Dievnams – pēdējais neapdzīvotas vietas bastions

Dievnams – pēdējais neapdzīvotas vietas bastions

Valentīna un Artjoms brauc uz dievkalpojumiem Pudinavas dievnamā no Istalsnas.

Raksts no laikraksta ievietots pilnā apjomā

Agrāk Latgales lauki bija apdzīvoti, tāpēc bieži vien veco baznīcu vietā nācās būvēt jaunas vai arī pilnīgi jaunas, palielinoties iedzīvotāju skaitam palielinājās arī ticīgie. Mūsdienās dievnami nereti ir kā pēdējais bastions neapdzīvotā vai gandrīz neapdzīvotā vietā, tie turpina ciemā sabiedrisko dzīvi.

Dievnamus neslēdz

Kā stāsta vietējie iedzīvotāji, pierobežas rajonā ir tādas sādžas, kur ir dievnams, bet iedzīvotāju vairāk nav. Tādos ciemos bieži ir tā, ka dievkalpojumā nav neviena vietējā draudzes locekļa. Tomēr neskatoties uz to dievkalpojumi vienalga notiek, par to pastāstīja Zilupes Kristus Krusta pacelšanas pareizticīgo draudzes pārzinis Andrejs Semjonovs, tapāt arī citi priesteri to apstiprināja.
Pudinavas Vissvētās Dievmātes Patvēruma pareizticīgo draudzes loceklis Aleksandrs Jakimovs apgalvo, ka pie mums Latgalē visi pareizticīgās baznīcas darbojas:
– Pat ja dievnami atrodas neapdzīvotā vietā, tie nav tukši, tajos regulāri notiek svētku dievkalpojumi.
A. Jakimovam var uzticēties, jo viņš nopietni pēta šo jautājumu, jau tika izdotas divas viņa grāmatas, kas ir veltītas Latgales dievnamiem un tiek gatavota trešā, noslēdzošā grāmata – literāri māksliniecisks veltījums pareizticīgo dievnamiem un kapelām Latgalē.
Jā, protams, demogrāfiskā situācija pie mums ir sarežģīta, atzīst A. Jakimovs, tomēr neviens dievnams nav slēgts, visi priesteri ir ļoti darbīgi, visur notiek reliģiskā kristīgā dzīve: – Es piecus gadus nodarbojos ar šo projektu, esmu apbraukājis visus pareizticīgo dievnamus un kapelas, nevaru nosaukt nevienu, kas atrastos aiznaglots ar dēļiem un nekam nevajadzīgs.
Es, raksta autors, pārliecinājos personīgi ka dievkalpojums Pudinavā notiek, pat ja dievnamā nav neviena vietējā iedzīvotāja.

2 1

Valērijs un Jekaterina Drozdova kalpo Pudinavas dievnamā.


Pudinava kļūst tukša

Kad cilvēki nosauca Pudinavu starp diezgan neapdzīvotiem ciemiem, es pabrīnījos – vai tad tas ir iespējams? Man teica, ka Pudinavas pareizticīgajā baznīcā bieži vien dievkalpojumos nav neviena vietējā. Pudinavā man nācās būt nevienu vien reizi, agrāk tas bija diezgan liels ciems netālu no Mērdzenes, kurā blakus dievnamam un kapelai atradās skola ar internātu, ciema padome, veikals, cilvēki strādāja kolhoza fermās.
Tas ir saprotams, ja draudzes locekļu nav tukšajās sādžās, bet Pudinava? Šeit gar ceļu Ludza-Kārsava taču atrodas diezgan daudz māju. Izrādās, daudzas no tām jau ir neapdzīvotas…
Dievkalpojumi Pudinavā notiek reizi mēnesī. Kad es atbraucu nozīmētajā sestdienā uz Pudinavu, neredzēju uz ielas nevienu cilvēku. Skolas ķieģeļu celtne skatās uz tukšu ceļu ar tukšiem logiem. Pa ceļu reti brauc mašīnas. Klusums. Nedzird ne bērnu balsis, ne suņu rejas. Pie skaista spilgti zila koka dievnama stāv dažas automašīnas, tātad ne vietējie.
Tā arī izrādījās, proti, no desmit cilvēkiem, kuri piedalījās dievkalpojumā, seši bija kalpotāji (pats priesteris, dziedātāji, kurinātājs, reģents), kāds ir atbraucis no Mērdzenes, kāds no Ludzas, kāds no Malnavas un Kārsavas.
Viens no atbraukušajiem paskaidro: – Laiks tāds, ka pārvietoties nav nekādu problēmu, iesēdies mašīnā un brauc. Tas, ka ciemi paliek bez cilvēkiem, tā nav cilvēku problēma, bet valsts, tā notiek ne tikai pie mums, bet visur.

