Jāmaina domāšana jeb darbs gaterī nav absolventa sapnis

Jāmaina domāšana jeb darbs gaterī nav absolventa sapnis

Ciblas vidusskolas 12. klases audzēkņi

Raksts no laikraksta ievietots pilnā apjomā

Bieži nākas dzirdēt, ka bērni ir mūsu nākotne. Tādā gadījumā jaunieši ir mūsu tuvākā nākotne, jo tieši viņi drīz strādās un maksās nodokļus, dzemdēs bērnus un mācīs viņus mīlēt savu valsti.

Šoreiz parunāsim par aizbraukušajiem no cita skatupunkta: skaidrs, ka ir jaunieši, kuri, vēl mācoties skolā, nolēmuši aizbraukt uz citu valstī. Iespējams, kaut kas ir ar mūsu domāšanu, kā mēs paši audzinām bērnus dzīvei un darbam ārzemēs?
Septembrī sakarā ar jauna mācību gada sākumu daudz runāts par skolām. Slēgta lauku skola, tās jau ir sekas. Kāpēc to slēdza? Tāpēc, ka nav bērnu. Kāpēc nav bērnu? Kāpēc iedzīvotāju laukos paliek mazāk un mazāk? Ar šo jautājumu LZ redakcija griezās pie lauku skolas skolotājiem un skolniekiem, jo kurš cits labāk par viņiem zinās par šo problēmu?
Ciblas novadā līdz šim saglabātas divas skolas – Pušmucovā un Ciblā – tāpēc nolemts apciemot abas, lai noskaidrotu topošo absolventu noskaņojumu, proti, vai viņi plāno palikt dzimtajā pusē, vai aizbraukt uz ārzemēm. Ja jā, tad kāpēc.

Lauku iedzīvotājiem nav atbalsta

Interesanti, ka reizēm jauniešu un pieaugušo uzskati sakrīt, reizēm atšķiras. Varbūt tas skaidrojams ar vecuma un pieredzes starpību?
Pušmucovas pamatskolas skolotājas uzskata, ka bērnu skaits laukos samazinās tāpēc, ka no laukiem cilvēki aizbrauc ar visu ģimeni. Kāpēc viņi izbrauc? Tāpēc, ka lauku iedzīvotājiem nav atbalsta. Lai cilvēks šeit dzīvotu, vajag darbu, lai strādātu, lai viņš var uzturēt bērnus un sagādāt visu nepieciešamo. Tāds pats viedoklis ir arī skolēniem un aptaujātajiem vecākiem.
Skolotāji pauž pārliecību, ka uz ārzemēm brauc tie, kuri negrib mācīties un negrib strādāt. Jaunatne par ārzemēm domā tikai tāpēc, ka viņi vēlas vieglu naudu. Skolnieki ir pārliecināti, ka tikai tur viņus gaida „saldā dzīvē”, tikai tur par savu darbu var saņemt lielu atalgojumu. Par aizbraukušo atgriešanos viedokļi dalās, proti, skolēni uzskata, ka motivēt atgriezties var tikai darbs ar lielu algu, bet skolotāji domā, ka, protams, darba vietas, bet svarīgas ir arī ģimeniskās vērtības.

Elvīra Rimicāne Pušmucova

E. Rimicāne uzskata, ja slēgs Pušmucovas pamatskolu, tad notiks jauns aizbraukšanas vilnis.

Demogrāfija un aizbraukušie

Sarunā ar 9. klases Pušmucovas pamatskolas skolēniem atklājas, ka viņi nezina, ko nozīmē vārds demogrāfija, tomēr ir labi informēti par problēmām ar darbaspēku un aizbraukušajiem. Turklāt zina to ne tikai no masu medijiem, bet arī no personīgās dzīves. Skolēni precīzi zina, cik šogad viņu skolā ir skolnieku.
Gandrīz visiem ir paziņas un radi, kuri ir aizbraukuši uz ārzemēm. Daļa no aptaujājamiem skolēniem arī apdomā iespēju aizbraukt, bet tikai uz laiku, proti, pastrādāt un vēlāk atgriezties. Taču pagaidām 9. klases audzēkņiem ir jāmācās. Visi domā mācīties tālāk, bet aizbraukt pēc vidusskolas pabeigšanas.
Jautāts, kāpēc jums tādas domas, vai Latvijā jums nav perspektīvas atrast darbu? Klusums. Jautāts, vai šeit Pušmucovā ir darbs? Kāds puika saka: – Ja tikai uz gateri iet,– kamēr cits saka, – Palīgstrādnieka darbu var atrast.
Uz iebildumu, ka ārzemēs taču arī ir nekvalificēts darbs, skan atbilde:  – Bet tur maksā daudz vairāk!

