Vai pierobežai ir nākotne?

Vai pierobežai ir nākotne?
1
(1)

Vasilijs un Olga Boičuka astoņus gadus dzīvoja Anglijā, bet 2014. gadā atgriezās Ludzā. Lēmums par atgriešanos tika pieņemts pēc dēla piedzimšanas – vecāki gribēja, lai bērns redz vecmāmiņas katru nedēļu nevis tikai reizi gadā. Atgriežoties, Vasilijs un Olga pierādīja, ka dzimtene un ģimenes vērtības viņiem ir svarīgākas par naudas pelnīšanu svešumā. Boičuku ģimene uzskata, ka ir pieņēmuši pareizu lēmumu, jo dēls pašlaik ir laimīgs, pavadot laiku kopā ar vecmāmiņām. Savukārt viņi sakrāja naudu un atvēra suvenīru veikalu “Karteks”. Olga ir rokdarbiniece, viņa pati šuj un ada, izgatavo ekskluzīvas pastkartes, veido ziedu kompozīcijas, gandrīz puse veikala preču klāsta ir viņas roku darbs.

Raksts no laikraksta ievietots pilnā apjomā

Mūsu četri novadi – Ludzas, Ciblas, Kārsavas, Zilupes – atrodas pierobežā, tāpat kā daudzviet Latgalē arī mūsu novadu pašvaldību galvenās problēmas – katastrofāli demogrāfiskie rādītāji un bezdarbs. Dzimstība sarūk, tiek slēgtas iestādes, cilvēki brauc prom, tāpēc loģiski, ka cilvēku paliek mazāk un mazāk, lauki izmirst un problēmas aug kā sniega kamols…

Demogrāfijas problēmas ik gadu saasinās. Dzimšanas-miršanas statistika pēdējos gados nepriecē: viso mūsu novados nomirst trīsreiz vairāk nekā piedzimst. Sabiedrība noveco, jo jaunatne brauc peļņā uz lielajām pilsētām un ārzemēm, tur arī viņiem dzimst bērni.

Tagad mēs novācam augļus pēc ilgus gadus lolotās tendences – attīstīt Rīgu, Pierīgu un lielākās pilsētas. Pilnībā ir pārsvītrots tas, kas pastāvēja Latvijā gadu simtiem, kad bija attīstīta lauku dzīve. Urbanizācija ir neizbēgama, stāsta mums sociologi, taču tas nav liels mierinājums, sevišķi šeit, pierobežā.

Tukša pierobeža apdraud valsts drošību 

Pierobežas pagastos ir daudz ciemu, kur vairs nav neviena iedzīvotāja, palikuši tikai to nosaukumi kartē, jo cilvēki aizbrauc darba meklējumos. Tas uztrauc ne tikai vietējos iedzīvotājus un pašvaldības, kas spiestas pasliktināt infrastruktūru – slēgt bērnudārzus un skolas.
Arī Valsts Robežsardzes pārstāvji ikdienā saskārušies ar to, ka ar katru gadu pierobežā un pierobežas joslā iedzīvotāju skaits samazinās un pierobežas ciemi paliek neapdzīvoti. Tas ietekmē arī valsts drošību, jo nav papildus informācijas sniedzēju par novērotām aizdomīgām personām vai transportlīdzekļiem, savukārt pārkāpēji tukšas mājas izmanto, lai paslēptos, atpūstos, uzgaidītu vai sasildītos.
Jāatzīst, ka Valsts Robežsardze un Zemessardze piedāvā darba vietas ar konkurētspējīgu atalgojumu, tas nav mazsvarīgi, it īpaši mūsu reģionā, kur ir augsts bezdarba līmenis. Pie tam tā ir laba iespēja ikvienam jaunietim palikt savā dzimtajā pusē, veidojot ģimeni, neuztraucoties par tās iztikas nodrošināšanu.