1a 1

Pudinavas Vissvētās Dievmātes Patvēruma pareizticīgo baznīcai jau 160 gadi, pagājušā gadsimtā Pudinavas draudzē bija trīs tūkstoši cilvēku.


Agrāk baznīca bija pilna

Priesteris Aleksejs Vinogradovs jau 10 gadus kalpo draudzēs Kārsavā, Goliševā un Pudinavā. Viņa kalpošanas sākumā šeit no vietējiem iedzīvotājiem uz dievkalpojumiem nāca ap 30 – 40 cilvēku, to apstiprina arī draudzes locekļi.
Daudzi ir miruši, kāds ir aizbraucis darba meklējumos, bija bērni, pusaudži, no tiem kāds ir aizbrauca mācīties, kāds kopā ar vecākiem mainījis dzīvesvietu. Runā, ka ciemu iedzīvotāji pameta drīz pēc tam, kad skolu pārvietoja uz Mērdzeni, pēc tam tika pārvietota arī ciema padome. Pēdējo aizvēra veikalu… Kur cilvēkiem strādāt?
Ar naturālo saimniecību tagad neizdzīvot, jo tagad, lai turētu vistas, govis, cūkas, vajadzīgas analīzes, dokumentācija, vajag ievērot daudzus stingrus noteikumus, tas zemniekus nestimulē.
Atcerēsimies, ka ne tik sen tiem, kuri dzīvoja ārpus pilsētas, gandrīz katram bija govs, kaut piens veikalā bija lētāks, bet tagad arī piens ir dārgāks, bet govju ciemos nav. Tam nav gadījuma raksturs, tam ir iemesli. Tomēr, ja lauku iedzīvotājs nav saistīts ar savu personīgu saimniecību, tad viņam vieglāk ir piecelties un mainīt dzīvesvietu.

5 1

Pēc svinīgās lūgšanās Aleksandra Ņevska piemiņas dienā uz Pudinavas kapelas pakāpieniem, kas iesvētīta par viņa godu. Šī kapela Pudinavā ir bijušā Ludzas rajona pērle, jo ir pati vecākā Aleksandra Ņevska lauku akmens kapela Latgalē.


