Pierobeža bagāta ar kultūras vērtībām

Turpinām rakstu sēriju par Austrumlatgales kultūras dzīvi un vēsturi. Neizbēgamās teritoriālās reformas ietekmē kļūst vēl interesantāk un nozīmīgāk pētīt katra atsevišķa pašreizējā novada devumu Latgales un visas valsts kultūras dzīvē. Šoreiz izvēlējāmies papētīt Ciblas novada kultūras dzīves norises.

Sens, sens sākums

Lai gan Ciblas novads nepieder pie lielākajiem ne Latvijā, ne Latgalē (tā platība ir 510 km2 ar 2661 iedzīvotājiem), tomēr nozīme un ieguldījums Latgales kultūras dzīvē nav pārvērtējams. Stāstot par Ciblas novadu, neiztikt bez epitetiem – pirmais, lielākais, senākais. Jau tas vien norāda, ka šo nelielo pierobežas novadu bez ievērības atstāt nedrīkst.

Sākot stāstījumu par Ciblas novadu, noteikti nedrīkst nepieminēt, ka šeit pirmās cilvēku apmetnes radās jau mezolīta laikmetā ( 7700 g. pmē. – 4500g. pmē.) Tās bija izvietotas Lielā Ludzas ezera krastā, jo mezolīta apmetnes vispār raksturo to atrašanās vieta pie ūdeņiem. Varam sacīt, ka Ciblas novads ir viena no senākajām cilvēku apdzīvotajām teritorijām Latvijā.

Runājot par vēsturisko kultūru, jāpiemin Ciblas novadā esošie senkapi un pilskalni. Jāpiemin Verņu, Kivtu, Ķīšu kalna un Ciblas kalna (Djatlovkas) senkapi. Interesanti, ka šajos senkapos sastopami vairāki kapu kalnu un arī apbedījumu veidi. Sastopams gan līdzenuma kapu lauks, piemēram, Zvirgzdenes pagastā esošajos 7. – 12. gadsimta Kivtu senkapos, gan arī uzkalniņu kapu lauki, piemēram, Latgalē lielākais Ciblas jeb Djatlovkas latgaļu uzkalniņu kapulauks.

Viens no augstākajiem pilskalniem

Par pilskalniem novadā varētu stāstīt daudz, tomēr raksta tēma vairāk ir kultūra, nevis vēsture, tāpēc vien pieminēsim, ka starp pagastā esošajiem pilskalniem viens – Ciblas kapu kalns (nejaukt ar Ciblas senkapiem) jeb Kazlavu kalns – ir viens no augstākajiem Latgalē, tā augstums ir 32 metri.

Kā savā pilskalna pētījumā savulaik rakstījis E. Brastiņš, pilskalns atrodas ļoti izdevīgā vietā, jo tā dabīgais kraujums vien ir 25 metri. Šos E. Brastiņa secinājumus apstiprinājis arī cits pilskalna pētnieks – arheoloģijas un vēstures profesors Fr. Balodis, kurš pilskalnu pētīja divdesmito gadu vidū.

Pēckara periodā – gan padomju, gan neatkarīgās Latvijas laikā – Latgales pilskalnu, tajā skaitā arī Ciblas novada, izpēte nav attīstījusies tik strauji un kvalitatīvi, kā varētu vēlēties, tomēr gluži novārtā pamesta tā nav. Par to jāsaka paldies profesoram J. Urtānam. Pēdējos gados viņa darbam parādījušies sekotāji, tāpēc pilskalnos jau tiek veikts pētniecības darbs ar izrakumu palīdzību.

