Esam dzīvi, kamēr mums ir saknes

Esam dzīvi, kamēr mums ir saknes

Dagušovas pēdējā iedzīvotāja Staņislava Krilovska

Raksts no laikraksta ievietots pilnā apjomā

Pēc Valsts adrešu reģistra informācijas sistēmas datiem, Kārsavas novadā ir reģistrēti 223 ciemi, no tiem 40 jeb 18% ir neapdzīvoti, proti, tajos vairs nav neviena deklarēta iedzīvotāja.

Mirstība ilgstoši pārsniedz dzimstību

Tomēr ir vēl ciemi, kas ir uz neapdzīvotības robežas, jo tajos deklarēti pa vienam vai diviem cilvēkiem. Tādu novadā kļūst arvien vairāk un vairāk, šogad to skaits sasniedza jau 40. Tātad par neapdzīvotiem var uzskatīt gandrīz 36% no visiem novada teritorijā esošajiem ciemiem. Var secināt, ka Latvijas lauku teritorijas izmirst.
Kā pastāstīja Kārsavas novada pašvaldības Zemes lietu vecākā speciāliste Anna Orinska, vietējie iedzīvotāji pameta dzimtos ciemus ilgstošā laika periodā dažādu iemeslu dēļ: kopsaimniecību sabrukums, kas saistīts ar darba vietu likvidāciju, materiāli tehniskās bāzes nesaimniecisku privatizāciju, sasteigtas un nepārdomātas masveida agrārās reformas, daudzu iedzīvotāju patstāvīgās saimniekošanas iemaņu un materiālo resursu pieejamības, trūkuma dēļ.
Kārsavas novadā tāpat kā visā valstī jau ilgstoši mirstība pārsniedz dzimstību. Tomēr par galveno sāpi A. Orinska uzskata to, ka viss, ko bija radījušas iepriekšējās paaudzes aiziet nebūtībā: iedzīvotāji, neatkārtojamās lauku ainavas un gadsimtiem veidotais mūsu tautas kultūrvēsturiskais mantojums.

Vecas fotogrāfijas liecība
81-gadīgā Staņislava Krilovska ziemā dzīvo Malnavā, bet vasaras laikā laukos – mājā Dagušovas ciemā, kas atrodas Kārsavas novada Malnavas pagastā. Tur dzimusi, tur augusi, tur dzīvoja visus gadus, ja nebūtu veselības problēmas, tad nekad dzimto vietu nepamestu. Uz Malnavu viņa pārcēlās nesen, pēc vīra nāves, lai būtu tuvāk pie dēla.
Dagušovas ciems atradās 12 kilometrus no Malnavas un 8 kilometrus no robežas ar Krieviju. Staņislava parāda 1920. gada fotogrāfiju, kur attēloti Dagušovas iedzīvotāji. Saskaitīt var 85 cilvēkus kopā ar bērniem. Redzams, ka daudz bērnu, var secināt, ka ar dzimstību problēmu agrāk nebija, tiešām pirms 100 gadiem tas bija liels ciems.
Staņislava rāda uz cilvēkiem vecajā fotogrāfijā un stāsta: – Šo sievieti es pazīstu, šī bija mūsu kaimiņiene, šī ir mana radiniece, bet šī ir mana vīra māte…
Viņa atzīst, ka nofotografēti ne visi iedzīvotāji, turklāt viņas pašas tur nav, jo viņa piedzima pēc 17 gadiem – 1937. gadā.

Muzikantu bija daudz
Staņislava atceras, ka agrāk Daguševā bija 30 mājas, tā bija lielākā sādža tuvējā apkaimē. Veikala nebija, taču autoveikais brauca regulāri.
– Cik jautri bija, cik muzikantu pie mums bija! Kluba Dagušovā nebija, taču skola gan bija. Tā atradās četrās vietās,– stāsta Staņislava.
Kad nodega viena ēka, skolu ierīkoja mežsarga mājā, pati Staņislava tur mācījās, viņa atceras, ka bērni sēdēja pie koka galdiem, ziemā slikti kurināja, tāpēc visiem bija cimdi rokās un mēteļi uzvilkti. Uz vietas bija tikai 4-gadīgā skola, Staņislavai vēlāk nācās mācīties Krīvieņos, pēc tam Nesteros. Tagad līdzīgi kā Dagušova arī Krīvieņi ir neapdzīvots ciems…

1 1

Dagušovas ciema iedīvotāji 1920. gadā. 

