Patvērumu rod Ludzā

Uz palikšanu Ludzā apmetusies Ksenijas Andruščenko ģimene, kurai pagaidām plānu atgriezties Ukrainā nav, kaut gan vīrs Igors uz to vēl ļoti cer.

Krievijas uzbrukumu Ukrainai Ksenijas ģimene izjuta kā pati no pirmajām, jo viņu mītnes vieta ir ciemats Veļikija Burluk (Velykyi Burluk) Harkivas apgabalā pie pašas Krievijas robežas, pēc lieluma un iedzīvotāju skaita ciems līdzīgs Ludzai. Tēvs savos 60 gados, pirmspensijas vecumā, strādājis par ātrās palīdzības šoferi. 24. februārī no rīta plkst. 5.00 sākās raķešu apšaude, kā rezultātā dzīve ciema apstājās – sagrauta skola un veikali, nerunājot par elektrības un gāzes trūkumu, pazuda sakari ar ārpasauli. – Šausmas, ko nesa sprādzieni, bija neaprakstāmas. Tagad viss pārdzīvotais nedaudz jau emocionāli noplacis, bet tad tas bija šoks,– saka Ksenija. Un drīz vien, iznīcinājis ukraiņu robežsargus, ieradās okupācijas karaspēks.

Ceļš rietumu virzienā slēgts

Ģimene apspriedusies, ka galvenais ir mazās meitas Zlatas drošība, tāpēc tika lemts braukt prom, lai arī jāatstāj dzīvoklis. Visu iedzīvi jau līdzi nepaņemsi, tikai dokumentus un pašu vajadzīgāko, kas satilpst pāris somās. Harkivā dzīvo Ksenijas māsa un ir iespēja, kā tikt uz Rietumukrainu caur Krieviju, Lietuvu un Poliju, taču tas ir dārgi, jo vēl jāšķērso visa Ukrainas teritorija. Lieki teikt, ka ceļš rietumu virzienā ir slēgts, krievu karaspēks uzspridzināja Pečiņižskas ūdenskrātuves dambi, atstājot tikai šauru gājēju pāreju, pa kuru civiliedzīvotājiem kustība liegta. Nākas braukt uz Krievijas robežu pa lauku apkārtceļiem, jo uz šosejām okupanti atņem automašīnas.

Nolemj braukt uz Latviju

– Sešas stundas krievu robežsargi mūs noturēja ar pārbaudēm pa datu bāzēm, īpaši pievēršot uzmanību vīram. No telefoniem dzēsām visas fotogrāfijas un ierakstus, kas liecinātu par sakariem ar Ukrainas spēka struktūrvienībām un arī krievu armijas sprādzienu pierādījumiem mūsu ciemā,– stāsta Ksenija. – Pēdīgi iežēlojās par bērnu un atlaida. Tā kā nezinājām, kur naktī palikt, mūs nosūtīja uz kādu pansionātu līdz rītam, tur atļāva pārgulēt un teica: “Lai pulksten 13.00 jūs te vairāk nebūtu!”.

Tur bija daudz ukraiņu bez automašīnām, kas to zina, kur viņi palika un kāds ir viņu liktenis. Piedāvāja arī pieņemt Krievijas pilsonību, bet mēs zinājām, ka jaunās pases ir nederīgas, jo nav pieraksta un kur lai mēs šo Krievijas pierakstu ņemtu. Nezinājām kurp doties, un pēc apspriešanās nolēmām braukt uz Latviju.

Tālā ceļa nomocīta Ksenijas ģimene tika līdz Terehovai, kur krievu robežsargi divas diennaktis visus četrus noturēja mašīnā, neļaujot pat izkāpt un piekodināja, ka neklausīšanas gadījumā atpakaļ pār robežu nelaidīs, uz ko Ksenija atteikusi: – Paldies Dievam, ka nelaidīsiet!

Ksenija Andruščenko ar meitu Zlatu.

Paldies par atbalstu

Iebraucot Latvijā, ģimene saņēma Ludzas novada pašvaldības atbalstu, konsultācijas un piecas dienas dzīvoja hostelī Dzirnavu ielā, tagad mīt Ludzas vidusskolas internāta viesnīcā, bet plāno īrēt dzīvokli. Vīrs Igors strādā pie zaru apgriešanas kokiem pie elektrības līnijām, meita Zlata apmeklē bērnudārzu. Dzīvi nokārtot palīdz Ludzas Sarkanais Krusts – gan ar apģērbu, gan ar sadzīves ķīmijas precēm. Lielu pateicību ģimene saka veikalam, kas atrodas pretī Ludzas novada pašvaldībai, par apavu bezmaksas iegādāšanos. Arī iedzīvotāji atbalsta ar nepieciešamāko sadzīvē, uz Ziemassvētkiem sanesti produkti un drēbes.

Tēvs gan devies no Latvijas caur Poliju uz Ukrainu ar humanitāro kravu piegādātājiem. Nesen Krievijas raķešu sprādzienā gāja bojā viņa brālis, tāpēc tēvs grib tikt uz bērēm. Vēl viņam nepieciešami darba dokumenti, kurus var dabūt tikai Kijivā, bet pēc 20 dienām tēvs atgriezīsies Ludzā.

Izpostīts dzīvoklis

Tā kā Harkivas teritorija atbrīvota no krievu karaspēka pagājušā gada septembrī, ir iespēja sazināties ar paziņām un uzzināt par notikumiem pusgada okupācijas laikā dzimtajā ciemā. Zināms, ka aktīvi uzdarbojušies kolaboranti, uzrādīdami atstātos tukšos dzīvokļus, tad tie tikuši uzlauzti un izdemolēti un viss vērtīgākais izlaupīts. – No mūsu mājās nav atlicis nekas. Pazudis motobloks, ko izmantojam nelielā dārziņa apstrādei. Ko marodieri nav aiznesuši, dzīvoklī viss iznīcināts, tā ka mūsu ģimenei visiespējamākais variants ir palikšana Ludzā. Nu vēl jāsagaida tēvs no Ukrainas, kādas ziņas viņš atvedīs.

Bez šaubām – asākā problēma dzīvošanai Ludzā ir latviešu valodas apgūšana. Pēc Ksenijas vārdiem, pēc atbraukšanas bija ļoti grūti pierast pie preču nosaukumiem veikalos, arī cenu atšķirība starp Ukrainu un Latviju ir liela nozīme, viss jāpārrēķina. Viņa telefonā ielādējusi latviešu sarunvalodas vārdnīcu un tagad jau ir daudz vieglāk visu saprast. Turpmāk jādomā par latviešu valodas kursiem. Meitai ir vieglāk – bērnudārzā palīdz audzinātājas un saskarsme ar bērniem dod savu rezultātu. – Svarīgākais mūsu dzīvē ir Zlata,– saka Ksenija, un viņai ir taisnība.