Sākums meklējams katolicismā

Atstājot malā senākos laikus, pievēršoties laika periodam, no kura kādas vērā ņemamas kulturzīmes un pieminekļi saglabājušies līdz mūsdienām, kā visur Latgalē, nonākam pie 16. – 17. gadsimta, tā dēvētajiem “poļu laikiem” Latgalē, kuri oficiāli sākās 1561. gadā un ilga līdz pat 1772. gadam. Šajā laikā radās Latgali raksturojošie kultūras un mākslas dzīves elementi, kas, balstoties uz kopīgu ticību, radīja daudz vairāk kopīgu iezīmju ar kaimiņu katoļticīgajiem – Poliju, Lietuvu –, nekā ar pareizticīgo Krieviju un pārējo luterānisko Latviju. Galvenokārt tas attiecināms uz arhitektūru un tēlotāju mākslu. Tā veidojās, balstoties uz Dienvideiropas katolisko zemju profesionālās mākslas pieredzi, kā ietekme tika pārņemta vai nu tiešu iespaidu veidā vai ar Viduseiropas mākslas centru un meistaru starpniecību.

Šeit jāmin kāda interesanta un iezīmīga mākslas tendence. Tie mākslas un arhitektūras darbi, kas tika veikti pēc muižniecības pasūtījuma, ar viņas tiešu atbalstu, ir tiem laikiem modernāki un ar novitātes pieskaņu. Baznīcas pasūtītajos darbos vairāk izpaužas piesardzīgs konservatīvisms un interese tiek galvenokārt vērsta uz jau zināmām un apgūtām vērtībām, aizvadīto laikmetu mantojuma izmantošanu. Tas izskaidrojams ar to, ka garīdznieki pārsvarā nāca no sīkās muižniecības pārstāvjiem, tāpēc viņu mākslinieciskais apvārsnis, vēlmes, zināšanas un vērtējums pilnīgi dabiski ir krietni šaurāks, nekā bagātajiem magnātiem, kuri nereti uzturējās karaļu galmos, apmeklēja Eiropas mākslas centrus un ieguva labu izglītību.

Eversmuižas īpašnieki – gaiši ļaudis

Jāteic, ka Ciblai, toreiz vēl Eversmuižai, šajā ziņā ir ļoti paveicies. Visi viņas īpašnieki ir bijuši ne tikai izglītoti, bet arī, mūsdienu vārdiem sakot, gaiši ļaudis, kuri saprata kultūras un mākslas vērtību, to arī izplatīja, gādājot par kultūras dzīvi sev piederošajās teritorijās. Jāmin grāfiene Borha, Rozenšildu – Paulinu dzimta, kā arī pēdējais Eversmuižas īpašnieks Ričards fon Mevess. Taču visjūtamāko ieguldījumu novadā atstāja Eversmuižas pirmie saimnieki – poļu muižnieku Karņicku dzimta, kura Eversmuižu pārvaldīja gandrīz 200 gadus, kuriem to par militāriem nopelniem uzdāvināja Polijas karalis Zigismunds III.

Par viņu darbības sekām runājot, jāmin divas ēkas – Eversmuižas cietokšņa tipa muiža un Eversmuižas Sv. Andreja katoļu baznīca.

Ūnikumi mums blakus

Abas minētās celtnes ir pelnījušas ievērību. Par to veidošanu un likteni sīkāk stāsta Ciblas ilggadīgā ģeogrāfijas skolotāja un novadpētniecības muzeja pārzine Malvīne Loce. Pēc viņas stāstītā, muižas ēka pelna ievērību jau ar to vien, ka ir pirmā mūra ēka visā Ludzas apriņķī. Šo muižu – cietoksni sāka būvēt 1680. gadā. Reti sastopamo būves tipu noteica gan tuvu esošā robeža ar Krieviju, gan arī attiecības ar kaimiņiem, kuras nebija tās siltākās. Diemžēl, tā kā muižas ēkai ir pārbūvēts otrais stāvs uz arhitektūras pieminekļa statusu tā pretendēt nevar kaut gan iekštelpās vēl atrodami seni vērtīgi elementi. Piemēram, durvis un kāpņu margas, kamīns.

