Latgaliešu valodai jāļauj elpot
Raksts no laikraksta ievietots pilnā apjomā
Jautājums par latgaliešu valodu un to statusu izraisa lielu interesi sabiedrībā. Vai domes sēdes var tikt vadītas latgaliešu valodā, vai deputāta zvērestu drīkst sniegt latgaliski, vai savā pašvaldībā var vērsties ar iesniegumu latgaliešu rakstu valodā, vai skolotājs var runāt ar skolēniem latgaliešu valodā? Tāpat daudz diskutēts par jautājumu: latgaliešu valoda ir valoda vai dialekts?
Vienlīdz tiek aktualizēts jautājums – cik lielā mērā valsts īsteno savu apņemšanos par latgaliešu rakstu valodas saglabāšanu, aizsardzību un attīstību.
Laikraksts Ludzas Zeme novembra sākumā veica aptauju par šo tēmu, uzdodot jautājumus vietējiem iedzīvotājiem, speciālistiem, kā arī pedagogiem un politiķiem: Latgaliešu valoda – valoda vai dialekts? Kādā nozīme latgaliešu valodai ir mūsu kultūrā? Ko nozīmē valoda priekš pašiem latgaliešiem? Vai paši runājiet latgaliski? Vai latgaliešu valoda atdzimst?
Jānodrošina rakstu valodas aizsardzība
Latgalē ir cilvēki, kuri jūtas aizvainoti, ka skolās nemāca latgaliešu valodu. Tāpat radio un televīzijas raidījumu latgaliski tikpat kā nav. Citi uzskata, ka mums ir divas rakstu valodas – latviešu un latgaliešu. Savukārt, kāda sabiedrības daļa uzskata, ka latgaliešu valoda vispār nepastāv, jo domā, ka tā ir latviešu valodas izloksne vai dialekts.
Veidojot šo materiālu man, raksta autoram, šķita – cik cilvēku tik daudz arī viedokļu.
Neapstrīdams liekas Valsts valodas likuma punkts par latgaliešu valodas statusu. Interesanti, ka katrs no respondentiem likumu saprot savādāk.
Valsts Valodas likuma 3. panta 4. daļa nosaka: „Valsts nodrošina latgaliešu rakstu valodas kā vēsturiska latviešu valodas paveida saglabāšanu, aizsardzību un attīstību”. Attiecīgi, vieni liek uzsvaru uz to, ka likumā rakstīts par „latgaliešu valodu”, taču citi, ka latgaliešu valoda ir „latviešu valodas paveids”.
Aptuveni desmitā daļa runā latgaliski
Daudzi respondenti pastāstīja, ka Latgaliešu valoda ir neatņemama Latvijas kultūrvēsturiskā mantojuma daļa un mums ar to ir jālepojas.
Pēdējo gadu aktivitātes skaidri apliecina, ka latgaliešu valoda nav arhaisms, kurā runā tikai vecmāmiņas dziļi laukos. 2011. gadā notikušās tautas skaitīšanas dati liecina, ka ikdienā latgaliešu valodu lieto 8,8% Latvijas valsts iedzīvotāju.
No vēstures par latgalisko izdevniecību
Pirmais līdz mūsdienās saglabājies latgaliešu rakstu valodas piemineklis ir grāmata „Evangelia toto anno”, kura iznāca 1753.gadā.
19. gadsimta otrajā pusē pēc poļu dumpja apspiešanas Latgalē četrdesmit gadus ilgst drukas aizliegums latgaliešu valodā.
Aktīvā grāmatu izdošana latgaliešu valodā sākās pēc drukas aizlieguma atcelšanas 1904. gadā un turpinājās līdz 1940. gadam.
Līdz ar Latvijas neatkarības atgūšanu ik gadu pie lasītājiem nonāk vairākas grāmatas latgaliešu rakstu valodā.
Latvijas Republikas Izglītības ministrija 1929. gadā apstiprināja „Latgaliešu pareizrakstības noteikumus”.
Vladislavs Locis – latviešu grāmatizdevējs un rakstnieks, 1939. gadā kopā ar Jāni Cibuļski nodibināja izdevniecību Daugavpilī, kur līdz 1944. gadam tika izdotas 30 grāmatas. 1944. gadā V. Locis emigrēja uz Vāciju, kur 1947. gadā tika atjaunota izdevniecības darbība. Tika izdotas vairāk nekā 130 grāmatas.
Par vienu no nozīmīgākajiem veikumiem no valsts puses uzskatāmi 2007. gadā pieņemtie „Latgaliešu rakstības noteikumi”.
Latgaliešu valoda skolā
Līdz 1934. gadam Latgalē vairumā izglītības iestāžu sākumskolā mācības notika latgaliešu valodā.
Ludzāniete Adele Timoškāne man, raksta autoram, pastāstīja, ka 1929 – 1931. gadā viņā mācījās skolā tieši latgaliešu valodā. Diemžēl, vairāk par diviem gadiem mācīties latgaliski neizdevās. Viņa nemācēja pastāstīt, kas notika ar mācību valodu skolā pēc 1934. gada, kad pie varas nāca Kārlis Ulmanis.
Vēstures avoti liecina, ka totalitāra režīma laikā vietējās skolās latgaliešu valoda vairs netika mācīta, izņemot ticības mācību. Ierastie mācību priekšmeti vairs netika mācīti latgaliski. Tiesa gan, latgaliešu valoda nebija pilnībā aizliegta, taču to ļoti ierobežoja lietošanā. Tāpat tika slēgta daļa latgaliešu preses izdevumu.
Uztvēra kā atpalicību
Padomju laikos skaidri ar likumu nebija noteikts latgaliešu valodas aizliegums. Taču realitātē darbojās pilnīgs aizliegums publiski lietot latgaliešu valodu. Toreiz latgaliešu valodā nekur publiski nerunāja, izņemot katoļu baznīcās. Latgaliešu valodu sabiedrība izsmēja un uztvēra kā atpalicības pazīmi – sliktu pagātnes palieku. Latgaliešu valodu lietoja mājās, katoļu baznīcās un folkloras ansambļos.
Ja vecāki dzīvoja tajā laikā, kad latgaliešu valodu nicināja un pat izsmēja nav brīnums, ka tagad daļa vecāku nelabprāt to māca saviem bērniem. Bija tā – padomju gados atsevišķās skolās “vainīgos skolēnus” sauca līnijas priekšā un kaunināja par pārkāpumu, ka “viņš runāja žargonā”. Centās izskaust latgaliešu valodu kā kaut ko sliktu un nevēlamu. Toreizējās attieksmes sekas jūtamas vēl šodien.
Aptaujas laikā man, raksta autoram, pastāstīja par nesen notikušo gadījumu ar vienu 6. klases skolēnu, kurš kādā situācijā runāja latgaliski, bet citā latviski. Uz jautājumu – kāpēc viņš tā dara? Skolēns atbildēja: – Man kauns. Padomāsim par situāciju, kāpēc izglītības sistēma ir izveidota tā, ka bērnam Latgales pamatskolā ir kauns par to, ka viņš runā latgaliski.
Vai vērts sākumskolā mācīties latgaliski
Šajā jautājumā vecāki un pedagogi vienbalsīgi bija pret, lai bērni sākumskolā mācītos latgaliešu valodā. Galvenokārt tāpēc, ka bērniem būs grūti pamatskolā mācīties latviešu valodā. Tāpat visi skaidri saprot, ka mācības tikai latgaliešu valodā pašlaik nav variants, kuru visi uzskatītu par iespējamu un lietderīgu.
Taču nepieciešams, lai Latgales skolās bērniem vienu stundu nedēļā atvēlētu latgaliešu valodai, uzskata biedrības “Latgolys Saeima” valdes priekšsēdētājs H. Bernāns. Tā varētu būt Novada mācība, kura saturētu latgaliešu valodas pamatus, lai cilvēks spētu uzrakstīt savu vārdu un nelielu tekstu latgaliešu valodā. Lai jaunietim izskaidrotu, ka latgaliešu valoda nav nekas slikts, nepareizs, vai arī lieta, no kuras jākaunas. Jāuzver ka latgaliešu valoda ir latviešu valodas daļa, ka tā ir tradīcija un ka tā ir gadsimtiem ilgi saglabāta vērtība.