Ja būtu lielāka alga

Bērni arī redz biedējošu tendenci, ka no valsts izbrauc visa ģimene, kā arī to, ka tagad aizbrauc pārsvarā jaunieši.
Uz jautājumu, kas motivētu aizbraukušos atgriezties, skolēni atbild: – Ja šeit būtu darbs un labi apmaksāts darbs, un lielāka alga…

– Kā jūs domājiet, ja demogrāfiskā situācija turpinās pasliktināties, kas var notikt?

– Lielākā daļa aizbrauks projām, Latvija būs neapdzīvota,– saka kāds skolēns.
– Tukša paliks Latgale, Latvija nepaliks,– iebilda cits. – Rīgā taču daudz darbavietu. Tomēr Latvija paliks neapdzīvotāka. Atkal slēgs skolas…
Var secināt, ka jaunatne jau skolas gaitās nesaista savu nākotni ar Pušmucovu.

Pušmucova 9.kl. 1

Pušmucovas pamatskolas 9. klases skolēni.

Ciblas novadā slēgta viena skola

No visiem bijušā Ludzas rajona novadiem mazāk slēgto skolu ir Ciblas novadā. Laika posmā kopš novada izveidošanas 2009. gadā šeit tika slēgta tikai viena skola, vēl viena – reorganizēta.
Cirmas pamatskolu, kas atradās Zvirgzdenes pagastā, slēdza 2013. gadā, kad tur palika 31 skolēns. Cirmas pamatskola, kā atzīst Ciblas novada izglītības speciāliste Sarmīte Leščinska, atradās mazapdzīvotā vietā un bērnus uz turieni veda ar autobusu. Savukārt Blontu sākumskolu reorganizēja par pirmsskolas izglītības iestādi, tā paplašinājās un veiksmīgi darbojas līdz šim laikam.

Skolēnu skaits samazinās

Ciblas novadā skolēnu skaits samazinās, jo novadā samazinās iedzīvotāju skaits kopumā, stāsta S. Leščinska un paskaidro kāpēc:
– Daļa Ciblas novada iedzīvotāju ir aizbraukuši uz ārzemēm, arī bērni mācās ārzemēs. Pēc Ciblas vidusskolas beigšanas daudzi jaunieši dodas studēt. Pabeidzot studijas Rīgā, Rēzeknē, Daugavpilī, jaunieši meklē darba vietas  pilsētās, jo laukos darba iespējas ir niecīgas. Likumsakarīgi, ka viņi nodibina  ģimenes. Ģimenēs dzimst bērni, bet  bērni mācās  pilsētās, kur strādā viņu vecāki.
Pušmucovas pamatskolā šogad mācās 46 skolēni, savukārt Ciblas vidusskolā 112. Ciblas vidusskolā 2009. gadā bija 144 bērni, pērn – 128. Šogad 9. klasi pabeidza 13 skolēni, pirmajā klasē mācības uzsāka vien 7, arī 12. klasi pabeidza 13 skolēni.
Ciblas vidusskolā mācās bērni no Ciblas novada pagastiem, ir bērni no Ludzas, no Istalsnas, bet 1 skolēns no Rugāju novada. Skolēniem ir iespēja dzīvot skolas internātā.

– Kāpēc cilvēki brauc uz ārzemēm?