Kas attiecas uz Sv. Andreja baznīcu, kas atrodas netālu no muižas, tai liktenis bijis daudz labvēlīgāks. Tā ir Valsts mēroga arhitektūras piemineklis. 1999. gadā tā tika iekļauta Eiropas kultūras mantojuma dienu objektu sarakstā. Tas izskaidrojams ar diviem faktoriem. Galvenais, ka baznīca ir saglabājusies gandrīz savā sākotnējā izskatā. Pēc tam, kad 1771. gadā par M. Karņicka līdzekļiem sāka celt jaunu baznīcu primitīvās Pasienes dominikāņu 1698. gadā uzbūvētās kapelas vietā, tā pārcieta tikai vienu tehniski maznozīmīgu pārbūvi. 1876. gadā baznīca tika pagarināta, kopš tā laika vairs nekādas izmaiņas nav notikušas.

Pati baznīca ir baroka koka sakrālās arhitektūras paraugs. Tiesa, no ārpuses par barokālo stilu liecina vien logu veidojums – ar pusaploces pārsedzi un starveida dalījumu. Toties pilnās krāsās baroks uzplaukst baznīcas iekštelpās, it sevišķi altārī, kur visu altāra telpu aizņem galvenā altāra rentabls, kā centrā ir glezna “Svētā ģimene”. Rentabls ir izgreznots ar tipiski barokāliem griezumiem un pseidokarbīzēm. Blakus abās pusēs galvenajam altārim nedaudz dziļāk baznīcas telpā atrodas Dienvideiropas barokam tipiskie vairākstāvu sānu altāri. Taču sevišķi jāpastāsta par divām gleznām, kas atrodas katra savā sānu altāra profilētajā nišā – “Sv. Rozālija” un “Sv. Pēteris”. Šīs gleznas ir otrais iemesls, kāpēc var sacīt, ka Eversmuižas baznīcai ir paveicies, jo tās ir vecākās zināmās datētās gleznas Latgalē.

Amatnieciskā māksla

Kā zināms, sakrālajā glezniecībā darbu precīza datēšana nebija ierasta, it sevišķi šīs tradīcijas nebija mūsu pusē. Taču, tā kā abas gleznas ir dāvinājumi, viņu tapšanas gadi ir saglabājušies. Tās tikušas dāvinātas vēl vecajai dominikāņu celtajai kapelai no turienes arī pārceļoja uz jaunuzcelto baznīcu. “Sv. Pēteris” ir Ludzas kanoniķa Šretera 1745. gada dāvinājums, bet “Sv. Rozāliju” 1746. gadā dāvināja Rozālija Karņicka.

Par Svētās Rozālijas attēlojumu runājot, šī glezna atspoguļo otru Latgales sakrālās un laicīgās mākslas līmeni. Proti, faktu, ka blakus profesionālajai un pusprofesionālajai mākslai pastāvēja arī amatnieciskā vietējās pasaules mākslas ideja, kura baznīcās valdošajam mākslas ideālam piešķīra savu vietējo kolorītu, kuru vislabāk varam raksturot kā rustikālu un primitīvu.

Gleznā “Sv. Rozālija” šī primitīvi naivā izteiksme ir vēl labi jūtama, kaut gan autors centies to noslāpēt un maskēt. Tēlu formas ir shematizētas, to apjoms pieplacināts, lielāku nozīmi piešķirot līnijai un stingri iezīmētiem krāsu laukumiem. Mākoņu vāli nodala paralēlās darbības ainas, kas ir ļoti raksturīgi primitīvismam. Tomēr, kā uzskata mākslas zinātniece R. Kaminska, šoreiz paralēlo darbu attēlojumu tik viennozīmīgi iztulkot nevar. Tas tāpēc, ka gleznas autors, kaut acīm redzami ir nācis no provincē praktizējošiem māksliniekiem – amatieriem, neapšaubāmi ir bijis noteiktu kompozīcijas paņēmienu pazinējs, kurš apguva baroka glezniecības formālo valodu. Ļoti ticami, ka šis gleznotājs bija saistīts ar Pasienes dominikāņiem, un savas zināšanas guvis tur.

