Dziļās kultūras pēdas Kārsavas novadā

Turpinot mūsu puses novadu kultūrainas un kultūras vēstures apskatu, runāsim par novadu, kura centrs ir jaunāks par pagastu centriem. Novadu, ko savulaik apmeklēja gan Puškins, gan Hitlers, gan Krievijas impērijas kanclers Gorčakovs. Vietu, kur norisinājušās asiņainas kaujas gan 1812. gada karā, gan Latvijas atbrīvošanas karā, gan 2. Pasaules kara laikā. Novadu, kura centrā atrodas divas vistuvāk stāvošās baznīcas Latvijā, iespējams pat Eiropā un pasaulē. Šoreiz runāsim par Kārsavu un Kārsavas novadu.

 

Senais sākums

Pirmās zīmes un atklājumi par cilvēka klātbūtni pierāda, ka cilvēki Kārsavas pusē uz dzīvi apmetās jau neolīta laikmetā. Tomēr saprotamu iemeslu dēļ daudz liecību par to laiku saglabājies nav, arī par kultūru mūslaiku izpratnē attiecībā uz tiem laikiem runāt ir grūti.

Par kādām nopietnākām senās dzīves kultūras liecībām var sākt runāt, sākot no kāda 8. gadsimta, kad šeit jau bija nostiprinājušās un apmetušās uz dzīvi baltu ciltis. Par lielāko uzplaukumu var uzskatīt posmu no 12. līdz 13. gadsimtam, kad pašreizējā Kārsavas teritorija ietilpa senajās latgaļu valsts Atzeles novada Ābelenes sastāvā. No pieminētajiem un nedaudz senākiem laikiem novadā saglabājušies pilskalni – Rogu kara kapu (šim nosaukumam nav sakara ar senajiem latgaļiem) vai Mīlestības kalniņa pilskalns un Silinīku pilskalns Mērdzenes pagastā –, kā arī senkapi.

Senkapu ir vairāk, nekā pilskalnu, tie visi ir valsts nozīmes aizsargājamie arheoloģiskie objekti. Šeit būtu jānosauc Ruskulovas senkapi Salnavas pagastā, Stiglovas senkapi Mērdzenes pagastā, Dzērvju senkapi un Dunduru senkapi Mežvidu pagastā, kā arī Strauju jeb Strāvu senkapi Goliševas pagastā. Pārsvarā tie ir uzkalniņa tipa kapulauki, kaut reizēm sastopami ugunskapi, kas ir lielā skaitliskā mazākumā.

Apbedījumos atrastie ieroču un rotaslietu fragmenti liecina par augstu sadzīves kultūru un toreizējo amatnieku meistaru prasmju līmeni. Tomēr arī šī laika perioda kultūras liecības ir apskatāmas tikai muzejos, bet parastā sadzīvē nav sastopamas. Tāpēc, tāpat kā stāstot par Ciblas novadu, var sacīt, ka pirmās paliekošās un mūsdienās skatāmās un sastopamās kultūras dzīves pēdas novadā ir radušās tā dēvētajā “poļu laikā”.

 

Baznīcas celšana – Kārsavas nākotne

Vispār, runājot par Latgali kopumā, ir grūti pārvērtēt poļu kultūras un katoļu reliģijas iespaidu uz mūsu reģiona attīstību. Kā zināms, Polija valdīja Latgalē, sākot ar 1561. gadu, atrazdamās Pārdaugavas provincē, bet vēlāk – Pārdaugavas hercogistē. Pēc poļu – zviedru kara, sākot ar 1677. gadu, Latgale Žečpospoļitas sastāvā iegūst patstāvīgas administratīvas vienības statusu – top Inflantija, kura saglabājas līdz pat Latgales iekļaušanai Krievijas impērijā 1772. gadā. Šajos divos gadu simtos Latgale tā saaug ar saviem ticības brāļiem – Lietuvu un Poliju –, ka arī pēc atšķiršanas no tām visiem spēkiem pūlas uzsvērt savu konfesionālo katoļu piederību un saglabāt to pretstatā pareizticībai un luterānismam.