Nepieciešams stimulēt vienmērīgu apdzīvotību pierobežā

Daudzi aptaujātie atbalsta citu valstu centienus saglabāt apdzīvotas vietas un ir pārliecināti, ka mums arī vajag iet tajā pašā virzienā. Valstī ir jārada nosacījumi, kas stimulētu vienmērīgu apdzīvotību pierobežā.
Kā noskaidrojām, daudziem jautājumiem mums ir noslēgts aplis, piemēram, ja ciemā nav darba, tad iedzīvotāji dodas pēc tā meklējumiem, protams, kopā ar bērniem, kā rezultātā skolēnu skaits samazinās, skolas tiek slēgtas. Taču, ja nav skolas, līdz ar ko pazaudētas pēdējās darba vietas, tad aizbrauc arī pārējie. Ciems paliek tukšs. Ja laukos nav darba, tad tie izmirs. Viennozīmīgi. Tāpēc galvenais tomēr ir darba vietu radīšana.
Dzīvot pierobežā cilvēkus motivētu iespēja strādāt algotu darbu, nopelnīt iztiku, kā arī infrastruktūras attīstība. Pagaidām Latvijā netiek īstenota neviena programma, kas stimulētu apdzīvotību pierobežā.

Infrastruktūras pasliktināšanās provocē jaunu aizbraukšanas vilni

Vietējie iedzīvotāji pamana stabilu infrastruktūras pasliktināšanos pilsētā un laukos, cilvēkus uztrauc regulāra skolu un pasta nodaļu slēgšana laukos, banku un valsts iestāžu slēgšana, pārcelšana vai darba laika samazināšana pilsētās.
Ja jebkurā pašvaldībā paliek mazāk iedzīvotāju, tad noteikti drīzumā celsies jautājums, vai nepieciešamas skolas, tautas nami un bibliotēkas. Ja šīs iestādes būs jālikvidē, tad visi cilvēki, kuri tagad strādā, paliks bezdarbnieki, viņiem būs jāmeklē, kur doties. Īstenībā sākas jauns aizbraukšanas vilnis. Tai skaitā arī uz ārzemēm.
Par pēdējiem desmit gadiem bijušā Ludzas rajona teritorijā tika slēgtas desmit skolas, bet skolēnu skaits par 15 gadiem sarucis ir vairāk nekā divās reizēs – no 4449 skolēniem 2003. gadā līdz 2098 skolēniem 2018. gadā. Bēdīga tendence skaidri redzama. Taču, ja runājam par skolām, tad vajag uzsvērt, ka to likteņi ir atkarīgi nevis no pašvaldībām, bet gan no kritērijiem, ko pieņem Izglītības ministrija. Tomēr šeit noteicošā ir valsts loma.
Ludzānieši neapmierināti ar pārāku centralizāciju un sarūgtināti ar to, ka katru gadu kaut kas no infrastruktūras tiek slēgts. Viņi jūt valsts attieksmi kā pret izstumtajiem un tāpēc nebrīnās, kāpēc cilvēki brauc prom. Ja cilvēku paliek mazāk, tomēr nedrīkst likvidēt infrastruktūru, uzskata iedzīvotāji, tā arī vietējā inteliģence un pašvaldību vadītāji, jo nebūs skolu, tautas namu, veikalu, bibliotēku, banku, slimnīcu, tad cilvēki tiešām šeit nedzīvos, tāpat arī aizbraukušie nevēlēsies atgriezties no ārzemēm.

Kāpēc cilvēki brauc prom?

Izskatās, ka pēdējā laikā ne tikai mēs, parasti iedzīvotāji, bet arī valsts vīri saprot, ka pārsvarā cilvēki aizbrauc uz ārzemēm pēc darba un lielākām algām. Taču, ja agrāk pārsvarā izbrauca jaunatne, tad pēdējos gados parādās biedējoša tendence, proti, bieži vien no valsts izbrauc visa ģimene.
Cilvēkus var saprast, jo katrs vēlas dzīvot nevis izdzīvot, katrs vēlas stabilitāti. Vieni nevar izskolot bērnus, citi vēlas nopelnītu sev ārzemēs labu pensiju, tātad aizbrauc pārsvarā finansiālu apsvērumu dēļ. Svarīgi, ka iedzīvotāji arī nejūt valsts atbalstu, bet gan drīzāk otrādi. Manāma arī tendence, ka tagad uz ārzemēm aizbrauc cilvēki, kuriem ir darbs, bet viņi vēlas lielāku algu, proti, aizbrauc ne jau tāpēc, ka šeit vispār darba nav, bet gan tāpēc, ka tur par to pašu darbu saņem vairāk. Vidējā paaudze joprojām strādā par minimumu, bet bērni negrib vairs par tādu naudu strādāt. Pie iedzīvotāju aizbraukšanas vainīgs arī stereotips, proti, lai dzīvē “izsistos”. Aptauju rezultāti rāda, ka aizbraukušos motivētu atgriezties galvenokārt sociālās garantijas un iespēja strādāt.
Mēs visi labi saprotam, ka cilvēku migrācija ir ES politika. Pārvietošanās brīvība, meklējot labākus dzīves apstākļus, aizkārusi arī Latviju. Tāpēc valstij ir jādomā nevis par to, lai pietuvinātu mūsu cenas Eiropas cenām, bet lai pietuvinātos Eiropas iedzīvotāju dzīves līmenim.

Nepietiek laika dvēselei

Pēdējā laikā cilvēki ir ļoti attālinājušies no garīgām lietām un sāk braukt pa pasauli laimes meklējumos. Skumji, ka cilvēkam nekad nav labi tur, kur viņš ir. Viņam ir māja, vecāki, ģimene, bet viņš neprot būt laimīgs šeit un tagad. Viņam vajag kaut kur skriet, lai nopelnītu vairāk un vairāk, taā ir mūsu sabiedrībai uzspiesta patērētāju ideoloģija. Tomēr, vai tad laimīgs ir tikai tas, kuram daudz naudas, labāks telefons vai labāka mašīna?
Priesteri, kuri daudzus gadus kalpo bijušajā Ludzas rajona teritorijā, apstiprina, ka pēdējā laikā cilvēkiem nepietiek laika dvēselei.
Sabiedrībā izveidojies stereotips: “ja ir daudz bērnu, tad tā ir nabadzība, neizglītotība utt”. Vajag atzīt, ka sabiedrības viedoklis būtiski ietekmē cilvēkus. Tomēr priecē, ka arī tagad mūsu pusē ir ģimenes, kur vecāki dzemdē bērnus, nebaidoties ne no sabiedrības viedokļa, ne no finansiālajām grūtībām. Ir ticīgie, kuri paļaujas nevis uz materiālo stāvokli, bet uz Dievu, kurš dod bērnus un dod arī bērniem.

Vairāk godāt tradicionālās ģimenes vērtības

Jā, pie mums nav pietiekama dzimstība, ģimenē ir maz bērnu, jo cilvēkam svarīgi daudzi dzīves aspekti: materiālais, kā arī sociāli ekonomiskais stāvoklis valstī. Svarīga ir apkārtēja vide, kur viņam patīk jādzīvo, lai cilvēki gribētu mantot savas ģimenes vērtības.
Taču pēdējā laikā novērojama tendence, ka cilvēks grib dzīvot priekš sevis – grib vairāk atpūsties, ceļot pa pasauli, pašlaik tendence ir vairāk izklaidēties.
Dzimstību pazemina arī tas, ka Latvijā sāka popularizēt viendzimuma attiecības, bet tādās taču bērni nedzimst. Lai paaugstināt dzimstību, mums vajag ne tikai rādīt jaunas darba vietas un paaugstināt bērnu pabalsti, bet arī vairāk godināt tradicionālās ģimenes vērtības un audzināt tās jau no mazotnes, tā uzskata laikraksta lasītāji.

Vai ir vērts palielināt dzimstību?