Pamesta sādža miglā
Aizbraucām uz Staņislavas dzimto sādžu. Iebraucot Dagušovā, ieraugam skaistu skatu: milzīgs lauks pa kreisi no ceļa, netālu atrodas sabrukusi viensēta, blakus joprojām atrodas liels ozols. Šeit dzīvoja Kazimirs Kravaļs, stāsta Staņislava. Saimnieks nomira aptuveni pirms 40 gadiem, bet viņa bērēs kaimiņi stāstīja, ka šīm ozolam jau ir 100 gadi. Tagad tam jau ir aptuveni 140 – gandrīz divi cilvēka mūži.
Ir rīts, bieza migla, lauka mala nav redzama, tāpēc šķiet, ka šī sabrukusī viensēta un ozols, tas ir viss, kas atrodas šajā laukā. Tomēr, pagaidām neredzama, tur ir vesela sādža, kur agrāk dzīvoja lauku ļaudis, māva govis, trokšņoja un skraidīja bērni… Tagad visapkārt valda dziļš klusums. Dagušovā pastāvīgi vairs nedzīvo neviens cilvēks.

Vieta, kur valda klusums
Ceļa labajā pusē 20 – 30 metrus no ceļa atradās pamesta govju ferma, kur kādreiz strādāja Staņislava. Ieejot šajā ēkā, rodas dīvaina sajūta, ka kaut kas te nav kā parasti, jo viss kas kādreiz bija nav izpostīts, bet ir saglabājies: sienas, jumts, metāla konstrukcijas. Jāpabrīnās, ka griesti joprojām ir balti un jumts neskarts. Par pamestību liecina tikai logi bez stikliem un plaisas grīdas betonā, no kā jau izauguši krūmi un koki. Grūti iedomāties, ka agrāk šeit bija gandrīz 200 govis, bija silti un trokšņaini, strādāja jautras jaunas meitenes. Tagad šeit valda klusums…
Kad apgāju fermai apkārt, ieraudzīju dažus bišu stropus un nodomāju: “tātad nav pilnīgi pamesta vieta”.

Dagušovā bija kolhoza centrs
Vispirms kolhozs “Jaunā gvarde” apvienoja četras sādžas, kolhoza centrs bija Dagušovā, vēlāk to pārcēla uz Nesteriem, kur atradās kolhoza valde, klubs un 7-gadīgā skola. Pēc Nesteru skolas beigšanas Staņislava sāka savas darba gaitas kolhozā, viņai nepatika mācīties, viņa vēlējās strādāt.
Pirms uzcēla fermu, lopi atradās privātajās kūtīs. Staņislava atceras, ka tēva kūtī ziemā bija zirgi, govis, kuras viņa slauca, teļus dzirdīja, pienu ar zirgu veda uz pienotavu Ziblā. Smags bija darbs, atceras Staņislava, pat rokas sāpēja. Vasarā viņa strādāja laukkopības brigādē, kur lasīja kartupeļus, ravēja runkuļus, strādāja pie siena, darīja visu ko vajadzēja, bet ziemā pēc pieprasījuma adīja jakas kaimiņiem un pārdeva. Vēlāk, kad uzcēla fermu, viņu pierunāja iet slaukt govis, 20 gadus Staņislava nostrādāja fermā par slaucēju, līdz pat fermas likvidācijai.

Mācēja strādāt un atpūsties
Cilvēki laukos smagi strādāja, bet mācēja arī atpūsties, stāsta Staņislava:
– Dzīvojām jautri, Jāņa dienā cienastu nesām, rīkojām zaļumballes, bet ziemā večerinkas, pēc kārtas, vienu reizi pie viena, citu jau pie cita, tā sarunājām. Pavasarī, kad pēc sējas atbrīvojās kolhoza klēts, mazgājām grīdas un dancojām tur. Spēlēja mans vīrs Krilovskis Alberts un viņa brālis Roberts. Akordeonu spēlēja muzikanti no Krīveņiem – divi brāļi Broņislavs, Antons un māsa Leontīna Poikāni.
Jautri bija, nevarēja sagaidīt sestdienas, stāsta Staņislava, kaut gan nebija viegli, jo pēc balles vajadzēja no rīta iet govis slaukt. Govis toreiz slauca ar rokām un ar lukturīti. – Netikām pagulēt, pārģērbāmies un uz fermu,– atceras Staņislava.
Jauniešu Daguševā bija daudz, puišu vairāk, meiteņu mazāk. Uz dejām nāca jaunatne ne tikai no Daguševas, bet arī no apkārtējām sādžām – Krīveņiem,  Kapačovas, Ancāniem, Livzinīkiem, Petinovas, Kolnasilas, Brīžovkas. Vasarā atbrauca vēl no Kārsavas, no Žeļčovas… Bija daudz jauniešu, vairāk par 50 cilvēkiem. Kolhoza klēti sauca pat par klubu, jo tur demonstrēja arī kino.
Jautāts, kur Staņislava satika savu vīru. – Tepat blakus, pāri ceļam,– skan atbilde. – Viņš atgriezās no armijas, uz Ziemassvētkiem pie mums bija uzklāts galds, bija sanākuši kaimiņi, jaunieši. Alberts kopā ar brālēnu atnāca ar akordeonu, spēlēja, tā arī iepazināmies.

10a 1

Govju fermā Dagušovas ciemā agrāk bija 180 mājlopu. Tagad te valda tukšums un klusums.

Dzīvoja draudzīgi
Staņislava apprecējās ar Albertu 1957. gadā un nodzīvoja kopā 56 gadus, līdz pat Alberta nāvei 2013. gadā.
Vīrs nostrādāja visu mūžu par mehanizatoru-traktoristu, kombainieri. Ļoti gudrs bija, atceras Staņislava, jo kad uz kolhozu jaunu tehniku, tav vēl neviens uz tās neprata braukt tikai viņš. Par apzinīgu darbu viņam bija daudz atzinību un pat medaļas.
Ģimene daudz strādāja, bija savs zirgs, teļi, turēja cūkas, pēc tam traktoru nopirka, vēlāk vēl vienu, apstrādāja zemīti gan sev, gan kaimiņiem. Dagušovā palīdzēja viens otram arī pie siena, pie kartupeļu lasīšanas – visi dzīvoja draudzīgi.

Bērniem patīk strādāt ar zemi
1958. gadā Krilovskiem piedzima dēls Voldemārs, kurš pēc Zilupes lauksaimniecības skolas pabeigšanas strādāja vietējā kolhozā par šoferi, palīdzot vecākiem visos darbos. Astoņdesmitajos gados dēls pārcēlās uz dzīvi Malnavā, viņa bērni bija bieži gaidīti viesi laukos pie vecmammas un vectēva. Līdz šim laikam Voldemārs vēl strādā par šoferi Malnavas koledžā, bet savu zemīti nepamet, regulāri brauc, kopj māju un zemi. Apstrādā 30 hektāru zemes, ir sava tehnika. Priekš mazbērniem saimniecībā tur divus ponijus.
Mazmeita mācījās un kādu laiku strādāja Rīgā, taču viņai dzīvot lielā pilsētā nepatika. Viņa atgriezās Latgalē, tagad strādā Rēzeknē par medmāsu un nodarbojas ar lauksaimniecību – audzē arbūzus un melones. Piedaloties pašvaldības konkursā STEP-UP, saņēma nelielu atbalstu un sāka savu uzņēmējdarbību, uzstādot siltumnīcu un nopērkot stādus.
Priecē, ka bērniem patīk strādāt ar zemi, laikam mīlestība pret zemi nāk no vecākiem un vecvecākiem, tā tiek nodota no paaudzes uz paaudzei.

5b 1

S. Krilovskas dzimtā māja Dagušovas ciemā.

Mazdēls dzīvo ārzemēs
Tomēr arī šai ģimenei nepagāja garām bēdīgā tradīcija – aizbraukšana uz ārzemēm. Pirms 17 gadiem uz Angliju aizbrauca mazdēls, apprecējās ar meiteni no Čehijas, nodibināja savu firmu, tagad ģimenē jau aug divi mazi bērniņi.
Staņislava atzīst, ka ne mazdēla sieva, ne mazmazbērni nerunā latviski, tas apgrūtina saskarsmi, kad viņi atbrauc ciemos. Jā, kamēr viņi ir mazi, tikmēr viņiem patīk laukos, patīk braukt ar traktoru, ar kombainu, spēlēties ar ponijiem, bet, kad izaugs, tad uz dzimto sētu diez vai atgriezīsies. Darba ar labu atalgojumu šeit nav, latviešu valodu viņi neprot…

Cilvēki vienmēr meklē labāku dzīvi
Staņislava parāda savu māju, kā arī saglabājušās kaimiņu ēkas: “šeit dzīvoja Jāzeps Dričs, šeit Staņislavs Ancāns, šeit – mans brālis Klimans ar ģimeni… ”
Jautāts, kad sākās izbraukšana no sādžas, Staņislava stāsta, ka cilvēki aizbrauca pamazām. Pirmie kaimiņi aizbrauca 1964. gadā. Darbs bija, fermu uzcēla, tomēr cilvēki negribēja strādāt laukos. Uz vietas brigādē maksāja maz, bet Pierīgā viņi labāk iekārtojās, daži pat nopirka mājas Rīgā. Līdzīgi kā tagad – lielākas algas un labāku dzīvi cilvēki meklē vienmēr.
80. gadu sākumā sākās vēl viens aizbraukšanas vilnis, toreiz cilvēki aizbrauca masveidā. Meliorācijas procesā varēja nojaukt māju, to saimnieki saņēma kompensāciju, viņus šeit vairs nekas neturēja, tāpēc viņi varēja pārcelties uz ciematu vai arī tālāk, kur labi varēja nopelnīt.
Pēc tam, kad kolhozs sabruka, pazuda arī pēdējās darba vietas un pamazām aizbrauca arī pārējie darbspējīgie iedzīvotāji, protams, ar visiem bērniem.

Uz ārzemēm jau nebija kam aizbraukt
Dagušovu neskāra nākamais aizbraukšanas vilnis, kas sākas ar Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā 2004. gadā, kas aizrāva daudzus Latvijas iedzīvotājus uz ārzemēm, jo vairs nebija kam braukt. Tūkstotgades sākumā šeit palika pārsvarā vecīši, pensionāri, viņi lēnām brauca vienā virzienā – uz kapsētu.
Pēdējais nomira Staņislavas brālis Klimans, kuram bija 83 gadi un kurš dzīvoja netālu. Pēdējos gadus viņi dzīvoja sādžā divatā, satiekoties vien pie autoveikala, stāsta Staņislava. Pašlaik viņa šeit ir pati vecākā, uz Staņislavas atbildības ir visi radu kapi.

Krucifiksu atnes vecajā vietā
Staņislava laipni piekrita parādīt man arī vietējo kapsētu, kur apglabāti četru tuvāko sādžu iedzīvotāji – Dagušovas, Ancānu, Kapačovas un Brīžovkas. Tagad šo sādžu iedzīvotāju pēcteči satiekas tikai Daguševas kapsētā kapu svētkos, kas notiek jūnija beigās. Jāsaka, ka cilvēki atbrauc ļoti daudz, reizēm pat vairāk par simtu. Sevišķi daudz bija šogad, laikam sakarā ar Ancānu dzimtas piederīgo tikšanos.
Svecīšu vakaros kapsētā ir ap 30 cilvēkiem, kuri atbrauc no Kārsavas, Rēzeknes, Malnavas. No Rīgas katru gadu atbrauc viens vecītis no Ancānu dzimtas, kuram jau ir 90 gadi, viņam šeit apglabāti vecāki un brālis, stāsta Staņislava. Parasti atbrauc visa ģimene ar mazbērniem un mazmazbērniem, tā ir tautas tradīcija.
Pa ceļam ieraugu vēl vienu skaistu apskates vietu – koka krucifiksu, pie kā redzams cilvēku roku darbs, proti, viss sakopts, zāle nopļauta, vāzē ieliktas dzīvās puķes. Staņislava paskaidro, ka par krucifiksa apkārtni rūpējas viņas krustmeita Lūcija ar savu ģimeni.
Staņislava saka, cik viņa sevi atceras, kopš bērnības, katru vakaru maijā visi ticīgie sādžas iedzīvotāji nāca pie šī krucifiksa lūgties. Kolhoza laikā kāds brigadieris pieprasīja krustu novākt, taču iedzīvotāji to tikai pārvietoja tālāk krūmos, lai no ceļa nevar ieraudzīt. Kad Padomju laiki beidzās, vīrieši krucifiksu atnesa uz veco vietu.

7 1

Dagušovas krucifiks pārdzīvoja smagus laikus kopā ar tautu, pat represijas nepagāja tam garām.

Ne viss ir zaudēts
Atgriežoties no kapsētas, izbraucām no meža un ieraudzījām skaistu ainavu: milzīgs lauks, tālumā redzamas vairākas pamestas viensētas, bet priekšplānā jaudīgs moderns traktors apstrādā zemi. Nodomāju: “ne viss ir zaudēts, ja zeme tiek apstrādāta un tā neaizaug”.
Izbraucot no Dagušovas, nolēmu apstāties ceļa malā, lai atvadītos no skaistā ozola, kurš mani pārsteidza, iebraucot ciemā. Laiks jau ir noskaidrojies un var ieraudzīt milzīgā lauka malu, aiz kā redzams skaists rudenīgs mežs.
Oktobra vidus, lielākā daļa koku jau ir nodzeltējuši, taču šis varenais ozols droši stāv, vēl stiprs un zaļš, viņa pakājē spilgti zaļo ziemāji. Dzīve turpinās!
Cilvēki nomira, mājas jau ir sagruvušas laika ietekmē, bet šīs milzīgais koks stāv. Stāv, tāpēc ka ir dzīvs, tāpēc ka viņam ir saknes, kas stipri iesakņojušās zemē. Stāv kā dzīvs piemineklis pazudušai sādžai…

Materiāls sagatavots ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem

Noklikšķiniet uz zvaigznes, lai to novērtētu!

Vidējais vērtējums / 5.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.