Bērni piedalās kultūras saglabāšanā

Raksts no laikraksta ievietots pilnā apjomā

Atkal klāt Ziemassvētku laiks. Pārdomu, apceres un brīnuma gaidīšanas un vienlaicīgi bluķa vilkšanas un ķekatnieku laiks. Šoreiz pievērsīsimies tuvāk tiem, kas katru gadu piedalās un muzikāli kuplina gan bluķa vilkšanu, gan Jāņuguns kuršanu, gan Meteņus un citus svētkus – mūsu novadu folkloras kopām un ansambļiem.

Kas ir dziesmu pūrā

Pirms pievērsties ansambļiem, pāris vārdi par muzikālo folkloru vispār un sevišķi Latgalē. Šoreiz poētiskajai un horeogrāfiskajai folklorai īpašu uzmanību neveltīsim, skarsim tās tik tālu, cik tās savijas ar folkloras muzikālo spārnu.  Tātad, runājot vienkārši – ko tad īsti folkloras un etnogrāfiskie ansambļi un kopas dzied?
Mūzikālo folkloru var nosacīti iedalīt trīs grupās. Gadskārtu ierašu dziesmās, godu dziesmās, kā arī sadzīves un rotaļu dziesmās. Gadskārtu ierašu dziesmas attiecas uz astoņām gadskārtu svinībām –Jāņiem, Ziemassvētkiem, Lieldienām, Miķeļiem, Ūsiņiem, Mārām, Meteņiem un Mārtiņiem.
Godu dziesmas iedalās krustabu, vedību un bedību dziesmās.  Termins sadzīves un rotaļu dziesmas šķiet, ka sevišķus komentārus neprasa.
Vēl tikai jāpiemin kāds ļoti būtisks faktors, kurš būtiski atšķir folkloras muzicēšanu no jebkāda cita muzicēšanas veida. Proti – bieži dziedāšana ir saistīta ar kādu darbošanos vai pat rituāla izdarību veikšanu. Sevišķi tas attiecas uz godu dziesmām, bet bieži sastopams arī citos veidos. Tieši šī iemesla dēļ ir grūti un pat neiespējami, iepazīt folkloras ansambli neklātienē, tikai klausoties mūzikas ierakstus. Protams, ka ieraksti dod priekšstatu par muzicēšanas stilu, izmantotajiem instrumentiem, aranžējumu, taču trūkstot vizuālajai uzstāšanās daļai pilnvērtīgu iespaidu gūt ir grūti un tāpēc veikt kādu slēdzienu ir neiespējami.
Tagad nedaudz par Latgales folkloras atšķirību niansēm. Pirmā un galvenā – nevienā citā Latvijas kultūrvēsturiskajā reģionā folklora tik daudz nesaskaras un neietekmējas no kristīgās kultūras. Šis process gan ir abpusējs. To var apliecināt kaut vai fakts, ka pirmie nopietnie tautas melodiju vācēji Ludzas un Kārsavas pusē bija garīdznieki Pīters Smelters (1868 – 1949) un Fēlikss Boļeslavs Laizāns (1871 – 1931).
Otrā atšķirība – Latgalē dziedātās dziesmas ir ar skaidrāk izteikto temporitmisko zīmējumu, kā arī ar plašāku vokālo diapazonu. Tas droši vien izskaidrojams ar to, ka Latgales dziesmas ir hronoloģiski jaunākas.  Trešā atšķirība no pārējiem reģioniem, ka ļoti reti ir sastopama tā dēvētā burdonu daudzbalsība. Tas nozīmē, ka Latgalē tik pat kā izpaliek sevišķi Kurzemē izplatītais dziedātāju iedalījums teicējās, vilcējās un locītājās. Tomēr, kā jau minēts, tad šīs atšķirības ir tikai nianses, kuras tomēr palīdz izdalīt un uzsvērt latgalisko savdabību.
Ja runājam par repertuāru, tad tas sevišķi neatšķiras. Varbūt vienīgi varētu pieminēt, ka Latgalē lielāks uzsvars tik likts uz sadzīves, nevis godu dziesmām. Kas attiecas uz gadskārtu ierašu dziesmām, tad tām ir divi lielie svētki – favorīti. Ziemassvētki un Jāņi. Tad seko Meteņi, Lieldienas un Mārtiņi. Neliels dziesmu krājums ir arī par Miķeli. Dziesmas par Ūsiņu gan nav dzirdētas.

Tie dullie ļaudis

Nolēmām noskaidrot, ko par tiem, kuri dziesmās slavē Mārtiņu, Māru un Miķeli domā viņu līdzpilsoņi. Lūk, saņemtās atbildes:

Elvīra:
Man patīk gan folklora, gan folkloristu uzstāšanās. Sevišķi jauki, ja uzstājas bērni. Tas ir tik patiesi un sirsnīgi.

Jevgeņija:
Folkloras ansambļi patīk. Varu tikai izteikt vēlējumu, lai ansambļu un kopu būtu vairāk.

Andris:
Folkloristi ir dulli ļaudis. Neko vairāk nedomāju, ir daudz kas cits, par ko domāt. Nevaru saprast, kāpēc viņi dzied.

Valentīna:
Man vienmēr patikusi mūzika. Folkloras gadījumā sevišķi jauki ir tas, ka cilvēki sapratuši, ko viņi spēj un vēlas. Viņi atraduši sevi, savu vietu un ne tikai vērtīgi pavada savu brīvo laiku, bet arī iepriecina ar savu mākslu citus.

Inese:
Folkloras pasākumi patīk. Labprāt tos apmeklēju. Ja kāds uzaicinātu, tad pati labprāt izmēģinātu sevi dziedāšanā.

Leonīds:
Folklora? Laba lieta. Taču tur ir jābūt raksturam un apņēmībai – katru nedēļu piedalīties mēģinājumos. Turklāt, ja mājas atrodas tālu un tagad vēl ziema…

Alīna:
Folkloras galvenais nopelns ir tas, ka tā saglabā tradīcijas, parāda un iemāca jaunajiem mūsu senās dziesmas, kuras nedrīkst aizmirst.

Ivars:
Visiem folkloras kopu un ansambļu dalībniekiem – cepuri nost! Viņi dara svarīgu darbu. Tikai, diemžēl, folkloras grupu kļūst mazāk, bet esošās pakāpeniski noveco. Ir arī patīkami izņēmumi. Būtu ļoti svarīgi palīdzēt šai kustībai, lai saglabātu tēvu mantojumu.

Ansambļu un kopu atšķirības

Cik tad īsti ir šo jauko “dullo” cilvēku, un kādos kolektīvos viņi dzied un muzicē? Tīri folkloras kolektīvi Ludzas, Ciblas un Kārsavas novados ir vienādā skaitā – pa četriem katrā. Līdz 2015. gadam darbojās arī folkloras kopa Zilupē, kuru vadīja Jekaterina Kigitoviča. Taču, tā kā ansambļa dalībniekus gadi nesaudzēja, bet jauni dziedātāji klāt nenāca, minētajā gadā zilupieši savu darbību beidza.
Pirms turpinām stāstu par dziedātājiem, mazs precizējums sakarā ar lietotajiem terminiem. Oficiāli būtu jālieto trīs – folkloras kopa, folkloras ansamblis un etnogrāfiskais ansamblis. Katru reizi gan šo starpību neievērošu, tomēr lasītājiem tā jāizskaidro. Etnogrāfiskais ansamblis dzied tikai sava apvidus dziesmas. Folkloras ansamblis var repertuāru meklēt kaut no visas Latvijas, savukārt folkloras kopa veido laikmetīgākus aranžējumus. Kā rāda prakse, tad tīri vienas grupas ietvaros noturēties ir sarežģīti, tāpēc, lai izbēgtu no jucekļa, dēvēsim visus kolektīvus par ansambļiem.

Vecākais ansamblis Salnavā

Kad un kā šie ansambļi, kuri apvieno cilvēkus, kuriem dārga dzimtenes kultūrvēsturiskais mantojums, Latgales dzīvesdziņa, ir radušies?
Pierasts domāt, ka pārsvarā folkloras ansambļi sāka rasties 80–to gadu vidū. Tomēr šajā, folkloras buma laikā Ludzas, Ciblas un Kārsavas novados radās tikai 4 ansambļi. To dibināšanas gadi svārstās no 1948. gada (Zvirgzdenes folkloras ansamblis), līdz 2002. gadam (Ņukšu “Rīkšova”). Pie ansambļiem ilgdzīvotājiem pieskaitāms arī 1956. gadā dibinātais Salnavas ansamblis. Tiesa Bozovas ansamblis dibināts gadu ātrāk, taču līdz 80–tajiem gadiem tas pastāvēja kā vokālais ansamblis un tikai tad pievērsās folklorai.
Ja runājam par folkloras ansambļiem kopumā, tad nevar nepieminēt kādu vīru, kurš šo kustību atbalstīja arī tajos gados, kad uz katru, kaut cik latviski iekrāsotu kustību skatījās šķībi un aizdomīgi.
Ludzas rajonam paveicās, ka uz šejieni pārcēlās cēsinieks Pēteris Andrejs Baiža. Sākumā viņš strādāja par Ludzas mūzikas skolas direktoru, bet no 1967. gada vadīja rajona kultūras nodaļu. Tieši Baiža sniedza atbalstu jaunajiem folkloras ansambļiem un bija pirmo folkloristu salidojumu iniciators.
Ja nu esam sākuši cilvēkus saukt vārdos, tad jāteic, ka folkloristi ir no tiem, kuri nekad neaizmirst tos, kas stāvēja pie viņu ansambļa šūpuļa. Tas arī saprotams, kā tad būs iespējams nodot garamantu mantojumu jaunajai paaudzei, ja paši savas saknes neatcerēsies?
Skaidrs, ka vienā avīžrakstā pieminēt visus, kuri stāvējuši kūmās folkloras kustībai mūsu novados, nav iespējams. Tomēr ir vārdi, kuri jānosauc, lai kopā ar attiecīgo pagastu dziedātājiem godinātu tos par veikto darbu un pamatu likšanu.
Kopā ar raipoliešiem ar labu vārdu atceramies ansambļa dibinātāju un vadītāju 25 gadu garumā Jevgeņiju Bogdanovu.
Bozovā nenovērtējamu ieguldījumu ansambļa attīstībā devusi Veronika Stafecka, pazīstama teicēja, kuras darba stafeti tagad pārņēmusi viņas mazmeita Agnese Barkāne (Medne).
Mērdzenes “Mārgai” 1966. gadā pamatus lika J. Buļs, viņa darbu ilgus gadus turpināja R. Rivča.
Salnavas ansambļa vēsture un pastāvēšana nav iedomājama bez Marijas Kokinas un Zinaīdas Kromānes, tāpat kā Zvirgzdenes – bez Genovefas Davidānes, Ģertrūdes Tulovskas un Janīnas Tabūnes.
Savukārt Pušmucovā pamatus lika Helēna Probuka. Mežvidos to pašu paveica Antoņina Kopče, Blontos – E. Kozulāne, Ciblā – Elza Abramāne. Gods un slava šiem cilvēkiem, kuri visi bez izņēmuma būtu pelnījuši Trīs zvaigžņu ordeni par sevišķiem nopelniem Latgales tautiskā muzikālā mantojuma saglabāšanā.

Mūžam jaunais veterāns

Katrs no ansambļiem būtu pelnījis atsevišķu apskatu, taču tā izvērsties neatļauj avīzes apjomi. Tāpēc nedaudz sīkākes, raksta autors, izlēmu pastāstīt par pašu vecāko – Zvirgzdenes un pašu jaunāko – Ņukšu ansambli. Tomēr Ņukšu ansamblis nesen svinēja jubileju un par viņiem jau tika publicēts atsevišķs raksts, tāpēc iepazinos ar otru jaunāko ansambli “Ilžu”.
Vārds Valentīnai Ruciņai, kura pašlaik vada Zvirgzdenes folkloras kopu “Saime”. Viņai pašai bija muzikāla ģimene. Tēvs spēlēja ērģeles Stiglavā, Rušonos un arī Ludzā. Tāpēc savu dzīvi bez mūzikas iedomāties V. Ruciņa nespēj.
Valentīnas balsī skan īsts lepnums, kad viņa stāsta, ka ansamblis dibināts vēl tālajā 1948. gadā. Toreiz patiešām neviens nevarēja iedomāties, ka dziesmas būs īpaši jāsargā no aizmirstības. Cilvēki sanāca kopā, jo vēlējās dziedāt. Bija ierasts kopīgi vakarēt, iespējams, ka mazliet arī aiz spīta, lai parādītu jaunajiem, ka mēs tēvu tikumus neaizmirstam. Tajos laikos bija ko klausīties. Tautasdziesmu teicēju vesels lērums – Zuzanna Kravale, Zuzanna Tretjakova, Felicija Ladusāne, Emīlija Patmalniece Helēna Matisāne un daudz citas.
Ansambļa pirmā vadītāja toreiz bija 21-gadīgā Ģertrūde Tulovska, kuras vadībā ansamblis dziedāja līdz pat 70–to gadu beigām. Viņas prasme saglabāt dziesmas mīlestību bija tik liela, ka arī brīžos, kad ansamblim oficiāla vadītāja nebija, sievas tomēr sanāca kopā un dziedāja. Lūk, apliecinājums, ka dziesma var būt vitāli nepieciešama.
Runājot par veterāniem un viņu attieksmi, tad Valentīna atceras gadījumu, kad dziedātājas gaitas beidza ilggadīga ansambļa dalībniece Mihaļina Mičule. Viņa šķiroties no ansambļa atnesa atdot savu ilgus gadus valkāto tautas tērpu, kas bijis tik rūpīgi iztīrīts un izgludināts, ka izskatījās gluži kā jauns. Sīkums? Varbūt, tomēr ļoti zīmīgs. Tas raksturo, kādi ir cilvēki, kuri draudzējas ar tautas dziesmu, viņu ētisko līmeni.
Lai nu veterāniem gods, taču dzīve turpinās. Tāpat arī ansamblis turpina savu darbību, tomēr skaitliski mazākā sastāvā nekā agrāk. Toties ansamblis papildināts ar vīru un jauniešu balsīm vairāk virzās uz instrumentālo mūziku. Pašlaik ansamblī skan vijole, cītara, bungas, ermoņikas un bungas.
Kā pati Valentīna saka, tad nedziedāt nevar. Tas vajadzīgs pašai, tāpat nepieciešams arī, lai saglabātu nacionālo apziņu un nodotu to tālāk bērniem. Viens koncerts patriotiskajā audzināšanā dod vairāk kā ducis lekciju.
Mēģinājumi nemaz nenākas grūti. Tieši otrādi – piektdienu vakarus, kad notiek mēģinājumi, ansambļa dalībnieki gaida gluži kā relaksācijas pasākumu pēc grūtas darba nedēļas. Uztāšanās arī nemaz nav tik maz, jo ansamblis piedalās visos vietējos pasākumos un dažāda mēroga skatēs, tāpat arī līdz šim notikušajos folkloras festivālos Baltica. Arī nākošajā tiks muzicēts.
Kāpēc uzņemties tādu slodzi, vai nav par grūtu? Uz šo jautājumu Valentīna atbild īsi: – Kamēr ir spēks dziedāt, tikmēr mēs nepazudīsim.

Folkloras kopa “Ilža”.

Pateicoties nejaušībai

Ar “Ilžas” vadītāju Daci Tihovsku tiekoties uzdodu jautājumu – vai pašlaik daudz darba? Kad tā bijis maz? Arī pašlaik, sakarā ar Ziemassvētku koncertiem gan pašiem, gan bērnu ansamblim. Tāpat arī skolā beidzas pirmais semestris. Tāpēc darba gana.
Tomēr par ansambli un folkloru D. Tihovska vienmēr ir gatava parunāt. Viņa stāsta, ka par ansambļa vadītāju kļuva diezgan negaidīti, pateicoties nejaušībai, tomēr darbs iepatikās. Turklāt, “Ilžā” vadītāji ir visi. Ansamblis visas dzīves situācijās darbojas kolektīvi kā viens organisms. Tas neattiecas tikai uz disciplīnu vai organizatora darbiem. Arī melodiju aranžēšanā un instrumentācijā visi ansambļa dalībnieki ir līdzautori. Tāpēc sevišķs prieks par katru jaunu, labu dziesmu, jo to radījuši ir visi. Vēl jāpiemin, ka “Ilžas” dziesmu aranžējumi vienmēr ir oriģināli, svaigi drosmīgi, varētu teikt, ka tie ir jauniešus sevišķi uzrunā. Tomēr, neraugoties uz to, tajos jūtama arī smaga un pārliecinoša arhaisma (veclaiku palieka vai novecojusi parādība) deva.
Ansamblim pēc pāris gadiem būs jau 30 gadu jubileja. Skaidrs, ka šādā termiņā dziedošo kadru mainība ir neizbēgama. Tāpēc Dace ar sevišķu cieņu piemin divas dziedātājas, kuras ansamblī palika no pirmā sastāva – Rudīti Laizāni un Silviju Donsku.  
Par jaunumiem stāstot, noteikti jāpiemin, ka “Ilža” tiko beidza ierakstīt savu ceturto disku. Tam ir ļoti interesants saturs – Ludzas novadā kādreiz dzīvojošo igauņu dziesmas. Darbs bija grūts – strādāts arhīvos un meklēta Igaunijas konsultantu palīdzība. Tomēr rezultāts apmierina. Ja izdosies atrast naudu, tad jācer, ka līdz festivālam Baltica disks ieraudzīs dienas gaismu.
Sarunas nobeigumā Dacei jautāts – kāpēc viņi dzied? Vai tad cita nav ko darīt?
Daces atbildi vajadzētu tiražēt uz speciāliem plakātiem un demonstrēt visiem, kuri apšauba folkloras lietderību:
– Pirmkārt, folkloras kopa tā ir socializācija. Dziedot cilvēki vienojas un atrod kopīgu valodu jau kopš seniem laikiem. Godos sapulcējās no viensētām kopā un dziedot svinēja.
Otrkārt, folklora bija un ir vairāk dzīves veids nevis māksla. Sāpīgi, ka pašlaik tā lēnām tiek pārvērsta par skatuves žanr, pret to jācīnās. Treškārt, folklorā ir maskēti iešifrēts viss, kas nepieciešams cilvēkam. Piemēram, vienkārša bērnu rotaļdziesma—deja. Bērniem jādarbojas kompleksi: jādomā gan par vārdiem, gan kustībām, gan par pareizu melodiju, gan par sadarbību ar citiem, turklāt visam klāt vēl arī fiziska slodze. Folklora, tā ir dzīvesdziņas un tradīciju apliecinājums, kā arī dzīves skola.

Maiņa aug, cerība paliek

Daces sacīto var papildināt ar to, ka pašlaik attīstās bērnu folkloras kopu darbība. Bez šaubām, bērni daudz iegūst, darbojoties līdzi pieaugušo ansambļos. Tomēr bērnu folklorai ir bērniem nepieciešama uz rotaļu vērsta specifika. Tāpēc sevišķi patīkami, ka bērnu folkloras ansambļi jau pilnā sparā darbojas Ciblā – “Ilžeņa”, Ludzā – “Žibuļeits” un ģimnāzijas ansamblis, savukārt Nirzā, Pušmucovā un Ņukšos – attiecīgi “Spriguļi”, “Olūtiņi” un “Rīkšoveņa”. Visa šo jauno folkloristu saime priecē, apliecinot, ka vēl visi bērni nav “datordebilizēti” līdz galam.
Taču pats galvenais, ka raugoties uz jaunajiem dziedātājiem rodas un kļūst stiprāka cerība, ka arī pēc 50 gadiem kāds tridekšņa un kokles pavadījumā Ziemassvētkos dziedās: – Klusat jauni, klusat veci. Dievs ienāca istabā.

Materiāls sagatavots ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.