Pirmo baznīcu uzceļ 18. gadsimta beigās

Kas attiecas uz otro gleznu – “Sv. Pēteri” –, tā autors, bez šaubām, ir profesionālāks. Gleznojums pats ir lineārāks, taču autors labāk modelē formas un sabalso krāsas, galveno uzsvaru liekot uz dzidri sārtā un gaiši zilā kontrastu. Kopumā glezna ar saviem bagātīgi izmantotajiem simboliskajiem elementiem – gaili, spoguli, tīklu, grāmatu, atslēgu – sabalsojas ar Boloņas skolas gleznotāja Gvido Reni darbiem un apliecina lielisku vēlā baroka tradīciju pārzināšanu.

Turpinot stāstīt par baznīcu celtniecību novadā, nevar nepieminēt Pušmucovas katoļu baznīcu. Pirmo koka baznīcu šeit uzcēla jau 18. gadsimta beigās un iesvētīja 1805. gadā. Šis koka arhitektūras piemineklis līdz mūsdienām nav saglabājies, toties ļoti labi ir saglabājusies 1850. gadā celtā jaunā mūra baznīca, kuras ārējā apdarē varam vērot rustikālus elementus.

Pušmucovas baznīcu vērts pieminēt kaut vai tā iemesla dēļ, ka tā celta par vietējā muižas īpašnieka Dominika Parako līdzekļiem. Jāteic, ka tā ir dīvaina likteņa rotaļa, jo Parako vectētiņš bija izcilais itāļu arhitekts Parocco, kurš uzbūvēja Krāslavas baznīcu un piedalījās arī Plāteru Krāslavas pils būvē. Pēc darbu pabeigšanas viņš izvēlējās neatgriezties dzimtenē, bet apmesties uz dzīvi Ludzas pusē. Kā redzams, viņam un viņa pēctečiem šeit klājās tīri labi, ja viņi biji spējīgi nevis celt baznīcas, bet jau finansēt to celtniecību.

Pirmā skola visā apriņķī

Laiki nāca, gāja un mainījās, Latgale tika pievienota Krievijas impērijai, laiks mierīgi ritēja uz priekšu. Taču šis tas mainījās, piemēram, muižnieku attieksme pret tautas izglītību. Gaišākie prāti saprata, ka tā ir nepieciešama, tāpēc jau 1864. gadā Eversmuižā tiek nodibināta skola. Tā gan vēl ir tikai muižas skola, tomēr tā jau ir iespēja vietējiem zemnieku bērniem iegūt vismaz kādu izglītību tepat uz vietas. Tiesa, hronoloģiski tā nav pirmā skola novadā. Agrāk – 1860. gadā – tiek atvērta skola Zvirgzdenes pagastā, kas ir ne tikai pirmā skola tagadējā Ciblas novadā, bet gan visā Ļucinas (Ludzas) apriņķī.

Atgriežoties pie Eversmuižas, jāteic, ka par izglītības attīstību tajā rūpējās arī pēdējā īpašnieka atraitne Helēna fon Mevesa. Viņa 1907. gadā ziedoja jaunas skolas celtniecībai 1000 rubļu un vienu desetīnu zemes. Atlikušo summu piešķīra zemste un valsts.

Pirmie vidusskolas absolventi

Runājot par skolu, pie viena minēsim vēl citus Eversmuižas, vēlāk Ciblas skolai nozīmīgus gadus. To nav mazums, bet obligāti nepieciešams pieminēt vēl trīs gadaskaitļus. 1922. gadā, gadu pēc tam, kad skolai tika piešķirtas arī muižas telpas, Eversmuižas tautskola tiek paplašināta par 6-klasīgu pamatskolu. 1945. gada 1. augustā Ciblas latviešu nepilnā vidusskola tiek pārveidota par Ciblas latviešu vidusskolu, kuru pirmie absolventi beidz 1949. gadā. Vēl nedrīkst aizmirst 1964. gadu, kad tika atklāta Ciblas skolas jaunā ēka.

