Bioloģiskā biškopība Briģos

Bioloģiskā biškopība Briģos
4.7
(12)

Aizvien vairāk pasaulē kļūst pieprasītāka veselīga pārtika, kurā nebūtu nekādu ķīmisku piemaisījumu. Tieši tāpēc aizvien populārākas kļūst bioloģiskās zemnieku saimniecības. Arī Latvija un Latgale šajā ziņā nav izņēmums. Lai tuvāk iepazītos ar to, kādā veidā cilvēks nonāk līdz vēlmei ražot ekoloģisku pārtiku, kādi ir ieguvumi no bioloģiskās saimniekošanas un kas rada lielākās problēmas, bija nepieciešams atklāti un kārtīgi parunāties ar kādu no bioloģiskajiem zemniekiem. Šoreiz par mūsu sarunu biedriem izvēlējāmies Valentīnu un Vladimiru Smirnovus no Briģu pagasta, kuri saimnieko mājās un saimniecībā ar jauku nosaukumu “Mieriņi”.

 

Saimniecību skaits Latvijā aug

Pirms sākt runāt par konkrētas saimniecības izveidi un problēmām, nedaudz jāinformē par bioloģiskajām saimniecībām Latvijā un Latgalē kopumā. Jāteic, ka to skaits ne pārāk strauji, bet neatlaidīgi pieaug. Pēc Latvijas Bioloģisko lauksaimniecību asociācijas datiem, 2005. gadā, kad iesākās aktīvs bioloģisko saimniecību atbalsts un to propagandēšana, visā Latvijā bija 2842 bioloģiskās saimniecības. 2015. gadā varēja runāt par trīs ar pusi tūkstošiem bioloģisko saimniecību. Pašlaik to skaits jau jūtami pārsniedz 4 tūkstošus. Tā ka skaidri redzams, ka bioloģisko saimniecību skaits lēnām aug. Runājot par bioloģisko saimniecību platībām, Latvijā to lielums pārsvarā svārstās no 10 – 50 hektāriem. Kopumā pašlaik bioloģiskās saimniecības aizņem 15 procentus no lauksaimniecības zemes. Tiek plānots līdz 2030. gadam panākt, lai šis skaitlis dubultojas un sasniedz 30 procentus. Kas attiecas uz saimniekošanas veidu, tas ir krietni sarežģītāks nekā konvenciālajās saimniecībās. Galvenokārt tas saistīts ar faktu, ka, lai garantētu veselīgas augsnes kvalitāti, nepieciešams daudz vairāk roku darba (gan ravēšanā, gan ražas novākšanā), kā arī nākas precīzāk ievērot veicamo lauksaimniecības darbu termiņus, kas bioloģiskos zemniekus padara vēl vairāk atkarīgus no klimata kaprīzēm, nekā konvenciālos zemniekus. Šajā sakarā nevar nepieminēt lietaino 2017. gada vasaru, kuras kaprīzes lika bioloģiskajiem zemniekiem vērsties ar lūgumiem gan Lauksaimniecības ministrijā, gan LAD, gan Vides kvalitātes biedrībā pārskatīt kritērijus, pēc kuriem vērtē bioloģisko saimniecību darbību. Bija vēlme panākt, lai ieņēmumi no hektāra nebūtu galvenais darbības rādītājs, kā arī panākt atzinumu, ka ekstrēmos laika apstākļos reizēm nav iespējams izpildīt prasību par obligātajiem minimālajiem ieņēmumiem. Skaidrs, ka viss birokrātiskais aparāts šādu lēmumu pieņemšanai nav ātri iešūpojams, tomēr vezums beidzot ir izkustējies no vietas.

 

Valentīna savā dravā. Bišu saimes veiksmīgi ieziemotas.

 

Bioloģisko pārtiku ražo maz

Tiesa, visi ļaudis nebūt nav sajūsmināti par bioloģisko saimniekošanu.
Šeit jārunā par divām ļaužu kategorijām. Pirmajā ietilpst cilvēku grupa, kuras ienākumi ir zem vidējā līmeņa. Sakarā ar to, ka bioloģiskie produkti ir krietni dārgāki, šie cilvēki tos vienkārši nepērk, un labākajā gadījumā pret bioloģisko saimniekošanu izturas vienaldzīgi, bet sliktākajā – uzskata par bagāto ļaužu kaprīzi, kaut arī teorētiski atzīst, ka ekoloģiski tīri produkti ir nozīmīgs faktors veselības nostiprināšanā.

