Cilvēki grib dzīvot priekš sevis

Jānis Lubāns ar bērniem apmeklē Mego veikalu Ludzā, viņš ir pamanījis sabiedrības negatīvo attieksmi pret daudzbērnu ģimenēm.

Raksts no laikraksta ievietots pilnā apjomā

Turpinām rakstu sēriju par demogrāfisko situāciju mūsu pusē. Zināms, ka vietējo viedoklis ir viens, lai uzlabotos demogrāfiskais stāvoklis – jāpalielina algas, jārada darbavietas, jāpiešķir lielāki pabalsti utt. Tomēr šoreiz meklējām savādākus viedokļus.

Bēdīga tendence skaidri redzama
Šodien stāstīsim par dzimstību Ludzas, Zilupes, Kārsavas un Ciblas novadu teritorijās. Zemāk redzēsiet statistiku, tomēr jāsaprot, ka mūsdienās, kad notiek iedzīvotāju brīva kustība, izdarīt secinājumus, par kādas vienas nodaļas datiem attiecībā uz konkrētu administratīvo teritoriju, nevar precīzi. Statistikas dati drīzāk jāskata reģionāli, lai gan arī tas būs visai nosacīti, bet fakti par dzimstību un mirstību noteikti jāsaista ar attiecīgās teritorijas iedzīvotāju vecuma sastāvu, skaidro Ludzas novada Dzimtsarakstu nodaļas vadītāja Aija Andersone.
Uzdevums nav veikt kādu nopietnu pētījumu, bet tikai uzzināt tendences, tāpēc ieskatīsimies statistikas datos. Pateiksim godīgi, dzimšanas-miršanas statistika pēdējos gados nepriecē. Kaut gan speciālisti atzīst, ka arī Padomju gados Ludzas rajona teritorijā mirstība bija lielāka nekā dzimstība, taču nevar pateikt, ka tas ir liels mierinājums.

Nomirst trīsreiz vairāk nekā piedzimst

Kā paskaidroja Aija Andersone, ja runāt par reģistrācijas datiem, tad viņa ar pārliecību var pateikt tikai to personu vai faktu skaitu, ko konkrēti reģistrējusi Ludzas novada dzimtsarakstu nodaļa. Ludzas novada Dzimtsarakstu nodaļā pēdējo piecu gadu laikā reģistrēti dzimušie: 2013. gadā – 91, 2014. – 110, 2015. – 111, 2016. – 110, 2017. – 87. Savukārt mirušos reģistrēja daudz vairāk, aptuveni 3 reizēs vairāk, tas ir katru gadu nomirst no 270 līdz 300 cilvēki.
Tomēr ir jāsaprot, skaidro A. Andersone, ka reģistrācija nav tas pats kas piesaiste konkrētai administratīvai teritorijai, jo vairāk tāpēc, ka šobrīd, kad darbojas Civilstāvokļa aktu reģistrācijas sistēma (CARIS), tāpēc var vērsties jebkurā dzimtsarakstu nodaļā.
Tā, piemēram, no 2017. gadā Ludzas novada Dzimtsarakstu nodaļā reģistrētajiem 87 jaundzimušajiem 11 ir deklarēti citās pašvaldībās (6 – Ciblas, 3 – Zilupes, 1 – Kārsavas novadā, 1 – Rīgā). Vai arī – no 2018. gada septembra Ludzā reģistrētajām 24 mirušajām personām 7 personas bija deklarētas citos novados.

Citur situācija ir līdzīga

Zilupes novada Dzimtsarakstu nodaļas vadītāja Jeļena Voitķeviča paziņoja, ka no novada izveidošanas līdz šim laikam miršana būtiski pārsniedz dzimšanu. 2010. gadā Zilupes Dzimtsarakstu nodaļa reģistrētas 88 miršanas un tikai 18 dzimšanas, savukārt, 2015. gadā – attiecīgi 38 un 23, 2017. gadā – 35 un 11, bet 2018. gadā – 28 un 6. Vissliktākā statistika bija 2010. gadā, kad miršana pārsniedza dzimšanu gandrīz 5 reizes, pērn nedaudz vairāk par 3 reizēm, šogad – 4,66 reizes. Tikai 2015. gadā mirstība pārsniedza dzimstību 1,65 reizēs. Tomēr pārsniedza. Situācija tiešām izskatās bēdīga.
Kārsavas novadā tendence ir līdzīga, proti, miršana pārsniedz dzimšanu katru gadu vidēji 3 reizes. Vissliktākā statistika Kārsavā bija 2012. gadā, kad šeit tika reģistrētas 149 miršanas un tikai 27 dzimšanas, bet vislabākā 2013. gadā– attiecīgi 100 un 51. Pēdējos 8 gados Kārsavas novadā reģistrētas 310 dzimšanas.

Ciblas novadā kopš 2010. gada piedzimst 184 bērni

Ciblas novadā statistika arī nav iepriecinoša – kopš 2010. gada šeit piedzima 184 bērni, bet nomira 507 iedzīvotāji, ziņo Ciblas novada dzimtsarakstu nodaļas vadītāja Valentīna Ruciņa. Vidēji gadā sanāk, ka mirušo ir 2,75 reizes vairāk nekā dzimušo.
Rezultāts it kā labāks nekā kaimiņu pašvaldības, taču mēs zinām, ka reģistrēt kā dzimšanu, tā arī miršanu var jebkurā Dzimtsarakstu nodaļā Latvijas teritorijā, varbūt citam ērtāk to izdarīt, piemēram, Ludzā.
Katru gadu Ciblas novadā reģistrē no 16 līdz 27 jaundzimušo, tomēr V. Ruciņa stāsta, ka sabiedrība noveco, jo jaunatne brauc peļņā uz ārzemēm, tur arī viņiem dzimst bērni.
Kas var mainīt situāciju valstī? Valentīna Ruciņa pārliecināta, ka pie labas gribas un gudra prāta var daudz ko mainīt. Valstī jāmaina nodokļu politika, jāļauj attīstīties uzņēmējdarbībai, tad būs darba vietas. Uzņēmējiem jāmācās domāt par saviem darbiniekiem – jāmaksā adekvātas algas, jābeidz maksāt aploksnēs un nelegāli nodarbināt darbiniekus.
Secinājumi ir skaidri, proti, mūsu reģionā pēc statistikas mirušo ir daudz vairāk nekā dzimušo, vismaz trīs reizes vairāk nomirst nekā piedzimst. Perspektīvas ir gaužām skumjas.

Svarīgs ir sociāli ekonomiskais stāvoklis

Kas nepieciešams, lai cilvēkiem būtu motivācija lauku reģionos dzemdēt bērnus? Atbild Juris Dombrovskis, Ciblas novada domes priekšsēdētājs: – Nevar viennozīmīgi atbildēt, jo ir daži aspekti. Domāju, galvenais nav vecāku materiālais stāvoklis, bet sociāli ekonomiskais stāvoklis. Ja cilvēkiem šeit būs darbs, ja būs interese dzīvot, strādāt un iekļauties sabiedrībā, tad radīsies motivācija šeit arī dzemdēt bērnus. Tāpat svarīga ir apkārtēja vide, kur viņam patīk jādzīvo, lai cilvēkiem gribētos mantot savas ģimenes vērtības, it sevišķi lauku cilvēkiem.
J. Dombrovskis uzskata, ka pie mums nav pietiekama dzimstība, ģimenē ir viens vai neviens bērns, jo cilvēks grib dzīvot priekš sevis, grib vairāk atpūsties, ceļot pa pasauli, pašlaik tendence ir vairāk izklaidēties. Dzimstību pazemina arī tas, ka Latvijā sāka popularizēt viendzimuma laulības, tajās taču bērni nedzimst. Lai paaugstināt dzimstību, mums vajag vairāk godināt tradicionālās ģimenes vērtības un audzināt tās jau no mazotnes, uzskata Juris Dombrovskis.

Juris Dombrovskis uzskata, ka mums vajag vairāk godāt tradicionālās ģimenes vērtības.

Uzlabot dzimstību ir grūti

Daudz dzirdēts no vietējām ģimenēm, ka Ciblas novads ļoti atbalsta ģimenes ar bērniem, ko apstiprina arī J. Dombrovskis: – Mēs cenšamies, cik mēs varam ģimenes atbalstīt: Ciblas novada bērnudārzos nav vecāku maksas, pusdienas ir par brīvu, bezmaksas transports, tāpat arī visi mācību piederumi ir bezmaksas. Abās skolās brīvpusdienas ir pilnīgi visiem skolēniem, bet sekmīgajiem maksājam stipendijas. Pirms diviem gadiem tika ieviests pabalsts, 50 eiro par katru bērnu, daudzbērnu ģimenēm skolas piederumu iegādei. Cenšamies stimulēt arī dzimstību, pakāpeniski palielinot bērna dzimšanas pabalstu, tagad tas sasniedz 150 eiro par pirmo bērnu, 200 par otro, 250 par trešo un katru nākamo.
Taču neskatoties uz visu atbalstu ģimenēm ar bērniem, J. Dombrovskis atzīst, ka maksā, cik gribi, bet pacelt dzimstības rādītājus ir grūti. Nepieciešams izveidot tādu sociāli ekonomisko vidi, lai cilvēks justos nepieciešams sabiedrībai nevis izmantotu pabalstus un parazitētu uz sabiedrības rēķina.

Baidās no sabiedrības viedokļa

Veiktās aptaujas rāda, ka ir sievietes, kuras grib dzemdēt, bet saprot, ka viņas to nevar atļauties finansiālās situācijas dēļ. Darbavietu trūkums, mazas algas, mazi bērnu pabalsti. Tāpat jārada labāki apstākļi ģimenēm ar bērniem, lai paaugstinās bērnu pabalsti, lai jaunai ģimenei ir kur dzīvot un kur skolot savas atvases, it sevišķi laukos.
Cilvēkiem svarīgs ir ne tikai finanšu jautājums, bet arī sabiedrības viedoklis. Vecākiem ir jādomā, kā apģērbt bērnu, jo, ja to izdarīsi neatbilstoši tam, kā to saprot sabiedrībā, tad atvasei būs problēmas, viņu izsmies, it sevišķi šī problēma skar daudzbērnu ģimenes, kurām nav finanšu, lai apģērbtu bērnus tik skaisti, kā gribētos.
Piekritīsiet tam, ka pie mums tagad ir ļoti maz daudzbērnu ģimeņu, tāpēc mūsdienās tas ir brīnums. Tomēr pavisam nesen daudzbērnu ģimenes nebija brīnums, piemēram, mūsu vecvecāki paši nāca no daudzbērnu ģimenēm, turklāt jāpiemin, ka finansiālas grūtības neatturēja viņus dzemdēt.
Interesanti, ka sabiedrībā valda priekšstats, ka daudzbērnu ģimenes ir nelabvēlīgas un sociāli problemātiskas. Iespējams tāpēc, ka lielākā daļa no tām, diemžēl, tādas arī ir. Tomēr kāpēc nedzemdē labvēlīgās ģimenēs, kur ienākumu līmenis ir daudz augstāks?

Kurš dod bērnus, tas dod arī bērniem

Cilvēki nevēlas dzemdēt bērnus arī baidoties no sabiedrības viedokļa, uzskata Jānis Lubāns, septiņu bērnu tēvs no Ciblas novada Blontu ciema. Sabiedrība bieži negatīvi ir noskaņota uz daudzbērnu ģimenēm: – Kad mēs kopā apmeklējam kādu sabiedrisku vietu, maz ir neitrālu cilvēku, daudzi pievērš uzmanību mūsu ģimenei. Ir tādi, kuri smaida, ir tādi, kuri apjautājas, ir kuri apskatās un rūpīgi saskaita bērnus, cilvēkiem ir interesanti, bet nesaprotami. Tomēr lielākoties daudzi skatās ar žēlumu vai pat nievājošu attieksmi: “Redz, kaut kādi bezatbildīgi, neapdomīgi…”
Tomēr Jānis ar sievu Jeļenu pie tā jau ir pieraduši, tāpēc nepievērš uzmanību un dažreiz pat joko: “Ejam uz veikalu visi kopā, uzjautrināsim tautu!”
Cilvēku attieksme nav viennozīmīga, stāsta Jānis, ģimene saņem daudz jautājumu: “kā jūs izbarosiet, kā jūs uz skolu laidīsiet, kā jūs visu apmaksāsiet”. Citkārt cilvēki apgalvo: “jūs dzīvosiet nabadzībā, utt”.
Sabiedrības viedoklis būtiski ietekmē cilvēkus, uzskata Jānis, daudzi to uzklausa, tam tic, tāpēc baidās. Sabiedrībā izveidojies stereotips: “daudz bērnu, tad tā ir nabadzība, neizglītotība utt”. Tomēr Jānis nebaidās, jo paļaujas nevis uz materiālo stāvokli, bet uz Dievu. Kurš dod bērnus, tas dod arī bērniem!

Cilvēki neprot būt laimīgi

Interesantu viedokli pauda Marija no Kārsavas, kura uzskata, ka cilvēkam vienmēr būs maz. Nauda, tas nav noteicošais, lai dzemdētu bērnus. Viņa saka: – Mēs nemākam būt laimīgi un atrast prieku vienkāršās lietās. Piemēram, var dzert tēju ar konfekti un par to just prieku. Taču, nē, mums vajag torti!
Pilnīgi droši, var salīdzināt divus cilvēkus, kuri dzīvo vienādos apstākļos, viens būs laimīgs un otrs nebūs. Kāpēc tā notiek? Domājams, no tā, ka cilvēkiem ir dažāds apziņas līmenis, domāšana un ieradumi. Vai tad laimīgs ir tikai tas, kuram daudz naudas?
Ja cilvēkam paliek vairāk naudas, tad viņam vajag vēl vairāk. Kad viņš ieņem labu amatu, tad viņam gribas vēl labāku darbu. Cilvēkam nekad nav labi tur, kur viņš ir, tā apgalvo vairāki aptaujātie Ludzas, Kārsavas, Ciblas un Zilupes novadu iedzīvotāji. Tikai maza daļa cilvēku saka, ka viņus spēj padarīt laimīgus parastas lietas – saule, iespēja staigāt pa dzimto vietu, kafijas tasīte kopā ar draugiem, bērnu smaids, ģimene jeb viss tas, ko nevar nopirkt par naudu.
Lidija Agakija no Zilupes: – Cilvēku padara laimīgu nevis nauda, bet gan darbs un ģimene. Mani, piemēram, laimīgu padara tas, ka es piedzimu un dzīvoju Zilupē. Esmu laimīga, ka man ir iespēja staigāt pa savām mīļotajām ielām, pilsēta pārvēršas. Cik skaista tā ir! Man ir labi draugi, man ir ģimene, esmu pilnīgi laimīgs cilvēks.

Lidija Agakija ir laimīgs cilvēks.

Laime nav naudā

Cilvēka laime nav atkarīga no naudas, teica vairāki aptaujātie. Es, raksta autors, piekritu vienas sievietes teiktajam, ka mēs esam nelaimīgi, tāpēc ka neprotam priecāties par katru dienu, kas ir dota. Tas ir no paša cilvēka atkarīgs, vai viņš būs laimīgs vai nē.
Šo domu apstiprina arī Jānis Lubāns, kurš viennozīmīgi uzskata sevi par laimīgu cilvēku. Viņš uzskata, ka mūsu laime nav tikai materiālās vērtībās. Bērni paši par sevi ir bagātība. Bet uz jautājumu, kas padara cilvēku laimīgu, Jānis atbild, ka galvenais ir ticība, jo laimi dod pats Dievs: – Ja mūsu laime ir tikai finanses vai kādā konkrētā lietā, tad var gadīties, ka, to zaudējot, zūd visa dzīves jēga un prieks. Tomēr laime ir pati dzīve! Ir jādzīvo! Necenšoties akcentēt kādu lietu, bet jānovērtē dzīve kopumā. 
Ja parādās problēmas, tad atnāks arī prieks, uzskata Jānis.

Ģimene vairo dārgumus 

Kad Lubānu ģimene gaidīja trešo bērniņu, paziņa viņus aicināja uz Norvēģiju, kur valsts ģimenei uzreiz dotu 3 istabu dzīvokli, dažādus atvieglojumus, bet viņi atteicās. Lubāniem nav vēlēšanās meklēt laimi ārzemēs, viņi ir laimīgi šeit un tagad. Jānis stāsta: – Cik var būt smaga diena, tomēr bērni, kuri mani sagaida mājās ar milzīgām emocijām, liek aizmirst par daudzām rūpēm. Ļoti daudzi ir aizmirsuši, ka milzīga vērtība virs zemes ir pats cilvēks.
Jeļena Lubāne atzīst, ka nekad nevēlējās aizbraukt uz ārzemēm, jo tur viss ir svešs: – Kādēļ man braukt uz svešu zemi? Man ir svarīgi, lai blakus būtu mana ģimene, mani draugi. Varbūt mums nav tik daudz finanšu kā būtu ārzemēs, bet apkārt ir viss dzimtais un pazīstamais. Mums ar vīru vienmēr ir vienādas domas: “nav vēlēšanās braukt uz ārzemēm”.
Jeļena uzskata, ka materiālais nav svarīgākā laimes sastāvdaļa, bet ka viņi ir ļoti bagāti, jo ģimenē ir daudz bērnu, tas ir viņu dzīves vainags.
Priecē, ka pie mums ir vēl cilvēki, kam ģimenes vērtības ir svarīgas. Lubānu ģimene uzskata, ka nevairo nabadzību, bet vairo dārgumus.