Taču, stāstot par skolas vēsturi, esam nedaudz aizsteigušies priekšā notikumiem, tāpēc atgriezīsimies pirmās Latvijas brīvvalsts laikā. Tie Ciblas novadam kultūras ziņā bija ļoti auglīgi. Par šiem, kā arī vēlāka laika notikumiem stāsta Ciblas bibliotēkas vadītājas R. Trukšānes savāktie materiāli un stāstījums.

Biedrības, bibliotēkas, muzicēšana, gleznošana

Stāstot par kultūras dzīvi pirmās republikas laikā Ciblā, kā arī Ludzā un tās tuvākajos kaimiņos, nevar neminēt pāris nozīmīgus apstākļus. Pirmais – Soikānu dzimta un visā Latvijā pazīstamais ciblānieties Jezups Soikāns, kurš vadīja Ludzas apriņķi, rūpējās par tā iedzīvotāju izglītību, veselību, informētību un kulturālo audzināšanu. Ar viņa atbalstu tika dibināts Ludzas muzejs, uzsākta Tautas nama celtniecība, daudzos pagastos dibinātas Latgales kultūrveicināšanas biedrības nodaļas. Viņš arī organizēja pirmo nopietno Latgales mākslinieku izstādi.

Otrais apstāklis, kas labi papildināja un turpināja J. Soikāna iesākto darbu, jāmin robežsargu un aizsargu aktīva līdzdalība un palīdzība novada kultūras dzīves veicināšanā. Robežsargi aktīvi piedalījās kultūras dzīves veicināšanā un nereti palīdzēja ar kultūru saistītu ēku celtniecībā. Aizsargi savukārt palīdzēja izglītības jomā (aizsargu nodaļa Ciblā atvēra savu bibliotēku), kā arī izvērsa dažādu mākslinieciskās pašdarbības pulciņu darbību.

Sevišķi iecienīta Ciblas novadā bija tēlotāja māksla, dramatiskā māksla un mūzika. Ja glezniecība neguva masveida piekrišanu, tad teātra spēlēšana, kā arī dziedāšana un muzicēšana – gan.

Kori piedalās Dziesmu svētkos

Šoreiz nerunāsim par visiem pašdarbības kolektīviem, bet pieminēsim tikai tos, kuri sasniedza amatierkolektīvu darbības virsotni – piedalījās Latvijas un Latgales dziesmu svētkos.

Pirmais noteikti jāmin Ciblas aizsargu nodaļas koris A. Pleiša vadībā, kurš piedalījās IX Vispārējos Latviešu dziesmu svētkos 1938. gadā. Vēl viens pasākums, piedalīšanās kurā apliecināja kolektīva meistarību un varēšanu, bija I Latgales novada Dziesmu svētki 1940. gada 16. jūnijā, tikai dienu pirms brīvības zaudēšanas. Tajos no Ciblas novada teritorijas piedalījās arī Pušmucovas Romas katoļu baznīcas jauktais koris Konstantīna Sprūdža vadībā.

Tiesa, labs koris tajā laikā bija arī Eversmuižas katoļu baznīcā, bet tas izpildīja tikai sakrālo mūziku. Runājot par šo Dziesmu svētku tradīciju turpināšanu, pateicoties Ciblas vidusskolas dziedāšanas skolotājas un diriģentes L. Duncānes entuziasmam, Ciblas jauktais koris padomju Latvijas laikā arī ir piedalījies trīs dziesmu svētkos. Pēdējie no tiem bija XVIII, 1980. gadā. Jau tad, diemžēl, iezīmējās kora dziedāšanas skumjās perspektīvas novadā, jo dziedātāju skaits korī pārdesmit gadu laikā bija sarucis no 80 līdz 30. Vēlākā notikumu gaita, diemžēl, šo secinājumu apstiprināja, tāpat arī pašreizējā situācija gan demogrāfijā, gan koru repertuāra politikas veidošanā neļauj cerēt, ka lauku kori varētu atjaunoties.