– Noteikti tas saistīts ar to, ka maz darbavietu uz vietas. Ir  cilvēki, kas atrod darbu pilsētās, kā jau minēju. Kādas ir darbavietas, piemēram, Ciblā? Skola, pagasta pārvalde, bērnudārzs, veikals, Tautas nams, gateris. Pavisam noteikti, ka darbs gaterī nav vidusskolas absolventa sapnis. Visiem ir sapnis strādāt mūsdienīgā vidē un saņemt labu atalgojumu.
– Gadās, ka radi paaicina uz ārzemēm, citiem ārzemēs strādā vecāki, brāļi, māsas. Ja runājam par pagājušā gada 12. klases absolventiem, tad 3 no 13 ir aizbraukuši uz ārzemēm, divi strādā Anglijā un viens Norvēģijā.

– Kā noskaņota jaunatne, vai ir tādi absolventi, kuri jau skolā mācoties nolemj, ka brauks uz ārzemēm?

– Es domāju, ka pagājušā gada absolventi jau iepriekš bija nolēmuši, ka brauks. Bija informācija, ka  biļetes pasūtītas jau laicīgi, lai uzreiz pēc izlaiduma varētu aizlidot. Tas nozīmē, ka doma bija radusies jau iepriekš.

– Kā jūs domājat, kas var mainīt jaunatnes domāšanu?

– Manuprāt, svarīgi, lai būtu darbs uz vietas. Ja jaunieši redzētu, ka ir perspektīva, ir darbs, ir dzīvoklis, tad viņi paliktu. Mūsu pašvaldībā ir diezgan liels dzīvojamais fonds, taču ar darbu grūtāk. Arī no vecākiem, protams, ir atkarīgs un no apkārtējās vides, no sabiedriskās domas, jo jaunieši taču redz, ka kaimiņi, draugi ir aizbraukuši. Draugi aicina, stāsta, kā viņiem tur iet. Reizēm uz skolu atnāk bijušie absolventi, kuri dzīvo un strādā ārzemēs un reti kurš atzīst, ka vēlas atgriezties. Acīmredzot, vilina ne tikai alga, kas ir nesalīdzināmi lielāka nekā pie mums, bet arī sakārtotā sadzīve.

– Tomēr vairākums absolventu paliek Latvijā?

– Domāju ka jā. Daudzi strādā Rīgā. Darba sludinājumos var redzēt, ka tieši Rīgā ir daudz darba vakanču, arī galvenās ražotnes koncentrētas Rīgā. Tā ir visas Latvijas tendence, proti, darbs ir lielajās pilsētās, bet lauki paliek pustukši.

Ciblas novadā neplāno slēgt skolas

– Kā jūs redzat savas skolas perspektīvu tuvākajos 10 – 20 gados?

– Bēdīga perspektīva, kā jebkur citus laukos, tā arī pie mums. Ja nemainīsies valsts politika, tad skolas paliks aizvien tukšākas. Pašvaldības nostāja ir tāda, ka skolas pēc iespējas saglabāsim. Būs bērni, būs skola. Mēs mācām visus, kuri ir izteikuši vēlmi mācīties. Mūsu situācijā būtu pieņemams minimālais skolēnu skaits klasē, kas ir no 8 līdz 10.

– Kā jūs uzskatāt, labāk lielāka vai mazāka skola?

– Manuprāt, mazākā skolā var efektīvāk īstenot individuālo pieeju mācību darbā. Tie, kuri vēlas mācīties, veiksmīgi mācās gan mazās skolās, gan lielās. Taču tas atkarīgs no bērna personīgajiem mērķiem un uzstādījumiem, ko katrs dzīvē grib sasniegt. Ja savam darbam, proti, mācībām pieiet pavirši, tad nav sasniegumu ne lielā skolā, ne mazā.

Valentīna Makarova Ludza 2

Makarova uzskata, ka pie iedzīvotāju aizbraukšanas vainīgs stereotips, proti, lai dzīvē “izsistos”.