Otrā ļaužu grupa, kuri uz bioloģiskajām saimniecībām skatās drusku šķībi, ir konvencionālie zemnieki. Pēc viņu uzskata, bioloģiskās saimniecības saņem nesamērīgi lielu materiālo palīdzību un atbalstu. It sevišķi, ja salīdzina, cik procentu pārtikas viņi saražo. Pašlaik, pēc pēdējiem statistikas datiem, kurus apkopojis Lauksaimniecības datu centrs, bioloģiskās saimniecības saražo ne vairāk par 5 procentiem visas lauksaimniecības produkcijas. Izņēmums ir divi produkti – piens un medus. Bioloģiski tiek saražoti 8 procenti piena produkcijas un vairāk par 16 procentiem medus. Tieši šie pēdējie minētie skaitļi mūs pamudināja par sarunu biedru izvēlēties kādu dravnieku, un, kā jau sacīts, izvēles kausi nosvērās par labu V. Smirnovai, kura 2016. gadā tika nominēta Ludzas novada uzņēmēju gada balvai nominācijā “Gada bioloģiskais ražotājs”.

 

Viss sākās ar dāvanu

Kā pastāstīja Valentīna, viņas lēmumu pievērsties bioloģiskajai saimniekošanai var saukt zināmā mērā par nejaušu. Tiesa, daudz lielāka nejaušība ir pati pievēršanās biškopībai. Šis pavērsiens Valentīnas un viņas vīra Vladimira dzīvē notika 2010. gadā, kad radinieki viņiem uzdāvināja vienu bišu saimi un trīs stropus. Līdz šim par bišu turēšanu un kopšanu Smirnovu pāris pat nebija domājis. Medus gan ir bijis viens no iecienītākajiem ģimenes gardumiem, bet tas vienmēr pirkts no minētajiem radiniekiem. Tā nu medus pirkšana ilgusi līdz dāvanas saņemšanai un vārdiskam uzmundrinājumam mēģināt saldo kārumu sarūpēt pašiem. Lai arī Valentīna atzīstas, ka vispirms no bitēm bijis bail, tomēr nolemts mēģināt. Galu galā Valentīna pēc pamatizglītības ir agronome, tāpēc atkāpties būtu bijis neērti.

 

Par bitēm V. Smirnova var stāstīt daudz.

 

Sacīts – darīts. Pirmos biškopības gadus Valentīna un Vladimirs definē kā mācību un iepirkšanās gadus. Par iepirkšanos, šķiet, viss ir skaidrs – katru jaunu nodarbi uzsākot, jāiegādājas nepieciešamais inventārs. Minēsim tikai pašu nepieciešamāko – bitenieka tērpu un maskas, rāmīšus, darba instrumentus, medus sviedi. Arī attiecībā uz mācīšanos plaši komentāri nav nepieciešami. Lai sāktu kopt bites, ir jāzina un jāprot daudz, bet tā kā bišu saime jau bija mājās, tai nevarēja pateikt, lai drusku pagaida, kamēr saimnieki iemācīsies pareizi ar tām apieties. Jāmācās bija daudz un strauji. Tika izlasīta visa teorētiskā literatūra, daudz braukts uz dažādiem semināriem, uz dravām apgūt praktisko pieredzi. Šajā sakarā Smirnovu pāris ar labu vārdu piemin vienu no novada slavenākajiem un labākajiem biškopjiem Vili Matuli no Istalsnas, kurš nekad nav liedzis savu padomu un dalījies daudzās amata gudrībās. Vilis jaunos biškopjus konsultēja gan klātienē, gan telefoniski, ja kādreiz radās kāds steidzīgi atrisināms jautājums. Un tā nu vēl nebija beigusies pirmā biškopības sezona, kad Valentīna juta, ka ir patiesi aizrāvusies ar biškopību un pa īstam iemīlējusi mazos, darbīgos kukaiņus. Un vēl Smirnoviem nozīmīgs faktors bija veiksme, kura pavadīja jauno nodarbi. Visas saimes labi pārziemoja, neslimoja, un bija ļoti labs pienesums. Sakarā ar to saimju skaits sāka pieaugt, samērā drīz jau sasniedza 20 stropus. Un tad radās drosmīga doma – kāpēc nepamēģināt kļūt par bioloģiskajiem zemniekiem, medus ražotājiem? It sevišķi tāpēc, ka daudzas iestrādes jau no paša sākuma tika paveiktas un īstenotas tīri ekoloģiskā garā.