Nepieciešams politisks lēmums
H. Bernāns: – Mūsu pozīcija ir, ka viena stunda nedēļā jāatvēl latgaliešu valodai un kultūrai. Uz to nepieciešams tiekties. Jau izstrādāta metodika, kā arī sabiedriskās organizācijas nodrošinājušies savu daļu, tāpat ir izdotas grāmatas. Viss ir gatavs, nepieciešams tikai politiskais lēmums, lai tas notiktu.
Latgaliešu valodas skolotāju asociācija gadiem ilgi darbojas, lai bērniem nodrošinātu latgaliešu valodas nometnes vasarā, stāsta H. Bernāns, asociācija savu daļu ir paveikusi. Šo metodiku daļā no skolām pielieto nodrošinot fakultatīvu apmācību. Taču tam visam jāatrod līdzekļi un skolotājs kurš uz to spējīgs. Ja viss ir paveikts, tad nodarbības notiek.
– Tas, uz ko mēs norādām, ka šīm nodarbībām nav jābūt fakultatīvam, jo valstij ir pienākums nodrošināt latgaliešu valodas apmācību minimālā apjomā visiem Latgales pamatskolu bērniem,– uzskata H. Bernāns.
Pašlaik latgaliešu sabiedriskās organizācijas neizvirza agresīvas prasības, bet gan novērtē situāciju un pamazām, maziem soļiem iet uz priekšu, lai nākotnē Latgalē bērns nekaunētos runāt pašu valodā, stāsta H. Bernāns.
Par Novada mācību skolās
Izstrādāti divi valsts izglītības standarti pamatskolām un vidusskolām saistībā ar latgaliešu valodas apguvi un saglabāšanu. Diemžēl pašlaik tas ir tikai interešu izglītības līmenī. Rēzeknes Tehnoloģijas akadēmija daudz strādā, lai ieviestu „Novada mācību” skolās. Jau 17 gadus notiek Latgaliešu valodas olimpiāde. Turklāt vairākās Latgales reģiona skolās notiek Novada mācība, tai skaitā Nautrēnos, Baltinavā, Rēzeknē, bet šogad uzsāktas nodarbības Ciblā un Ludzā.
Ciblas vidusskolas pedagoģe Alla Kalvīte pastāstīja, ka māca sākumskolas bērniem Novada mācību pirmo gadu, taču jau novērojusi pastiprinātu interesi.
Process iekustināts
Valodai jāļauj elpot, tā nav jāiekonservē, uzskata Arnis Slobožanins. Pašlaik pastāv folklora kopas, māla podi, tradicionālais kultūras mantojums, taču jāļauj valodai elpot. Jāizveido mūsdienīgas dienas ziņas televīzijā latgaliski, jākomentē sports un jādublē filmas. Ja krievu valodā ziņas ir, tad kāpēc nevar būt latgaliski, uzsver A. Slobožaņins. Patiesā situācija ir tāda, ka desmitā daļa Latvijas iedzīvotāju runā latgaliski. Tas nozīmē, ka šo iedzīvotāju daļu Valsts ignorē, uzskata A. Slobožaņins.
Tomēr process jau ir nedaudz iekustināts. Piemēram, nesen banka Citadele prezentēja latgalisku interfeisu bankomātos, tas ir labs žests no viņu puses, stāsta A. Slobožaņins. Tāda ir tirgus ekonomika – banka redz, ka desmitā daļa latviešu runā latgaliski. Banka rīkojas vadoties no tirgus situācijas. Kāpēc nepārvērst to par instrumentu, lai nopelnīt papildus naudu, saka A. Slobožaņins.
Ģimenes atbildība
Gandrīz visi aptaujas dalībnieki pozitīvi novērtēja to, lai viņu bērniem būtu iespēja mācīties latgaliešu valodu un vēsturi. Tad valoda noteikti pastāvēs. Tomēr viena jaunā māmiņa no Pušmucovas pagasta ir pārliecināta, ka iemācīt mīlēt savu valodu un savu dzimteni – tā ir ģimenes, nevis citu atbildība.