Dievnams daudziem ir kļuvis sirdij tuvs

Pēc dievkalpojuma izdevās parunāt ar dažiem draudzes locekļiem. Piemēram, tante Vera pašlaik dzīvo pansionātā, viņa piedzima šeit netālu, Krievu Stiglovā, viņas vecāki šajā dievnamā ir laulājušies, kristījuši bērnus, kā arī “mūsu kapi ir šeit”, piebilst vecenīte.
Pie krāsns stāvēja sieviete ar septiņgadīgu bērniņu. Valentīna stāsta, ka apmeklē šo dievnamu cik vien sevi atceras, kaut arī tagad dzīvo Istalsnā, tomēr pēc iespējas atbrauc uz savu dzimto Pudinavas dievnamu. Viņas dēlam Artjomam arī šeit patīk, sevišķi patīk labais priesteris.
Valērijs no Mērdzenes apmeklē Pudinavas dievnamu vairāk nekā 10 gadus, tagad viņš šeit kalpo – novāc sniegu, kurina krāsnis. Starp citu, tiem, kuri domā ka visi, kuri kalpo dievnamā, tas ir finansiāli izdevīgi, vajadzētu zināt, ka mūsu lauku dievnami ir nabadzīgi, tie, kuri tur strādā, par savu darbu neko nesaņem. Tas ir viņu dzimtais dievnams, tā ir viņu kalpošana – sagatavot malku, notīrīt sniegu, uzkopt dievnamu, agrāk atnākt vai atbraukt, lai izkurinātu krāsni.
Katja Drozdova ir pati jaunāka no tiem, kuri bija klāt, viņai ir tikai 21 gads. Viņa kļuva par Pudinavas dievnama draudzes locekli 2009.gadā, kad pirmo reizi apmeklēja bērnu vasaras nometni kopā ar māsu. Viņas dzīvoja netālu, 3 kilometrus no ciema centra. Pēc tam bija otra nometne, trešā, bet ceturtajā Katja kristījās. Tagad Jekaterina Drozdova otru gadu mācās garīgajā seminārijā, tādēļ vairāk atrodas Rīgā, arī Kārsavā, kur kalpo vietējā baznīcā. Pēc seminārija pabeigšanas viņa varēs būt svētdienas skolas pasniedzēja un reģente. Tātad perspektīvas Pudinavas baznīcai ir, būtu tikai cilvēki un bērni, kuriem var mācīt Dieva baušļus.

8 1

Kvītaines Lielmocekļa Dmitrija Solunska pareizticīgo baznīca atrodas neapdzīvotā vietā Ciblas novada Blontu pagastā.


Draudzes bija lielas

Dievnamam Pudinavā ir 160 gadi, draudzei ap 200, tā skaitās viena no vecākajām bijušajā Ludzas rajona teritorijā, tā ir vecāka par Kārsavas un pat Ludzas draudzi. No vēstures avotiem mēs varam uzzināt, ka pirms 100 gadiem šajā draudzē bija 3 tūkstoši cilvēku, lielā skaita dēļ to nācas sadalīt. Pēc priestera lūguma bija atvērta cita draudze (Kvītaines), lai cilvēkiem būtu tuvāka nokļūšana uz dievnamu. Toreiz Kvītaines draudzē bija ap 600 draudzes locekļu.
Kvītaines Lielmocekļa Dmitrija Solunska pareizticīgo baznīca atrodas mežā, pie ceļa, ja braukt uz šejieni no Ludzas puses, tā parādās negaidīti pēc asa pagrieziena kā pasaku mājiņa. Ja pirms 30 gadiem katrā no tuvākajām sādžām bija pa 20 – 30 apdzīvotām mājām, tad šodien ir tikai 2 – 3 mājas, bet arī ne katrā ciemā, jo ir arī pilnīgi pamestas sādžas, no kurām palikuši tikai nosaukumi. Plaudīšos, kur atrodas Kvītaines baznīca, palikušas tikai 3 mājas, kurās dzīvo pensionāri un invalīdi. Pieci cilvēki. Skumja statistika…


Dievnams, kurā tevi vienmēr gaida

Tā kā iedzīvotāju ir palicis maz, nav pārsteigums, ka dievnamos maz apmeklētāju, gadās, ka neviens neatnāk. Tomēr, pat ja baznīcā atrodas tikai priesteris, dziedātāja un cilvēks, kurš uzkopj ēku, dievkalpojumi vienalga notiek. Viņu uzticība liecina par to, ka ir kaut kas pastāvīgs šajā mainīgajā pasaulē – uzticība un Dieva mīlestība, cerība, ka kaut kur tevi vienmēr gaida.
Iepriecina tas, ka tad, kad Pudinavas un Kvītaines baznīcās notiks dievkalpojumi, visiem draudzes locekļiem jau savlaicīgi tiek paziņots, pazvanīts, cilvēki cenšas ierasties. Pēdējais dievkalpojums Kvītaines baznīcā notika 8. novembrī, Dmitrija Solunska dienā, kuram par godu ir iesvētīts šis dievnams. Tās dienas fotogrāfijā es saskaitīju 18 cilvēkus, izņemot mācītājus. Protams, lielākā daļa no atbraukušajiem dzīvo citur – Blontos, Ludzā, pat Rēzeknē.
Rada optimismu tas, ka daži rokās tur bērnus, tāpēc, iespējams, ar laiku arī viņiem kļūs dārga šī pulcēšanās vieta, kas ir dārga viņu vecākiem.

