Darbs ir, tomēr jaunieši brauc prom

Kaut arī bērnudārzu Goliševā slēdza, tomēr bērni nāk katru vakaru spēlēties uz ierīkoto rotaļu laukumu, stāsta Goliševas iedzīvotāja Tamara Ivanova.

Raksts no laikraksta ievietots pilnā apjomā

Problēmas ielaistas gadu desmitiem, Kārsavas novadā slēgtas trīs skolas

Kopš 2009. gada Kārsavas novadā slēgtas trīs no septiņām novada skolām:  2009. gadā Vītolu un 2. Mežvidu, savukārt 2010. gadā Aizgāršas. Aizgāršas pamatskolu pašvaldība slēdza pēdējo, to uzturēja tik ilgi, cik varēja, jo tā bija vienīga skola novadā ar krievu mācību valodu.

Pedagogi atrod darbu

Pirmā pamatskola, ko slēdza, bija 2. Mežvidu, jo tur skolēnu skaits noslīdēja līdz 32. Pat ne nelielais skolēnu skaits bija galvenais slēgšanas iemesls, skaidro Kārsavas novada domē. Sākās krīze, ar novadu izveidošanu sākas finansiālas problēmas, bet Mežvidos bija pārsprāguši radiatori, tas prasīja daudz līdzekļu nopietnam remontam, kā arī siltināšanu. Pedagogi tajā brīdī arī nebija pret, jo viņi saprata, ka sešus kilometrus no Kārsavas uz otru pusi atrodas Nautrēnu vidusskola.
Tieši Mežvidu pamatskolas pedagogiem, lai cik sāpīgi tajā brīdī skolas slēgšana šķita, tomēr tas bija pluss, jo viņi varēja ātri atrast sev vietu darba tirgū. Analoģiski bija ar Vītolu pamatskolu tajā pašā gadā, proti, pedagogi un visi darbinieki veiksmīgi atrada darbu, daļa no tiem līdz šīm brīdim strādā vietējā pansionātā.

Ja nebūs skolas, tad nebūs dzīvības

Sākoties skolu tīkla optimizācijai, 2009. gadā Latvijā tika reorganizētas 84 un slēgtas 57 skolas. Urbanizācija ar centru galvaspilsētā, tā ir ļoti nepareiza valsts politika, uzskata Kārsavas novada domes priekšsēdētāja Ināra Silicka:
– Es vienmēr biju uzskatījusi un pie tā es arī palieku, ka, ja ir skola vai vismaz bērnudārzs jebkurā pagastā, tikmēr kaut kāda rosība, dzīvība, kaut kas notiek. Nav skolas, viss pieklust. Pazūd enerģija, dzīvība. To parādīja Mežvidu piemērs, jo Mežvidos uzreiz pēc skolas likvidēšanas arī veikals bankrotēja.
Arī iedzīvotāji pamanīja, ka, ja skolēns pāriet citur mācīties, līdz ar viņu daudzi vecāki aizbrauc projām. Turklāt ne tikai uz ārzemēm, bet arī uz citām Latvijas vietām.

Visas ēkas ir saglabātas

Visas skolu ēkas pašvaldība saglabā un vairākkārt piedāvā uzņēmējiem, lai tie izveidotu jaunas darba vietas, taču pagaidām visi centieni ir nesekmīgi. Tomēr pašvaldībā uzskata, ka viņiem  ir paveicies, ka tās skolas, kas slēgtas, atrodas tuvu lielceļiem. Vissliktāk no aizslēgtajām skolām ir ar Vītolu pamatskolas ēku, jo tā atrodas ārpus ciemata upes malā starp Malnavu un Goliševu.
Vislabākā situācija ir Goliševā, kur izdevās saglabāt skolas ēku, izīrējot daļu no tās veikalam, bet sporta zāli otrajā stāvā vietējie iedzīvotāji, pārsvarā jaunieši, izmanto sporta aktivitātēm un dažādām citām kultūras norisēm. Vasarā rīko dažādas nometnes. Pārvaldnieks seko, lai saglabātu ēku, cenšas, lai ciematā pulsē dzīvība.