Jeļena Lubāne ar bērniem Ludas parka bērnu rotaļu laukumā, viņa atzīst, ka nekad nav vēlējusies aizbraukt uz ārzemēm, jo viņai svarīgi ir, lai blakus būtu ģimene un draugi.

Neprasa pabalstus

Ja paskatīsimies, tad šai ģimenei nepieder nekas liels. Vecāki nav dzērāji, rūpējas par bērniem, ģimenei ir savs dzīvoklis, sakņu dārzs, neliela siltumnīca. Vīrs strādā Ludzā, atbrauc mājās tikai vakarā, tomēr atrod laiku uzcelt šķūni un remontēt dzīvokli. Visi bērni ir paēduši un apģērbti, skraida priecīgi, vienmēr laipni un pieklājīgi. Kaimiņi un novada sociālais dienests par šo ģimeni sniedz tikai labas atsauksmes.
Inta Vonoga, Blontu pagasta sociālā darbiniece, stāsta, ka šī ģimene nekad neprasa sociālos pabalstus, bet gan otrādi – meklē iespēju palīdzēt citām pagasta ģimenēm ar bērniem. Piemēram, Lubānu ģimene pašu spēkiem uzcēla bērnu rotaļu laukumiņu pie savas mājas, vasarā ar savu automašīnu aizveda vairākus vietējos bērnus uz nometni Pierīgā. Skaidrs, ka Lubānu ģimenes ienākumu līmenis nav liels, bet tas viņiem neliedz remontēt dzīvokli, apstrādāt dārzu, palīdzēt vecākiem, aprīkot bērnu laukumu, tomēr galvenais, ka tas viņiem neliedz būt laimīgiem un priecīgiem.

Daudziem ir slikti ieradumi

Iedzīvotāju aptaujas laikā gadījās dzirdēt, ka daudziem nav darba un finanšu, tomēr jautājums – kādas ir cilvēka prioritātes un dzīves ieradumi. Daudzi pat neaizdomājas, ka ar savu dzīvesveidu laupa sev veselību, kā arī paši pasliktina savu finansiālo stāvokli. Iespējams, naudas bērniem pietiktu, ja vecāki pareizi rīkotos ar savām finansēm?
Daži saka, ka viņiem nepietiek naudas, lai atļautos dzemdēt vēl vienu bērnu, bet pašiem ir kaitīgi ieradumi, piemēram, viņi smēķē un lieto alkoholu. Paskaitīsim. Ja ģimenē smēķē vīrs un sieva, tad mēnesī uz cigaretēm tiek iztērēts gandrīz 200 eiro. Ar šo naudu var mierīgi uzturēt vienu vai pat divus bērnus, uzskata daudzbērnu ģimeņu vecāki.

Mūsu cilvēki grib strādāt

Vairākums aptaujāto uzskata, ka, lai dzimstība palielinātos, cilvēkiem ir vajadzīgs darbs, lielākas algas, sociālā nodrošināšana, lielāki bērnu pabalsti, lauku skolas, kā arī veselība un mīlestība. Ja apkopo atbildes, tad izrādās, ka 8 no 10 aptaujātajiem runā par finansēm. Pilnīgi saprotama ir cilvēku vēlme just sevi finansiāli nodrošinātiem. Taču tas, ka vārdi “mums vajag lielākus bērnu pabalstus” aptaujā skanēja daudz retāk nekā “mums vajag darbu,” liecina, ka cilvēki grib paši pelnīt, lai nodrošinātu savu ģimeni. Tas ievieš cerību, ka ne viss ir pazaudēts, jo vairākums cilvēku grib strādāt. Vajag tikai, lai viņi šeit justos aizsargāti arī no valsts puses, tad viņi nedomās, kur aizbraukt labākas dzīves meklējumos.

Materiāls sagatavots ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem