Katrā piektajā NMPD izsaukumā klātesošs ir alkohols

Turpinot tēmu par alkohola atkarību, es, raksta autore, ceru, ka kāds iedvesmosies, padomās par sevi un izlems mainīt savu līdzšinējo dzīvi labākā gultnē. Ir tik daudz un dažādu stāstu par alkohola lietošanu, bet skaidrs, ka negatīvie piemēri sabiedrībā diemžēl visi beidzas vienādi, taču pozitīvie piemēri daudz par to nerunā, no alkohola atkarības jūga izkļuvušie cilvēki cenšas atgūt lietošanas dēļ zaudēto laiku.

Nedēļas nogales pavada reibumā

Interesanti, ka cilvēki, kurus ārēji nevarētu īsti nosaukt par alkoholiķiem atzīst vērā ņemamu tendenci – ieejot veikalā, acis pievēršas tieši alkohola plauktiem un rokas pašas stiepjas ielikt to sev groziņā. Godīgi sakot, tas ir biedējoši, cik starp mums zināmiem cilvēkiem, pašiem nemanot, jau izveidojusies atkarība no alkohola. Bet neviens to neatzīst, jo cilvēku apziņa attiecībā pret alkoholu jau ir izmainījusies un par to neviens skaļi nerunā.

Uzdodot cilvēkiem jautājumu, cik bieži viņi lieto alkoholu, atskan atbilde, ka reizēm. Precizējot, cik tas viņu izpratnē ir “reizēm” – skan pārliecinoša atbilde, ka tas ir katru piektdienu, sestdienu, lietojot tieši stipro grādīgo dzērienu. Viņuprāt, tā nav problēma. Diemžēl skaudrā pieredze rāda, ka alkoholisms attīstās pakāpeniski. Tāpēc visai sabiedrībai kopumā būtu jāmainās tādā ziņā, kaut vai nosvinot savu dzimšanas dienu savādāk – bez alkohola.

Kāpēc Latvijā valsts līmenī netiek pieņemti nopietni lēmumi alkohola lietošanas ierobežošanai, piemēram, Amerikā brīvdienās nevar iegādāties stipros alkoholiskos dzērienus. Visdrīzāk tas tāpēc, ka jau valsts varas līmenī ir sastopama alkohola atkarības problēma. To nenoliedz pat ārsti-narkologi. Atkarība no alkohola nav atkarīga no cilvēka sociālā statusa, bet no apstākļiem, ko veido kritika pret alkohola lietošanu un no tā, ko redz ģimenē. To apstiprina arī mani intervētie cilvēki, kuri šobrīd atzīst, ka no šī netikuma ir tikuši vaļā.

Viss sākas ar banālu pagaršošanu

Man, raksta autorei, bija tas gods aprunāties ar Arni Irbi, kurš Latvijā jau ir zināma personība atkarību jautājumā. Viņš savā atkarības pieredzē dalās ar pusaudžiem, jauniešiem, pieaugušajiem un pat ir sarakstījis grāmatu “No recidīvista līdz Latvijas lepnumam jeb Stāsts par kādu atgriešanos”. Viņam jau ir gatava otrā grāmata, taču pagaidām nav līdzekļu tās izdošanai. A. Irbes stāsts ir ļoti interesants, un tas ļauj noticēt tam, ka katrs var glābties no savas atkarības, ja tiešām to vēlas. Ja kādam ir interese, tad grāmatu var atrast un izlasīt arī internetā.

Viņa atkarība sākās banāli, tieši tāpat, kā tas notiek ar cilvēkiem šobrīd – tradīcijas, ieradumi, rituāli, dzimšanas dienas, Jāņu svinēšana – visas darbības un attiecības, kurās kā starpnieks ir alkohols “paķēra” līdzi arī A. Irbi. Viņam bija 12 gadi, kad Jāņu svinēšanas laikā pirmo reizi A. Irbe padzēra saldo alu, ar to arī viss sākās. Nebija jau tā, ka pēc tam tas tika lietots regulāri, bet 13 – 14 gados parādījās draugi, kuri piedāvāja un paši lietoja alu, stiprinātos vīnus. Lai arī pārāk negaršoja, tomēr gribējās šajās kompānijās būt par “savējo”. Tālāk notika tas, kas notika. A. Irbe 25 gadus bija atkarīgs gan no alkohola, gan narkotikām – heroīna, psihostimulatoriem. Rezultātā 6 reizes tika sodīts un 19 gadus nosēdēja cietumā.

Arnis Irbe jau vairāk kā 20 gadus nelieto alkoholu un jau 20 gadus strādā atkarību jomā, sniedzot palīdzību atkarīgiem jauniešiem, pusaudžiem un pieaugušajiem.

Atmeta, pateicoties Dievam

Kādā veidā viņam izdevās palikt dzīvam, atmest visas atkarības un vēl kļūt par speciālistu atkarību jomā? A. Irbe atzīst, ka tikai kristīgi garīgā pieredze palīdzēja nonākt no tās elles uz pareizā ceļa. Kad viņš vienkārši mira nost no alkohola un narkotiku lietošanas, gribēju pārdozēt un noindēt sevi, tad pirmo reizi A. Irbe izdzirdēja reālu Dieva balsi.

– Es neesmu šizofrēniķis. Esmu kristīgs cilvēks,– viņš piebilst, lai es pareizi saprastu viņa teikto. Balss viņam teica: – Nedari neko, nenogalini sevi! Tavs ceļš būs tāls un grūts, bet tu būsi dzīvs.

A. Irbes situācijā medicīna nospēlēja minimālu lomu, kā nomierinošu tēju un tablešu lietošanas veidā. Viss pārējais bija tikai sirsnīgas lūgšanas, Bībeles pētījumi, pieturēšanās pie Dieva apsolījumiem Bībelē, jo, tikai pateicoties Dievam, A. Irbei pazuda vēlēšanās un gribēšana lietot. Tas ir tas, ko medicīna praktiski nevar izdarīt. Medicīniskās terapijas tikai uz laiku noņem vēlmi un vilkmi uz alkoholu, jo fiziskā atveseļošanās ir laika jautājums.

Šobrīd jau vairāk nekā 20 gadus A. Irbe nelieto alkoholu. Bija kritiens uz narkotikām, bet nu jau vairāk kā 10 gadus viņš neko nelieto un nepīpē.

– Esmu jau 63 gadus vecs opītis, kuram ir 3 bērni un 7 mazbērni. Ar dzīvesbiedri izšķīros pirms 10 gadiem. Mēs nespējām vienoties par kopdzīvi. Tā gadās, tas bija smagi, bet tagad esam draugi. Dzīvoju, strādāju, priecājos un esmu ļoti laimīgs. Esmu pateicīgs Jēzum Kristum. Viņš mani atbrīvoja, dziedināja un izglāba,– atklāj A. Irbe.

Nevajag kautrēties lūgt palīdzību

A. Irbe veiksmīgi pabeidza koledžu, sociālā darba pedagoģisko augstskolu Rīgā un jau 20 gadus darbojas atkarību jomā gan kā speciālists, gan lektors un konsultants. Ja ir nepieciešama kāda lekcija, nodarbība, tad viņš labprāt gatavs to darīt jebkurā vietā Latvijā.

A. Irbe atkarīgajiem vienmēr uzdot jautājumu: kā tu redzi savu atbrīvošanu, ko tu pats esi gatavs darīt, lai atbrīvotos – iet pie narkologa vai pie zāļu tantiņām? Cilvēka un Dieva attiecības ir katra privātais jautājums, bet nevajag kautrēties nākt arī pie sava mācītāja. Nevajag kautrēties nākt arī pie mediķiem, narkologiem, psihoterapeitiem, pie sociālajiem darbiniekiem, psihologiem. Jāizmanto viss pieejamais medicīniskais un garīgi kristīgais resursu arsenāls, kāds vien ir pieejams, lai kļūtu brīvs. Tāpat arī samierināties ar savu nelaimi nedrīkst, jo tā būs pirmā garīgā nāve, pārliecināts A. Irbe.

Gribu un nelietošu – tā parasti nesanāk, jo tā ir psihofizioloģiska, bioķīmiska un sociāla rakstura atkarība, jo cilvēks pieradis ar savu lietošanu uzturēties attiecīgās aprindās, kur visi to dara. Tā ir smaga atkarības forma, kad cilvēks būtībā nokļūst vielas gūstā. Viss organisms un ķermenis ir pārkārtots, jo ir pieradis katru dienu saņemt savu devu. Lielākā daļa cilvēku nodzeras tikai tāpēc, ka viņiem ir bailes no sāpēm un ciešanām, kas iestājas paģiru laikā, jo vieglāk ir pacelt glāzīti, iedzert un viss pāriet. Tā paiet daudzi gadu gadi, cieš ģimene, viss sabrūk, izirst, iznīkst un beigās cilvēks skatās uz sevi spogulī un jautā, kas tu tāds esi?

Genocīds pret cilvēci

Arī šobrīd visapkārt ir redzamas traģēdijas uz traģēdijām. Tā ir valsts mēroga katastrofa, kad alkohols nogalina mūsu līdzcilvēkus un par to īpaši nerunā, ilgus gadus strādājot ar cilvēkiem novērojis A. Irbe. Alkohola, tabakas, azartspēļu, narkomānijas, porno industrijas, heroīna, kokaīna atkarības, par kurām tiek klusēts, jo neviens nav spējīgs to nedz apturēt, nedz kontrolēt.

Alkohols ir viena no vēsturē tradicionālākajām narkotikām, kura ir aprijusi miljoniem cilvēku pasaulē un turpina iznīcināt mūsu cilvēkus, arī jauniešus un pusaudžus, padarot tos par ražotāju vergiem.

– Tā ir mērķtiecīga, plānveidīga un sistemātiska cilvēku masveida iznīcināšana. Nevēlos apvainot nevienu ražotāju vai izplatītāju, varbūt viņi to nedara tādu apsvērumu dēļ, taču viņu bizness ir par iemeslu avārijām, izvarošanām, slepkavībām un pašnāvībām. Nāves bizness, kurš tiek uzturēts un nes milzīgu peļņu, bet būtībā ir genocīds pret cilvēci,– uzskata A. Irbe.

Nokļūšana šīs vielas atkarībā ir elle un totāla sevis iznīcināšana, bet jauniešiem, pusaudžiem un pieaugušajiem tas nešķiet nekas bīstams, ja reiz to var brīvi nopirkt. Tātad tas ir lietojams. A. Irbe rakstot kursa darbu par atkarībām, veikalā saskaitījis no 350 – 400 alkohola šķirnes. Tiek izdabāts visām iedzīvotāju kategorijām un visām garšu kaprīzēm.

Mūsdienās bērni vēl smilšu kastītēs spēlē ciemiņus ar pudelīti uz galdiņa, saskandina glāzītes, jo to pašu viņi redz mājās un nes tālāk šīs tradīcijas arī savās ģimenēs. Viņus nevar nosodīt, jo tas ir kā lāsts tautām, kurās pastāv šīs alkohola lietošanas tradīcijas. Masveidīgi to uzvarēt vairs nevar, piekrīt A. Irbe, bet var panākt, ka alkohols netiks lietots individuāli vai nelielās grupās.

Jāpieņem drastiski mēri pret lietotāju

A. Irbe, spriežot pēc personīgās pieredzes, prakses un statistikas, droši apliecina, ka līdzatkarīgie cieš vairāk nekā paši atkarīgie. Tās ir šausmas, kas nāk līdzi lietotājiem, kad ģimenes pārvēršas par viņa terora objektiem. Cilvēki tiek sisti, piekauti, izdara pašnāvības.

Viens lietotājs ģimenē padara par cietējiem un līdzatkarīgiem visu ģimeni. Viņu auklē, ar viņu rēķinās, mīl, žēlo un sargā, bet viņš egoistiski turpina lietot, vainojot pie tā lielākoties visu pasauli: – Es lietoju tāpēc, ka tu, viņi, prezidents, valdība, mācītājs…

Visi apkārt ir vainīgi. Tas ir egoisms, nekaunība un cinisms. Tā ir ģimenes spīdzināšana.

Šādās situācijās ģimenei ir vajadzīgs ļoti drastisks uzstādījums pret lietotāju – ja tu respektē un mīli mūs, tad darīsi visu, lai nelietotu, mēs palīdzēsim iziet ārstniecības kursu, bet, ja tu mūs nemīli un nevēlies neko darīt, tad mums vienkārši ir jāšķiras. Ja negribi, tad noliec mājas atslēgas un ej dzīvē! Tas ir ciniski, bet, ja viņš gadiem spīdzina ģimeni, neklausa, neņem neko galvā, meklē sev attaisnojumus, negrib pret to cīnīties, tad ir jāpieņem drastiski mēri vai arī jāturpina līdz ar viņu ciest, bet vai to vajag? Pieņemu, ka to ir viegli pateikt, bet grūti izdarīt, tomēr citādi viņš turpinās spīdzināt ģimeni gadu desmitiem ilgi. Ja vēl laulātais pāris lieto kopā, tad tur cieš brāļi, māsas, vecāki, bērni. Protams, katram dzīvē jānes savs krusts, bet, padomājiet, vai mums ir jānes tas cilvēks, kurš pilnībā mums uzspļauj aiz savas nevarēšanas, negribēšanas vai nezināšanas.