18-tajā gadsimtā, pateicoties kontrreformācijas kustībai, Latgalē notiek nozīmīga baznīcu un klosteru celtniecība. Sakarā ar Malnavas muižas īpašnieka Francišeka Šadurska lēmumu 1741. gadā sākt jaunas katoļu baznīcas celtniecību patālu no muižas Korsavkas sādžas teritorijā, tas izrādās izšķirošais, pateicoties kam ir garantēta Kārsavas nākotne.

 

Muižas saņem pūrā

Līdz baznīcas celšanai šī vieta nekādu ievērību neguva. Ievērības cienīgas tuvākajā apkārtnē bija tikai divas muižas – Malnava un Salnava –, kuras arī vēl bija vienkāršas koka būves, tāpēc nepelnīja arhitektonisku ievērību. Tajā laikā bija grūti kādai no abām muižām dot priekšroku, jo F. J. Šadurskis, kurš Salnavu un Malnavu ieguva īpašumā, apprecoties ar Jadvigu Karolīnu Hilzenu, kurai muiža nāca līdz pūrā. F. Š. Šadurskim, kā mēs sacītu šodien, bija liela sabiedriskā slodze, jo viņš bija ne tikai Žečpospoļitas karaļa Augusta III medību organizators, bet arī atbildēja par karaļa apkalpošanu pie galda. Turklāt, sākot ar baznīcas celšanas sākuma 1741. gadu, viņš darbojās arī kā Inflantijas sekretārs. Francisks vadīja stārastijas lietvedību un strādāja tās kancelejā. Tāpēc, ņemot visu vērā, skaidrs, ka daudz laika domāt par paša muižas labiekārtošanu un pārmaiņām viņam neatlika.

Situācija mainījās, kad pēc Franciska nāves muižu mantoja viņa dēls Ksaverijs Šadurskis, kurš Malnavas muižu izvēlējās par reprezentācijas rezidenci, tomēr sākumā pārvalda abas muižas kopā ar brāli Jāzepu. Drīz īpašums tiek sadalīts, kā rezultātā Jāzeps kļūst par Salnavas īpašnieku, atstājot Ksaveriju vienu Malnavā. Šajā laikā, 18. gadsimta vidu, līdz ar baroka izplatību visā Žečpospoļitas teritorijā parādās tendence muižniecībai sevi reprezentēt ar greznām muižām. No šī laika arī Latgalē var runāt par celtniecības kultūru un arhitektūras pieminekļiem.

 

Sastopami vairāku stilu elementi

Tiesa, Inflantijā šis process norisinājās nedaudz lēnāk, nekā pašas Polijas teritorijā, tāpēc tad, kad Latgalē sāka būvēt paliekošas mūra dzīvojamās celtnes, līdzās barokam sevi jau sāka pieteikt jaunais stils – klasicisms –, ko raksturoja maksimāla vienkāršība un līniju skaidrība. Tāpēc mūsu pusē tīri barokālu dzīvojamo ēku (muižu) ir ļoti maz. Daudz biežāk sastopamas būves, kurās sastopami abu stilu elementi. Arī Malnavas muiža šajā ziņā nav izņēmums. Jumts ar savu izliekto formu vēl apliecināja baroka ietekmi, kamēr ieejas atturīgais fasādes veidojums liecināja par simpātijām pret klasicismu. Pilnībā ēkas kvalitāti un kāda stila dominanti tās uzbūvēšanas laikā noteikt ir grūti, jo muiža ir pārbūvēta, pazudis ieejas portiks, ēkai piebūvēti sānu flīģeļi. Tiesa, saglabājušās saimniecības ēkas, kas celtas vēlāk, nekā pati muiža, piemēram, klēts. Tās jau būvētas tīrā klasicisma stilā.

Tik stilīgi savulaik būvēja vienkāršu saimniecības ēku. Klēts Malnavas muižā – klasicisma paraugs.

 

Kas attiecas uz Salnavas muižu, tā kā tā celta 19. gadsimta sākumā, tad šeit vairs nekādu baroka pazīmju nav. Varam skatīt tikai klasicismu, kaut arī nedaudz vienkāršotu un lokalizētu. Arī Salnavas gadījumā muižai piebūvēti flīģeļi un nojaukts ieeju rotājošais frontons ar kolonām.

 

Trešais lielākais parks Latgalē

Beidzot sarunu par pirmajiem kultūras pieminekļiem – muižām –, noteikti jāpiemin pie tām izveidotie parki. Šajā laikā parku izveidē Versaļas ieviestais franču (regulāra plānojuma) parks lēnām sāk zaudēt savas vadošās pozīcijas, tas atkāpjas angļu (neregulāra plānojuma) parka priekšā.

18. – 19. gadsimtu mijā Krievijas impērijas teritorijā bija modē vai nu tīrais angļu parks, vai arī abu parku sintēze, kas apvienoja abu parku tipa plānojuma elementus. Šādos gadījumos parkā pārsvarā varēja saskatīt regulāra plānojuma iezīmes, tomēr paši koki un krūmi netika strikti apcirpti un kopti, ļaujot tiem attīstīties brīvi. Tieši pēc šāda principa tika izveidots parks Malnavā – vienā no lielākajām Latgales muižām, par kuru pārākas bija tikai Viļakas un Landskoronas muižas.
Runājot par pārējo muižu parkiem, Salnavā tika iekārtots izteikts angļu parks, tāpat arī mazajā Mežvidu muižā. Ruskulovas muižā toties tika dota priekšroka par 90% regulāri plānotam parkam. Par šo muižu, kura nodegusi, stāstot, varētu pieminēt, ka tā piederēja Krievijas pēdējā cara Nikolaja II mātei.

 

Unikāla savā vienkāršībā

Pēc šī mazā ekskursa pa apkārtējo zemju īpašnieku Šadursku dzīves vietām atgriezīsimies pie būves, kurai jāpateicas par Kārsavas izveidošanos, vecās Malnavas Rožukroņa Dievmātes katoļu baznīcas, kas atrodas Kārsavas centrā blakus savai jaunajai pēctecei.

Viena otrai blakus – vecā un jaunā Rožukroņa Dievmātes baznīca.

 

Pašlaik šī baznīca ir ienesta Valsts nozīmes aizsargājamo arhitektūras pieminekļu sarakstā. Atsevišķi aizsargājamo pieminekļu sarakstā ir ievesti arī baznīcas trīs ar kokgriezumiem rotātie altāri un kancele. Visi minētie objekti ir pilnīgi autentiski un saglabājušies kopš baznīcas uzcelšanas laikiem. Var sacīt, ka baznīcā nav unikālu mākslas vērtību, bet šo vērtību rada visa baznīca kopumā – ar savu stilu sintēzi, kas sevišķi jūtama tās interjerā. Lai gan tiek uzskatīts, ka baznīcā eksistē tikai divi stili – baroks pašā ēkā, savukārt rokoko altāros un kancelē –, tomēr lāga negribētos šim apgalvojumam piekrist. Baznīcas interjerā ir detaļas, kas liecina gan par primitīvās rustikas elementiem – tas attiecināms uz luktu balstošajām kolonām un daļēji arī solu noformējumu. Tāpat arī par klasicismu – te varam minēt jomus atdalošās kolonas rotājošos kapiteļus, kuru formā un akantu motīva izmantošanā manāma rokoko un klasicisma sintēze. Kas attiecas uz altārus rotājošajām gleznām, tad tās ir salīdzinoši profesionāli veikti gleznojumi, tomēr bez vides apcerējuma vai tēlu raksturojuma, tāpēc vairāk pilda savu tīri sakrālo un dekoratīvo funkciju. Tomēr viss stilu kopsavilkums rada savu, unikālu un tiešām dziļu iespaidu.

Altāris ar apgleznotajām koka skulptūrām.

 

Pati trīsjomu būve ir veidota maksimāli askētiski, tomēr arī šeit, ja ir vēlēšanās, tad varam saskatīt rustikas piesitienu. Sienas ir veidotas guļbūves stilā ar horizontālu dēļu apšuvumu un vienkāršu pilastru kārtojumu, kas kopā ar sapārotajām logu ailēm un dzegām piešķir visai būvei atturīgu skaistumu un smagnēju eleganci.

Kā tipisks baroka laika liecinieks jāmin krāsotās koka skulptūras centrālā altāra retablā – krucifikss, Sv. Marija un Sv. Jānis. Tomēr šo tēlu apgleznošana ir veikta profesionāli, tajos grūti pamanīt kādas amatnieciskuma vai tautas mākslas pazīmes, kādas var atrast, piemēram, kanceles kokgriezumos. Kopumā var sacīt vienu, neraugoties uz zināmu stilu atšķirību, visi baznīcu veidojošie elementi ir labi saskaņoti vienotā ansamblī, tāpēc baznīca tiešām atstāj pabeigtības iespaidu un ir godam pelnījusi savu aizsargājamo statusu.

Šķiet, kāds vietējais amatnieks tikai vakar pabeidza meistarot šo kanceli.

 

Radošs gars skolās un biedrībās

Analizējot kultūras dzīvi Kārsavas novadā, jāatzīmē, ka tajā krietni vairāk, kā citos, izpaužas tendence attīstīt tieši kultūras nemateriālā mantojuma daļu. Tieši tāpēc Kārsavas novadā tik plaši izplatīta mīlestība uz deju, teātri, dziesmu, mūziku. Jāteic, ka šai tradīcijai ir dziļas saknes, kas jāmeklē pagājušā gadsimta sākumā, bet reizēm – vēl agrāk. Saknes visa veida mākslinieciskajai pašdarbībai ir jāmeklē divās vietās – izglītības iestādēs un biedrībās. Otrās pat šajā ziņā nereti darbojas auglīgāk, kā skolas.

Kādas tad vispār biedrības Kārsavā ir bijušas un pastāvējušas? Nosauksim tikai tās, kas nodarbojās arī ar kultūras pasākumiem. Noteikti jāsāk ar jau 1893. gadā dibināto brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrību (BUB) un tā pūtēju orķestri, par ko vairāk pastāstīsim vēlāk. Tālāk dibināšanas secībā jānosauc Kārsavas Latviešu biedrība, Krievu izglītojošā biedrība, Kārsavas Dāmu komiteja, Ebreju sieviešu labdarības biedrība, kā arī Rēzeknes Tautas konservatorijas filiāle un aizsargu organizācija.

Uzskaitot izglītības iestādes, pirmo jāmin ebreju ģimnāziju, kura pilsētā pastāvēja no 1922. līdz 1932. gadam, uz kuras bāzes 1932. gadā tika atvērta Kārsavas pilsētas ģimnāzija. Šajā laikā pilsētā vēl darbojas Kārsavas 6-gadīgā pamatskola, ebreju 6-gadīgā pamatskola un 4-gadīgā krievu pamatskola.

Pilsētā ir arī trīs bibliotēkas. Lielākā no tām – ebreju dzejnieka S. G. Frupa bibliotēka ar 2410 sējumiem –, kas bija divas reizes vairāk, nekā abās pārējās bibliotēkās – latviešu biedrības bibliotēkā un Krievu kultūras veicināšanas biedrības bibliotēkā.

 

Pūtēju orķestra dzimšana

Tagad pāriesim konkrēti pie mākslinieciskās pašdarbības veidiem. 30-tajos gados šajā jomā dominēja kora dziedāšana (ansambļu laicīgā dziedāšana Latgalē bija mazāk izplatīta), instrumentālā muzicēšana, teātra spēlēšana un deja. Jāteic, ka sacītais neattiecas tikai uz tautas un sarīkojumu dejām. Tika apgūti arī klasiskās dejas pamati un iestudētas dejas.

Atskatu par Kārsavas pašdarbību sāksim ar katras pilsētas vai novada lepnumu – pūtēju orķestri. Par to, kā tam Kārsavā klājās daudzu gadu desmitu garumā, interesanti un saistoši prot pastāstīt pazīstamais Kārsavas pētnieks, jau piecu grāmatu autors Nikolajs Ņikuļins, kura rīcībā ir daudz unikālas informācijas.

Kārsavas novadpētnieks Nikolajs Nikuļins par pilsētas vēsturi savācis daudz interesantu faktu. Šīs zināšanas viņš ne tikai apkopojis grāmatās, bet arī labprāt ar tām dalās mutiski.

 

Par pirmo pūtēju orķestri pilsētā jāpateicas BUB un faktam, ka Kārsavas ebreji bija lieli brīvprātīgo ugunsdzēsēju kustības entuziasti. Ebreju kopiena ļoti atbalstīja orķestri, iegādājoties tam nepieciešamos instrumentus. Orķestra sastāvs papildinājās, apmācot jaunos mūziķus, un tas bija stabila pilsētas muzikālā vienība, sākot no 20-to gadu sākuma līdz pat 2. Pasaules karam. Pēc kara šis orķestris atjaunots vairs netika.

Nedaudz vēlāk savu darbību sāka otrais pilsētas pūtēju orķestris, ko dibināja un vadīja N. Zakrevskis, kurš strādāja par Kārsavas pareizticīgo baznīcas reģentu. Orķestrī sākumā muzicēja tikai viņa audzēkņi. Sāka N. Zakrevskis ar baznīcas kora nodibināšanu, turpināja ar bērnu un jauniešu apmācību spēlēt pūšamos instrumentus. Kad N. Zakrevskis 30-tajos gados atstāja Kārsavu, viņš aiz sevis atstāja jau izveidotu mazu pūtēju orķestri, kas lēnām sāka gūt atzinību un izpelnījās arī aizsargu organizācijas aizgādnību. Pats par sevi saprotams, ka šim orķestrim pienāca gals līdz ar 1940. gada padomju okupāciju.

 

Vēl 70-tajos skanēja vareni

Pūtēju orķestra atdzimšana pilsētā notika 1944. gada rudenī, kad dziedāšanas skolotājam T. Grosam tika dota pavēle savākt vienkopus vecos mūziķus, lai nodrošinātu 7. novembra svētkus ar mūziku. Ko lai dara, pavēles neapspriež, kā rezultātā vecie pūtēji, iesaistot savās rindās arī pilnīgus iesācējus no Malnavas, atkal savācās vienkopus. Ilgi gan šis orķestris nepastāvēja, jo toreiz dominēja citas problēmas.

Nākošo pūtēju orķestri organizēja un vadīja talantīgais autodidakts no pašu Kārsavas J. Noviks. Taču viņš izlēma pamest dzimto pusi un doties romantikas meklējumos uz ziemeļiem. Vēl tad, kad J. Noviks mita Kārsavā, viņu uz pāris gadiem aizēnoja jauns vadītājs Alfrēds Golms, kurš ne tikai vadīja orķestri, bet izveidoja tam arī pilnas koncertprogrammas, kā arī nodibināja lielus panākumus guvušo estrādes orķestri. Taču arī šis teicamais mūziķis Kārsavā ilgi neaizkavējās, tāpēc orķestris atkal sāka pačibēt.

Pēdējo kārtīgo impulsu tam deva jaunais mūzikas skolas direktors Gunārs Bošs, kurš no sākuma nodibināja pūtēju orķestri mūzikas skolā, bet pēc laika viņa audzēkņi kopā ar saviem pedagogiem izveidoja jaunā Kārsavas pūtēju orķestra kodolu. Panākumi bija tik labi, ka gan skolas, gan pilsētas orķestris ne reizi vien piedalījās Dziesmu svētkos. Vēl pagājušā gadsimta 70-tajos gados orķestris skanēja vareni, 80-tajos tā sastāvs sāka mazināties, līdz tas, varām mainoties, tāpat kā daudzi citi pašdarbības kolektīvi, lēnām un nemanāmi izdzisa.

 

Ne tikai orķestris

Taču pūtēju orķestris nav vienīgais muzicējošais kolektīvs. Novadā 20 – 30-tajos gados izveidojās arī vairāki spēcīgi kora kolektīvi.

Pirmkārt, jāmin Kārsavas ģimnāzijas jauktais koris un Malnavas lauksaimniecības vidusskolas jauktais koris. Malnaviešus vadīja jau agrāk pieminētais N. Zakrevskis un darīja to tik kvalitatīvi, ka koris jau 1926. gadā ieguva tiesības piedalīties VI Vispārīgajos Latviešu Dziesmu svētkos. Šis panākums tika atkārtots 1938. gada XI Dziesmu svētkos.

Kora dziedāšanas un līdzdalības tradīcijas padomju varas gados, iespēju robežās arī vēlāk, tika saglabātas, turklāt ne tikai Kārsavā, bet arī lauku teritorijās. Lieki netērēsim, bet vienkārši minēsim korus, gan pieaugušo, gan skolnieku, kuri Kārsavas godu pārstāvēja Rīgā uz Lielās Mežaparka estrādes. Tie ir – Mērdzenes TN sieviešu koris, kurš ir rekordists dalības reižu ziņā Dziesmu svētkos (vairāk kā desmit), Malnavas lauksaimniecības tehnikuma koris, kā arī Mežvidu pagasta jauktais koris, kurš piedalījās XVIII Dziesmu svētkos. Skolēnu dziesmu svētkos piedalījās Kārsavas vidusskolas jauktais koris, Kārsavas vidusskolas meiteņu koris, Kārsavas vidusskolas 5. – 9. klašu koris, Salnavas pamatskolas 5. – 9. klašu koris, kā arī Pudinavas pamatskolas 5. – 9. klašu koris. Par dažu sarakstā minēto skolu var sacīt, reiz bija, tomēr skolas veikums ir saglabājies Dziesmu Svētku reģistros.

Mērdzenes sieviešu koris pratis noturēties un kopīgi skanēt jau 50 gadus.

 

Ar Dziesmas svētku tradīcijām kļūst smagāk

Minētie kori nebija vienīgie, kuri pastāvēja novadā. Vēl 30-tajos gados Kārsavā darbojās krievu jauktais koris, kas izveidojās uz baznīcas kora bāzes un ko vadīja Kubaņas kazaks Dmitrijs Kiričenko, kurš kazaku kora viesizrāžu laikā Kārsavā ieskatījās vietējā skaistulē, pēc kā izvēlējās palikt Latvijā. Vēlāk arī sasniedza savu mērķi – veiksmīgi apprecējās.

Vēl varam pieminēt Kārsavas katoļu baznīcas kori un aizsargu nodaļas kori. Savs koris 27 cilvēku sastāvā bija arī Mērdzenes aizsargu nodaļai.

No jaunāku laiku koriem jāpiemin Kārsavas jauktais koris, ko vadīja G. Bošs, un Kārsavas sieviešu koris, kuru noorganizēja Marija Simanoviča. Taču šos korus, diemžēl, pie ilgdzīvotājiem nevar pieskaitīt. Tā nu Kārsavā pakāpeniski vien ar Dziesmu svētku tradīcijām kļūst aizvien smagāk, gluži kā visos Latvijas lauku novados. Pašlaik realitāte ir tāda, ka no visiem minētajiem koriem savu darbību novadā turpina vien Mērdzenes sieviešu koris, kas šogad svinēs 50 gadu jubileju. Gods un slava kora ilggadīgajai vadītājai un diriģentei Inārai Dovgiallo, kura ir kora priekšgalā jau 23 gadus.

 

Katra biedrība iestudēja lugu

Tagad pievērsīsimies skaitliski mazākiem kolektīviem, kuru pamatnodarbes ir dejas un teātris. Jāteic, ka aizraušanās ar amatierteātri 20 – 30-to gadu Latvijā bija vispārēja, tāpēc Kārsava šajā ziņā nebija nekāds izņēmums. Katra biedrība, kura sevi cienīja, kā arī izglītības iestāde gadā iestudēja vismaz pāris lugas. Tās tika izrādītas gan pašu telpās, gan arī uz Tautas nama skatuves.

Kas attiecas uz dejas mākslu, tad par sekmīgu aizraušanos ar to un salīdzinoši labiem sasniegumiem horeogrāfijā Kārsava var pateikties divām kundzēm – Zinaīdai Bēnei un Zentai Šteinai. Zinaīda bija dāma ar profesionālu horeogrāfijas izglītību, jo bija beigusi baleta skolu Harkovā.

Tiesa, oficiāli viņa nekur nestrādāja, taču viņas pakalpojumus un konsultācijas ļoti bieži izmantoja Kārsavas krievu skolas un Malnavas lauksaimniecības skolas vadība, kas viņu lūdza iestudēt baleta priekšnesumus un horeogrāfiskas ainiņas. Kā stāsta N. Ņikuļins, aizraušanās ar deju Kārsavā sasniedza tādus apmērus, ka katoļu mācītājs lūdza horeogrāfiskos priekšnesumus iekļaut Ziemassvētku svētku programmā.

Z. Bēnes padomus un konsultācijas izmantoja arī otrā deju skolotāja Z. Šteina, kura strādāja arī par meiteņu fizkultūras pasniedzēju Kārsavas ģimnāzijā, krievu skolā, kā arī Nesteru skolā. Viņas iestudētās dejas un horeogrāfiskie priekšnesumi kuplināja ne tikai svētkus skolā, bet bija bieži viesi uz Tautas nama skatuves. Pateicoties Z. Šteinas darbībai, daudzas Kārsavas meitenes apguva klasiskās dejas pamatus un ieguva mīlestību uz klasisko deju.