Nepietiek laika dvēselei

Par izzūdošajiem ciemiem uz laikraksta Ludzas Zeme jautājumiem atbild Ludzas Vissvētās Dievmātes Aizmigšanas pareizticīgas draudzes pārzinis tēvs Sergijs Kiričenko. Viņš kalpo bijušajā Ludzas rajona teritorijā gandrīz 10 gadus: Ludzā, Vecslabadā, Vertulovā, Brodaižos, kā arī Ciblas novada Kvītaines baznīcā.

– Vai jūsu draudžu teritorijā ir pamesti ciemi? Vai ir daudz tādu ciemu, kur celtas pareizticīgo baznīcas, bet tagad šīs vietas ir pamestas?
– Diemžēl jā. Ir apdzīvotas vietas, kur dzīvo pāris cilvēku, bet ir arī tādi, kur vairs nav neviena. Baznīcas ēkas agrāk parasti cēla blīvi apdzīvotās vietās, no vēstures ir zināms, ka dažās vietās bija daudz iedzīvotāju. Piemēram, divdesmitā gadsimta trīsdesmitajos gados Kvītaines draudzē, kad tā tikko veidojās, bija ap 600 draudzes locekļu no dažādām tuvākajām apdzīvotajām vietām. Vēl pirms kādiem desmit gadiem šajā draudzē uz dievkalpojumiem nāca divdesmit līdz trīsdesmit cilvēku, dažreiz arī vairāk, turklāt tas nebija tikai baznīcas svētkos. Pašreiz dievkalpojumi daudzos lauku dievnamos notiek vidēji vienu reizi mēnesī, bet citos dažas reizes gadā.

9 1

Sergijs Kiričenko kalpo bijušajā Ludzas rajona teritorijā gandrīz 10 gadus.

– Vai gadās, ka mācītājs sniedz dievkalpojumus pāris vai arī tikai vienam cilvēkam?

– Mēs, mācītāji, prātā paturam Jezus Kristus vārdus: “Kur divi vai trīs sapulcējušies manā vārdā, tur Es esmu viņu vidū”. No savas pieredzes teikšu, ka tā notiek tajās draudzēs, kur vairs nav uz vietas savu draudzes locekļu, taču ticīgie atbrauc no blakus pilsētām vai ciemiem.
Kristietim ir svarīga lūgšana, bet lūgt Dievu var arī tukšā baznīcā. Protams, gribētos, lai dievnamā būtu vairāk ļaužu, bet sarunās ar cilvēkiem sapratu, ka daudzi tagad grozās kā vāveres ritenī un viņiem, diemžēl, nepietiek laika savai dvēselei, jo pārsvarā ir materiālās vajadzības. Laicīgais vienmēr ir acu priekšā, bet par mūžību ir aizmirsts.

– Kāpēc pēc jūsu domām pie mums ciemi paliek neapdzīvoti?

– Lauki paliek neapdzīvoti sakarā ar to, ka tur nav darba. Nedomāju, ka daudzi ir gatavi dzīvot tikai uz sakņu dārza rēķina vai turot kādus lopus, tomēr, ja būtu darba vietas, cilvēki paliktu strādāt. Ģimenes nevēlās dzīvot ciemā, kur nav ne bērnudārza, ne skolas, jo ne katrs vecāks būs ar mieru sūtīt savu bērnu uz nedēļu prom uz skolas internātu.
Pa to laiku, kamēr kalpoju Ludzas pusē, es biju liecinieks, kas notiek ciematos, kur slēdz skolu vai bērnudārzu. Pēc dažiem gadiem tie paliek bez jaunatnes, ciematā paliek tikai pensionāri. Daudzi negrib dzemdēt bērnus, tāpēc, ka nav stabilitātes, tāpēc, ka baidās. Tagad ir parādījusies arī cita problēma, proti, daži cilvēki nemāk vairs strādāt, viņiem vieglāk kļūt par simtlatnieku, lai saņemtu katru mēnesi stabilus grašus, nepiepūloties.