Cibla – Ludzas mākslas šūpulis

Turpinot stāstījumu par pirmās Republikas laiku Ciblas novadā, tā ieguldījumu kultūras dzīvē, tagad pienācis laiks nedaudz detalizētāk pievērsties jau agrāk pieminētajai glezniecībai. Principā Ciblas nozīmi šajā jomā ļoti labi noraksturoja A. Kūkojs.

Ludzas mākslas sākumi meklējami Ciblā. Šis apgalvojums izsacīts rakstā, kurš tapa Ciblas 400 gadu jubilejas priekšvakarā, 1999. gadā. Pamatojumi šādai tēzei ir visai nozīmīgi. Ja runāt par Ciblas novada nozīmi, tad jāsāk ar to, ka Zabolotjē (tagad Līdumniekos) 1888. gadā dzimis gleznotājs un pedagogs Aleksejs Gudļevskis, kurš ieguva mecenātu Felicianovas muižnieka Plena personā.

Atkal jāmin Jezupa Soikāna darbība, tās nozīme mākslas veicināšanā labi atklājas epizodē, kad Ludzā uz pilsētas ģimnāzijas atklāšanu bija ieradies toreizējais izglītības ministrs Rainis. Viņu sagaidot, ģimnāzijā tika organizēta A. Gudļevska talantīgāko audzēkņu – L. Tomašicka un V. Kalvāna – darbu izstāde.

Toreiz arī vēl tikai 18-gadīgais jaunais gleznotājs Vitālijs Kalvāns Rainim uzdāvina savu gleznu “Ludzas pilskalns ziemā”. Kur šeit Ciblas nopelns? Vitālijs ir Ciblas dzirnavnieka dēls, savu talantu atklājis Ciblas skolā, mācoties zīmēšanu un gleznošanas pamatus pie skolotāja Konstantīna Kravaļa. Izglītību turpinājis Mākslas Akadēmijā pie K. Miesnieka un K. Ubāna. Arī pats V. Purvītis viņu, kā vienu no pirmajiem Latgales pārstāvjiem, uzņem savā darbnīcā. Trīsdesmitajos gados V. Kalvāns kļūst par rosīgu Latgales mākslas dzīves veidotāju. Pēckara gados vairāk ziedo sevi pedagoga darbam un muzeja atjaunošanai, lai gan otu malā nolicis savas dzīves laikā nav nekad.

Atgriezās uzreiz
Protams, kā nozīmīgi Ciblas mākslinieki, kuri kļuvuši pazīstami tālu aiz dzimtā novada un arī valsts robežām, jāmin abi Jezupa Soikāna dēli – Juris un Nikolajs, kuri devuši savu ieguldījumu pasaules kultūrainas veidošanā. Atšķirībā no V. Kalvāna, Soikānu talants pilnā mērā uzplaukst un tiek izlietots jau svešumā. Esot bēgļu gaitās, savu saikni ar dzimto zemi un sāpi par to sajūtot, 1948. gadā top ainugrafiku cikls “Māras zemes lūgšana”, 15 gleznas “Zem svešajām debesīm”. 1951. gadā J. Soikāns saņem Romas pāvesta stipendiju, ar šo brīdi sākot par vienu no viņa daiļrades vadlīnijām kļūst tieši sakrālā māksla.