Ja pirms divdesmit gadiem par latgaliešu valodu kaunējās, tad mūsdienās to sāk uztvert normāli. Turklāt daudzi latgalieši uzsver un arī lepojas ar savu piederību šai kultūrai. Šāds viedoklis apstiprinās sarunās ar ludzāniešiem un Ludzas apkaimes iedzīvotājiem. Daudzi no Ludzas novada iedzīvotājiem stāstīja, ka viņu bērni nekautrējās runāt latgaliski galvaspilsētas sabiedriskajā transportā, uz ielām, kopmītnēs un citur.
Kāda sieviete man, raksta autoram, pastāstīja, ka viņas dēls dzīvo Rīgā. Savā darba vietā viņš ar kolēģiem no Latgales runā tikai latgaliski. Tas māti priecē. Tas liecina, ka ir jaunieši, kuri nekautrējas par savu latgaliskumu.
Viss pašu rokās
Varam justies lepni, ka par spīti dažādu varu centieniem izskaust latgaliešu valodas lietošanu, tā saglabājusies līdz mūsdienām. Dzimtā valoda ir nozīmīgs identitātes pamats, tā uzskata daudzi ludzānieši.
Saņemtas dažādas atbildes uz jautājumu – vai latgaliešu valoda atdzimst. Kāds saka, ka pēdējos desmit divdesmit gadus tā atdzimst. Tajā pašā laikā cits uzskata, ka tā vispār neatdzimst un vērojama tās dekadence:
– 1917. gadā Latgalē dzīvoja vairāk kā pusmiljons cilvēku. No tiem viena trešdaļa latviešu runāja latgaliski. Pēdējā tautas skaitīšana parāda, ka Latgalē palikuši tikai 200 tūkstoši. Vairāk par pusi iedzīvotāju pazaudēta,– stāsta A. Slobožanins. Tendence nav laba. Tomēr es esmu optimists, jo viss ir mūsu pašu rokās, saka A. Slobožaņins, galvenā lieta, kura jādara katram latgalietim – ar saviem bērniem jārunā latgaliski.
Grūti viņam nepiekrist.
Novembra sākumā Ludzas Zeme veica aptauju par šo tēmu, uzdodot jautājumus vietējiem iedzīvotājiem, speciālistiem, kā arī pedagogiem un politiķiem: Latgaliešu valoda – valoda vai dialekts? Kādā nozīme latgaliešu valodai ir mūsu kultūrā? Ko nozīmē valoda priekš pašiem latgaliešiem? Vai paši runājiet latgaliski? Vai latgaliešu valoda atdzimst?
Vija no Ludzas:
– Latgaliešu valoda ir ļoti spēcīgs Latvijas kultūrvēsturiskais mantojums. Kādas ir mūsu tautasdziesmas. Vai tad latviešiem ir tik daudz tautasdziesmu cik latgaliešiem? Tās ir pat senākās nekā indiešu rūnas. Mēs nespējam novērtēt to, kas mums ir.
Gunta no Ciblas novada:
– Lai mācītu latgaliešu valodu, tad tikai fakultatīvi. Pietam jādod iespēja izvēlēties. Kurš vēlas ,tas, lai arī mācās. Uzskatu, ja cilvēks piedzima un dzīvo Latgalē, tad viņam jāzina latgaliešu valoda, kaut vai sarunvalodas līmenī. Valoda – tās ir mūsu saknes, mūsu vēsture. Mēs visi zinām latviešu, latgaliešu valodu. Jo vairāk zinām, jo labāk priekš mums pašiem. Ģimenē visi runājam latgaliski – vecāki, kā arī bērni. Kad mācījāmies skolā, tad ar latgaliešu valodu nebija nekādu problēmu, ne man, ne arī maniem bērniem.
Ingrīda Lubāne (attēlā) no Ciblas novada, pedagogs, divu bērnu māte un sešu mazbērnu vecmamma:
– Dzimusi esmu Ludzā. Taču Latgalē dzīvoju tikai līdz četru gadu vecumam. Mani vecāki strādāja par ģeologiem. Viņiem piešķīra dzīvokli Skrundā. 21 gadu esmu pavadījusi Kurzemē, tur mācījos, studēju, strādāju. Tur iedzīvotāji latgaliešu valodā nerunā. Taču mūsu ģimenē tētis, mamma, vectēvs un vecmamma runājām latgaliski. Tieši tāpēc savu dzimto valodu neesmu aizmirsusi un arī brīvi tajā runāju. Mans dzīves sapnis bija atgriezties Latgalē, kuru izdevās piepildīt. Kopš 1992. gada es atkal dzīvoju Latgalē.
Dēls piedzima Kuldīgā un tāpēc nezināja latgaliešu valodu. Kad atbraucām dzīvot šeit, viņam bija divi gadi. No četru gadu vecuma viņš jau brīvi runā latgaliski. Vecākie mazbērni arī cenšas runāt latgaliski. Latgaliešu valodai ir nākotne, ja to neaizmirsīs paši vecāki.
Esmu par to, lai skolās fakultatīvi mācītu latgaliešu valodu un vēsturi, jo mani bērni un mazbērni būtu no tā ieguvēji. Taču kā mācību valodu neieteiktu gan, jo, runājot latgaliski, bērniem būtu problēmas mācoties tālāk. Latgaliešu akcents paliek, jo patskaņi nesaskan, tādēļ grūti pareizi latviešu valodā izrunāt vārdus. Esmu personīgi ar to saskārusies, kad sāku mācīties Skrundas skolā. Bija lielas problēmas ar latviešu valodas izrunu, daudzi smējās par mani. Man kā bērnam tas bija ļoti sāpīgi.
Pie mums uz pirmsskolas iestādi nāk 2 – 3 gadīgi bērni, kuri ģimenē runā tikai latgaliski, taču mēs cenšamies ar viņiem runāt latviski. Jau šajā vecumā sastopamies ar grūtībām, lai bērns saprastu, ko no viņa vēlamies. Tomēr mazākie ātri pierod. Grūtāk ir tiem, kuri sāk apmeklēt pirmsskolu no 5 – 6 gadu vecuma, jo šajā vecumā ir jau jāmācās. Taču kā mācīties, ja nesaprot, ko prasa, kas uzrakstīts u.t.t.
Anita Grahoļska (attēlā) strādā Blontu pirmsskolas izglītības iestādē par pirmsskolas skolotāja, dzīvo Ludzā:
– Pati runāju latgaliski, tā ir manu senču valoda. Kad piedzima mani bērni no pirmās dienas ģimenē runājam tikai latgaliski. Uzskatu, ka latgaliešu valoda nav dialekts, jo šajā valodā runāja mana mamma, tētis, vecvecāki, kā arī visi radinieki. Esam cēlušies no Pušmucovas pagasta Ruskuļu dzimtas. Visā mūsu sādžā dzīvo tikai latgalieši.
Personīgā attieksme par mācībām skolā latgaliešu valodā ir pozitīva. Tikai tas nevar būt kā obligātais priekšmets. Taču es uzsveru, ka šīs mācības varētu būt kā fakultatīvs. Ja latgaliešu valodu pareizi mācētu pasniegt domāju, tad ne tikai Latgalē tas būtu aktuāli, bet arī Rīgā, jo tur dzīvo daudz latgaliešu, no tiem daudzi ir manas paziņas.
Uzskatu, ka valoda un vēsture ir neatņemamas sastāvdaļas. Ja mēs nezināsim savu vēsturi, vai tad mēs beigsim pastāvēt. Mums jāzina sava vēsture.
95-gadīgā ludzāniete Adele Timoškane (attēlā):
– Atceros, ka skolā visus priekšmetus mācījos latgaliešu valodā. Piedzimu 1922. gadā. Kad man palika septiņi gadi sāku iet skolā. Dzīvoju Ožorgos, bet skola bija Blontos vecā koka mājiņā. Taču skolēnu bija daudz. Manu skolotāju sauca Kukurāne, viņa mums mācīja matemātiku un latviešu valodu. Tāpat bija arī ticības mācība. Pabeidzu tikai divas klases, tālāk nevarēju mācīties. Man māte neļāva turpināt mācības, jo vajadzēja strādāt. Pietrūka līdzekļu lai nopirktu apavus, bet basām kājām uz skolu nedrīkstēja iet. Tagad grūti atcerēties jaunību, atmiņa vairs nav tik svaiga.
Maija Račika (attēlā) no Ludzas:
– Pati runāju latgaliski, arī dēli runā latgaliski. Taču vai tā ir valoda, vai arī dialekts nevaru pateikt. Kādreiz Rēzeknē Juris Saukāns pārraides vadīja latgaliski. Viņš ir mans klasesbiedrs. Vispār par latgaliešu valodu ir vērts uzzināt. Dažus vārdus latgaliski pati nezinu, ko tie nozīmē. Ļoti interesanti būtu uzzināt. Ja pie mums būtu latgaliešu valodas kursi, es labprāt mācītos. Ir krievu un latviešu valodas kursi, tad kāpēc nevar būt latgaliešu valodas kursi? Šaubos vai latgaliešu valodai ir perspektīva, taču viennozīmīgi saglabāt to ir nepieciešams.
Visas Latvijas vērtība
Imants Slišāns (attēlā) – pedagogs, sabiedrisks darbinieks, ģeogrāfs, Baltinavas vidusskolas direktors. Darbojas Latgaliešu valodas, literatūras un kultūrvēstures skolotāju asociācijā. Bija Latgales Pētniecības institūta biedrs. Savukārt 2015. gadā I. Slišāns saņēma Nikodema Rancāna balvu nominācijā par ieguldījumu latgaliešu valodas un kultūras tradīciju iedzīvināšanā skolā:
– Ir valodnieku definējums, kas ir izloksne, kas ir valoda un kas ir dialekts. Valsts valodas likumā ierakstīts, ka latgaliešu valoda ir “latgaliešu rakstu valoda”. Tāpēc tagad diskutēt – tā ir valoda vai dialekts – ir nekorekti. Izloksnes ir Latvijā ļoti daudz, piemēram, Latgalē ir Baltinavas, Kārsavas, Viļakas, Balvu izloksne u.t.t.
Valstij būtu jafinansē televīzija, radio un prese latgaliski, lai valoda attīstās. Jo mazāk ir valodas lietotāju, jo valoda ir vairāk apdraudēta, un to nepieciešams no valsts puses vairāk atbalstīt. 2011. gada tautas skaitīšanā pirmo reizi bija jautājums: vai jūs lietojat latviešu valodas paveidu – latgaliešu valodu? 164,5 tūkstoši atbildēja, ka lieto. Līderos starp novadiem, kur visvairāk lieto latgaliešu valodu, bija Kārsavas, Varakļānu, Baltinavas un Ciblas. Domāju, ka latgaliešu valoda ir latgaliešu identitātes pamats, tā ir visas Latvijas, ne tikai latgaliešu vērtība.
Domāju, ka tas ir pozitīvi, ja zinām gan latviešu, gan latgaliešu valodu. Tad esam divreiz bagātāki. Taču daudzi to nesaprot. Vecāku attieksme mainītos, ja valsts pret latgaliešu valodu attiektos labāk. Ja latgaliešu valodā vairāk pārraidītu televīzijā, ja valsts svētkos uzrunātu arī latgaliski, tad tas radītu pozitīvu valsts attieksmi.
Jaunieši tagad latgaliski runā daudz vairāk nekā agrāk. Ir daļa, kam vērtības – latgaliskā identitāte un valoda – ir svarīgas. Tajā pašā laikā citai daļai tas nav svarīgi.
Lidija Leikuma (attēlā) – Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Baltu valodniecības katedras asociētā profesore, filoloģijas zinātņu doktore (no raidījuma Sajūti Latgali):
– Esam pieraduši, ka mums ir viena vienīgā latviešu valoda. Taču mēs nerēķināmies ar to, ka Latgale ienāca Latvijas sastāvā un latgaliešiem nevarēja būt cita latviešu valoda – Kurzemes vai Vidzemes rakstu forma. Latgaliešiem bija sava valoda ar savu rakstu formu, ar savām grāmatām, ar savu kultūras slāni. Tas, diemžēl, kopumā nav pieņemts latviešu kultūras vēsturē. Latgaliešu valoda atbilst valodas pazīmēm – to lieto dažādās funkcijās, tā ir normēta ar saviem pareizrakstības nosacījumiem, tajā attīstās literatūra, savukārt lielākā problemātika saistīta ar sabiedrības attieksmi.