– Viens no tukšo ciemu iemesliem ir dzimstības samazinājums. Pēc statistikas, mūsu pusē mirstība pārsniedz dzimstību apmēram trīs reizes.

– Mēs bieži runājam par dzimstības skaitliskumu, salīdzinot to ar mirstību, bet neviens vai gandrīz neviens nerunā par dzimstību un abortu daudzumu skaitu. Vecāku vairākums domā par to, ka jā, man ir bērns, man par viņu ir jārūpējas un jāsniedz viņam viss: apģērbs, izglītība, izklaide un tā tālāk. Taču reti kurš aizdomājas par to, ka vajag audzināt bērnu nevis pēc principa “iedot viņam visu”, bet vajag bērnam iemācīt: lai kaut ko saņemtu, vajag pielikt pūles pašam. Citādi gadās, ka vecāki visu dzīvi velk bērnu uz sava kakla un tad raud: “Man ir grūti.” Tā nav īsta mīlestība.
Es pilnībā piekrītu parunai: “Ja Dievs dod bērnu, tad dos arī bērnam.” Redzot ģimenes, kur vecāki strādā un neslinko, tur pilnībā pietiek gan bērna uzturam, gan arī, lai viņu apģērbtu un nodrošinātu ar visu nepieciešamo. Tad, bērni izaugot, zina mēru un cenu katrai lietai, un tāpēc saudzīgāk izturēsies pret visu un pret visiem.

– Mūsu rakstu sērijā mēs ievērojām, ka pēdējā laikā cilvēki ir ļoti attālinājušies no garīgām lietām un sāk braukt pa pasauli laimes meklējumos. Kas ir laime jūsu izpratnē? Ko jūs ieteiktu jauniem cilvēkiem, un ne pārāk jaunajiem arī?

– Vienā zināmā kinofilmā uz jautājumu, kas ir laime, bija dota tāda atbilde: “Laime ir tad, kad tevi saprot.” Domāju, ka neatradīsies cilvēks, kas to pilnībā nepieņemtu.
Tiešām mūsu dzīvē ļoti svarīga ir līdzdalība. Laime veidojas tā, ka mēs kļūstam līdzdalībnieki kāda dzīvē vai kāds mūsu dzīvē.
Gribētos ieteikt un novēlēt tiem, kuri lasīs šo rakstu: nezaudējiet ticību Dievam un saviem spēkiem, negaidiet dāvanas no dzīves, neko nedarot, esiet godīgi pret sevi un tuvākajiem. Taču pats galvenais: esiet cilvēks ar augstu morāli un ar savu piemēru stipriniet citus.

Cilvēku paliek arvien mazāk

Raipoles Sv. Jāņa Kristītāja Romas katoļu baznīca atrodas Ludzas novada Nirzas pagastā. Jau trīs gadus šeit kalpo priesteris Arturs Mozga, kurš ir arī Rundēnu un Istras draudžu prāvests.

Māja paliek tukša

Pārdomājot savu kalpošanas laiku, viņš atzīst, ka, samazinoties cilvēku skaitam pagastā, paliek mazāk arī dievlūdzēju, kuri ikdienā piedalās sv. Misē.
Taču tā nav bijis vienmēr. Baznīca, kurā ticīgi cilvēki pulcējas šobrīd, ir trešais šajā vietā celtais dievnams. Pirmo dievnamu (kapellu) uzcēla dominikāņu mūki, tā nebija liela un platības ziņā atgādināja dzīvojamo māju. Tā kā pieauga ticīgo skaits, radās nepieciešamība pēc lielāka dievnama. Ticīgo skaits turpināja pieaugt, tāpēc tika celta vēl lielāka baznīca – pašreizējais dievnams. Savukārt šobrīd situācija ir pilnīgi pretēja – laukos cilvēku paliek arvien mazāk, jaunieši dodas meklēt jaunas iespējas pilsētās, tādējādi samazinās arī baznīcēnu skaits.
Priesteris Arturs dalās skaudrā dzīves pieredzē – gados vecs cilvēks tiek izvadīts pēdējā gaitā, bet viņa māja paliek tukša, jo bērni vai mazbērni dzīvo un strādā lielpilsētā, uz dzimto māju atbrauc tikai vasaras periodā, lai atpūstos, bet ne uz pastāvīgu dzīvi.

