Ludzā atvērs dizaina apģērbu studiju

Gunita Mūrniece-Krišāne pirms 4 gadiem nelielā lauku ciematā 2. Mežvidos vēra vaļā bērnu apģērbu zīmola “Bencha Muude” darbnīcu. Tagad es, raksta autore, ar dizaineri tiekos jau Ludzā bijušā kinoteātra telpās, kur vēl ir tikko saskrūvētas mēbeles, turpat fonā dzirdama klusa šujmašīnu dūkoņa un no Mežvidu darbnīcas atvestajām kastēm tiek vilkts laukā sašūtais, lai šeit iekārtotu dizaina apģērba studiju “Bencha Muude”. Drīzumā jau gaidāma atvēršana.

Laimes lācis pats atnāca

– Kā es tik daudz varēju sašūt?– brīnās Gunita, kura mēģina katram apģērba gabalam atrast īsto vietu un saskaņot krāsas.

Šī vieta būs tuvāk klientiem. Ludzā varēs atnākt uz dizaina apģērba studiju un klātienē apskatīt, piemērīt, pasūtīt vēlamo, kā arī redzēt, kā top dizaina apģērbs, jo darbnīca atradīsies turpat. Gunita gribēja radīt tieši tādu konceptu, ka viss atrodas blakus.

– Man patīk tā šujmašīnas rūkoņa. Lai arī darbnīca tepat, studijā skaļums nemaz nav liels,– saka uzņēmēja.

Arī Mežvidos tiks saglabāta darbnīca, kur arī turpmāk strādās viens darbinieks, tā joprojām paliks kā Gunitas iedvesmas vieta, kur valda klusums, miers un daba.

Uz vienas no sienām tapusi milzīga lāča figūra ar laimes slotiņas rakstu, kas nāk no Gunitas radītā zīmola apģērba kolekcijas “Laimes lācis”. Kā tad aizsākās sava zīmola veidošana? Pirms 2 gadiem, kad Gunita strādāja savā Mežvidu darbnīcā, pie viņas ienāca mežvidiete Ināra un stāstīja, ka turpat netālu no Simaļneicas meža pie dzelzceļa redzējusi lāci.

Toreiz Gunita pirka audumus ar gatavu printu*, no tā tad arī ražoja dažādus bērnu apģērbus. Viņa saprata, ka tādu audumu var nopirkt visi, tāpēc gribēja izveidot kaut ko savu, turklāt tam jābūt kaut kam latgaliskam. Gunita jau zināja šo laimes slotiņas ornamentu, ko agrāk lika bērniem šūpulītī. Tā kā viņa šuva tieši bērnu apģērbus, tad visu laiku domāja, kā apspēlēt laimes slotiņas rakstu, jo gribējās šajā stāstā ielikt arī kaut ko no dabas. Kad Ināra atnāca ar stāstu par lāci, Gunita sāka šo ideju attīstīt, kamēr izdevās.

Izmanto sertificētu audumu

Bērnam – lielam vai mazam, gribas, lai ikdienā līdzi nāk doma par laimes lāci, kas sevī nes arī daļu no senču gudrības. Iespējams, ka šis ornaments maz ko nozīmēs pusaudzim, taču vecākiem tā ir iespēja nopirkt pie savējiem, nopirkt kvalitāti un domu: kad nevari bērnam stāvēt klāt visās ikdienas gaitās, tad līdzi iedod mazliet no laimes lāča. Un tam tomēr ir nozīme.

9. novembrī Gunita sadarbībā ar Ludzas novada BJC plāno braukt uz Rīgu piedalīties “Latgales dienas” pasākumā, izrādot jauno kolekciju “Laimes lācis”. Modes skatei Gunita sagatavojusi tērpus, kurus jau bija atnākuši piemērīt jaunekļi no BJC. Saģērbjoties kolekcijas “Laimes lācis” kostīmos, viņi klusiņām mammai saka: “Mammu, man tādu gribas!” Un Gunita saprot, ka ir trāpījusi. Šobrīd sanācis tā, ka Gunita šuj ne tikai apģērbu bērniem, bet arī pieaugušajiem, lai visa ģimene būtu apģērbta vienotā stilā “Family look”.

Protams, ka apģērbu ražošanas process sākas ar pašu Gunitu. Citreiz radošā procesa gaitā vispirms top kleita un tikai tad tiek meklēts audums, citreiz vispirms atnāk audums un tikai pēc tam tiek domāts, ko no tā izveidot.

