Par mūsu himnu un dievnamiem

Aleksandrs Jakimovs, Deputātu kandidāts Ludzas novada pašvaldību vēlēšanās no Saskaņas saraksta

Esmu dziļi pārliecināts, ka vietējai varai jeb pašvaldībai pienācīgā tehniskā apjomā ir aktīvi jāpalīdz kristīgo pūlēm atbalstīt savas kulta ēkas — vai tas būtu pareizticīgo dievnams, katoļu baznīca vai vecticībnieku lūgšanu nams. Mana pārliecība izriet no virknes apsvērumu, un patiesībā pirmie divi ir zināmi visiem.

Jebkuras valsts galvenie dokumenti ir konstitūcija un himna. Ja pirmā pamatā ir veselais saprāts, tas ir, šajā dokumentā pragmatiski un apdomīgi ir sniegts vispārējs priekšstats par valsts iekārtu un funkcionēšanu, tad otrs dokuments ir uzskatāms par sava veida sirdsbalsi, tautas jūtu uzplūdu, ko nav iespējams nodot ne ar kādiem aukstiem vārdu salikumiem par tikumību un cerībām. Visiem ir zināma mūsu valsts himnas pirmā rindiņa: “Dievs, svētī Latviju!” Tas nav vienkārši formāls himnas sākums, bet uzruna, kas nosaka toni visam turpmākajam tekstam un būtībā padara to par lūgšanu. Un šī lūgšana pauž pārliecību par to, ka bez Dieva gribas nevar labvēlīgi pastāvēt kāds iekārtojums uz Zemes. Bet, ja tas tā ir, tad valstij ar pašvaldību starpniecību ir vienkārši pienākums par svētību no “augšas”, kā arī atbalstot pastāvību attiecībā uz neredzamo un nesaraujamo saikni ar Augstāko un pat vienkārši pragmatiski vadoties pēc pašsaglabāšanās jūtām, darīt kaut ko Dievam tīkamu — konkrētu un reālu. Un tam ir jāizpaužas kā palīdzībai, atbalstot Dievam par godu veidotās kulta ēkas un celtnes, kurās pastāvīgi mājo Svētais gars. Un patiešām – ja mēs kaut ko lūdzam, tad mums ir jābūt gataviem dot kaut ko pretī. Tas ir prātīgi, taisnīgi un tik saprotami!

Visi dievnami, baznīcas un lūgšanu nami ir atzīti par kultūras pieminekļiem. Kopumā tas nozīmē tālāk izklāstīto. Pirmkārt, šo statusu nosaka valsts, un pēc savas būtības šī ir valdonīga rīcība. Proti, attiecīgā valsts institūcija var atzīt konkrēto baznīcu par valsts vai vietējas nozīmes kultūras pieminekli neatkarīgi no draudzes vēlēšanās, kuras pārziņā šī baznīca atrodas. Otrkārt, ēkas nodošana kultūras mantojumā nozīmē ne tikai tās saglabāšanu nākamajām paaudzēm, bet pirmām kārtām – saglabāšanu neizmainītā veidā, sava veida ārējās un iekšējās arhitektūras daudzveidības un iekārtojuma unikalitātes “iekonservēšanu”. Tā rezultātā notiek jebkura (pat kosmētiskā) remonta daudzkārtēja sadārdzināšanās. Remonta laikā apņemoties saglabāt sākotnējo veidolu, kuram var būt vairāki simti gadu, mēs faktiski jebkuru remontu pārvēršam par restaurāciju, kam visbiežāk tomēr nav nekādas saistības ar remontu šī vārda vispārpieņemtajā nozīmē. Praksē tas izpaužas kā sarūkošo draudzes locekļu nespēja uzturēt savus dievnamus kārtībā pat elementārā apmērā. Aplūkosim vienkāršu piemēru. Satrūdēja koka loga rāmis. Tas ir steidzami jānomaina, pretējā gadījumā mitrums bojās koka guļbūvi, un tā jau būs daudz nopietnāka problēma. Draudzei ir nauda pasūtīt un ātri ielikt lētus plastmasas logus. Viena divas dienas un problēma atrisināta, bet – pats galvenais – saglabāta baznīcas guļbūve. Bet nē! Draudzei ir pienākums ievietot logu, kas maksimāli atbilst interjeram un satrūdējušā rāmja vizuālajam izskatam, materiālam (kokam) un krāsas tonim. Es neapgalvoju, ka tas nav pareizi. Tas ir ļoti prātīgi un tālredzīgi. Jo tikai tādā veidā var nodot pēctečiem seno dienu auru un saglabāt laikmetu saikni. Bet draudzei nav tam naudas. Un vēl taču jānoformē virkne saskaņojumu ar uzraudzības inspekciju un arhitektu. Un logi var būt vairāki… Piešķirot sev tiesības noteikt kulta ēkas par kultūras pieminekļiem, valstij ir jāparūpējas par šādas tiesiskās darbības reālo funkcionēšanu. Nevajadzētu pārlikt visu smagumu saistībā ar, teiksim, lūgšanu nama atrašanos kultūras pieminekļa statusā uz nabadzīgās draudzes pleciem, bet gan palīdzēt materiāli. Lai arī ne tiešā veidā, tomēr tāda iespēja likumdošanā pastāv – kaut vai pamatojoties uz tās pamatdomu un vispārējo mērķi saglabāt kultūras mantojumu. Tas nozīmē arī to, ka jebkurai draudzei ir tiesības pieprasīt savai pašvaldībai materiālo palīdzību dārgās vecās baznīciņas remontam, kas atzīta par kultūras pieminekli. Pieprasīt un pat vērsties tiesā, ja nepieciešams. Vai ir vērts novest lietu tik tālu?

Mūsdienu kristīgās kopienas ar retiem izņēmumiem, kā jau tika minēts iepriekš, vienkārši nav spējīgas uzturēt savus dievnamus pienācīgā stāvoklī. Un tam ir objektīvi iemesli. Pirmkārt, vispārējas iedzīvotāju samazināšanās un novecošanās rezultātā kopienu kļūst arvien mazāk. Otrkārt, draudzes materiālais stāvoklis parasti ir pavisam trūcīgs. Tas ir mazā apmeklētāju skaita dēļ (skatīt pirmo punktu), kā arī vairums apmeklētāju ir pensionāri, kuri paši tik tikko savelk kopā galus no viena pensijas maksājuma līdz nākamajam. Treškārt, mūsdienu apstākļos, ņemot vērā dažāda veida ierobežojumus (drošības tehnika, plānoto darbu projektēšanas prasības utt.), draudzei faktiski nav tiesību remontēt dievnamu saviem spēkiem, ja, teiksim, draudzes locekļu vidū tomēr ir jaunas un spēcīgas rokas. Tā vietā draudze ir spiesta piesaistīt būvniecības organizācijas, iepriekš noslēdzot līgumus. Un tas ir tirgus. Būvnieki vēlas nopelnīt, kā arī jāmaksā nodokļi. Šī iemesla dēļ visbiežāk draudze nevar īstenot dievnamu remontēšanu. Jāsecina, ka gadījumā, ja pašvaldība nesāks aktīvi iesaistīties tās teritorijā esošo dievnamu remontēšanā, tad tie jau pavisam drīz sāks panīkt, citviet — sabruks pavisam.

Saprotams, ka vairums pašvaldību nespēj ātri un radikāli mainīt situāciju, bet tas nenozīmē, ka nevajag rīkoties šajā jomā. Paredzams, ka apvienotās Ludzas pašvaldības topošajam deputātu sasaukumam vispirms jāveic dažas acīmredzamas un vienkāršas (ņemot vērā tehniskos resursus) secīgas darbības. Pirmkārt, jāizveido visu pašvaldības teritorijā esošo dievnamu, baznīcu un lūgšanu namu tehniskā stāvokļa reģistrs. Otrkārt, jāsadala tie grupās, ņemot vērā stāvokli: ēkas avārijas stāvoklī, ēkas, kurām nepieciešams remonts, un ēkas labā stāvoklī. Treškārt, jāizstrādā remontdarbu projekti tiem, kam tas nepieciešams visvairāk. Apzinoties situāciju, var ieplānot budžetā nepieciešamos līdzekļus, lai glābtu mūsu kultūras un arhitektūras pieminekļus, par kuriem noteikti var nodēvēt dievnamus, baznīcas un lūgšanu namus, kuros tikām kristīti. Lai arī lēnām, bet mērķtiecīgi un metodiski, katru gadu ieplānojot budžetā kādu summu, mēs spēsim saglabāt mūsu kultūras mantojumu gan sev, gan nākamajām paaudzēm.

Politisko reklāmu apmaksāja Saskaņa