Alkohols ir narkotika

– Es stāstu un mācu jauniešiem, ka viela, kuru ielaižam sevī, nav svarīgi, vai tas ir alkohols vai kaut kas cits, ir bezpersoniska. Tā darīs savu darbu līdz tevi pilnībā iznīcinās, nolīdzinās tavu personību līdz ar zemi. Nebūs vairs spēka, visi sapņi un cerības paliks pagātnē, paliks tikai viena kāre – lietot un lietot, jo bez tā cilvēks nevarēs eksistēt. Alkohols nav produkts, ja vien jūs zinātu, kā tas tiek gatavots, jums slikta dūša paliktu. Tie ir mēsli un atkritumi,– stāsta A. Irbe.

Jāatzīst, ka ne visi cilvēki ir gatavi mainīties pat tad, kad viņiem piedāvā palīdzību, motivācijas programmu, rehabilitācijas centru. A. Irbes praksē bijuši daudzi gadījumi, kad cilvēki vienkārši nodzeras līdz nāvei. Citi nokrīt uz ielas un mirst, citi pakaras, vēl citi pārgriež vēnas vai izdara smagus noziegumus alkohola reibumā. Alkohols diemžēl ir tāda pati narkotika kā heroīns un kokaīns. Vēl cariskās Krievijas laikā pirms 300 gadiem ārsti atzīmēja alkoholu kā vielu, kas izsauc visbiežāk neatgriezeniskas narkoatkarības sekas.

Tas, kas šobrīd notiek, ir masveida nodzirdīšana. Alkoholisms eksistē simtiem gadu, jo atkarīgs pūlis ir vieglāk vadāms, kontrolējams un iespaidojams. Tādu cilvēku īpaši neinteresē ne politika, ne ekonomika, ne kultūra, ne vēsture, ne ētika vai morāle. Viņš ir vienkārši padarīts par atkarīgu, spriest nespējīgu personu. Tāpēc vajadzīgs skaidrojošais darbs un izglītojošas nodarbības visām paaudzēm un iedzīvotāju grupām. A. Irbe strādā par atkarības speciālistu, sociālo pedagogu un audzinātāju Narkoloģijas programmā pusaudžiem Jelgavas psihoneiroloģiskās slimnīcas Narkoloģijas nodaļā. Savukārt ārpus darba visur, kur viņu aicina, lasa netiesājošas lekcijas “Mācīsimies sevi aizstāvēt” un “Reālie draudi”.

Nav jābaidās atzīt sevi par slimu

– Tagad esmu kristīgs cilvēks. Paldies, Dievam, kurš mani atbrīvoja no tās elles. Vislielākais prieks, vislielākā laime pēc visa, ko Dievs mūsu labā ir darījis, pēc nāves krustā, otrā lielākā dāvana, ko Viņš mums dod – tā ir skaidrība! Tā ir kā saule, svaigs ūdens, prieks, ziedu smarža, mīlestība, kas dara cilvēku laimīga. Tev nav paģiru, nav jātērē nauda, nav krimināla, nav jābaidās, tevi nelauž, nav jāvemj – cilvēks ir skaidrā. Tu nevienam neesi par apgrūtinājumu un nevienam nedari pāri ar savu skaidrību. Tā ir lielākā laime būt skaidrā prātā!– atzīst A. Irbe kā bijušais alkoholiķis.

Tiem, kuri vēlas atmest savu atkarību viņš iesaka ievākt informāciju, kas īsti ir alkohols. Cilvēkiem nav jābaidās atzīst savu problēmu, atzīt sevi par slimu, jo alkoholiķis nav nekas nicināms un pazemojošs. Alkoholisms ir tāda pati medicīniska saslimšana kā, piemēram, gripa. Neviens par alkoholiķi nepiedzimst, jo tas tiek pārmantots no sabiedrības, kurā ienākam.

– Lai meklē palīdzību! Cilvēks dzīvos tik ilgi, cik viņš cīnīsies un investēs savā skaidrībā. Lai iemācās iemīlēties būt skaidrā prātā! Lai iemācās aizstāvēt savu ģimeni no šausmām, lai cīnās par sevi, ģimeni, bet beidz mocīt sievas, bērnus, brāļus, māsas, jo tā ir ļoti smaga saslimšanas forma. Tā progresē, būtībā iznīcinot personību un ģimeni. Nebaidīties atzīties sev savā slimībā, kliegt un iet reāli meklēt palīdzību tālāk pie narkologa, pie Anonīmajiem alkoholiķiem, Minesotas programmā,– iesaka A. Irbe.

Alkohola klātbūtne NMPD izsaukumos

Lūdzām Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestam (NMPD) sniegt datus par izsaukumiem saistībā ar alkohola reibumu. 2019. gadā no 4780 izpildītajiem izsaukumiem Ciblas, Kārsavas, Ludzas un Zilupes novados alkohols bija klātesošs 1027 izsaukumos. No tiem 794 izsaukumos cilvēki bija guvuši traumas un, iespējams, alkohola klātbūtne to provocēja, bet 233 izsaukumi saistīti ar alkohola lietošanas sekām, piemēram, saindēšanās ar alkoholu vai alkohola lietošanas izraisītiem psihiskiem uzvedības traucējumiem – halucinācijām u.c.

Tālāk 2020. gadā izsaukumu skaits saruka, no 4323 izpildītajiem izsaukumiem alkohols bija klātesošs 897 izsaukumos, bet 2021. gadā no 4601 izpildītajiem izsaukumiem alkohols bija klātesošs 873 izsaukumos. Šī gada 5 mēnešu laikā no 1846 izpildītajiem izsaukumiem Ludzas novadā alkohols bija klātesošs 375 izsaukumos. No tiem 305 izsaukumos cilvēki bija guvuši traumas un, iespējams, alkohola klātbūtne to provocēja, bet 70 izsaukumi saistīti ar alkohola lietošanas sekām, piemēram, saindēšanās ar alkoholu vai alkohola lietošanas izraisītiem psihiskiem uzvedības traucējumiem – halucinācijām u.c.

Kārsavā bija vērojams izsaukumu pieaugums

NMPD, analizējot datus par konkrēto laika periodu, secina, ka ļoti krasas izmaiņas pirms pandēmijas un tās laikā nav novērojamas. Vidēji šādi izsaukumi sastāda nedaudz mazāk par vienu sesto daļu no kopējā izpildīto izsaukumu skaita Latgales reģionālajā centrā. Tomēr, jāsaka, ka Ludzas novada rādītāji ir negatīvāki, nekā vidēji Latgalē. Proti, saskaitot kopā izsaukumus 2019., 2020., 2021. un 2022. gada pirmajos mēnešos un izsaukumus, kur klātesošs bija alkohols, tad sanāk, ka 20.4% gadījumu jeb katrā piektajā NMPD izsaukumā Ludzas novadā kāds bija lietojis alkoholu.

Atsevišķās vietās 2020. gadā, vērtējot procentuāli, vērojams neliels samazinājums, piemēram, bijušā Ciblas novada teritorijā, salīdzinot 2019. un 2020. gada datus, vērojams samazinājums par septiņiem procentpunktiem, turpretī bijušajā Kārsavas novada teritorijā redzams pieaugums piecu procentpunktu apmērā. Šeit jāņem vērā arī tāds aspekts, kā, piemēram, Covid-19 pandēmijas iespaidā ieviesto ierobežojumu iespējamā ietekme. Ņemot vēra ierobežojumus tirdzniecības sektorā un attiecībā uz izklaides vietām, dīkstāvēm un varbūt arī darba zaudēšanu, cilvēkiem varētu būt bijis mazāk iespēju iegādāties alkoholiskos dzērienus.
Ārsti un sociālie darbinieki gan ir pamanījuši tendenci, ka Covid-19 pastiprināja bailes, cilvēki ir iebaidīti. Viņi vairāk kļuva depresīvāki, taču diez vai no tā mazāk lietoja alkoholu. Pagaidām mēs vēl neredzam tos, kuri Covid-19 ietekmē pastiprināti sāka lietot alkoholu, jo slimība progresē pakāpeniski.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par “Nosvini svētkus bez alkohola!” saturu atbild Ludzas Zeme