 

Dejas mīlestība un vokālā māksla

Tieksme, aktīvi līdzdarboties mākslinieciskajā pašdarbībā Kārsavā un novadā, ir saglabājusies nemainīgi stingra un stabila līdz pat mūsdienām. Nav neviena pagasta, kurā nebūtu vismaz pāris pašdarbības kolektīvu, bet ir arī īsti rekordisti, piemēram, Salnavas pagasts, kur darbojas vairāk kā ducis dažādu kolektīvu. Visos pagastos notiekošajās kultūras dzīves peripetijās laipni palīdzēja orientēties ilggadīgā Kārsavas Tautas nama vadītāja Ināra Rasima.

Ināra Rasima Kārsavas Tautas namā strādā kopš 1990. gada, bet vada to kopš 1997. gada līdz pat šodienai.

 

Sākot stāstīt par mūsdienu kultūras dzīves norisēm Kārsavas novadā, pirmkārt jāpiemin tā iedzīvotāju lielo dejas mīlestību. Par to skaidri liecina dejot gribētāju skaits. Uzskatāms piemērs – pēdējā lielajā pieaugušo deju kolektīvu atlases skatē, kur kolektīvi cīnījās par tiesībām piedalīties Deju svētku lieluzvedumā Māras Zeme, Kārsavas novadu pārstāvēja 10 kolektīvi. Tikpat, cik Ludzas un Zilupes novadiem kopā.

Deju kolektīvi novadā pastāv un aktīvi darbojas Mežvidu, Mērdzenes, Salnavas un Malnavas pagastos, kā arī pašā Kārsavā. Par to sekmīgu darbību paldies pienākas to enerģiskajiem vadītājiem. No tiem, kuri vada vai vadīja dejas dzīvi, jāpiemin A. Medne kopā ar māti J. Barkāni, B. Stepanova, kura turpina vecāku L. un J. Kašu sāktās dejas tradīcijas, S. Dzerkale, D. Jezupovs, A. Šarkovska, V. Kirsanova, A. Turlaja. Trīs pēdējās kundzes pašlaik var dēvēt par novada dejas veterānēm.

Pievēršoties vokālajai mākslai, jāteic, ka, neraugoties uz koru deficītu, interese un patika uz dziedāšanu novadā ir visai augstā līmenī. To apliecina kaut tas, ka novadā nav neviena pagasta, kur nebūtu vismaz viens vokālais ansamblis, taču vairumā pagastu to ir vairāk. Tāpat nevar nepieminēt stabilos un slavenos novada folkloras un etnogrāfiskos ansambļus Salnavā, Mežvidos, Mērdzenē un Kārsavā. To attīstībā daudz darba un enerģijas ieguldījušas M. Kokina, Z. Kromāne, E. Bleive, A. Kopče, A. Medne, S. Nagle, R. Kulamova, R. Rivča, A. Silkāne, S. Poikāne, A. Golubova.

 

Salnava – Muzikantu ciems

Visi līdz šim minēti kolektīvu veidi, gluži tāpat kā teātra pulciņi un amatierteātri tomēr ir atrodami arī kaimiņu novadu pagastos. Tomēr ir kāda mākslas nozare, kurā Kārsava atrodas izņēmuma statusā. Runa ir par instrumentālo muzicēšanu – grupām un kapelām. Tuvākajos novados analogu Kārsavas, Malnavas un Salnavas muzikantiem nav. Par muzicēšanas popularitāti un kvalitāti labu liecību var dot kaut tas, ka Salnava jau tūrisma maršrutos figurē kā Muzikantu ciems. Par to var pateikties muzikālajām Golubevu, Mežaļu, Ločmeļu ģimenēm. Tāpat arī Kārsavas Tautas nama grupa “Bez PVN” komentārus neprasa. Tāpat labi pazīstama ir Malnavas kapela J. Stafecka vadībā. Šajā gadījumā atliek tikai sajust baltu skaudību un novēlēt, lai instrumenti turpina skanēt tikpat labi un mūžam novadā atrastos cilvēki, kuri vēlas sapulcēties un tos spēlēt sev un citiem par prieku.