Latgaliešu valodas fenomens
Arnis Slobožanins (attēlā), mūziķis un pedagogs:
– Latgaliešu izloksne, valoda, dialekts, runas forma, sauciet kā gribat. Tā ir latviešu valodas neatņemama sastāvdaļa. Valsts valodas likumā skaidri norādīts, ka latgaliešu rakstu valoda ir vēsturisks latviešu valodas paveids. Respektīvi, tā ir valsts valoda. Te uzreiz jāuzsver, ka Latgaliešu dialekts nav atvasināts no Latviešu valodas vidusdialekta, kā cilvēki mēdz domāt savu aizspriedumu vai citu apsatāļu dēļ. Latviešu valodā ir divas lielas tradīcijas – augšlatviešu dialekts un vidusdialekts (baltiskais dialekts). Divdesmitajos un trīsdesmitajos gados Latgales inteliģence šos dialektus apzīmēja kā latgalisko un baltisko izloksni. Ir vēl arī Lībiskais dialekts. Šie trīs dialekti ietver daudz izloksnes, tomēr patiesā situācija skaidri redzama, tās ir divas lielas tradīcijas.
Nepareizs pieņēmums, stereotips un absurds ir uzskatīt, ka latgaliešu dialekts ir atvasināts no baltiskā dialekta. Šis šovinisms pret latgaliešiem radies no 1917. gada Latgales kongresa rezolūcijas ignorēšanas, Latgaliešu izloksnes tiesību nenodrošināšanas Satversmē, Ulmaņa režīma iespaidā. Vislielāko ļaunumu latgaliešiem nodarīja Padomju režīms, kad tika galīgi nolemts, ka visiem jārunā vienādi. Pēc neatkarības atgūšanas, diemžēl, latgaliešu tiesības netika ņemtas vērā. Vēlreiz atkārtoju, ka uzskatu – mums ir divas rakstu valodas un mūsu kultūra ir bagāta ar diviem lieliem dialektiem.
– Ko tas nozīmē priekš pašiem latgaliešiem?
– Nevaru atbildēt visu latgaliešu vārdā. Tāpēc atbildēšu par to, ko tas nozīmē priekš manis. Apzinos, ka esmu atšķirīgs. Man ir svarīgi, lai mani respektē. Ņemšu par piemēru Norvēģijas labo pieredzi, viņiem arī ir divas oficiālas valodas – vecnorvēģu un jaunnorvēģu. Abas cienījamas un atbalstāmas. Norvēģi nekautrējās no tā, jo valsts abas valodas atbalsta un kopj. Tas pats, manuprāt, jāievieš arī Latvijā. Nevaru saprast no kurienes nāk bezjēdzīgā Latgales salīdzināšana ar Doņecku, Luhansku vai Kataloniju. Latgalieši ir tie paši latvieši. Mēs paši meklējām saikni ar baltiešiem pirms 100 gadiem un dibinājām valsti kopā. Mēs vēlējāmies Latviju kopā!
Spriežot pēc loģikas, latgaliešu dialektam sen jau vajadzēja izmirt. Nezinu, kā tas vēl pastāv. Tas ir fenomens, ko jāsargā un jāpieliek maksimālas pūles, lai tas sāk „elpot”. Uzskatu, ka skolās Latgalē pakāpeniski jāievieš vismaz 2 – 3 mācību stundas nedēļā Latgaliski. Turklāt nevis kā fakultatīvas nodarbības, bet gan jāintegrē latgaliešu dialekts vēstures, ģeogrāfijas apgūšanā u.c. Man liekas, ka tas būs lielisks veids kā piesaistīt bērnu uzmanību. Vai tas kaut ko sliktu nodarīs? Pašreizējā situācija ir tāda, ka latgaliešu dialekts joprojām ir dzīvs un nevajag mākslīgi radīt priekšstatu, ka tā tas nav. Latgaliešu valodai jāatdod atpakaļ sava vieta, kā tas demokrātiskā valstī pienākas.