Darbs ir, bet vēlas lielāku algu

No kā ir atkarīgs, ka jaunieši vēlas braukt uz ārzemēm, ka viņš nav mēģinājis strādāt un iekārtot savu dzīvi dzimtenē? Cik tas atkarīgs no audzināšanas, no vecākiem, no skolas?
Ludzāniete Valentīna Makarova, kuras abi bērni dzīvo un strādā Latvijā, atzīst, ka uz ārzemēm aizbrauca ļoti daudzi viņas paziņu. Tomēr viņa uzskata, ka agrāk cilvēki pameta dzimteni finanšu problēmu dēļ, taču tagad jau iedarbojas sabiedrības viedoklis, proti, ja esi pabeidzis skolu un nekur nebrauc, tad kaut kas ar tevi nav kārtībā. Parādās jauns stereotips, ka jābrauc, lai dzīvē “izsistos”.
– Arī mans dēls divas reizes bija aizbraucis strādāt uz ārzemēm, tāpēc ka šeit nebija darba. Tomēr viņam palika sakari ar dzimteni un tiklīdz šeit parādījās vakance, tā viņš jau pēc trim dienām nekavējoties atgriezās.
V. Makarova uzskata, ka darba vietas ir galvenais, lai mūsu bērni paliktu Latvijā. Tomēr viņa mana tendenci, ka tagad uz ārzemēm aizbrauc cilvēki, kuriem ir darbs, bet viņi vēlas lielāku algu: – Brauc ne jau tāpēc, ka šeit vispār darba nav, bet tāpēc, ka tur par to pašu darbu saņem vairāk.
Mums ir jāmaina domāšana, uzskata Valentīna. Taču tā ir jāmaina ne tikai jaunatnei un vecākiem, bet arī valsts līmenī: – Laiku pa laikam medijos atklājas fakti, ka politiķu un valsts ierēdņu bērni dzīvo ārzemēs. No tā radies viedoklis, kāpēc viņi brauc, bet es te nīkstu. Es arī gribu! Tas ir “patriotisms”, sākot no augšas…

Valsts taupa uz skolēnu rēķina

Elvīra Rimicāne, Pušmucovas pamatskolas vēstures un sociālo zinību skolotāja, trīs bērnu māte: – Ja esmu izveidojusi jaunu ģimeni, man ir trīs bērni, tad es nedošos uz to vietu, kur nav skolas. Jo negribu, lai mans sešgadīgais bērns brauc divas stundas uz skolu, lai viņš piecos no rīta ceļas un noguris atbrauc vakarā. Tāpēc laukos jāsaglabā sākumskolas. Tagad valsts pelna uz cilvēka rēķina, jo laukos ģimenēm, kurām mazs bērnu skaits dodas uz skolu, viņi vairs nav pelnījuši izglītoties, skolu slēdz. Tajā pašā laikā pilsētnieks var normāli tikt uz skolu. Uzskatu, ka tas ir genocīds vispār pret bērniem. Valsts taupa uz skolēnu rēķina! Protams, ka iedzīvotāju skaits samazināsies. Aizveriet Pušmucovas skolu, tad nāks jauns vilnis, cilvēki atkal aizbrauks. Tie, kuriem ir mazi bērni, vienkārši pārcelsies uz pilsētām.
– Kas attiecas uz izglītības kvalitāti, tad es uzskatu, ka mazajās skolās sagatavo pat labāk nekā lielās pilsētas skolās. Neviens no mūsu skolēniem, kuri iestājās vidusskolās, neapgūst zināšanas pie privātskolotājiem.
– Valsts attieksme pret lauku skolu ir nievājoša. Es par to ilgi domāju. Kas notiek Valmierā, Siguldā, Jelgavā, vai viņi cels skolu, viņiem nav vietas, kamēr pie mums skolas slēdz. Tā ir valdības politika: visi uz pilsētu, bet lauki aizaugs.

Mūsu bērni negrib strādāt par minimumu

Uz jautājumu, ko vajag, lai mūsu bērni paliktu dzīvot Latvijā, Marija, četru bērnu māte, atbild, ka šeit trūkst darba ar cienīgu atalgojumu. No četriem bērniem jau divi domā par to, lai aizbrauktu.
– Mēs dzīvojam laukos, bet meita strādā veikalā Ludzā,– stāsta Marija. – Viņa taču nevar visu dzīvi strādāt veikalā, jo tur nav pienācīgas algas, lai īrētu dzīvokli un salīdzinoši normāli dzīvotu. Iespējams, ja būtu savs dzīvoklis, tad būtu vieglāk, taču viņa jau trešo gadu atrodas rindā pēc pašvaldības dzīvokļa, bet nezina, kad sagaidīs.
– Nav pie mums darba ar cienīgu algu ne laukos, ne pilsētā, lai mūsu bērni paliktu šeit Latvijā,– ar rūgtumu saka Marija.
Tomēr viņa lūdz savus bērnus, lai nekur nebrauc. Pagaidām viņi vēl atrodas Latvijā. Pagaidām. Marijas priekšlikums ir pacelt algas: – Mēs strādājam par minimumu, bet bērni negrib par tādu naudu strādāt. Viņi mācīsies, kur viņi strādās? Gaterī? Mans brālis strādā gaterī, viņam ir 50 gadi, bet mugura sāp, kājas sāp, viņam veselības jau nav, bērni to redz un negrib tādu “laimi”.

Sarmīte Leščinska

S. Leščinska atzīst, ka pērn vairākiem absolventiem jau pirms izlaiduma bija nopirktas biļetes, lai dotos prom.

Absolventi neplāno meklēt darbu ārzemēs

Ar Ciblas vidusskolas direktores atļauju parunājām ar 12. klases skolniekiem, lai uzzinātu, kā noskaņoti topošie absolventi.
Izrādās, ka visiem ir paziņas un radi, kuri aizbraukuši uz ārzemēm. Tomēr neviens no viņiem negrasās uzreiz pēc skolas beigšanas meklēt darbu ārzemēs, jo visi plāno turpināt mācīties. Iespējams, tas ir izskaidrojams ar to, ka šajā klasē ir skolēni, kuri saprot, ka bez labas izglītības dzīvē būs grūti.
Jautāts jauniešiem, kāpēc cilvēku laukos paliek mazāk, saņemta īsa un skaidra atbilde: – Laukos nav darba.
Pēc mācībām uz Ciblu visdrīzāk neviens no viņiem neatgriezīsies. Viena meitene paskaidro, ka arī dzīves apstākļi pie mums nav labākie: – Ja kaut veselības aprūpe būtu tāda kā Rīgā vai vismaz kā Rēzeknē…

– Kādu apsvērumu dēļ jaunatne brauc uz ārzemēm?

Uz šo jautājumu saņēmu īsas un kodolīgas atbildes: – Finanšu dēļ.
Kādu apsvērumu dēļ aizbraukušie var atgriezties atpakaļ? Arī  saņemtas īsas un loģiskās atbildes, proti, jābūt lielākām algām, darbavietas, mazāki nodokļi. Priecē tas, ka topošie absolventi prot kodolīgi noformulēt savu domu.
Izskanēja viedoklis, ka daudzi brauc uz ārzemēm sabiedrības dēļ. Tika salīdzināta Latvija un Anglija, kur neskatoties uz to, ka ir daudz iebraucēju, vietējie iedzīvotāji ir diezgan kulturāli. Piemēram, rindā pie ārsta neviens neapspriež ārsta rīcību, neviens nelamājas, visi sēž un pacietīgi gaida. Tikmēr Ludzas poliklīnikā nabaga ārstu tā nolamā, ka kauns klausīties.
– Man ir pazīstami, kuriem bija daudz līdzīgu gadījumu, viņi nolemj aizbraukt projām,– pateica kāda meitene, kamēr cits jaunietis piebilst: – Es biju Zviedrijā, tur ir citādi cilvēki. Tur nav bezpajumtnieku, bet Rīgā? Tāpēc, iespējams, cilvēki arī brauc uz ārzemēm, lai nekļūtu šeit par bezpajumtniekiem.

Zaudē patriotismu

Skolēniem tika jautāts, vai starp viņu pazīstamajiem, kuri ir aizbraukuši, ir tādi, kuriem trūkst patriotisma. Jā, piekrīt viens, kamēr cits piebilst: – Varbūt tajā cilvēkā patriotisms jau zuda.
Kāda meitene pastāsta, ka viņai ir pazīstama ģimene, kur mammai ir divas augstākās izglītības. Kad viņu krīzes laikā atlaida no darba, viņai bija vēl mazi bērni. Pabalstus grūtajā brīdī ģimenei nepiešķīra, bet kad māte mēģināja iestāties darbā, tad viņu neviens neņēma, tā viņai pamazām patriotisms arī pazuda, kā rezultātā tagad ģimene dzīvo ārzemēs.

Atbildes vietā dziļš klusums

Kas jādara, lai mēs mīlam šo valsti? Atbildes vietā uz šo jautājumu Ciblā saklausīts no bērniem tikai klusums. Dziļš klusums. Tas, ka uz šo jautājumu neatbildēja neviens jaunietis, noved pie atsevišķām pārdomām. Savukārt Pušmucovā skolēni atbildēja pavisam vienkārši, gluži kā bērni:
– Lai valsts dara daudz vairāk priekš mums.
– Lai uzmanība būtu vērsta vairāk uz cilvēkiem, jo kas ir mīlestība, tās ir rūpes par otru.
Tātad, bērnu un jauniešu viedoklis ir, ja valsts mūs mīlēs, tad arī mēs to mīlēsim.
Kāds varbūt domā, ka patriotismu var ieaudzināt, ja pie skolas ēkas būs piestiprināts valsts karogs. Karogi piestiprināti pie Latvijas skolām jau vairākus gadus, bet tas diemžēl nesamazina aizbraukušo uz ārzemēm absolventu skaitu. Varbūt mēs, pieaugušie, esam vainīgi, ka bērniem grūti mīlēt savu valsti? Karogs neatrisina problēmu, kamēr bērni redzēs, kā valsts rūpējās par saviem pilsoņiem.

Lai kopā nāk uz svētkiem

Sarunas laikā ar skolēniem rodas jautājums, kas ir patriotisms un kā mīlestību pret savu valsti var ieaudzināt?
Saņemtas šādas skolotāju atbildes:
– Lai tēvs un māte iziet kopā ar bērniem sakopt mājas pagalmu. Ja bērnam te nav mājas, nav pagalma, vai tad viņš te dzīvos?
– Lai vecāki kopā ar bērniem nāk uz svētkiem, lai kopā strādā, audzina.
– Ja vecākiem nav vērtību, tad bērnam arī to nebūs. Paņems ābolu, iekodīs vienu reizi un izmetīs miskastē.
Bērna domāšanu var mainīt, piekrīt skolotāji, tas ir atkarīgs no audzināšanas. Ja māte atļaus bērnam no svešām puķu dobēm noplēst puķes, vai tad tas būs patriotisms?
Labi bērni nāk arī no ģimenēm ar maziem iztikas līdzekļi. Tāpēc lieli ienākumi nav rādītājs, ka ģimenē aug patriots.
Jaunieši vienojās, ka patriotisms jāaudzina no mazotnes, turklāt tas jādara gan skolā, gan ģimenē. Taču pēc 16 – 18 gadiem to jau nav iespējams izdarīt, uzskata jaunieši. Jāatzīst, ka laikam viņiem ir taisnība.

Domāšana rodas ģimenē

Kas var mainīt bērna, jaunieša domāšanu? Pedagogi ir pārliecināti, ka tikai ģimene. Ja vecāki nestrādā, saņem pabalstus un tikai čīkst, ka man nav darba, ja es uz ārzemēm aizbrauktu, tad man būtu nauda, tad es tur dzīvotu. Bērns agri vai vēlu sāk domāt līdzīgi. Cilvēkiem ir tāda ilūzija, ka tur būs laime. Līdzīgi kā Sprīdītis lika lāpstu pāri plecam un devās pasaulē laimi meklēt. Kur viņš beigās nonāca? Turpat atpakaļ.

Materiāls sagatavots ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem

Noklikšķiniet uz zvaigznes, lai to novērtētu!

Vidējais vērtējums / 5.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.