 

Pazīstami vārdi vēsturē

Runājot par to, cik un kādi pazīstami cilvēki cēlušies no Kārsavas novada, pat grūti izlemt, vai sākt ar senām personībām vai pievērsties mūsdienām. Taču pati par sevi šāda izvēles iespēja skaidri parāda, ka ar kultūras dzīvi un slavu ārpus novada robežām kārsavieši var būt lepni un apmierināti.

Vispiemērotākais sākumā būtu kāds jubilārs. Tādu nav ilgi jāmeklē. Kārsavietim, rakstniekam, publicistam, tulkotājam un satīriķim Jezupam Laganovskim šogad aprit apaļa 100 gadu jubileja. Tiesa, viņa daiļrade pašlaik, pateicoties viņa kreisajam noskaņojumam, tagad ir nedaudz piemirsta, bet jāteic, ka vismaz attiecībā uz viņa mūža otrās puses darbiem tas ir nepelnīti.

 

 

Izteikti latgaliskajam rakstniekam Jezupam Laganovskim šogad 15. martā apritēja 100 gadu jubileja.

 

 

 

 

 

 

Mazāk zināms ārpus Latgales reģiona droši vien ir tēlnieks autodidakts Jevgeņijs Ivanovs, Ludzas Nāriņas autors, kuru pašlaik var apskatīt visi Ludzas novadpētniecības muzeja apmeklētāji.
Vēl no vecākās paaudzes izcilniekiem, kuru saknes meklējamas Kārsavas novadā, vajadzētu minēt vēsturnieci un arheoloģi Tatjanu Pāveli no Goliševas, kārsaviešus – grafiķi Baņutu Ancāni, literatūras kritiķi Andu Kubuliņu, Malnavu pārstāvošo muzikologu un padomju laiku kultūras ministru Vladimiru Kaupužu. Mežvidiešus – komponistu, diriģentu un pedagogu Klementu Mediņu, kā arī dzejnieci Vilhelmīni Urtāni. No pazīstamajiem mērdzeniešiem noteikti jāpiemin publiciste Veronika Abricka, kā arī tiešām leģendāru personību, proti, 1911. – 1913. gadu pasaules čempionu grieķu-romiešu cīņā Klemensu Buļu, kurš savā laikā visā Eiropā izpelnījās ne mazāku slavu kā Ivans Poddubnijs, bet vēlāk – mūsu pašu Jānis Lesinovičs.

 

Nozīmīga iniciatīva

Tomēr tā ir pagātne. Patīkama, jauka, bet jau aizgājusi. Arī mūsdienās kārsavieši var lepoties ar savu devumu. It sevišķi ražens tas ir muzikālajā laukā. Grupu “Bez PVN” jau minējām, tāpat nevar aizmirst par brāļiem Rasimiem. Tāpat populārs Latgales un Latvijas mūziķis Arnis Slobožaņins nāk no Bozovas. Arī vijolniece ar pasaules vārdu Aija Īzāka savu bērnību saista ar Kārsavu.

Vispār mūzikas mīlestība novadā ir izteikta. To apliecina kaut vai tas, ka Kārsavā izdots novada komponistu dziesmu krājums. Tajā atrodamas I. Dovgiallo, R. Kulamovas, M. Geidāna un L. Žukovskas dziesmas. Novads var lepoties arī ar saviem dzejniekiem – G. Nagli, I. Naglu, R. Linužu un L. Rundāni –, kuri turpina vecāko novada dzejnieku – A. Adamāna un J. Silkāna – sāktās dzejas tradīcijas.

Atgriežoties pie mūzikas, sevišķi siltus vārdus un pamatotu atzinību noteikti pelnījusi ērģelniece un pedagoģe Guna Kise, kurai pienākas nopelns par “Latgales ērģeļu dienu” ideju, kā arī par tās īstenošanu un rūpēm par ērģeļmūzikas popularizēšanu un veco ērģeļu atjaunošanu. Tik nozīmīgas iniciatīvas dzimst ļoti reti, tāpēc Kārsavai tiešām ir iemesls un tiesības lepoties, ka jau lielu popularitāti ieguvušā labdarības festivāla saknes meklējamas tieši Kārsavā.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par “Dziļās kultūras pēdas Kārsavas novadā” saturu atbild Ludzas Zeme.