7b autors OjarsJansons Pr.A.Mozga 1

A. Mozga iesaka vairāk uzticēties Dievam. / Foto autors: Ojārs Jansons

Ticības izvēle

Priesteris atceras, ka kādā svētdienā sprediķī stāstīja skaistu piemēru no Vecās Derības. Kad Izraēlas Zemē bija bads, pravietis Elijs sastapa sievieti, kura lasīja zarus. Viņš lūdza, lai sieviete atnes viņam padzerties un maizes gabalu. Sieviete viņam atbildēja, ka ir palicis tik daudz miltu un eļļas, lai izceptu vienu maizes plāceni sev un dēlam. Taču pravietis Elijs teica, lai viņa nebīstas, bet iet un dara tā: izcep maizes plāceni un atnes to viņam. Sieviete ir dilemmas priekšā: uzcepto plāceni atdot pravietim un paļauties uz viņa teikto vai apēst to abiem kopā ar dēlu un nomirt? Viņa uzticējās, un visu to laiku, kad zemē valdīja sausums un bads, viņai pietika gan miltu, gan eļļas.
Savukārt Jaunajā Derībā Jēzus stāsta līdzību par sievieti, kura iemeta svētnīcā visu, kas viņai bija – divus grašus. Dievs to neaizmirsa un atlīdzināja viņai par tik drosmīgu rīcību, jo visi citi ziedoja to, kas palika pāri, bet viņa – visu, kas bija.

Bērni – tā ir svētība

Mūsdienu pasaulē bads un sausums, kā iepriekš minētajā piemērā, vairs nav tik liela problēma, tomēr arī šodien cilvēki piedzīvo dažāda veida grūtības. Arī šajā pārticības pilnajā laikā ir jāprot saglabāt uzticību visās lietās – gan lielās, gan mazās.
Priesteris Arturs, velkot paralēles ar piemēru no Vecās Derības, atzīst, ka, viņaprāt, Latvijas sabiedrības “bads” ir zemais dzimstības līmenis un nedrošības sajūta par to, vai pietiks resursu jauna ģimenes locekļa uzturēšanai. Kur tad ir uzticība Dieva apsolījumam, ka bērni ir svētība?

Iesaka vairāk uzticēties Dievam

Ir vēl kāds īsts piemērs no dzīves, kur jauns pāris liecina par dzīvi laulībā. Viņi nedzīvo bagātu dzīvi, bet tomēr atļaujas nedomāt par to, kā varēs uzturēt bērnus. Dievs dāvāja vienu bērnu – vecāki pieņēma un bija pateicīgi, nebija grūtību ar iztiku. Pēc laika ģimenē ienāca vēl viens bērns, arī tad nekas nemainījās, dzīves līmenis pat uzlabojās – viņi varēja iekrāt naudu un iegādāties automašīnu. Savukārt pēc trešā un ceturtā bērna ienākšanas ģimene pārvācās uz lielāku dzīvokli un tētis atrada labāk apmaksātu darbu. Lūk, tā ir paļāvība uz Dievu.
Priesteris Arturs iesaka vairāk uzticēties Dievam nevis nemitīgi domāt par materiālām lietām. Jebkas, ko Dievs dod, ir dāvana, tāpēc nedrīkst aizmirst, ka tai līdzi nāk Viņa palīdzība.

Materiāls sagatavots ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem

Noklikšķiniet uz zvaigznes, lai to novērtētu!

Vidējais vērtējums / 5.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.