnu aizsargu koris,
  • Šķaunes aizsargu koris,
  • Zilupes aizsargu koris,
  • Zvirgzdenes aizsargu koris.

Tiešām daudz dalībnieku no teju visām apriņķa malām. Taču tūlīt pēc šiem svētkiem, kuri bija Latgales koru kustības kulminācija, sākās notikumi, kuri kora dziedāšanu aizbīdīja tālu otrajā un trešajā plānā. Vienai okupācijai sekoja cita, nežēlīgais kara laiks, varas maiņas jukas, viss tas, protams, pilnībā nojauca normālu dzīves ritējumu. Kad pēckara laikā koru kustība atjaunojās, jāatkārto jau reiz sacītais, ka par kādu kolektīvu darbības turpināšanu nevar runāt, jo tie tika veidoti no jauna, bet tikai jau stipras ideoloģiskas cenzūras apstākļos.

Latgales pirmo Dziesmas svētku nozīmīte.

 

Lemj par labu kalpošanai Dievam

Lai kādi arī būtu blakus apstākļi, kora dziesmas mīlestība un piesaiste tai pēckara laikā tomēr bija tādā līmenī, ka ļāva pakāpeniski atjaunot koru darbību, kura tā nopietni atsākās 40-to gadu otrajā pusē. Jau pirmajos pēckara Dziesmu svētkos (pēc skaita desmitajos) Latgali pārstāvēja nepilni divi desmiti koru ar 1000 dziedātājiem. Pēc tam laika gaitā koru skaits Latgalē turpināja augt, to dalība Dziesmu svētkos arī. Taču, runājot par dziesmu svētkiem un koru attīstību, pēckara laikā Latgalē izveidojās divi izteiktie kora dziedāšanas centri – Daugavpilī un Rēzeknē. Šeit iemesli meklējami gan ģeopolitiskajā attīstībā, gan tajā, ka minētajiem rajoniem un pilsētām veicās ar izciliem diriģentiem. Lai minam kaut Staņislavu un Terēzi Brokus Daugavpilī un Klementu Mediņu Rēzeknē.

Vietām koriem neļāva attīstīties komunistu modrā acs un smagā roka. Piemēram, kā stāstīja I. Dovgiallo, Mērdzenes, vēlāk Mērdzenes un Pušmucovas apvienotā kora diriģentam Staņislavam Juškānam, kurš bija arī ērģelnieks baznīcā, lika izvēlēties – vai darbs reliģijas jomā, vai strādāšana Tautas namā ar koriem, jo “reliģijas opija kalps nevar strādāt padomju progresīvajā kultūras sistēmā”. Staņislavs bijis ļoti noskaities par šo ultimātu, taču nosvēries par labu kalpošanai Dievam, kā rezultātā Mērdzene zaudēja ļoti labu diriģentu.

Staņislavs Juškāns – izcilais Mērdzenes diriģents kopā ar savu kolektīvu.

 

Bijušo spožumu atjaunot neizdodas

Liela nozīme koru attīstībā bija arī rajona vadības un partijas organizācijas attieksmei. Kaut gan ļoti bieži pat viens aktīvs un aizrautīgs cilvēks spēja situāciju vērst par labu un krasi uzlabot. Ludzā šāds cilvēks neapšaubāmi bija Pēteris Andrejs Baiža, kurš deva nenovērtējamu ieguldījumu, palīdzot attīstīt un nostiprināt korus un muzikālo kultūru kopumā.

Taču, lai kā arī nepūlētos kora mūzikas entuziasti Ludzā un tās apkaimē, pirmskara spožums koru jomā vairs tā īsti atgūstams nebija, kaut arī dibinājās arī pilnīgi jauni kolektīvi līdz šim nebijušās vietās, piemēram, sieviešu koris Goliševā (diriģents A. Posredņikovs). Par to vislabāk liecina to koru skaits, kuri no Ludzas rajona piedalījās dziesmu svētkos. Apskatot visus Dziesmu svētkus no pat 1948. gada līdz mūsdienām, tikai vienos svētkos rajonu vēlāk novadu pārstāvēja seši kori. Vairumā gadījumu to bija tikai divi vai trīs.

Kā liecina V. Trojanovska apkopotie materiāli, kopā visos šajos gados uz Mežaparka Lielās estrādes kāpuši 14 dažādi kori no Ludzas, Mērdzenes, Malnavas, Nautrēniem, Mežvidiem, Ciblas un Zilupes. Vēl noteikti jāpiemin visa Ludzas rajona skolotāju koris, kura dibinātājs un pirmais diriģents bija jau minētais P. Baiža. Šis koris ir rekordists Dziesmu svētku dalības skaita ziņā, jo piedalījies astoņos Dziesmu svētkos.

Līdz 90-tajiem gadiem par to, ka koru skaits nav pārāk liels dažos rajonos, neviens pārāk nesatraucās, jo kopējais koru skaits, kā arī to līmenis, pakāpeniski, bet nemitīgi cēlās.

Mērdzenes un Pušmucovas apvienotais koris 1960. gadā uzstājās Mērdzenes estrādē.

 

Provinces kori neglābjami sarūk

Taču 30 gados kopš neatkarības atgūšanas koru skaita un kvalitātes šķēres kļūst aizvien jūtamākas. Pastāvot tendencei Dziesmu svētku repertuāru padarīt aizvien grūtāku un sarežģītāku, automātiski samazinās to lauku koru skaits, kuri ar šādu repertuāru spēj tikt galā. Ņemot vērā mūsdienu ģeocentriskās tendences, kad iedzīvotāju pamatmasa tiecas pārcelties uz dzīvi lielajā pilsētās, ir skaidrs, ka laukos līdz ar cilvēku skaita samazinājumu samazinās arī labu dziedātāju skaits, tāpēc mazo lauku koru diriģentam jābalstās uz tiem kora dziedāšanas entuziastiem, kuri atlikuši viņa rīcībā. Skaidrs, ka šādā situācijā cerību iziet Dziesmu svētku atlases tīklu nav nekādu. Tāpēc koris no sākuma kļūst par pagasta “iekšējās lietošanas” kolektīvu, pēc tam pārveidojas par ansambli, līdz beidz savu eksistenci. Diemžēl jākonstatē, ka Ludzas un tās kaimiņu novados šis process jau ir beidzies, jo, ja nerunājam par skolu koriem, kuri arī strauji gājuši mazumā, tad mūsu teritorijā pašlaik darbojas tikai divi kori – Mērdzenes sieviešu koris “Austra”, kam jau aiz muguras 50 darbības gadi un Ludzas Tautas nama jauktais koris “Austrumstīga”. Tāda nu ir skumjā realitāte, ka dziedātāju trūkuma dēļ kori pazūd ne tikai laukos, bet arī mazākajās pilsētās. Ludzu par lielu pilsētu tomēr nevar uzskatīt. Visa rezultātā savu darbību izbeidzis skolotāju koris, Ludzas Tautas nama sieviešu koris, vīru koris, kamerkoris Nova, arī Zilupes “Istras” koris un Tautas nama sieviešu koris. Saglabājušies vien diriģentu vārdi, kurus pašlaik ar pateicību atceramies – P. Baiža, Jāzeps Seņka, Pēteris Novicāns, U. Balodis, L. Duncāne, A. Turlaja. A. Razumovska, V. Šmittele.

Nākas konstatēt, ka vismaz Ludzas novadā dziesmu “Gaismas pils” pagaidām ir kapitāli nogrimusi aizmirstības dzelmē, turklāt cerības uz to, ka tā reiz jaunu novada koru izskatā celsies augšā, ir gauži niecīgas. Bez šaubām, žēl, ka nākas rakstu noslēgt ar šādu noskaņojumu, tomēr pašreizējā demogrāfiskā un ekonomiskā situācija mūsu pusē neļauj cerēt uz kādām ātrām un pozitīvām pārmaiņām koru skaita ziņā.

Tomēr dziesma Latgalē ir skanējusi un skanēs vienmēr. Ja arī tie pārsvarā nebūs kori, bet gan folkloras ansambļi vai individuālie dziedātāji, tomēr bez dziesmas Latgale nav iedomājama. Zinot, ka tā skanēs, kamēr vien būs latgalieši, tomēr pastāv zināma cerība, ka varbūt kādreiz arī Ludzas novada nogrimusī kora “Gaismas pils” atkal celsies augšā.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par “Rekviēms “Gaismas pilij”” saturu atbild Ludzas Zeme.

Noklikšķiniet uz zvaigznes, lai to novērtētu!

Vidējais vērtējums 5 / 5. 1