Audums apģērbiem tiek iegādāts no ārzemēm, jo Latvijā grūti dabūt materiālu, šeit neražo audumu. Visiem iegādātajiem audumiem ir oeko-tex sertifikāts, kas apliecina, ka tie ir kvalitatīvi un krāsoti droši.

– Ar to ekoloģisko ir iebraukts auzās, jo labāk jau izskatās sintētiskais nevis šis. Šim ātrāk parādās nolietojuma pazīmes. Nenoliedzami, tas ir foršs, bet tie, kuri pieraduši nēsāt kokvilnu vai linu zina, ka tas ātrāk saburzās. No otras puses, kur paliek ekoloģija, ja sintētiku es nēsāšu ilgāk. Jā, viņš dabā simtprocentīgi nesadalās, bet es neiztērēšu to resursu, ko izmanto šī ražošanā,– rādot ekoloģiskās kokvilnas hūdiju*, saka Gunita.

Apģērba ražošanā tiek izmantoti sertificēti audumi, un, domājot par ekoloģiju, dizainere prot atrast pielietojumu pat mazākajiem audumu atlikumiem.

Otrreizēja apģērba izmantošana ir dārga

Šeit būtu nepieciešams atrast balansu, lai saprastu, ko labāk lietot. Poliesters piesārņo, taču tas gan mazāk jāžāvē, gan kalpo ilgāk. Vārds “ilgtspējība” Gunitas izpratnē neiet kopā ar pasaules koncepciju, jo ar ilgtspējību visi saprot dabisko. Bet vai tas būs tiešām tik ilgtspējīgi?

Gunita ziņkāres vadīta aiziet arī uz visiem zināmajiem lēto apģērbu veikaliem, lai uzzinātu, kāpēc tur apģērbi ir tik lēti, bet viņai nav. Arī humpalu veikalos var dabūt apģērbus gan ar zemu, gan augstu kvalitāti. Sevišķi, ja tur tiek atrasts slavens zīmols, tad Gunitai ir interesanti paskatīties, kā tas ir sašūts, salikts, kāda ir auduma kvalitāte, sastāvs un kopšanas nosacījumi.

Vai sabiedrība būtu gatava otrreizējai apģērbu izmantošanai, uzņēmējai grūti teikt, jo izjaukt veco un no tā sašūt jaunu apģērbu ir dārgi, kā arī tas prasa lielus resursus. Lai varētu ar to strādāt, apģērbs ir jāiztīra, jāapstrādā un tikai tad jāizjauc pa vīlēm. Būtībā tas ir dubults darbs – jāizjauc vecais apģērbs, jāsaliek atsevišķi pa detaļām un jādomā, ko no tā var sataisīt, vai kaut kā nepietrūks? Sašūt apģērbu no gatava auduma ir daudz vieglāk. Uzņēmumiem, kuri tieši ar to nodarbojas būtu jāpiemēro nodokļu atlaides.

G. Mūrniece-Krišāne novembra sākumā plāno atvērt savu apģērba dizaina studiju “Bencha Muude” Ludzā.

Tekstilatlikumi tiek izmantoti maksimāli

Protams, ka tekstila un lietotu apģērbu atkritumu savākšanas sistēma valstī būtu nepieciešama, jo Gunitai ir svarīga ekoloģija, lai būtu mazāk atkritumu un viņa kā uzņēmēja virzās šajā virzienā. Šujot bērnu apģērbus, svarīgi ir tas, ka var izmantot pat vismazākos auduma atlikumus. Protams, kaut kas tāpat paliek, no tā nevar izvairīties, tomēr Gunita visu cenšas izlietot maksimāli, lai nav jāmet laukā kaudzes ar atgriezumiem. No pāri palikušajiem auduma gabaliņiem top nelielas čībiņas zīdaiņiem vai arī nodots bērnudārzam rokdarbu veikšanai. Viņa plāno sadarboties arī ar audējām Ludzā, kuras audumus varētu izmantot segās.

– Vispār es esmu lepna, ka man paliek ļoti maz atlikumu. Es nemetu ārā arī pavisam maziņos atgriezumus. Uz speciāliem pasūtījumiem top dažādas lelles, kur tiek izmantoti visi mazie gabaliņi, cik vien var. Man nav tādu industriālo atkritumu. Tāda ir mana domāšana – ja esi nopircis skaistu audumu un izmantojis, nav forši to izmest ārā, jo tā ir nauda,– uzskata uzņēmēja.

Tekstilatkritumi rodas ne tikai Gunitai kā ražotājai, tādi ir arī citām šūšanas darbnīcām, kas sniedz šūšanas pakalpojumus. Šūšanas darbnīca “Jūlija” Ludzā tagad vairāk nodarbojas ar apģērbu pāršūšanu, labošanu, dodot apģērbam otru dzīvi. Atkritumus labprāt paņem mākslas skola, bērnudārzi vai arī cilvēki, kuri paši mājas apstākļos nodarbojas ar rokdarbiem, tāpēc audumu atlikumi tiek izmantoti pēc iespējas plaši, taču tas nenozīmē, ka pārējais nenonāk atkritumu konteineros. Darbnīcā strādājošie gan spriež, ka pie mums nav izdevīgi vairs nodarboties ar jaunu apģērbu šūšanu, jo vairāk pieprasīta ir aizkaru apšūšana un apģērbu labošana. Tekstilatkritumu savākšanas sistēmas ieviešana būtu lieliska opcija, lai cilvēkiem būtu, kur likt nevajadzīgo apģērbu. Arī šūšanas pakalpojumu sniedzēja Kārsavā Gunta Nagle-Kaņepe atklāj, ka auduma atlikumus atdod cilvēkiem, kuri tālāk tos izmanto dažādu rokdarbu veikšanai.

Strādā ukrainietes

Šobrīd tas ir sevišķi būtiski, jo audumu cenām kopš vasaras Gunita novērojusi vismaz 10% pieaugumu, neieskaitot piegādes un degvielas izmaksas.

Kā labu atbalstu viņa atzīmē Ludzas novada uzņēmēju konkursu, kurā Gunita tika atbalstīta ar finansējumu, kā rezultātā iegādātas jaunas šujmašīnas.

Pie uzņēmējas Ludzā strādā 3 ukrainietes. Tā sanāca, ka, sākoties karam Ukrainā, viņa meklēja darbinieces. Atrast labu šuvēju ir izaicinājums, jo, prātojot paplašināties, neviens nepieteicās uz vakanci Mežvidos. Ja atradās cilvēks, tad negribēja uz turieni braukt. Pirmā, kuru Gunita pieņēma darbā ir šuvēja-konstruktore, otrajai ir profesija, taču nebija pieredzes un trešā ir mācekle.

– Man jau nav kaut kāds cehs, kur iemācījies vienu darbību un šuj. Man vajag, lai prot sašūt jaku, džemperi, lai pašai nav ļoti jāstāv klāt,– atklāj uzņēmēja.

Liela daļa atbraukušo ukraiņu ir no Harkivas un izrādās, ka tā ir bijusi šuvēju pilsēta, kur šo arodu apmāca skolās un tur atrodas vairāki šūšanas cehi. Protams, uzņēmēja pagaidām nevar paredzēt, cik ilgi viņas šeit paliks un kāds būs darba apjoms.

Ludza kā dizaina vieta

Kāpēc par apģērbu studijas vietu izvēlēta tieši Ludza? Tas nebija speciāli, jo Gunitai padomā bija arī Rēzekne. Pirmie uzņēmēju uzrunāja no Ludzas novada pašvaldības par pieejamām telpām un radās sajūta, ka novadam viņa ir svarīga.

– Sapratu, ka iešu. Ludza man patika, savējie vairāk pavilka. Savējie ar tevi lepojas,– spriež Gunita. Pagāja pusgads, tad viņa jau atbrauca iekārtoties jaunajās telpās. Ludza tomēr ir novada centrs un Gunitai šī pilsēta vairāk saistās ar tūrismu. Un, viņasprāt, šeit ir vieta arī dizainam. Apģērba veikalu ir daudz, taču Gunitas apģērba studijā varēs atrast kaut ko īpašu, ko nekur citur nenopirksi, piemēram, braucot ciemos, šeit varēs atrast kādu īpašu dāvaniņu.

– Es domāju, ka Ludzai patiks! Iet garām cilvēki un viņus interesē, kas tad šeit būs? Un tas būs kaut kas savādāks. Man pat gribētos Ludzu nosaukt par dizaina vietu, jo šeit ir amatnieki, kuri rada netradicionālas lietas no jauna un diezgan daudz citu uzņēmēju, kur katram ir kaut kas savādāks. Es šeit jūtos labi, pilsēta pati par sevi skaista un gribas to izcelt, vairāk parādīt dizainu, ka mums ir ar ko lepoties!– atklāj uzņēmēja, kura vēlas ienākt Ludzā ar savu konceptu un dizaina precēm.

Starp citu Gunitas veidotais apģērbu zīmols “Laimes lācis” ir pieejams arī veikalos “Latvijas pērle” visā Latvijā.

*Izdruka

*Džemperis ar kapuci

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par “Ludzā atvērs dizaina apģērbu studiju” saturu atbild Ludzas Zeme