Francis Trasuns pirms 100 gadiem teica: – Nevar būt tā, ka viena tautas daļa nepazīst otru tautas daļu. Abām tautas daļām jāpazīst vienai otru.
Tā ir nacionālā bagātība, to vajag aizsargāt, nevis standartizējot iznīcināt.
– No kā tas ir atkarīgs?
– Tas atkarīgs no pašiem latgaliešiem, jo, ja paši latgalieši prasīs, tad būs. Laiks kad cilvēki baidījās ir pagājis. Izglītības ministrijai skaidri jādefinē normatīvie akti. Pirmkārt labas gribas žests jāparāda valsts prezidentam, kuram jāpasaka – latgalieši nekautrējaties, nākat un prasiet, mēs jūs atbalstīsim. Būtu ļoti skaisti, ja prezidents daļu uzrunas, kaut vai divas rindkopas, Jaungada uzrunā pateiktu latgaliski. Viņš noteikti prot, viņš taču ir malēnietis no Madonas. Viņa pirmā valoda noteikti bija latgaliska. Viņam tas ir jāpasaka, viņš taču ir valsts prezidents. Viņš ir arī latgaliešu prezidents. Prezidentam jārāda piemērs.
Tomēr valoda
Harijs Bernāns (attēlā), biedrības “Latgolys Saeima” valdes priekšsēdētājs:
– Latgaliešu valoda – dialekts vai valoda?
– Šis jautājums var tikt skatīts no diviem viedokļiem – juridiskais un cilvēciskais vai ētiskais aspekts. Juridiski Valsts valodas likums nosaka, ka latgaliešu literārā rakstu valoda ir aizsargājama un attīstāma Latvijā. Tātad iet runa par latgaliešu valodu.
Cits aspekts, kuru var pieminēt – fakts, ka deputāta svinīgais solījums latgaliešu valodā tika akceptēts kā leģitīms. Tāpēc attiecīgi, tas norāda, ka latgaliešu valodai ir tādas pašas tiesības, kā latviešu literārajai valodai. Tāpēc mēs varam konkrēti un noteikti runāt par latgaliešu valodu.
Ja mēs skatāmies no cilvēciskā vai ētiskā viedokļa, tad situācijās, kad iet runa par latgaliešu dialektu vai izloksni, tad jāsaprot, ka šādos gadījumos termins tiek lietots, lai norādītu to, ka latgaliešu valoda ir zemāka par latviešu literāro valodu. Nosaucot latgaliešu valodu par dialektu, tā tiek pazemināta un pret viņu var izturēties nenopietni, par viņu var pasmieties un pateikt, ka ir savārstījums.
Jāsaprot, ka runāt par izloksnēm vai dialektiem – tas ir pieļaujams, taču tas ir darāms strikti zinātniskā diskursa ietvarā, kad runājam par lingvistikas specifiskām lietām.
Ja vispārpieņemtā sabiedriskā telpā attiecinām uz latgaliešu valodu jēdzienu „dialekts” vai „izloksne”, tas nozīmē, ka tie cilvēki, kas to dara, viņi latgaliešu valodu vēlas pazemināt.
Pašlaik strādājam pie Vladislava Loča fonda dibināšanas, kurš nodarbosies ar V. Loča rakstu muzeja uzturēšanu Rēzeknē. Kuriozs ir faktā, ka mēs nevaram iesniegt fonda nosaukumu tajā transkripcijā, kurā viņš pats rakstīja savu uzvārdu – „o” ar garumzīmi. Tas parāda valsts attieksmi, ka latgaliešu valoda atbalstīta tikai vārdos. Faktiski tajās vietās, kur būtu nepieciešama minimāla piepūle – izmainīt latgaliešu alfabētu (pielikt divas rakstu zīmes), tas netiek darīts, jo latgaliešu valoda nekad nav bijusi vērtība.
Materiāls sagatavots ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.