Aptaujās iedzīvotāji izteicās par to, ka paaugstināt dzimstības līmeni nav nepieciešams, neuzlabojot vispirms dzīves apstākļus valstī. Protams, rietumvalstīm ir izdevīgi, lai bērni dzimtu, mācītos un ārstētos citās valstīs (t.sk. Latvijā), bet izaugot dodas strādāt pie viņiem.
Mūsu lasītāji pārliecināti, ka dzimstības problēma jārisina pēc tam, kad ir atrisināts jautājums par aizbraukušo atgriešanos un izveidotas darba vietas, proti, vispirms jārisina nodarbinātības problēmu. Tā uzskata gan uzņēmēji, gan skolu skolotāji, gan valsts iestāžu un pašvaldību pārstāvji. Bezjēdzīgi paaugstināt pabalstus bērniem, atvērt jaunus bērnudārzus un celt jaunus bērnu laukumus, kamēr skolu absolventi iegādājas lidmašīnas biļetes vienā virzienā.
Protams, dzimstību var palielināt, bet ko tālāk? Jaunie vecāki bez darba vietām un labām algām drīz vien aizbrauks kopā ar piedzimušajiem bērniem vai arī šie bērni izaugs un arī aizbrauks. Neskatoties uz visu atbalstu ģimenēm ar bērniem, maksā, cik gribi, bet pacelt dzimstības rādītājus ir grūti. Nepieciešams izveidot tādu sociāli ekonomisko vidi, lai cilvēks justos nepieciešams sabiedrībai nevis izmantotu pabalstus un parazitētu uz sabiedrības rēķina.

Cilvēki pieraduši gaidīt palīdzību

Aizbraukušie pārmet, ka Latvijā nav darba, savukārt, darba devēji apgalvo, ka viņiem grūti atrast labu speciālistu. Ir tādi, kuri negrib strādāt, bet tikai saņemt naudu. Ir arī tādi, kuri ir pieraduši dzīvot uz pabalstiem, aug jau trešā paaudze Nodarbinātības Valsts Aģentūras klientu, kuri agri vai vēlu papildinās “simtlatnieku” rindu, bet algotā darbā nekad neies. Cilvēki atraduši strādāt un pierod pie pabalstiem!
Interesanti, ka uzņēmēju un daļas iedzīvotāju viedokļi par nodarbinātību atšķiras. Uzņēmēji apgalvo, ka pie mums, ja labi strādā, tad var nopelnīt 1000 eiro un pat 1500, taču paradokss ir tajā, ka aizbraukušie ārzemēs strādā uz zemeņu lauka pa 12 stundām, bet šeit Latvijā cilvēki nespēj nostrādāt pat 8, viņi velk laiku, pļāpā… Protams, darba ražīgums Latvijā ir daudz zemāks.

Ir jāmaina domāšanas veids

Izskan arī viedoklis, ka dažreiz pie vainas nav darba vietu trūkums, bet mūsu domāšanas veids. Ar algotiem darbiem un GMI pabalstiem valsts ir izlutinājusi tautu un jaunatne negrib strādāt par nelielu algu, jo tai vajag visu uzreiz un daudz, tāpēc arī brauc laimes meklējumos uz ārzemēm.
Dzirdēti viedokli, ka cilvēki ir pieraduši gaidīt pabalstus, lielu algu, bet paši nevar padomāt – ko es varu izdarīt savā labā? Dažreiz problēma ir audzināšanā, ka kādam citam vai valstij ir jānoliek viss Tavā priekšā. Tomēr ir jācenšās arī pašam kaut ko paveikt – iet mācīties, atvērt savu uzņēmumu. Jā, tas ir grūti, jā, tas prasīs lielu piepūli, taču neviens miljonārs savu pirmo miljonu nepanāca bez pūlēm un nereti sāka ar avīžu pārdošanu vai ar trauku mazgāšanu. Jebkurš ceļš jāsāk ar pirmo soli, ko jāspēr pašam. Arī šajā jomā mums ir jāmaina domāšana!
Uzņēmējiem arī jāmācās domāt par saviem darbiniekiem – jāmaksā adekvātas algas, jābeidz maksāt aploksnēs un nelegāli nodarbināt darbiniekus.


Valstij jāsekmē jaunu darba vietu radīšanu
Latgalei nav nekādu priekšrocību attiecībā pret citiem reģioniem, kas atrodas tuvāk Rīgai, tā ir galvenā problēma, uzskata pašvaldību pārstāvji. Tieši tāpēc investoru piesaiste ir tūkšvārdība – investori nenāk uz mūsu novadiem, jo ekonomiski viņiem ir neizdevīgi šeit kaut ko būvēt. Katrs māk saskaitīt loģistikas izdevumus: Pierīgā vairāk darbaspēka, lētāka loģistika utt. Taču, ja investoriem būtu šeit nodokļu atlaides, piemēram, nodokļu brīvlaiks uz 5 gadiem, tad viņi padomātu. Ja mēs gribam, tad varam šādu sistēmu izveidot, pārliecināti ludzānieši.
Esošajiem uzņēmējiem ir jāmeklē jaunas nišas, savukārt, valsts var sekmēt jaunu darba vietu radīšanu, veidojot labākas attiecības ar kaimiņiem, piemēram, Krieviju, tas dotu pierobežas uzņēmējiem iespēju atrast jaunu noieta tirgu.

Jāsamazina nodokļu slogs

Aizbraukušie pārmet, ka Latvijā nav darba. Kas varētu sekmēt, lai darbs tomēr būtu? Ļoti svarīga investīciju piesaiste un darba vietu radīšana. Nodokļu atvieglojumu pārskatīšana, proti, vēl vairāk jāsamazina nodokļu slogs ražotajai vietējai produkcijai. Īpašus nodokļu atvieglojumus jāpiešķir jauniem uzņēmējiem.
Jaunie negrib nākt biznesā. Tāpēc ka viņi no malas redz, kā uzņēmējdarbībā ir grūti, tāpēc negrib uzņemties atbildību. Grūti ir sākt, sarežģīti ir saņemt kredītu, uzreiz uzrodas virkne kontrolējošo iestāžu, tā ir psiholoģiskā trauma. Uzņēmēja darbs nav prestižs un nav novērtēts,

Uzņēmēji vēlas stabilitāti valstī 

Uzņēmēji sūdzas par lielu nodokļu slogu, lielas izmaksas sarežģī viņiem dzīvi. Iespējams, uzņēmējdarbības vide attīstītos straujāk, ja energoresursi būtu lētāki, bet nodokļi būtu zemāki. Jo lētākas būs energoizmaksas, jo vairāk būs uzņēmumu, jo vairāk būs nodarbinātu cilvēku, tad arī valsts saņems savus nodokļus pateicoties darba algām.
Uzņēmēji prasa stabilitāti. Piemēram, lai valsts uzņemas, ka cenas uz degvielu un elektrību piecu gadu laikā nemainīsies, lai uzņēmēji varētu ieplānot savas izmaksas. Pagaidām viņi uzskata Latviju par neprognozējamu valsts, jo ir situācijas, kad uzņēmēji spiesti samazināt strādājošo skaitu, kad valstī pēkšņi pieaug cenas uz degvielu un elektrību. Taču darba vietu samazināšana var aizskart ikvienu no mums, izprovocējot jaunu aizbraukšanas viļņi.

Kas motivētu aizbraukušus atgriezties?

Katram no mums atradīsies kāds paziņa vai ģimenes loceklis, kurš ir aizbraucis uz ārzemēm. Taču kas motivētu viņus atgriezties?
Skaidrs, ka labāk apmaksāts darbs, jo nauda tomēr ir noteicošais. Jābūt darba piedāvājumiem un sociālajai nodrošināšanai. Latvieši ārzemēs seko līdzi ziņām internetā un ir pārsteigti, ka Latvijā pieņem daudz nesaprotamu lēmumu. Nepareizi būtu domāt, ka motivēt cilvēkus atgriezties var tikai algu palielināšana un nodokļu samazināšana, jo svarīgas ir arī ģimeniskās vērtības.
Valstī vajag veidot drošu kopēju vidi, kas veicinātu gan iedzīvotāju atgriešanu, gan arī vietējo iedzīvotāju neaizbraukšanu. Tas jādara visiem un katram personīgi: mainot savu domāšanu, uzrunājot savus radus, arī no valsts un pašvaldības puses materiāli jāmotivē aizbraukušos braukt atpakaļ, jārada jaunas darba vietas, jo svarīgākais tomēr ir nodarbinātība. Šis jautājums jārisina kopā.
Daudzi aizbraukušie jaunieši ir sapratuši, ka arī ārzemēs nav solītā “laimes zeme”. Jaunieši bieži vien aizbrauc neapzinoties, kas viņus sagaida ārzemēs, pēc savu draugu aicinājumiem, vienkārši izklaides vai intereses pēc. Pēc tam izrādās, ka labākajā gadījumā ir ilgas stundas jāstrādā smags darbs, bet sliktākajā gadījumā nav pat solītā darba. Kā daudzi saka, darbs vēl nebūtu nekas, galvenais, ka svešumā tevi nekad nepieņems kā savējo.
Un galvenais – gan Latvijā, gan ārzemēs, lai kaut ko sasniegtu, ir vajadzīgs mērķtiecīgs darbs. Daudzi to ir sapratuši un izvēlas atgriezties no ārzemēm. Palīdzēsim viņiem!

Reemigrācijas projekts

Ņemot vērā to, ka gandrīz visās Latvijas pašvaldībās ir novērojams būtisks iedzīvotāju samazinājums, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) uzsāka mērķtiecīgu darbu tautiešu reemigrācijas veicināšanai. 2018. gadā VARAM īstenoja pilotprojektu “Reģionālais koordinators reemigrācijas veicināšanai”.
Arī Latgales plānošanas reģionā uzsāka darbu reģiona reemigrācijas projekta koordinatore Astrīda Leščinska, kura aktīvi uzrunā latgaliešus izskatīt iespēju atgriezties, sniedz priekšlikumus, kā risināt jautājumus, kas saistīti ar nodarbinātību, dzīvesvietu un izglītības iestādes izvēli viņu bērniem. A. Leščinska atzīst, ka interese un atsaucība no cilvēku puses ir liela, astoņu mēnešu laikā viņa sazinājusies ar vairāk nekā vienu tūkstoti aizbraukušo no Latgales un pārliecinājās, ka viņi savu atgriešanos plāno ļoti rūpīgi un mērķtiecīgi. Koordinatore apstiprina, ka ikviena pašvaldība ir gatava nākt pretī iedzīvotājiem, kuri vēlēsies atgriezties un dzīvot tās administratīvajā teritorijā, lai kopā celtu reģiona labklājību.
Tomēr vietējo iedzīvotāju viedoklis ir pilnīgi pretējs – vajag domāt nevis par to, kā atgriezt aizbraukušos, bet par to, lai esošie neaizbrauc prom. Vispirms nepieciešams rūpēties par saviem cilvēkiem. Kā parasti, patiesība atrodas kaut kur pa vidu…

Kas mūs gaida nākotnē

Kas gaida mūsu pierobežas pašvaldības pēc 10 – 20 gadiem, ja demogrāfiskā situācija Latgalē turpinās pasliktināties tādā pašā tempā, kā līdz šim? No daudziem, pat pašvaldību vadītājiem, gadījies dzirdēt: grūti pateikt, kas notiks pat pēc dažiem gadiem, jo Latvijā nepārtraukti mainās likumdošana un noteikumi.
Vieni izsaka visai pesimistiskās prognozes, kamēr citi ir optimistiski noskaņoti. Sociologi uzskata, ka lauku tukšošanās tendence ir gandrīz visur Eiropā, jo darbs lauksaimniecībā prasa arvien mazāk darba roku. Taču arī sociologi apstiprina, ka Rīga kā uzņēmējdarbības un ražošanas centrs ir pārāk dominējošs un attīstībai valstī būtu jābūt vienmērīgākai.
Patlaban starpība starp Rīgu un pārējiem reģioniem, diemžēl, tikai pieaug, jo nodokļu politika un visa sistēma valstī nav tendēta, lai attīstītos lauku teritorijas un no centra attālākas teritorijas.

Jādomā par palikušajiem

Iedzīvotāji uzskata, ka pirmkārt jāatbalsta tos, kuri vēl dzīvo Latvijā, lai tie nebrauc prom. Bezjēdzīgi ir vienus censties atgriezt, kamēr citi daudz lielākā skaitā dodas svešumā.
Mums jāizveido tāda vide, lai jaunieši varētu palikt un prom neaizbrauktu, bet tie, kuri aizbrauca mācīties, atgrieztos Latgalē, pierobežā. Spriežot pēc tā, kas notiek tagad valstī, pēc tendencēm, ka cilvēki brauc prom un ar katru gadu mūs paliek mazāk, kaut kas nav pareizi pašreizējā valsts politikā. Ja tā nemainīsies, tad lauki paliks aizvien tukšāki.
Priecē, ka pašvaldību vadītāji, kā arī valsts ierēdņi domā arī par palikušajiem nevis tikai par aizbraukušajiem. Tas dod cerību par iespējamām labām pārmaiņām.

Svarīga valsts pieeja

Lai ieinteresēt atgriezties uz savu dzimto pusi aizbraukušos, dažas pašvaldības piedāvā ieviest valstī jaunu sistēmu, proti, tālāk no Rīgas ir lielākās piemaksas un dažādas atlaides. Jo ir svarīgi radīt tādu mehānismu, kas cilvēkus motivētu braukt uz Latgali un dzīvot laukos.
Vēl viens priekšlikums, lai jaunatne atgrieztos uz Latgali, ir nelikt uzsvaru uz Rīgu, bet izvietotu vairākus centrus valstī. Piemēram, Jelgavā izvietot Zemkopības ministriju, bet Rēzeknē – Aizsardzības ministriju. Kāpēc gan nē?
Neapšaubāmi, demogrāfiskajā un ekonomiskajā situācijā Latvijas reģionos liela nozīme ir valsts pieejai, jo ir punkti, kas ir atkarīgi no ministrijās izstrādātajiem noteikumiem un nosacījumiem, kā arī no Saeimā pieņemtajiem likumiem. Visas problēmas var atrisināt, ja ir vēlme.

Lai mūsu Latvija plaukst

Pasaule globāli ļoti mainās, arī Latvija ir saistīta ar šīm pārmaiņām – klimats, dzīvesveids, tehnoloģijas. Neviens nevar prognozēt, kas un kā būs pēc 30 vai 50 gadiem. Ludza, Kārsava, Zilupe, Cibla izmirs vai pastāvēs? Tas lielā mērā atkarīgs no valsts politikas, bet arī no mums pašiem, no tā, ko mēs darīsim lai situāciju uzlabotu.
Ja mēs gribam redzēt Latviju plaukstošu, tad mums jāmaina sava domāšana un jādomā nevis par to, kā ievest no malas lētu darbaspēku, bet jādomā par mūsu pašu cilvēkiem. Jānovērtē tos, kuri palika Latvijā un nekur neaizbrauca, neskatoties uz niecīgām algām un pabalstiem. Jāmaksā attiecīgas algas, jāpalielina pabalsti bērniem, jāsaglabā infrastruktūra, jāsamazina nodokļus, jāatbalsta uzņēmējus. Lai cilvēki justu, ka valsts rūpējās par viņiem, ka valsts nepametīs viņus grūtos dzīves brīžos, lai būtu pārliecināti rītdienai, lai varētu lepoties ar savu valsti.
Taču šo rezultātu nevar sasniegt ar atsevišķām haotiskām reformām. Uzlabot demogrāfisko situāciju un darba vidi Latgalē, tai skaitā Ludzas apkaimē, var tikai pārdomāts, mērķtiecīgs un komplekss risinājums.

Materiāls sagatavots ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem

Noklikšķiniet uz zvaigznes, lai to novērtētu!

Vidējais vērtējums 1 / 5. 1

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.