A. Posredņikovs pie jaunajiem trenažieriem, ko nesen uzstādīja.

Ar skolas slēgšanu samazinās iedzīvotāju skaits

Kas notiek ciemā pēc tam, kad skola tiek slēgta? Lai atbildēt uz šo jautājumu, devāmies uz Goliševu. Braucot 16 kilometrus no Kārsavas, pa ceļam negadījās sastapt nevienu automašīnu, šķita, ka transportlīdzekļu kustības te vispār nav. Pārsteidza arī, ka Goliševas ciems izskatās tukšs, proti, centrālajā ielā izdevās ieraudzīt tikai vienu kājāmgājēju.
Izrādās, ka šeit dzīvāk ir tikai no rīta un vakarā, kad bērni atgriežas no skolas. Vietējie skolnieki tagad mācās Mērdzenes pamatskolā un Kārsavas vidusskolā, jo skolas Goliševā vairs nav.
Pēc tam, kad 2010. gadā tika slēgta Aizgāršas pamatskola, iedzīvotāju skaits Goliševā krietni saruka. Ja 2009. gadā šeit dzīvoja 480 cilvēki, tad tagad tikai 365. Jāpiemin, ka tie ir deklarētie iedzīvotāji, tāpēc situācija ļoti iespējams ir daudz bēdīgāka. Samazinājumu par vairāk kā 100 iedzīvotājiem vietējie skaidro ar skolas slēgšanu, kā arī ar kolhoza likvidēšanu.

Bērnudārzu arī slēdza

Ciemata centrā redzama bērnudārza ēka, kas tika uzcelta tālajos 80-tajos gados.  Agrāk šeit atradās skolas internāts un divas bērnudārza grupiņas. Ar Aizgāršas skolas slēgšanu arī internāts tika slēgts, ar bērnu skaita samazināšanos samazinājas arī grupiņu skaits. Jau vairākus gadus šeit darbojas tikai viena grupiņa – Malnavas pirmsskolas izglītības iestādes filiāle. Taču šogad arī tā tika slēgta, jo izdevās savākt tikai trīs bērniņus…
Tomēr bērnudārza ēka nav tukša, šeit atrodas Goliševas pagasta pārvalde, bibliotēka, feldšeru punkts. Bibliotēkari un feldšeri neizdevās satikt, jo viņas tieši šajā laikā atrodas atvaļinājumā, bet pagasta pārvaldnieks gan bija uz vietas.

Goliševas centrālā iela, neredz nevienu cilvēku.

Ja ciemā vairs nav skolas, tad tās jau ir sekas

Aizgāršas pamatskolas ēka atrodas ciemata centrā, tas ir liels pluss. Pirms septiņiem gadiem šeit atvēra veikalu, darbojas sporta zāle, arī ziemā, jo ir uzstādītas apaļās krāsnis, stāsta Goliševas pagasta pārvaldnieks Anatolijs Posredņikovs.
Šeit dzimis un mācījies, 15 gadus strādāja par Goliševas kultūras nama vadītāju, vēlāk trīs sasaukumus tika ievēlēts par pagasta priekšsēdētāju, bet tagad jau 9 gadus strādā par pārvaldnieku. A. Posredņikovs uzskata, ka skolas slēgšana, tās jau ir sekas, jo skolu slēdza 2010. gadā, kad tajā jau nebija pat 30 skolnieku. 1974. gadā, kad viņš pabeidza šo skolu, tajā mācījās 120 – 150 skolnieku.
Uz jautājumu, kāpēc Goliševā cilvēku paliek mazāk un mazāk, A. Posredņikovs atbild, ka, viņaprāt, tas sākas ar kolhoza Progress likvidēšanu deviņdesmitajos gados:
– Tika likvidētas darba vietas, tāpēc aizbrauca ģimenēm uz ārzemēm vai uz pilsētām, arī uz Rīgu. Deviņdesmitajos gados Goliševā dzīvoja 550 – 600 cilvēku, tagad no tā skaita palikusi gandrīz puse.
Tomēr pagasta pārvaldnieks pamanīja, ka arī ar skolas slēgšanu ciematu pameta ievērojami daudz cilvēku, pēdējo divu – trīs gadu laikā aizbraukušas vairākas ģimenes.
 