 

Vairāk prasību, vairāk papīru

Kā Valentīna stāsta, pirmais, kas jāielāgo katram lauksaimniekam, kurš nolēmis kļūt par bioloģisko zemnieku, ir tas, ka turpmāk būs jāstrādā precīzāk, ievērojot visas prasības, jārēķinās ar regulārām kontrolēm un, galvenais, jāsaprot, ka šo darbu nevari darīt, ja ir alerģija pret dažādu dokumentu pildīšanu. Piemēram, lai katru gadu tiktu atjaunots bioloģiskā zemnieka statuss, nākas aizpildīt dažādas atskaišu lapas, kopskaitā 25. Un kas gan tik viss tajās nav jāraksta?! Ar kādu augkopību nodarbojaties, kādas platības ar ko apsējat, kā ievācat produkciju, kā to glabājat, kā to fasējat un pārstrādājat. Pie tam vēl jābūt ziņām par visas īpašumā esošās zemes izmantošanu, kā arī jābūt ierakstītai lauka vēsturei – tam, kas uz minētā lauka ir stādīts vai sēts pēdējos piecos gados. Visi minētie dokumenti jānosūta uz Vides kvalitātes biedrības institūtu Salaspilī līdz aprīļa beigām. Bet tie nav vienīgie papīru darbi. Par finanšu dokumentiem klusēju, šeit bioloģiskajiem zemniekiem no konvencionālajiem lielas atšķirības nav. Toties, ja dravā mainījies saimju skaits, par notikušajām izmaiņām jāinformē nieka 7 dienu laikā.

Pie tam esiet gatavi, ka jums būs jāmācās tīri oficiāli, lai pabeigtu kursus, nokārtotu eksāmenu un iegūtu bioloģiskā biškopja statusu.

Atgriežoties pie atskaitēm, tās, pēc Valentīnas stāstītā, vismaz ir sastādītas loģiskā formā, tāpēc sevišķas problēmas ar to aizpildīšanu nerodas. Ja arī retumis atrodas kāda neskaidrība, tad šādos gadījumos padomu neliedz LAD konsultants.

Bet tās ir tikai teorētiskās prasības. Vēl ir vesels lēvenis praktisko noteikumu, kuri visi skrupulozi jāievēro, ja vēlies būt bioloģiskais zemnieks un saņemt valsts atbalstu. Ja esi bioloģiskais biškopis, esi gatavs vai nu bitēm atstāt maksimāli daudz medus vai barot viņas tikai ar sertificētu cukuru. Tāpat zini, ka slimību, sacīsim varrozes apkarošanā drīksti lietot tikai organiskās skābes, stropiem jābūt numurētiem, ar ganību nosaukumu, produkciju drīkst pārdot tikai traukos, kuriem ir uzlīmētas marķētas etiķetes. Bez tam visiem stropiem jāatrodas uz metāla kājiņām, tiem jābūt no dabīga materiāla, un pat bišu spilvenos nedrīkst izmantot sintētiku. Tos atļauts pildīt vai ar papardēm vai arī izkaltētām sūnām. Piedevām, jābūt gatavam izveidot nektāraugu sējumus, ja vēlies palielināt ienesumu, bet nav iespējas vasarā kur stropus izvest. Tomēr viss minētais vēl ir tikai ziediņi. Galvenā prasība, kura tiek izvirzīta biškopim, ir samērā grūti izpildāma un nav atkarīga tikai no biškopja labās gribas vien. Proti – ir prasība, lai vismaz 3 kilometru rādiusā ap dravu nenotiktu konvenciālā lauksaimniekošana ar pesticīdu pielietošanu. Ja par kādiem citiem laukiem vēl var gaidīt zināmas pielaides, tad rapšu lauki un dravas nav savienojami vispār, jo rapši ar ķimikālijām tiek apstrādāti regulāri.