Svešumā J. Soikāns ir un paliek savējais, latgalietis. Ne velti viņš visur un vienmēr, kur eksponēti vai publicēti viņa darbi, ir pieprasījis, lai zem autora vārda, kā viņa piederības vieta, būtu rakstīts – Latvija, Ludza. To, ka tā nav tikai skaista poza, apliecina arī J. Soikāna rīcība. Tikko radās iespēja atkal atgriezties dzimtenē, kad viņš tajā atgriezās. Ieradās, lai paliktu uz mūžu.

Ar Jura brāļa Nikolaja darbiem mūsu skatītājs ir krietni mazāk pazīstams, taču arī viņa devumu droši var mērīt ar pasaules mērauklu. Kaut minam viņa radīto grafiku albumu “Izstumtie”, kas veltīts Latvijas traģiskajam liktenim.

Ņemot vērā visu sacīto, jāatzīst, ka A. Kūkojam bija pilnīga taisnība, akcentējot Ciblas lomu Ludzas mākslas dzīvē.

Keramika

Pēc īsa ekskursa cauri novada vēsturei pienācis laiks pastāstīt par novada kultūras dzīvi pēdējā laikā. Tomēr pirms galīgi pievērsties šodienas aktualitātēm noteikti nepieciešams vēl mazs atskats pagātnē, un kādas, novadā ļoti izplatītas profesijas pieminēšana. Runa ir par slavenajiem Latgales keramiķiem jeb, kā viņus agrāk vienkārši dēvēja tautā, podniekiem.

Šī profesija Ciblas novadā savulaik bija ļoti plaši izplatīta, it sevišķi Pušmucovas un Blontu pagastos. Pat tik plaši, ka, uzdodot jautājumu cilvēkam, kurš daudz maz pārzina Latgales kultūras dzīvi, ar ko viņam asociējas Ciblas puse, atbilde bija vienkārša – keramiķi un folklora.

Bez šaubām, avīzes raksta formāts neatļauj sīkāk pastāstīt par katru meistaru, tāpēc šoreiz galvenokārt aprobežosimies ar to uzskaitījumu, kas, nudien, nav mazs un sevī nemaz neiekļauj visus keramiķus. Pušmucovas pagastā dzīvojoši un darbojušies Jānis Novicāns, Klimans Rucko, Vladislavs Ruskulis, Donāts Kasparāns. Blontu pagastā strādāja Vladislavs Pavlovskis, Antons Rudusāns. Sevišķi jāpiemin kuplā keramiķu Ruskuļu dzimta, kurā ietilpa desmit pārstāvji.

Latgales velnu tēvs

Vēl viena podnieku dzimta mitinājās un strādāja Kucovkā. Tā noteikti ir dzirdētākā Ciblas keramiķu dzimta – Šmulāni. Par savu popularitāti tai jāpateicas savam jaunākajam pārstāvim Antonam Šmulānam (1927 – 1972), kuram vēl šobrīd pieder Latgales velnu tēva tituls.

Atmiņās par Antonu – tautas pasaku stāstnieku mālā –, viņa tēvu un Antona pirmajiem soļiem keramikā dalījās ilggadējais Ludzas ģimnāzijas darbinieks J. Mikažāns.

Vēl tagad viņam atmiņā palikušas tirgus dienas, rūpīgi salmos ievīstītā podnieku produkcija un Antona mūžīgā tieksme izveidot velniņu vai svilpaunieku. Par šīm atmiņām gan sīkāk runāsim kādu citu reizi atsevišķā rakstā, taču šoreiz tikai apliecināsim, ka A. Šmulāns ir viens no tiem Ciblas novada ļaudīm, kurš kļuvis tiešām slavens visā pasaulē un aiznesis tajā arī Latgales vārdu.