Cilvēku Goliševā paliek mazāk un mazāk

Apkārt bērnudārzam sakopta teritorija, ir skaists bērnu rotaļu laukumiņš, ko no nokritušām koku lapām tīra Tamara Ivanova, kura strādā šeit kā “simtlatnieks”. Viņa stāsta, ka kaut gan bērnudārzu slēdza, tomēr katru vakaru bērni atnāk uz šejieni spēlēties. Cilvēki šeit ir kulturāli, par to liecina tas, ka no rīta bērnu laukumiņš ir tīrs.
Tamara uzskata, ka cilvēku Goliševā paliek mazāk tāpēc, ka šeit nav darba. Tamārai ir četri bērni. Viena Tamāras meita aizbrauca strādāt uz Lielbritāniju, otrā strādā Igaunijā, trešā – vienā no Ludzas veikaliem. Jaunākā meita vēl mācās Kārsavas vidusskolas 12. klasē un plāno iestāties Rēzeknes augstskolā.
– Diez vai kāds no viņiem atgriezīsies uz Goliševu,– nopūšas Tamāra un piebilst, ka vecu cilvēku šeit ir krietni vairāk nekā jauniešu, tāpēc arī bērnu nav, jo nav kam dzemdēt.

Pie Goliševas Kultūras nama ierīkots skaists laukums par godu Latvijas 100-gadei.

Kur var strādāt Goliševā?

Vietējie iedzīvotāji strādā pārsvarā mežā un pie lielajiem lauksaimniekiem. Ciematā ir divi veikali, bibliotēka, pasts, kultūras nams, feldšera punkts, arī pagasta pārvaldē strādā seši cilvēki. Nopelnīt var arī, sezonā lasot ogas un sēnes mežā. Protams, kā visur, bezdarbniekiem ir iespēja četrus mēnešus strādāt pagaidu algotos darbos.
Starp vietējiem jauniešiem populāra ir Malnavas koledža, tomēr pēc tās beigšanas neviens uz vietas nepaliek strādāt, pārsvarā brauc uz ārzemēm. Jautāts, vai tur viņi strādā pēc specialitātes? Protams, ka nē, saņēmu atbildi. Izrādās, ka mēs tērējam valsts naudu, lai izaudzinātu mūsu bērnus priekš ārzemēm, kur viņu iegūtā specialitāte nevienam nav vajadzīga? Mācām, pēc tam pavadām. Tiešām bēdīgi. Tajā pat laikā, kad uzņēmēji ir ļoti uztraukti par darbaspēka trūkumu…
Nolēmu precizēt pie vietējiem uzņēmējiem, kā viņiem ir ar darbaspēku. Ar mani laipni piekrita parunāt Jānis Zeiļuks, kurš dzīvo Malnavā un apstrādā Goliševas pagastā ap 500 hektārus zemes.

Ar strādniekiem ir vairāk kā grūti

J. Zeiļuks apstiprina, ka pēc Malnavas koledža pabeigšanas pie viņa neviens absolvents nenāk strādāt, kaut gan, ja cilvēks strādā ar atbildību, tad viņš saņem arī labu algu. Pietrūkst strādnieku, pirmkārt, traktoristu.
– Uz šodienu primārais ir darbaspēks,– saka J. Zeiļuks. – Nav kam strādāt. Tagad mēs formējam dokumentus imigrācijas departamentā, lai no ārzemēm ievestu darbiniekus. Kur tas ir redzēts?
J. Zeiļuks uzskata, ka jauniešos valda bezatbildība, nav gribēšanas strādāt, pārsvarā tie grib laiku pavadīt pie datoriem un gulēt līdz plkst. 10.00.
– Vietējo jauniešu nav, tā notiek jau gadiem ilgi. Ielikām interneta portālā sludinājumus, pie mums brauca strādāt no Saldus, Valmieras, Ogres, kādu tikai nebija. Sapratām, beigu beigās, ka visi jaunieši ir vienādi, proti, svaidās kā gājputns no vienas puses uz otru.
J. Zeiļuks pateica, ka, ja pirms 20 – 30 gadiem bija grūti saņemt kredītu, tad mūsdienu problēma ir atrast labu darbinieku. Tāpēc ka strādnieks, kuru nepazīsti, var iebraukt grāvī, salauzt dārgo traktoru un viss. Traktoru cena tagad ir no 100 tūkstošiem eiro. J. Zeiļuks no sirds pārdzīvo:
– Darbs ir. Darbu var atrast. Tas ir pats sāpīgākais, ka jaunieši negrib savu zemīti apstrādāt, bet brauc uz ārzemēm, meklē vienkāršu, mazāk atbildīgu darbu.
Uzņēmējs uzskata, ka tā nav pēdējo divu gadu problēma, bet gan tā ir ielaista gadu desmitiem, pie tā vainīga valsts politika.