 

Veicas ar kaimiņiem

Tieši šis pēdējais minētais noteikums ir tas, kura dēļ bioloģisko dravu skaits Latvijā sāk samazināties, jo šo noteikumu kļūst aizvien grūtāk izpildīt. Arī šinī ziņā Valentīna var sevi saukt par veiksminieci, jo pa visu šo laiku tikai vienu reizi liktenīgajā 3 km robežā tika iestādīts rapsis. Taču šoreiz negaidīti nāca talkā laika apstākļi. Tie bija tik mitri, ka rapšu lauka saimnieks tos nemaz ķīmiski neapstrādāja. Vēl vairāk – Valentīnai izdevās par šo faktu saņemt oficiālu izziņu, kura ļāva saglabāt bioloģiskā biškopja statusu. Arī ar citiem tālākiem kaimiņiem zemniekiem izveidojies labs kontakts. Tā kā bitītes nereti lido krietni tālāk par likumīgi paredzētajiem 3 kilometriem, tad arī tālāku lauku apmiglošana var kļūt viņām liktenīga. Tad nu Valentīna nereti lūdz kaimiņus miglošanas darbus veikt pavēlā pievakarē, lai no šiem darbiem bites neciestu. Un, kā Valentīna ar gandarījumu piebilda, viņai allaž izdevies sastapt sapratni un cilvēcisku atsaucību. Tā ka var sacīt, ka ar kaimiņiem Valentīnai ir paveicies.

 

8. martā Valentīna Briģu bibliotēkā stāstīja par savu darbu un demonstrēja daudzveidīgo produkcijas klāstu.

 

Tāpat viņai veicas, tiesa, te nu vairāk nozīmes ir neatlaidīgam darbam, ar nektāraugu stādījumu ierīkošanu. Šie stādījumi atrodas blakus vienai Valentīnas dravas daļai. Viņa savu pašlaik jau 60 stropu lielo dravu ir sadalījusi divās aptuveni vienādās daļās, no kurām viena atrodas blakus viņas mājai Briģos, bet otrā – pie vīramātes mājas, kura atrodas ārpus ciemata teritorijas tuvāk mežam. Tur 10 hektāru platībā arī ir izveidoti nektāraugu stādījumi.

Tiek stādīti divgadīgie augi – facēlijas, amoliņš, ežziede, zilais daglītis un vēl pāris citu. Lai iegūtu sēklas nākamajai sēšanas reizei, nākas nopietni pastrādāt, jo sēklas iespējams iegūt, tikai tās savācot ar rokām.

 

Labāk sākt ar mazumiņu

Vaicāju Valentīnai un Vladimiram, kādu padomu viņi dotu tiem, kuri izlēmuši sākt bioloģiskā biškopja darbu un dzīvi.

Valentīna vēlreiz atkārto, ka pirmais noteikums ir precizitāte un stabilitāte. Ja nejūties drošs, ka varēsi izpildīt visas prasības ne vienu gadu vien, tad labāk nesākt. Valentīna kā dramatisku piemēru izstāsta par kādu kaimiņu novada biškopi, kurš arī nolēmis iegūt bioloģisko statusu. Visus papīrus izdevies nokārtot, statuss iegūts, bet tālāk kaut kas nav sanācis ar visu prasību ievērošanu. Taču bioloģiskajā saimniekošanā ir grūti ilgāku laiku palikt nemanītam. Ja PVD vēl kontrolē zemniekus reizi 3 gados, tad vides kvalitātes institūts to dara katru gadu. Tā nu pieļautie pārkāpumi nākuši gaismā, un dravas saimniekam nācies, atmaksājot saņemtos pabalstus un maksājot soda naudu, šķirties no 12 000 eiro. Diezgan pamatīga summa, kura dažu labu var spiest spiest atteikties no bioloģiskā biškopja darba.

Vēl, dodot padomus, strādīgā ģimene akcentē divas lietas. Pirmā – vēlams iztikt bez jebkādu kredītu ņemšanas, kā to uzdarījuši viņi paši. Labāk sākt ar mazumiņu un attīstīties pamazām, balstoties tikai uz savām finansēm un neizjūtot parādu slogu. Tiesa, te gan jāprecizē, ka mazākais stropu skaits, ar kuru var pretendēt uz bioloģiskā biškopja statusu, ir 20, 5 stropi. Tiesa, kāds labums no pusstropa, nevienam īstas skaidrības nav, bet tās nu atkal ir mūsu jaukās birokrātijas un likumdošanas īpatnības. Pēdējais padoms, kurš tika veltīts jaunajiem iesācējiem – ir labi, ja jūs protiet pats strādāt ar koku. Šeit nu Smirnovu ģimene zina, ko runā, jo lielo vairumu stropu Vladimirs izgatavojis pats.

Viņam galdniecības darbi padodas, un Smirnovi pat neatceras, kad pēdējo reizi būtu pirkuši kādu medus rāmīti – arī tos Vladimirs izgatavo pats.

Un pēdējais padoms – pacietība un psihiska stabilitāte. Jo bez šiem abiem faktoriem pie bitēm nav ko rādīties. Un, piebildīšu, vēl pats pēc savas pieredzes un novērojumiem – biškopim ir jābūt labam un gaišam cilvēkam. Citādiem bites nepakļaujas.

Tātad, ja esiet gatavi tam visam, kā arī būsiet gana pacietīgi, lai vismaz pāris gadus strādātu par parastu bitenieku, tad varat cerēt uz bioloģiskā biškopja statusu. Ātri tas nenotiek, viegli arī ne, bet ir ļoti pagodinoši, jo, kā saka Valentīna: — Bitīte pati jau ir visekoloģiskākais un labākais kukainis. Viņa ir pelnījusi tīru vidi un tīru attieksmi!”.

 

Saražo līdz 2 tonnām medus

Lai nu kā sāktos runas par biškopību, agri vai vēlu tās nonāks pie saldā gala produkta – medus. To pašlaik Smirnovu ģimene vienā sezonā iegūst 1,5 – 2 tonnas, tas atkarībā no klimatiskajiem apstākļiem. Taču netiek ražots tikai medus. “Mieriņu” saimniecībā tiek pagatavots arī propoliss, bišu maize, vasks, kā arī homogenāts – tranu peru pieniņa un medus sajaukums. Par visu šo vielu teicamajām ārstnieciskajām īpašībām Valentīna var stāstīt ilgi, vienmēr atceroties ko jaunu. Apvaicājos, kā veicas ar preces realizāciju, vai ir noslēgts līgums ar kādu veikalu. Izrādās, ka “Mieriņu” produkcija var mierīgi iztikt bez starpnieka. Tā jau ieguvusi tādu slavu, ka pircēji paši pēc tās ierodas. Tieši “Mieriņu” medu vēlas iegādāties ne tikai tuvākajā apkārtnē vien. Pieprasījums pēc tā nāk arī no Rēzeknes, Daugavpils un Rīgas. Kad vaicāju Valentīnai, vai viņi ar vīru nenogurst, dienu no dienas strādājot ar bitēm, saņēmu atbildi, ka tas nav iespējams, jo pati bite cilvēkam dod kādu nemanāmu enerģijas un mundruma injekciju. Un, jo tu vairāk dod bitēm, jo vairāk saņem to atpakaļ. Tieši tas laikam ir galvenais iemesls, kāpēc Valentīna un Vladimirs ne reizi nav nožēlojuši, ka izvēlējās kļūt par bioloģiskajiem zemniekiem. Jo gan bite, gan cilvēki ir pelnījuši tīrību un veselību. Un, tieši bioloģiski saimniekojot, cilvēki vistuvāk pietuvojas šai iecerei.

Publikācija sagatavota ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālo atbalstu

Noklikšķiniet uz zvaigznes, lai to novērtētu!

Vidējais vērtējums 4.7 / 5. 12

One thought on “Bioloģiskā biškopība Briģos

  1. Семья Смирновых – мои самые близкие и надежные друзья. Это великие труженики и подвижники. Успеху в их благородном ремесле способствует любовь друг к другу, общность взглядов, бережное и трепетное отношение к окружающему миру, неподдельный интерес ко всему новому, поддержка близких. Успехов им на пасеке и счастья в жизни!sūdzēties

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.