Aizmirstais patriots

Kā jau lasītāji būs pamanījuši rakstā netiek pastāstīts par visiem ievērojamajiem cilvēkiem un kultūras darbiniekiem. Tomēr jāpastāsta par Latgales dižgaru, kurš tās labā darījis neizsakāmi daudz un daļu dzīves pavadījis Zvirgdenē – Franci Kempu. Šis politiķis, publicists, dzejnieks, izdevējs un sabiedriskais darbinieks kopš 1934. gada, kad aizgāja pensijā, dzīvoja Zvirgzdenē līdz pat savai izsūtīšanai 1949. gadā. Lielais Latgales patriots no svešuma atvests mājās un pārapbedīts Zvirgzdenes kapos 1991. gadā.

Šis nu reiz ir tas gadījums, kad ar savas atzinības izteikšanu esam krietni iekavējušies un palikuši parādā. Izņemot pieminekli kapos, nekāda cita piemiņas zīme šim tiešām izcilajam kultūras un politikas darbiniekam nav uzstādīta. Godīgi sakot, reizēm ir brīnums, kāpēc tik neatlaidīgi tiek slavēts un cildināts kāds cariskās Krievijas ģenerālis (Kuļņevs), no kura darbības Latgalei nav bijis nekāda labuma, bet pašu darbinieks, kurš visu mūžu rūpējies par Latgales labklājību, tiek piemirsts. Cerams, ka pēc jaunā Ludzas novada izveidošanas laika gaitā šis apkaunojošais iztrūkums tiks likvidēts. Jo vairāk tāpēc, ka 2026. gadā Francim Kempam apritēs 150 gadu.

Populāri ansambļi

Lasītājs jau pamanīja, ka, raksturojot Ciblas novada kultūru šodien, tika lietots jēdziens folklora. Šis izteikums tiešām atbilst patiesībai, jo iedomāties novadu bez folkloras ansambļiem vienkārši nav iespējams.

Lai nu šoreiz piedod citi pašdarbnieki, bet tieši folkloristi ir tie, kuri novada vārdu padarīja plaši pazīstamu aiz tā robežām. Tā nav nejaušība, jo folkloras kustībai novadā nododas ar visu sirdi, tai tiešām ir senas saknes.

Vācot tautas dziesmas un melodijas, Zvirgzdenes pagastā vien to savākts pāri par 400. Tāpēc arī droši vien nav brīnums, ka tieši Zvirgzdenē dibināts viens no pirmajiem, ja ne pats vecākais (trūkst drošu datu) folkloras ansamblis visā Latvijā “ Saime”, kurš savu oficiālo darbību sāka jau 1948. gadā. Kā stāsta pašreizējā ansambļa vadītāja Valentīna Ruciņa, nekas ansamblī nenotiek tāpēc, ka tā vajag. Visa muzicēšana un ansambļa dzīve norisinās pēc sirds aicinājuma. Tieši tāpēc iespējams runāt jau par folkloristu dinastijām, kuras savu dzīvi nespēj iedomāties bez tautas dziesmas.
Arī pārējie novada folkloras ansambļi ir ar pieredzi. Kaut tie darbojas īsāku laiciņu kā “Saime”, tomēr folkloras ansambļu vidū tie pieskaitāmi veterānu saimei. Šeit jānosauc vēl Pušmucovas “Olūti”, vadītāja I. Dovgiallo, Blontu folkloras kapela I. Spridzānes vadībā un D. Tihovskas vadītā “Ilža”. Par to, lai ansamblim nepietrūktu dziedātāju, rūpējas Ciblas vidusskolas skolnieku folkloras ansamblis “Ilžeņa”, kura dalībnieki nereti turpina folklorista gaitas kādā no pieaugušajiem ansambļiem. Visatpazīstamākais no šiem ansambļiem, bez šaubām, ir “Ilža”, kurš ne tikai veic folkloras pētniecības un popularizācijas darbu, iedziedot arī Ludzas igauņu (lucu) dziesmas, bet jau kļuvis zināmā mērā par Ciblas novada brendu.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par “Pierobeža bagāta ar kultūras vērtībām” saturu atbild Ludzas Zeme.