Nevarēja atrast pārdevēju

Šo viedokli dala arī vietējā veikala, kas atrodas skolas ēkā, īpašniece Vera Zlidne. Ļoti grūti ir izdzīvot, viņa atzīst. Reti kad izdodas laikus norēķināties ar visiem piegādātājiem, samaksāt nodokļus un vēl vajag no Malnavas, kur viņa dzīvo, atbraukt uz Goliševu. Uz jautājumu, ko nepieciešams paveikt, lai šeit atkal būtu cilvēki, viņa atbild:
– Es domāju, jūs šeit jau neatradīsiet strādniekus, ja pat kādu uzņēmumu atvērsiet. Atceros, kad pirms septiņiem gadiem plānoju atvērt šo veikalu, meklēju pārdevēju un ilgi nevarēju atrast. Visi strādā “simtlatniekos”, trakākais ir tas, ka tas viņus apmierina un neviens negrib nākt strādāt!
Vera uzskata, ka ar algotiem darbiem un GMI pabalstiem valsts ir izlutinājusi tautu. Savukārt jaunatne nestrādās, jo viņiem vajag visu uzreiz un daudz. Tāpēc Goliševā paliek tikai veci cilvēki.
Savukārt Valentīna, kuru satiku netālu pie veikala durvīm, uzskata, ka jaunieši brauc prom tāpēc, ka uz vietas nav darba:
– Kur jaunieši? Visi brauc prom, it sevišķi vīrieši, paliek tikai tie, kuriem ir bērni un darbs. Sievietēm nav jēgas braukt prom, jo viņām ir bērni, saimniecība, lopi.
Ļoti interesanti, kā atšķiras uzņēmēju un citu iedzīvotāju viedokļi. Acīmredzami, ka darba vietas ir, taču strādāt neviens nevēlas, kamēr cilvēki uzskata, ka pie vainas ir darba vietu trūkums.

Veikala īpašniece V. Zlidne atzīst, ka darbinieku atrast ir grūti.

Skaistā bērzu aleja

Pie Aizgāršas pamatskolas ēkas līdz šim atrodas skaista bērzu  aleja, kur satiku vietējo iedzīvotāju Svetlanu. Izrādās, šeit mācījās viņa pati, kā arī viņas tēvs un bērni. Svetlanas tēvs stādīja šo skaisto aleju. Aleja ir, bet bērni pa šo celiņu vairs nestaigā. Jautāts, kāpēc? Skan atbilde: – Tāpēc, ka šeit nav perspektīvas.
Svetlana uzskata, ka, ja skola joprojām pastāvētu, tad tauta ciematā vēl dzīvotu un cilvēkiem būtu darbs.
Savukārt cita sieviete Marina uzskata, ka Aizgāršas pamatskolu slēdza tāpēc, ka šī bija skola ar krievu mācības valodu, bet savā laikā vairums krievu atdeva savus bērnus latviešu skolās.
– Es saprotu, ka vecāki gribēja labāko saviem bērniem, tomēr žēl skatīties uz šo ēku. Katru gadu skatos, tā pamazām sabrūk. Sirds plīst no sāpēm, līdz asarām…– sieviete vairs nevarēja runāt, sāka raudāt…

Pašvaldība nejūtas vainīga

Kārsavas pašvaldība nejūtas vainīga novada skolu slēgšanā un neplāno slēgt vairs nevienu skolu, ja tas būs atkarīgs tikai no novada deputātiem. Kaut gan, piemēram, Salnavas pamatskolā jau pašlaik mācās mazāk par 40 bērniem. Tomēr kamēr ir skola, tikmēr ciematā ir rosība, uzskata Kārsavas novada domes vadība. Jā, ir problēmas, bet tāpēc mēs dzīvojam, lai tās risinātu.
Visvienkāršāk būtu skolu slēgt, bet kam būs no tā labums? Ciemats paliks tukšs. Tagad Salnava ir viens no kultūras un tūrisma centriem Kārsavas novadā, ja nebūs skolas, tad nebūs dzīvības.
Ja Izglītības ministrija nepiespiedīs likvidēt skolu ar saviem noteikumiem, tad pašvaldība to nedrīkst darīt, uzskata Kārsavā.

Materiāls sagatavots ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem