Kāds šobrīd mirst arī par mums

24. februāris nesa radikālas pārmaiņas ne tikai Eiropā un pasaulē, bet arī mūsu dzīvē. Mēģināsim nedaudz paanalizēt, kas mums ir jāpārvērtē un jāsaprot, vēršoties pie vēstures faktiem, ko sniedz pazīstami cilvēki pasaulē un Latvijā.

Liecina vēsturnieki

Pēc 19. gadsimta sākuma prūšu ģenerāļa un militārā teorētiķa Karla fon Klauzevica teorijas miera periods pasaules vēsturē ir tikai gatavošanās jaunam karam. Tagad tas ir noticis, un nav brīnums, ka draudi visai civilizācijai nāk no Krievijas puses, kas sāka iebrukumu Ukrainā 24. februārī. Vēsturnieki, kuri novembra sākumā starptautiskā konferencē vērtē Krievijas ekspansiju, secinājuši, ka arī šodien Krievijas rīcība neatšķiras no tās, kāda tā bijusi pagātnē, to joprojām caurvij agresivitāte pret kaimiņvalstīm. Un tiešām, pasaules pakļaušanas kāre (atcerēsimies komunistisko saukli – vispasaules revolūcija) nekur nav izzudusi, tāpat kā nav mainījušies cilvēki pie varas – drošības dienestu pārstāvji, kuru izveidotā ideoloģija nerēķinās ne ar krievu, ne citas tautas dzīvībām. 21. gadsimtā vēsturiski izveidojušās robežas ir jāpieņem kā fakts un katrai valstij jāgādā par labklājību savā zemē.

Konferencē piedalījās arī vēsturnieks Dmitrijs Savvins, kurš jau septīto gadu dzīvo Latvijā, saņēmis šeit politisko patvērumu. Viņš atzina: – Arī šodien Latvijā darbojas prokremlisks lobijs, kas strādā Kremļa labā. Tādēļ svarīga ir cīņa pret to, lai aizstāvētu Latvijas nacionālo drošību.

Kara noziegumi

Jau kopš paša kara sākuma pasaule šausminās par Krievijas armijas zvērībām pret Ukrainas civiliedzīvotājiem – izvarošanām, spīdzināšanām un nogalināšanām. Par to liecina masu kapi ukraiņu atbrīvotajās pilsētās – Bučā, Izjumā, Balaklijā. ASV ziņu aģentūra Associated Press raksta: “Tā ir organizēta brutalitāte Ukrainas teritorijās – stratēģija ar mērķi neitralizēt pretošanos un iebiedēt vietējos iedzīvotājus, līdz tie pakļaujas. Šādu taktiku Krievijas bruņotie spēki iepriekš lietojuši arī citos konfliktos, piemēram, Čečenijā”.

Arī okupēto rajonu izlaupīšana ir kara noziegums. Krievija kopš iebrukuma sagrābusi teritoriju, kurā atrodas Ukrainas 63% ogļu krājumu, 20% dabasgāzes atradņu, 11% naftas atradņu, 42% metālu un 33% svarīgu derīgo izrakteņu, tostarp litija atradņu. Nolaupīts un izvests 11 miljoni tonnu graudu. Un tagad šajā sarakstā klāt nāk intensīva Ukrainas pilsētu apšaude, kā rezultātā iznīcināta elektrotīklu infrastruktūra un ūdens padeve. Sakarā ar šiem oktobra un novembra notikumiem 23. novembrī Eiropas Parlaments pieņem rezolūciju, ar kuru Krievijas Federāciju pasludina par terorismu atbalstošu valsti. Eiropas Parlamenta oficiālajā tīmekļa vietnē publicētajā rezolūcijas skaidrojumā teikts: “Pasludinot Krieviju par terorismu atbalstošu valsti, EP deputāti vēlas sagatavot augsni Putina un viņa valdības saukšanai pie atbildības par šiem noziegumiem starptautiskā tribunāla priekšā”.

Kā redzam nākotni

Lai varētu uzturēt un nodrošināt elektrību skolām, slimnīcām, ūdensapgādei, aprūpes centriem, patversmēm un telefona līnijām Ukrainas pilsētās, Eiropā norisinās Eiropas Parlamenta priekšsēdētāja un Florences mēra ierosinātā akcija “Cerību ģenerators”. Šīs akcijas ietvaros lielākās ES pilsētas ukraiņiem dāvinās elektriskos ģeneratorus un transformatorus.

Ko mums gaidīt no nākotnes? Latvijas vēstnieks Krievijā Māris Riekstiņš uzsver – šobrīd neesot nekādu signālu, ka Krievijas stratēģiskie mērķi Ukrainā būtu mainījušies. Aizsardzības ministrijas portālam sargs.lv viņš saka: “Ja krievu tauta neizies pret Ukrainā nelikumīgi sāktā kara vainīgo saukšanas pie atbildības un kolektīvi morālās atbildības atzīšanu, tad arī nākotnē jārēķinās, ka šī valsts radīs apdraudējumu kaimiņiem. Arī Vācijas sabiedrības apziņā tik gludi negāja, pat piecus sešus gadus pēc kara sabiedrībā bijuši teju 30% iedzīvotāju, kuri uzskatīja, ka Hitlers ir viens no dižākajiem Vācijas vadītājiem… Nebija tā, ka 1945. gada 8. maijā visi saprata”.

Un tiešām, Krievijas Federācijas Drošības padomes priekšsēdētāja vietnieks Dmitrijs Medvedevs savā telegram-kanālā ierakstījis: “Ienaidnieki turpina rūpīgi “aprēķināt” raķešu palaišanu un rezerves. Velti viņi cer uz mūsu iespēju izsīkumu. Turpinājums sekos. Pietiks visiem”. Tā viņš paziņo par uzbrukumu turpināšanu.

Turpretim savādāku kara situācijas turpinājumu redz kādreizējais Krievijas premjers (no 2000. līdz 2004. gadam), Krievijas opozicionārs un viens no opozīcijas partijas “Parnas” līderiem Mihails Kasjanovs, kurš tagad dzīvo Latvijā. “Krievijas militārā sakāve Ukrainā nākamgad neizbēgami novedīs pie Vladimira Putina režīma krišanas, savukārt pēc tam būs vajadzīgi vēl aptuveni divi gadi līdz Krievijas politiskais kurss radikāli mainītos,” 16. novembrī sniegtajā intervijā rus.lsm.lv viņš teica: “Tikko propaganda tiks pārtraukta, cilvēki mainīs savu viedokli, jau tagad pēc mobilizācijas izsludināšanas šīs process ir sācies, cilvēki sāk uzdot jautājumus “vai mūsu priekšniekam ir taisnība”. Krievijas politiskā kursa nomaiņai par 180 grādiem es dodu aptuveni divus gadus pēc Putina aiziešanas”.

Visu nosaka informācija

Bet līdz tam vēl jātiek. Un cik asiņu tiks izliets 21. gadsimta karā. Pie mums Latvijā ir miers, bet katra diena prasa cīņu ar sevi, jo kara ietekme prasa pārorientāciju daudzās dzīves sfērās. Grūti saprast tos Latvijas, it īpaši Latgales ļaudis, kuri vēlas pie mums izdedzinātu zemi, raķetes virs galvas, filtrācijas nometnes un pārējos okupācijas “jaukumus”. Ne velti Ukrainas kara bēgļi runā: “Mēs tikai tagad saprotam, cik labi agrāk dzīvojām”.

Jā, tā ir Krievijas informācijas un aizliegto TV kanālu propagandas ietekme, ko pierobežā skatās brīvi. Galvenais jau nav tas, ka skatās, galvenais, ka notic. Cēloņus tam atklāj vēsturnieks, Daugavpils Universitātes asociētais profesors Henrihs Soms: “Neefektīva Latvijas Republikas valdības reģionālā politika un lielas iedzīvotāju daļas kulturoloģiskā un mentālā orientācija uz austrumiem.”

Vairāk par informatīvo karu stāstīsim nākošajos laikraksta numuros.

Nepieradīsim pie kara

Pēc 24. februāra mūsu dzīve ir mainījusies. Karš tik tuvu mums nav noticis kopš Otrā pasaules kara beigām. Sākumā skaitītas dienas, dzīvojot cerībā, ka drīz viss beigsies un dzīve atgriezīsies ierastajās sliedēs. Paiet nedēļas un mēneši, bet Ukrainā nekas nemainās. Ziņas ir satraucošas, daudzi no mums mēģina lieku reizi neskatīties ziņu izlaidumus, apmierinādamies ar virsrakstiem un informācijas fragmentiem. Iet laiks, mūsu dzīvē parādās ukraiņu bēgļi, skolās mācās ukraiņu bērni. Drīz vien ziņas pārstāj biedēt, sākam pierast pie kara, kas pats par sevi izklausās briesmīgi. Priecājoties par mierīgajām debesīm virs mūsu galvām, mēs bieži aizmirstam, ka karš ir pie mūsu sliekšņa, netālu un ka kāds šobrīd mirst, arī par mums.